Staļina karš ar mirušo Hitleru (2)

Rakstījām arī par to kā Staļins pasūtīja uzrakstīt Hitlera biogrāfiju, par ASV finanšu ministra Henrija Morgentava izstrādāto velnišķīgo plānu, kā arī par vācu bēgļu kuģa "Wilhelm Gustloff" bojāeju Baltijas jūrā. Šoreiz – par operāciju "Mīts" – Staļina karu ar mirušo Hitleru.

Vēsturnieku dzīvā interese par 20. gadsimta lielajiem diktatoriem – Josifu Staļinu un Ādolfu Hitleru – ir neticami noturīga. Jau sarakstīti tūkstošiem dažāda rakstura darbu, kuri veltīti abu diktatoru personību, viņu izveidoto varas sistēmu un politiskās darbības salīdzinošai analīzei. Bieži viņus pamatoti uzskata par dēmoniskiem dvīņiem, kuri ir atbildīgi par vislielāko upuru skaitu visā cilvēces vēsturē. Gan Kremļa valdnieks, gan vācu fīrers vardarbību uzskatīja par savas politiskās misijas neizbēgamu rezultātu. Atliek tikai piekrist franču vēsturnieka Alēna Besansona secinājumam, ka "nacisms un komunisms bija vienādi noziedzīgi".

Hitlers par Staļinu un Staļins par Hitleru

Grāmatās par Staļinu un Hitleru bieži aprakstīta abu diktatoru savstarpējā interese vienam par otru. Vēsturnieku rīcībā ir vairākas liecības, ka Hitlers bieži sajūsminājies par padomju diktatoru. Padomju delegācijas tulks Valentīns Berežkovs atceras, ka, atvadoties no padomju ārlietu tautas komisāra Vjačeslava Molotova, kas 1940. gada novembrī bija ieradies Berlīnē uz sarunām, Hitlers teicis: "Es uzskatu Staļinu par izcilu vēsturisku personību. Arī es pats domāju ieiet vēsturē. Tāpēc būtu dabiski, ja tādi politiskie vadītāji kā mēs satiktos. Lūdzu jūs, Molotova kungs, nodot Staļina kungam manus sveicienus un manus priekšlikumus par šādu tikšanos tuvākajā laikā."

Kara beigās, kad Vācijas militārā sakāve vairs nebija aiz kalniem, Hitlers gan par visu vairāk baidījās nonākt krievu rokās. Savas dzīves pēdējos mēnešos viņš bija stingri pārliecināts, ka sagūstīšanas gadījumā tiks ievietots restotā būrī un izrādīts Maskavas Sarkanajā laukumā trakojošam un barbariski nolinčot alkstošam pūlim. Krievu vēsturnieks Ļevs Bezimenskis, kas pētījis Hitlera līķa pārapbedīšanas visai garo vēsturi, šādu varbūtību neizslēdz: "Staļinam nebija iebildumu pret publisku akciju rīkošanu – atcerēsimies kaut vai 1944. gada jūnija dienu, kad cauri Maskavai izveda tūkstošiem vācu karagūstekņu ar sagūstītajiem ģenerāļiem priekšgalā."

Kas attiecas uz Staļinu, arī viņa attieksme pret vācu fīreru vismaz līdz 1941. gada jūnijam bija cieņas un apbrīnas pilna. Lielu iespaidu uz viņu atstāja Hitlera panākumi cīņā ar iespējamo (pareizāk sakot – iedomāto) opozīciju 1934. gada 30. jūnijā – tā saucamais Rēma pučs jeb "garo nažu nakts", kad fiziski tika iznīcināti daudzi nacistu privātās armijas – triecienvienību (Sturmabteilungen) – vadītāji. Vēstures literatūrā var atrast norādes, ka tieši šī akcija iedvesmoja Staļinu sākt lielās tīrīšanas komunistu partijā 30. gadu otrajā pusē.

Pēc 1939. gada augusta, kad Padomju Savienība un Vācija parakstīja noziedzīgo Molotova–Ribentropa paktu, kas sadalīja Austrumeiropu abu lielvalstu ietekmes zonās, Staļina ticība Hitleram nostiprinājās. Pakāpeniski tā kļuva tik nesatricināma, ka 1941. gada pavasarī viņš pat negribēja vai arī nespēja noticēt daudzajām liecībām par Hitlera nodomiem uzbrukt Padomju Savienībai. Kad tas notika, Staļins jutās šokēts un pārdzīvoja smagu psiholoģisku traumu, jo Hitlers bija izrādījies viltīgāks un aizsteidzies viņam priekšā, uzsākot karu pirmais.

Vēsturnieku rīcībā gan ir arī liecības, ka Staļins bijis ļoti ieinteresēts, lai ar Hitleru izveidotās partnerattiecības turpinātos un Padomju Savienība, balstoties uz tām, varētu joprojām pakļaut sev jaunas teritorijas un piedalīties pasaules pārdalē. Staļina meita Svetlana Alilujeva atceras, ka pat vēl Otrā pasaules kara pēdējos gados tēvam paticis bieži atkārtot: "Jā, kopā ar vāciešiem mēs būtu neuzvarami."

Hitlera un Evas līķi – Vācijas sakāves drupās

Savas dzīves pēdējās nedēļas Hitlers pavadīja Berlīnē reihskancelejas pazemes bunkurā. Pēc tam kad aprīļa vidū sākās padomju karaspēka uzbrukums Vācijas galvaspilsētai, fīrers arvien biežāk sāka pašsaprotami un bezpersoniski runāt par savu gaidāmo pašnāvību. Viņa sekretāre Traudla Junge atceras: "Doma par viņa pašnāvību tomēr liek man vilties. "Reiha pirmais kareivis" izdara pašnāvību, kamēr reiha galvaspilsētu aizstāv bērni. Reiz es par to ar viņu runāju un jautāju: "Mans vadoni, vai jums nešķiet, ka vācu tauta gribētu, lai jūs kristu kaujas laukā sava karaspēka priekšgalā?" Tagad ar viņu var runāt par visu. Viņa atbilde izklausās gurdena: "Es vairs fiziski neesmu spējīgs cīnīties. Manas trīcošās rokas nespēj noturēt pistoli. Ja mani ievainos, neviens no maniem vīriem nepiekritīs mani nošaut. Turklāt es negribu krist krievu rokās.""

Hitlers bija informēts par sava sabiedrotā un drauga Itālijas diktatora Benito Musolīni kaunpilno nāvi, kad viņu pēc nošaušanas 1945. gada 28. aprīlī pavisam necienīgā veidā pakāra ar kājām gaisā Milānas tirgus laukuma vidū. Viņš pavēlēja: "Es negribu krist ienaidnieku rokās nedz dzīvs, nedz miris. Kad būšu miris, lai manu līķi sadedzina, lai tas nav atrodams mūžam." Viņam nepanesama likās doma, ka viņa un viņa mīļākās (kopš 28. aprīļa – sievas) Evas Braunas līķi tiktu nogādāti Maskavā un izstādīti apsmieklam.

1945. gada 30. aprīlī ap pusčetriem pēcpusdienā Hitlers nošāvās, bet Eva noindējās. Dažas minūtes pēc tam abu līķus, segās ievīstītus, iznesa reihskancelejas dārzā, aplēja ar benzīnu un aizdedzināja. Kā liecina Hitlera personīgais adjutants Oto Ginše, vakarā abu līķu sadegušās atliekas tika ar lāpstu samestas uz brezenta un "ievietotas šāviņa bedrē netālu no bunkura ieejas, apbērtas ar zemi un pēc tam zeme tika noblīvēta ar koka blieti". Tēlaini izsakoties, Hitleru un Evu apraka Vācijas sakāves drupās. Nebija lemts piepildīties 1938. gadā izteiktajam fīrera norādījumam, ka viņa mirstīgās atliekas jāgulda iespaidīgajā Minhenes Karavadoņu hallē.

Staļins pirmo informāciju par Hitlera pašnāvību saņēma pēc trīspadsmit stundām 1. maija agrā rītā. Baltkrievijas 1. frontes komandieris maršals Georgijs Žukovs, kura karaspēks kopā ar citām padomju militārajām vienībām ieņēma Berlīni, telegrafēja, ka ziņu par fīrera nāvi nodevis vācu sauszemes karaspēka ģenerālštāba šefs, infantērijas ģenerālis Hanss Krebss. Staļina sākotnējā reakcija bija it kā visai loģiska: "Tātad ar viņu ir cauri. Žēl, ka nesaņēmām viņu dzīvu. Kur ir Hitlera līķis?"

1945. gada 4. maijā padomju karavīri fīrera bunkura ieejas tuvumā atrada Ādolfa un Evas Hitleru mirstīgās atliekas. Līķu autentiskumu apstiprināja Hitlera zobārste Kēte Hoizermane un zobu tehniķis Fricis Ehtmans, kas savā laikā bija izgatavojis Hitleram zobu protēzes. Taču Maskava nesteidzās pasaulei atklāt patiesību. Arī pats Staļins sāka apšaubīt ziņu par Hitlera pašnāvību un uzsāka ilgstošu un grūti izprotamu dezinformācijas kampaņu.

Hitlers pazudis?

1945. gada 9. jūnijā maršals Žukovs, kas tajā laikā bija padomju pārstāvis Vāciju pārvaldošās Sabiedroto kontroles padomē, publiski paziņoja: "Mēs neesam atraduši nevienu līķi, kuru varētu identificēt kā Hitlera līķi. Viss ir ļoti noslēpumaini." Viņam piebalsoja arī Berlīnes pirmais padomju komandants ģenerālpulkvedis Nikolajs Berzarins: "Pēc manām domām, Hitlers ir (..) atradis patvērumu un dzīvo kaut kur Eiropā, domājams, pie ģenerāļa Franko." Pat vēl Potsdamas konferences laikā (1. augustā) ASV prezidenta Harija Trumena un britu premjera Klementa Etlija klātbūtnē, Staļins izteicās, ka Hitlers nav notverts un, iespējams, atrodas Spānijā vai Argentīnā. Taču nedaudz vēlāk, kad sabiedrotie Londonā veidoja Nirnbergā tiesājamo nacistu līderu sarakstu (prāva sākās 1945. gada 20. novembrī) padomju delegācija, kura nesaņēma nekādus īpašus norādījumus, klusējot piekrita tam, ka Hitlers tajā netiek iekļauts.

Tomēr Staļins nebija īsti apmierināts ar padomju iestāžu veiktās izmeklēšanas rezultātiem. 1945. gada beigās viņš Iekšlietu tautas komisariāta vadībai pavēlēja rekonstruēt Hitlera pēdējās dienas bunkurā un neapgāžami pierādīt viņa nāvi. Šis pasākums ieguva nosaukumu – operācija "Mīts". Viens no tā rezultātiem bija literārs darbs "Par Hitleru", kura tapšanā redzama vieta bija divām personām, kuras gadiem ilgi bija atradušās Hitlera tuvumā, – fīrera personīgajam adjutantam Oto Ginšem un kambarsulainim Heincam Lingem, kuri 1945. gadā naktī no 2. uz 3. maiju bija nokļuvuši padomju gūstā. (Par šo slepeno grāmatu jau rakstīju "Mājas Viesa" 2007. gada 5. oktobra numurā.)

Hitlera kapa vietas

Krievijas vēsturnieks Ļevs Bezimenskis, kas sarakstījis grāmatu "Operācija "Mīts" jeb Cik reizes glabāja Hitleru" (publicēta 1995. gadā), ir izpētījis, ka Hitlera līķi pārapbedīja veselas astoņas reizes. Pirmā reize bija 1945. gada 30. aprīlī, otrā – 4. maijā, kad padomju kareivis Ivans Čurakovs uzgāja īstos Ādolfa un Evas līķus reihskancelejas dārzā, bet tie tika uzreiz no jauna aprakti, jo tajā brīdī uzskatīja, ka Hitlera līķis jau ir atrasts.

Trešā reize – 5. maijā, kad atkal izraktos līķus pārveda uz Buhu (Berlīnes priekšpilsēta), kur tos novietoja medicīniskās klīnikas pagrabā. Tā bija pagaidu apbedīšana līdz medicīniskajai apskatei, kas notika 8. maijā. Līķi tur palika vēl vairākas dienas, līdz tika apglabāti (jau bez galvaskausa daļas – žokļiem, kurus vēlāk nosūtīja uz Maskavu), ko veica padomju trešās triecienarmijas specvienība.

Visas nākamās pārapbedīšanas bija saistītas ar minētās specvienības pārdislokāciju – uz Finovu (maza pilsēta uz ziemeļiem no Berlīnes), Ratenavu, Stendāli un beidzot Magdeburgu.

Operācija "Arhīvs"

Gandrīz anekdotiskā līķu odiseja pa toreizējās Vācijas Demokrātiskās Republikas teritoriju atspoguļoja padomju sistēmas idiotisko un grūti izprotamo būtību. Gandrīz neviens pat necentās aizdomāties, kāpēc šie līķi visu laiku jāvadā (vienlaikus vadāja arī Gebelsa, viņa sievas un sešu bērnu līķus, kā arī ģenerālpulkveža Hansa Krebsa mirstīgās atliekas), kāpēc vajag tos neskaitāmas reizes pārapbedīt. Kur te loģika?

Beidzot punkts tika pielikts 1970. gada pavasarī. 13. martā PSRS Valsts drošības komitejas priekšsēdētājs Jurijs Andropovs nosūtīja Padomju Savienības komunistiskās partijas ģenerālsekretāram Leonīdam Brežņevam vēstuli, kurā norādīja, ka 1946. gada februārī Magdeburgā kara pilsētiņas teritorijā apbedīti Hitlera, Evas Braunas, Gebelsa, viņa sievas un bērnu līķi. Ņemot vērā, ka šī teritorija tiek nodota vācu varas iestādēm un pastāv iespēja, ka, veicot celtniecības darbus, līķi (apglabāti divu metru dziļumā) varētu tikt atklāti, viņš ierosināja mirstīgās atliekas iznīcināt, tās sadedzinot. 16. martā toreizējie PSRS "trīs varenie" – Leonīds Brežņevs, Aleksejs Kosigins (Ministru padomes priekšsēdētājs) un Nikolajs Podgornijs (Augstākās padomes priekšsēdētājs) – ar saviem parakstiem akceptēja šo ieceri.

Andropovs nodēvēja plānoto akciju par operāciju "Arhīvs". To īstenoja 1970. gada 5. aprīlī. Kara noziedznieku (attiecīgajā dokumentā tā dēvēti pat Gebelsu bērni) mirstīgās atliekas sadedzināja, bet pelnus izkaisīja vējā.

Daži vērtējumi

Pat šodien ir grūti viennozīmīgi pateikt, kāpēc krievi izlēma toreiz tā maldināt pasaules sabiedrisko domu un falsificēt vēsturi. Kad vairs nevarēja noslēpt Hitlera nāvi, viņi izvirzīja argumentu, ka fīrers rēķinus ar dzīvi noslēdzis "gļēvulīgi" – noindējoties. Krievi uz ilgu laiku nekādi negribēja atzīt, ka Hitlers savu dzīvi beidza samērā cildeni – nošaujoties, pirms tam drošības dēļ pārkožot arī indes kapsulu. Tas gluži vienkārši neiekļāvās padomju izvirzītajā konceptā. Tikai 1968. gadā padomju puse atzina, ka Hitlers (pēc indes ieņemšanas) nošāvies.

***

Fakti

Par operācijas "Mīts" pirmo objektu kļuva Hitlera personiskais pilots Hanss Baurs. Viņu ilgi pratināja, mēģinot uzzināt, vai Hitlers tomēr nevarēja aizlidot no Berlīnes.

1949. gadā krievi uzņēma propagandas filmu "Berlīnes krišana", kurā tika mēģināts pierādīt, ka Hitlers noindējies.

Krievijas vēsturnieks Ļevs Bezimenskis 1995. gadā atzinās, ka padomju drošības iestādes viņam 60. gados izvirzīja pavisam tiešu uzdevumu – apgāzt versiju, ka Hitlers miris "virsnieka nāvē".