"Ja tādas grāmatas nebūtu, tad pēc gadiem desmit par izsūtīšanu neviens neko nezinātu. Jau tagad man šķiet, ka daudzi nezina, varbūt aptuveni," saka Pēteris Bērziņš, kura pārdzīvotais Sibīrijā un Agapitovā, Nāves salā, ietverts grāmatā Sibīrijas bērni. Šodien ir šīs svarīgās grāmatas pirmā sējuma atklāšana.
Pēteris Bērziņš iztur Nāves salu (3)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Grāmatas Sibīrijas bērni lasāms arī Pētera Bērziņa ģimenes likteņstāsts.
Man bija 13 gadu
"Kad Dzintra Geka mani uzrunāja grāmatas Sibīrijas bērni sakarā, es atmiņas fiksēju uz papīra. Mazbērni izlasīja un vaicāja: kāpēc tu neesi neko stāstījis?! Bet man šķita, ka viņiem grūti saprast. Tam, kas to nav pārdzīvojis, grūti izstāstīt. Tās izjūtas, kas bija tur, citi nevar iztēloties," teic Pēteris Bērziņš.
Sirmais vīrs šoruden svinēs 80 gadu jubileju. Viņš ir enerģisks un rosīgs, palīdz audzināt mazbērnus un raksta atmiņas. Tajās ietverts arī vissāpīgākais – Nāves salā pārciestā ziema. Šī vieta ir aiz Polārā loka, Jeņisejas krastā, tai vietai pat nosaukuma nebija, neviens nedzīvoja. Akmeņainajā krastā 1942. gada rudenī izsēdināja 700 cilvēkus – latviešus, somus, vāciešus, karēļus, un par Nāves salu to nosauca pēc tam, kad bija pienācis pavasaris un dzīvu palikušo cilvēku nebija vairāk par simtu.
Pētera tēvs Oto Bērziņš bija Lubānas apkaimē ievērojams, Lauksaimniecības kameras mazpulku un jaunatnes audzinātājs. 1941. gada 14. jūnijā izsūtīja Oto sievu Mildu, meitu Mirdzu un dēlu Pēteri. Par tēva likteni uzzināja tikai tad, kad 80. gados saņēma reabilitācijas apliecības – tēvs nošauts 1941. gada rudenī. Kad vaicāju, cik viņš toreiz bija vecs, Pēteris Bērziņš saka: "Man bija 13." Seko ilgs klusums. "13 gadu," atkārto, un viņa acīs iezogas tāds kā tukšums. "Tas notika agri no rīta, ap pieciem. Piebrauca, mamma raud, mums tikai saka, lai pošamies, aizveda uz Madonu, vagonā iekšā," atmiņas strupi šķetina Bērziņš.
Vispirms nokļuvuši sovhozā, bet tad sāka veidot sarakstus vešanai uz ziemeļiem. "Visi bija kā spārnos, jo klīda baumas, ka tur gaidīs Amerikas kuģi, ar kuriem mūs aizvedīs uz Latviju. Taču nokļuvām Nāves salā."
Krāva kā malku
"Tas bija visšausmīgākais izsūtījuma laiks. Tur nebija nekā, nevienas mājas, ne dzīvnieku, ne putnu, pat zivju tur nebija. Pa ziemu bērni un veci cilvēki gandrīz visi nomira. Diez vai varēja domāt, ka tādos apstākļos izdzīvos, tātad atveda nomiršanai. Bija brīnums, ka izdzīvojām. Blakus teltīm krāva nomirušos kā malku, nevarēja iespēt aprakt. Tad mirušos lika vienā teltī, apsargāja, jo gadījās, ka kādam nogrieza gabalu... Gāju pāri Jeņisejai uz Plahinu, tur varēja kaut ko samainīt pret ēdamo, mizām vai zivju galvām."
Pēteris Bērziņš uzšķir Ilmāra Knaģa grāmatu un rāda par sevi rakstīto: "Zēns tupēja pie krāsniņas, ievīstījies skrandās. Puisēnam bija jādodas uz Agapitovu, kur viņu gaidīja māte un slimā māsiņa, bet ārā bija 50 grādu sals. Vaicāju: kā tad tu skaisto šalli atdevi par dažām saujām kartupeļu mizu? "Bet nāk taču Ziemassvētki," puika vienkārši teica."
Kad vaicāju, ar kādām domām dzīvoja, sirmais vīrs parausta plecus: "Domājām par to, kā dabūt ēst un izdzīvot, par ko gan citu... Vajadzēja ļoti ticēt sev un cīnīties, lai paliktu dzīvs. Mēs izturējām, pateicoties vienam somam, viņš teica, ka jārok zemnīca, citādi ilgi neizturēsim. Bija septiņas simtvietīgas teltis. Vidū kurējās metāla muca, taču telts malās bija mīnusi. Māsa pamodās un bizes bija piesalušas, mammai vajadzēja tās nogriezt. Gulējām ar drēbēm cieši cits pie cita, pagriezties varēja tikai tad, ja griezās visa rinda. Pēc soma ieteikuma dzērām skuju novārījumu, es aizbraucu uz Igarku, viņš man to ieteica. Lika ielīst priekšpiķī, lai varu aizmukt. Soms teica: galvenais vienam no ģimenes izrauties. Mamma un māsa arī būtu aizgājušas bojā, ja es nebūtu Igarkā iekārtojies."
Tik par Latviju domāju
Izsūtītos nekur neņēma, Pēterim palīdzēja kāda sieviete. Reiz gāja pēc ūdens un redzēja, kā viņai, kāpjot stāvumā, izlīst ūdens. Pēteris atdeva savējo. Viņa palīdzēja iekārtoties skolā. Pēteris izmācījās par kapteini. Uz Igarku atbrauca mamma un māsa. Māsiņa nomira, bija vidusauss iekaisums, operāciju neizturēja.
"1956. gadā saņēmām ziņu, ka var braukt prom, abi ar mammu posāmies uz Latviju. Taču tad man piedāvāja labu kapteiņa darbu. Nolēmu - sapelnīšu un atgriezīšos, varēšu mammai palīdzēt. Visu to laiku domāju par Latviju, tik tā dēļ dzīvoju."
Atgriešanās nebija viegla – darbā neņem, jo nav pieraksta, neviens nepieraksta, jo nekur nestrādā... "Vairāk nekā mēnesi nostaigāju, nolēmām ar sievu un meitu braukt atpakaļ uz Sibīriju. Sarunājām, ka vēl tikai pēdējo reizi pastaigāsim pa Jūrmalu. Un piepeši satiku vienu vīru, ar kuru kopā biju strādājis Igarkā. Viņš man palīdzēja."
Vēl puikas gados Pēteris Bērziņš sapņojis stāties karaskolā, lai kļūtu par virsnieku. Taču visus sapņus izjauca viena diena, ko viņš uzskata par visbūtiskāko. "14. jūnijs mainīja visu manā dzīvē. Pēc tam bija daudzas dienas, kurās kaut kas mainījās, bet tik krasi – neviena. Un to nedrīkst aizmirst."
***
Pēteris Bērziņš
- Izsūtīts no dzimtenes 1941. gada 14. jūnijā
- 1942. gada ziemu pārcietis tā dēvētajā Nāves salā
- Mācījies kuģu komandējošā sastāva skolā Igarkā, strādājis par kapteini uz Jeņisejas upes kuģiem
- 1961. gadā atgriezies Latvijā, ilgstoši nostrādājis zvejnieku kolhozā 9. Maijs
- Ir meita un četri mazbērni
- Šogad novembrī svinēs 80 gadu jubileju