Redzams, ka Latvija valstiskās suverenitātes ideju izteikusi 9 mēnešus vēlāk nekā kaimiņvalstis. Kāpēc tā?

Šo jautājumu uzdevu paziņām politiķiem. Skaidras atbildes nebija. Taču politiķu izlocīšanās teorija šeit nederēja. Zinot mūsu senču lomu 1903. - 1905.gada notikumos, bija grūti ticēt latviešu inteliģences pasivitātei neatkarīgas Latvijas valsts izveidē. Nu, nevarēja būt tā, ka latvieši baidījās kaut ko darīt pirms Vācijas kapitulācijas 1918.gada 11.novembrī!

To laiku reālo notikumu atspoguļojumu var atrast emigrācijā izdoto politiķu un vēsturnieku darbos, piemēram, Ādolfa Šildes, Ādolfa Klīves, Līgotņu Jēkaba, Jāņa Seska, Voldemāra Bastjāņa, Edgara Andersona. Viņi tālaika notikumus atspoguļoja reālā laika un darbības telpā.

Vairāki valsts neatkarības vai valsts attīstības redzējumi

Pēc Krievijas 1917.gada 7. - 8.novembra revolūcijas Latvijā bija vairāki mūsu valsts neatkarības vai valsts attīstības redzējumi. Jau 1917.gada 19.decembrī Latvijas sociāldemokrātu (boļševiku), strādnieku un zaldātu II padomju kongress pasludināja Latvijas neatkarību Padomju Krievijas sastāvā Vidzemes un Latgales vācu neieņemtajā teritorijā - te ir runa tikai par Latvijas autonomiju citas valsts sastāvā. Bija arī latviešu pārstāvji balto kustībā (pulkveži Briedis, Goppers un citi), kuri iestājās par vienotu un nedalāmu Krievijas impēriju. Bija arī latviešu pārstāvji (F.Veinbergs, A. Niedra, A.Krastkalns un citi), kuri redzēja Latviju vācu baronu virsvadībā. Bija arī tā sauktais demokrātiskais bloks jeb 17 vīru grupa, kas darbojās Rīgā un vācu okupētajā Latvijas teritorijā. Šis bloks nebija izveidojies kā organizācija ar vēlētu vadību, noteiktu struktūru un pieņemtu politisko platformu. Tā bija izglītotu, latviski domājošu, turīgu cilvēku grupa, kuras centienos bija panākt neatkarību ar Vācijas atbalstu. Lielākā politiskā organizācija bija Latvijas Pagaidu Nacionālā padome (LPNP), ko izveidoja no politiskām partijām, sabiedriskām un saimnieciskām organizācijām. Tā neatkarību centās iegūt ar to valstu atbalstu, kas bija sabiedrotās cīņā pret Vāciju. Ļoti aktīvi visu 1918.gadu darbojās vācu baroni, kuru mērķis bija Baltijas zemes apvienot konstitucionāli monarhistiskā valstī ūnijā ar Vāciju. Tad baroni būtu šo zemju suverēnās varas nesēji. Viņu pūliņi nebija velti - 1918. gada 22.septembrī Vācijas ķeizars vācu okupētās Baltijas guberņas atzina par brīvām un patstāvīgām - viņi steidzās saglabāt gadu simteņos Latvijā salaupīto.

No šiem 6 grupējumiem pievērsīsimies tieši LPNP darbībai. Pēc 1917.gada februāra revolūcijas (cara gāšana un tā tālāk) uzmutuļoja izšķiroši notikumi, kas "radīja latviešu dzīvei jaunu slieksni" (A.Šilde). Sāka veidoties partijas, strādnieku, zaldātu padomes, sabiedriskās un saimnieciskās organizācijas.

Daudz uzskatu, daudz rezolūciju, bet nav vienotības

1917.gada 17.martā Rīgā, Nacionālajā teātrī notika sabiedrisko organizāciju kongress - daudz uzskatu, daudz rezolūciju, bet nav vienotības. Šo organizāciju konferencē 12.augustā jau sperts solis uz priekšu - nolemts, ka Latvijas tautai ir tiesības uz pilnīgu neatkarību, bet nav izpratnes, kā to panākt. Paralēli sabiedrībā virmo ideja par Nacionālo padomi. 1917.gada 19.aprīlī laikrakstā "Dzimtenes Balss" pausts, ka jārada Nacionālā padome. Tai būs jāizstrādā likumprojekti un Latvijas konstitūcijas projekts Latvijas Satversmes sapulces apspriešanai. Arī Līdums raksta par to pašu. 1917.gada oktobrī Pēterpilī notika priekšdarbu apspriede un LPNP 1917.gada 29.novembrī - 2.decembrī sanāca uz pirmo sesiju Valkas pilsētas valdes telpās.

Sapulcē piedalījās:

1) Vidzemes Zemes padomes (VZP) pilsoniskie pārstāvji (VZP nepiedalījās, jo bija lielinieciska, bet atsūtīja tikai novērotāju P.Birkertu);

2) Latgales Pagaidu zemes padome;

3) Kurzemes zemes padome;

4) Latvju kareivju nacionālā savienība;

5) latgaliešu kareivju sekcija;

6) latviešu bēgļu apgādāšanas komiteja;

8) latgaliešu bēgļu CK;

9) latviešu zemnieku savienība;

10) latviešu nacionāldemokrātu partija;

11) latviešu demokrātiskā partija;

12) latviešu radikāldemokrātiskā partija;

13) latviešu kooperatoru kongresa orgkomiteja.

Bija arī organizācijas, kas savus priekšsēdētājus neatsūtīja, bet sapulce sevi pasludināja par LPNP. Jāatzīmē Vidzemes Zemes padomes (VZP) novērotāja P.Birkerta atzinums: - Sapulcē piedalās ievērojams daudzums latviešu inteliģences un sabiedrisko darbinieku, kas zinātniski ir spējīgi izšķirt latviešu politiskos jautājumus.

Atzīmēšu 1917.gada 2.decembrī pieņemtās 2 rezolūcijas - deklarācijas par Latvijas teritoriālo apvienošanu un autonomiju. "Nostājoties uz Krievijas tautu pašnoteikšanās tiesību pamata, LPNP pasludina, ka Latgale, tas ir, Vitebskas guberņas Daugavpils, Ludzas un Rēzeknes apriņķi ir pievienojami Latvijai, kuras stāvokli, attiecības uz ārieni un iekšējo iekārtu noteiks viņas Satversmes sapulce un iekšējie plebiscīti."

Šīs deklarācijas vēsturiskā nozīme:

- Krievijai un pasaulei bija pieteikts Latvijas nacionāli etniskais jēdziens, ietverts vārdā "Latvija", jo iepriekš bija tikai guberņas,

- paziņots latviešu tautas pārstāvniecības (LPNP) lēmums par Latgales iekļaušanu apvienotajā Latvijas teritorijā,

- pieteikta Latvijas Satversmes sapulces un tautas nobalsošanas nepieciešamība.

Otrajā deklarācijā LPNP "pasludina, ka Latvija, kurā ieiet Vidzeme, Kurzeme un Latgale, ir autonoma valsts vienība, kuras stāvokli, attiecības uz ārieni un iekšējo iekārtu noteiks viņas Satversmes sapulce un tautas plebiscīts". Ādolfs Klīve, Kārlis Bērends un citi bija izteikušies, ka Latvijas valsts neatkarība pasludināta gadu pirms 1918.gada 18.novembra, tas ir, 1917.gada 2.decembrī. LPNP pirmā Latvijas stāvokļa koncepcija bija federācijas ideja Krievijas sastāvā. Tajā laikā pat Somija nebija spējusi pasludināt sevi par neatkarīgu valsti! Nacionālās autonomijas pasludināšana nozīmēja daudz. Attiecībā uz Satversmes sapulci pieņēma rezolūcijas, ievēlēja vēlēšanu un Satversmes projekta izstrādāšanas komisiju.

Par LPNP konstituēšanos ziņoja krievu un latviešu prese, arī vācu izdevums "Russland". Ar franču diplomātu atbalstu ziņu par LPNP nodibināšanos izplatīja radio un telegrāfa aģentūras. Neatkarības ideja izgāja lielajā pasaulē.

Par Latvijas Pagaidu Nacionālās padomes struktūru un vadību

LPNP veidoja valde, nodaļas un komisijas. Par valdes priekšsēdētāju ievēlēja advokātu Voldemāru Zāmuelu - viņam bija dzīvoklis Valkā, kur turpmāk bāzējās valde. Par priekšsēža biedriem ievēlēja Kārli Pauļuku no Kurzemes, Jāni Rubuli no Latgales un Juri Palcmani no Kareivju savienības, par sekretāru - Kristapu Bahmani, par sekretāra biedriem - Kārli Skalbi, Jāni Akurāteru, Vili Siliņu un Edvardu Laursonu. LPNP nodaļas:

- ārlietu (priekšsēdētājs Jānis Goldmanis),

- finanšu (Zigfrīds Anna Meierovics),

- aizsardzības un atjaunošanas (J. Rubulis),

- latviešu Satversmes sapulces vēlēšanu komisija (V. Zāmuels),

- Satversmes sapulces projekta izstrādāšanas komisija (V. Zāmuels),

- agrārā (A. Kalniņš),

- kultūras (Fricis Vītoliņš).

Tika izveidotas daudzas tā sauktās. koloniju nodaļas Krievijā un ārzemēs - Smoļenskā, Harkovā, Sibīrijā, Urālos, Vladivostokā, Harbinā. Tika izveidots pat Troickas pulks. Krievijā bija vairāk nekā 550 latviešu koloniju.

Pirmās LPNP sesijas nobeigumā tika pieņemts uzsaukums visiem latviešiem, ko uzrakstīja Kārlis Skalbe. Uzsaukumu iespieda 30 000 eksemplāros un publicēja laikrakstā Līdums 1917.gada 8.decembrī. Turklāt tika pieņemts arī uzsaukums latviešu strēlniekiem. Par ļoti nozīmīgu sesijas lēmumu jāuzskata delegācijas sūtīšana uz ārzemēm sesijas lēmumu popularizēšanai. Delegācijas direktīvas galvenais vadmotīvs bija pilnīga tautas pašnoteikšanās. Šī lēmuma svarīgums ir apstāklī, ka Eiropā Latviju kā tādu nepazina. (Un ko runāt par tiem laikiem, ja vēl tagad Latviju jauc ar Lietuvu un pat ne visi politiķi zina, kur tā atrodas.) Secinājums - Valkā tika izveidots latviešu tautas pārstāvniecības nacionālpolitisks orgāns tās interešu aizstāvībai.

Pirms LPNP otrās sesijas bija visu nodaļu intensīvs darbs uzlikto uzdevumu īstenošanā. Jānis Sesks grāmatā Latvijas valsts izcelšanās (1937.g.) atzīmē lielo darbu apjomu, ko veica ārlietu nodaļa. Vispirmais pienākums bija pārtulkot LPNP izstrādātās un pieņemtās 1. sesijas deklarācijas, uzsaukumus un protestus franču valodā un piegādāt ārvalstu pārstāvjiem (angļu, franču un itāļu) un ārzemju presei. J. Sesks raksta: "No lielākā svara mums bija iedabūt ziņas par Latviju Vakareiropas presē. Un tā bija atsaucīga visam tam, kas varēja stiprināt Vācijai naidīgus spēkus." Ļoti svarīgi bija sagatavot sabiedroto domu Latvijas valsts neatkarības atzīšanai, piegādājot viņiem propagandas brošūras, Latvijas kartes, tehniskos, ekonomiskos un kultūras ziņojumus par Latviju. Vēl pirms 2.sesijas ārlietu nodaļa uzdeva deputātam J. Goldmanim Viskrievijas satversmes sapulcē informēt krievus un citu tautību pārstāvjus par latviešu nacionālajām prasībām - neatkarīgas valsts izveidošanu tuvākajā nākotnē. Tas arī tika paziņots.

Latvijas Pagaidu Nacionālās padomes otrā sesija

LPNP otrā sesija notika Pēterpilī, Latgaliešu bēgļu apgādāšanas centrālkomitejas telpās 1918.gada 28. - 31.janvārī. Bija palielinājies padomes sastāvs. Ar padomdevēja balsīm piedalījās 2 Vitebskas un 1 Dno latviešu koloniju pārstāvis, pa vienam dalībniekam no Latviešu dzelzceļnieku ierēdņu savienības un Latviešu mērnieku savienības, kā arī strēlnieku pulkvedis Kārlis Goppers. Pēc kārtējo jautājumu izskatīšanas LPNP 30.janvāra sēdē izšķīrās par pilnīgu Latvijas valsts neatkarību.