No šiem 6 grupējumiem pievērsīsimies tieši LPNP darbībai. Pēc 1917.gada februāra revolūcijas (cara gāšana un tā tālāk) uzmutuļoja izšķiroši notikumi, kas "radīja latviešu dzīvei jaunu slieksni" (A.Šilde). Sāka veidoties partijas, strādnieku, zaldātu padomes, sabiedriskās un saimnieciskās organizācijas.
Daudz uzskatu, daudz rezolūciju, bet nav vienotības
1917.gada 17.martā Rīgā, Nacionālajā teātrī notika sabiedrisko organizāciju kongress - daudz uzskatu, daudz rezolūciju, bet nav vienotības. Šo organizāciju konferencē 12.augustā jau sperts solis uz priekšu - nolemts, ka Latvijas tautai ir tiesības uz pilnīgu neatkarību, bet nav izpratnes, kā to panākt. Paralēli sabiedrībā virmo ideja par Nacionālo padomi. 1917.gada 19.aprīlī laikrakstā "Dzimtenes Balss" pausts, ka jārada Nacionālā padome. Tai būs jāizstrādā likumprojekti un Latvijas konstitūcijas projekts Latvijas Satversmes sapulces apspriešanai. Arī Līdums raksta par to pašu. 1917.gada oktobrī Pēterpilī notika priekšdarbu apspriede un LPNP 1917.gada 29.novembrī - 2.decembrī sanāca uz pirmo sesiju Valkas pilsētas valdes telpās.
1) Vidzemes Zemes padomes (VZP) pilsoniskie pārstāvji (VZP nepiedalījās, jo bija lielinieciska, bet atsūtīja tikai novērotāju P.Birkertu);
2) Latgales Pagaidu zemes padome;
3) Kurzemes zemes padome;
4) Latvju kareivju nacionālā savienība;
5) latgaliešu kareivju sekcija;
6) latviešu bēgļu apgādāšanas komiteja;
9) latviešu zemnieku savienība;
10) latviešu nacionāldemokrātu partija;
11) latviešu demokrātiskā partija;
12) latviešu radikāldemokrātiskā partija;
13) latviešu kooperatoru kongresa orgkomiteja.
Bija arī organizācijas, kas savus priekšsēdētājus neatsūtīja, bet sapulce sevi pasludināja par LPNP. Jāatzīmē Vidzemes Zemes padomes (VZP) novērotāja P.Birkerta atzinums: - Sapulcē piedalās ievērojams daudzums latviešu inteliģences un sabiedrisko darbinieku, kas zinātniski ir spējīgi izšķirt latviešu politiskos jautājumus.
Atzīmēšu 1917.gada 2.decembrī pieņemtās 2 rezolūcijas - deklarācijas par Latvijas teritoriālo apvienošanu un autonomiju. "Nostājoties uz Krievijas tautu pašnoteikšanās tiesību pamata, LPNP pasludina, ka Latgale, tas ir, Vitebskas guberņas Daugavpils, Ludzas un Rēzeknes apriņķi ir pievienojami Latvijai, kuras stāvokli, attiecības uz ārieni un iekšējo iekārtu noteiks viņas Satversmes sapulce un iekšējie plebiscīti."
Šīs deklarācijas vēsturiskā nozīme:
- Krievijai un pasaulei bija pieteikts Latvijas nacionāli etniskais jēdziens, ietverts vārdā "Latvija", jo iepriekš bija tikai guberņas,
- paziņots latviešu tautas pārstāvniecības (LPNP) lēmums par Latgales iekļaušanu apvienotajā Latvijas teritorijā,
- pieteikta Latvijas Satversmes sapulces un tautas nobalsošanas nepieciešamība.
Otrajā deklarācijā LPNP "pasludina, ka Latvija, kurā ieiet Vidzeme, Kurzeme un Latgale, ir autonoma valsts vienība, kuras stāvokli, attiecības uz ārieni un iekšējo iekārtu noteiks viņas Satversmes sapulce un tautas plebiscīts". Ādolfs Klīve, Kārlis Bērends un citi bija izteikušies, ka Latvijas valsts neatkarība pasludināta gadu pirms 1918.gada 18.novembra, tas ir, 1917.gada 2.decembrī. LPNP pirmā Latvijas stāvokļa koncepcija bija federācijas ideja Krievijas sastāvā. Tajā laikā pat Somija nebija spējusi pasludināt sevi par neatkarīgu valsti! Nacionālās autonomijas pasludināšana nozīmēja daudz. Attiecībā uz Satversmes sapulci pieņēma rezolūcijas, ievēlēja vēlēšanu un Satversmes projekta izstrādāšanas komisiju.