Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/14/8969061t1hf351.jpg)
Teic, ka “...visa laba Jāņu zāle, ko plūc Jāņu vakarā...” Tomēr slavenās lapgriežskudras ir citās domās. Ne velti tās ceļojušas no tālās Trinidadas.
Taču acīmredzami latviešu (Kurzemes hercogistes kuģinieku, kas Trinidadas un Tobago salas ierakstīja hercoga Jēkaba pārvaldāmo zemju skaitā) ietekme tām nākusi labumā, jo vismaz īsti latviskās aveņu un kazeņu lapas šie kukaiņi savā sarežģītajā saimniecībā atzīst par lietošanai labām gan Jāņos, gan neJāņos, nesot uz pūzni ik zaļumu, ko vien ar asajiem žokļiem izdevies izgriezt no kopēju izsniegtā “pušķa”.
Diemžēl kopš pērnā rudens Zoodārza Tropu mājas apmeklētāji, kuri cerēja izpētīt Centrālamerikas lapgiežskudru kolonijas rosīgo ikdienu, palika vīlušies, jo nebrīvē šo kukaiņu dzimtas mātes mūža ilgums ir 5-7 gadi, bet līdz ar “karalienes” nāvi darba skudru pulks vairs nepapildinās un pūznis drīz iznīkst. Rīgas zoodārzā apmeklētāju tik iemīļotās skudras rosījās kopš 2000. gada... Līdz māte nomira...
Bet nu, pateicoties sadarbībai ar angļu zinātniekiem, atkal varam teikt, ka lapgriežskudras ir klāt!
Jau nedēļu Tropu mājā apmeklētāji atkal var vērot 4 m garo “skudru ceļu”, kuru čakli mēro 6 mm garās “lapu griezējas”, kas akurāti izgrieztos lapu gabaliņus nodod daudz sīkākajām “dārzniecēm”. Tās savukārt kazeņu lapas kompostē un audzē sēnes, kas tad arī ir šo kukaiņu saimes locekļu barība. Jāpiebilst, ka par pūžņa drošību rūpējas diži lielas sargskudras – 14 mm garie kareivji ar milzīgām galvām un masīviem žokļiem, bet 25 mm garās “karalienes – mātes” vienīgais uzdevums ir dēt milzumdaudz oliņu, kuras aptekā un aprūpē cita izskata un “profila” “skudras bērnaukles”. Viss, kā pie mums, cilvēkiem, – katram sava profesija, katram savs amats...
Jaunā lapgriežskudru saime veikusi garu ceļu no Centrālamerikas valsts Trinidadas. Saime un ligzda pagaidām ir maza, bet drīz vien skudru skaits pieaugs un pūznis aizņems visus trīs tam atvēlētos stikla kubus.
Solīts tomēr makā krīt...
Kad 2005. gada februārī Zoodārzs palepojās ar pieciem tikko jaunuzbūvētajā aplokā ievietotajiem savvaļā visai reti sastopamo meža ziemeļbriežu puišiem, ļaudis smīkņāja un spriedelēja par “orientācijas” tēmu, neslēpjot vīpsnu par kārtējo reizi apšmauktajiem “latvju bāleliņiem”...
Bet, kas solīts, solīts! Raugoties, cik omulīgi ziemeļbrieži pārcieš Latvijas dažubrīd svelmaino, dažubrīd lietaini drēgno klimatu, drīz šo dzīvnieku sugas saglabāšanas korifeji piekrita arī divu Tallinas zoodārza ziemeļbriedeņu pārcelšanai uz Rīgu. Tad nu tagad atliek vien gaidīt, vai vecākajam no briežu buļļiem Lācim, kuram uzticēta jaunkundžu apskraidīšana, izdosies rudens pusē demonstrēt šobrīd vēl augošos krāšņos ragus un atrast pareizo papardes ziedu... Ej nu sazini, kas šīm tundrā ap Jāņiem zied. Drošs paliek nedrošs, Jāņu siera vietā tiks izsniegts Somijas tundras ķērpju klēpis. Varbūt tajā paslēpta iedvesma briežu baurim, kas gan gaidāms tikai rudenī.