Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Ar viņa pūlēm ir izveidots un sekmīgi darbojas Anglijas "Daugavas vanagu" fonda nams Londonā un lauku īpašums "Straumēni", kā arī viesnīca "Radi un draugi" Rīgā. Tālredzīgs saimnieks, krietns, strādīgs un godīgs. Lielisks organizators, iedvesmo gan ar vārdiem, gan paraugu. Saskarsmē sirsnīgs un atklāts.
Stingrs un nelokāms, īstenojot noteiktos mērķus. Kluss, pat kautrīgs, nekad neizceļ savus nopelnus. Īstens Latvijas patriots. Šā cilvēka vārds ir Ādolfs Sīlis. Uzņēmējs un mecenāts Vilis Vītols viņu raksturo īsi un kodolīgi: "Sīlis ir īpašs cilvēks, tādu pasaulē maz. Viņš ir no tiem, kas spēj atnākt tukšā vietā un ar darbu panākt, ka viss sāk zelt un plaukt." Taču tas vēl nav viss: liela daļa Ādolfa Sīļa vadīto uzņēmumu peļņas tiek ieguldīta labdarībā, sniedzot atbalstu tiem, kas paši sev palīdzēt nespēj.
– Jūsu ziedojumi labdarībai ir skaitāmi simtos tūkstošu latu. Vai dzīvē ir gadījies pašam būt nevis devējam, bet ņēmējam?
– Man ir laimējies. Mana bērnība bija gaiša un saulaina. Vecāki bija samērā turīgi, tēvs strādāja muitā. Mums bija māja Jelgavā un vēl arī lauku mājas. Ģimenē bijām četri bērni – māsas Lidija un Biruta, brālis Ziedonis un es. Viņi visi palika Latvijā, es vienīgais nokļuvu svešumā. Dienēju Jelgavas aizsardzības rotā. Kad krievi nāca iekšā, mūs pārsūtīja sākumā uz Bolderāju, no turienes uz Austriju. Tēvu, māti un brāli nekad vairs neredzēju. Kad pēc neatkarības atgūšanas pirmo reizi atgriezos Latvijā, viņi jau bija miruši. Māsas, tās gan laimējās satikt, vecākā nomira pagājušajā gadā, jaunākā vēl gluži mundra.
Man bija 18 gadu, kad nācās pamest Latviju, jauns puika, tomēr svešumā finansiālu atbalstu ne no viena nekad neesmu saņēmis. Bet labdarība nav vienmēr mērījama tikai naudā, man vairākkārt, īpaši pirmajos bēgļu gados, laimējies saņemt labu ieteikumu un gudru ierosmi, kas vēlāk ļāva izsisties uz augšu, kļūt par to, kas tagad esmu.
Svarīgi bija arī tas, kādā ģimenē uzaugu. Esmu pateicīgs vecākiem par visu, ko viņi man iemācījuši un ieaudzinājuši. Vēl tagad atceros, kā dabūju no tēva pa muguru, kad brālim reiz pateicu: ak, tu velns tāds. Nevienu lamu vārdu nedrīkstējām mutē ņemt. Mans tēvs nebija dzērājs, nepīpēja, solīds kungs bija. Bēgļu nometnēs redzēju, kas notiek, ja cilvēkam kopš bērnības nav stingrs pamats ielikts. Ļoti daudzi nodzērās. Daži man tagad saka: o, tev jau labi, tev viss ir. Tad es jautāju: bet kāpēc tev pašam nav? Kad iebraucām Anglijā, vai man bija kas vairāk nekā tev? Tāpat kā visiem – tikai tas, kas mugurā.
– Un vēl arī tas, kas sirdī un galvā. Kāds bija pirmais laiks vienam svešumā?
– Par laimi, mani nosūtīja nevis uz fronti, bet mācīties armijas skolā Klāgenfurtē Austrijā. Kad karš beidzās, pie mums ieradās krievu komisija, vervēja, lai brauc mājās. Kāds krievu armijas virsnieks, igaunis, pēc pārrunām, kad jau gājām ārā, mani pasauca malā un klusi pačukstēja: atnāc rīt, aprunāsimies. Es atnācu. Viņš man pateica: nebrauc uz Latviju, tici man, nebrauc. Vienreizējs cilvēks. Tā no Austrijas es tiku pārsūtīts uz bēgļu nometni Skotijā. Tur man atkal palaimējās, viendien nometnes komandieris, skots, jautā, vai es negribot pamācīties. Viņš aizsūtīja mani uz koledžu pie Edinburgas. Pabeidzu, sekmīgi izturēju gala pārbaudījumus un tiku norīkots ļoti labā darbā: lielā fabrikā Korbijā biju šefs, manā pakļautībā strādāja 35 darbinieki.
– Cik gadu jums tolaik bija?
– Divdesmit četri.
– Nav slikti – padoto vairāk nekā gadu, turklāt latviešu puisim.
– Viena skotiete pirmajā dienā man paziņo: es no ārzemnieka nekādus norādījumus nepieņemšu. Labi, saku. Piezvanu galvenajam menedžerim, lūdzu, lai atnāk. Izstāstu, kāda situācija. Viņš pieiet pie tās skotietes un jautā: vai tu gribi strādāt? Ja gribi, nāksies klausīt. Pēc tam labākā draudzene man bija.
Darbs bija ļoti labi atalgots, taču es esmu no tiem, kas nevar mierīgi nosēdēt. Kad viena lieta sakārtota un sekmīgi darbojas, man vajag nākamo. Man ir dotības un patika plānot, veidot, attīstīt. Tāpēc dažus gadus vē-
lāk devos uz Londonu, tur ar draugu paņēmām vienu kafejnīcu. Bizness gāja no rokas, īsā laikā bijām piesaistījuši plašu klientu loku, apgrozījums bija ļoti labs. Un tad es pārgāju uz Londonas namu. Sākumā tas bija gaužām bēdīgā stāvoklī. Desmit gadu laikā mēs to izbūvējām, visu sakārtojām, nopirkām vēl blakus māju. Tagad Londonā ir divas "Daugavas vanagu" mājas, salaistas kopā.
– Londonas nams ir pirmais lielais projekts, ar kuru apliecinājāt, ka spējat no postažas izveidot plaukstošu uzņēmumu. Organizatora talantu esat mantojis no tēva, mātes vai abiem?
– Domāju, ka vairāk no mā-
tes. Viņa bija pabeigusi Pēter-burgas komercskolu, pirms ap-
precējās ar tēvu, strādāja par veikalvedi. Jau skolā man vislabāk padevās matemātika, līdz pat šai dienai tā lieta ir skaidra, pats varu sastādīt tāmes un finanšu atskaites.
– Un tad nāca "Straumēni". Cik zinu, vecā Katorpes muiža Lesteršīras apgabala pašos dienvidos bija pagalam nolaista. "Daugavas vanagi" nopirka iespēju. Taču, lai to īstenotu, bija nepieciešama liela uzņēmība un gudrs saimnieks, kas jaudātu to visu pacelt.
– Jā, tur bija iespēja. Un milzums veicamu darbu. Liels atbalsts bija mana sieva Anita, pateicoties viņas pūlēm un enerģijai, mēs spējām iziet arī angļu sabiedrībā. Anita braukāja pa ciematiem un pilsētām, lasīja lekcijas par Latviju, iepazīstināja sabiedrību ar mūsu projektu.
– Kur Anitu satikāt?
– Londonā. Nākamgad būs zelta kāzas. Viņa ir šveiciete, dzimtā valoda franču, bet gluži veikli runā latviski, ir iejutusies latviešu sabiedrībā. Anita prot iedvesmot cilvēkus. No prāvesta Mužika viņa dāvanā bija saņēmusi franču valodā izdotu grāmatu par Latvijas vēsturi, izstudēja to un savās lekcijās zināja stāstīt tādus mūsu vēstures faktus, par ko man nebija ne jausmas.
Daudzi angļi nāca uz "Straumēniem" rīkot kāzas, jubilejas, dārza svētkus. Pirmie trīs gadi bija grūti, pēc tam jau bizness aizgāja, turklāt ļoti, ļoti labi. Atceros, 70. gadu beigās visā valstī vāca ziedojumus karalienes Elizabetes I sudraba jubilejas fondam.
Fonda līdzekļi bija paredzēti jaunatnes darba veicināšanai. Anita "Straumēnos" sarīkoja saviesīgu vakaru ne tikai latviešu, bet arī angļu sabiedrībai. Viesu vidū bija Anna Perī, karalienes jubilejas fonda sekretāre, žurnālisti no "The Daily Telegraph" un "BBC", kā arī vairāki Lesteras pašvaldības pārstāvji un vietējā angļu inteliģence. Vēlāk izrādījās, ka mēs karalienes fondam bijām devu-
ši lielāko ziedojumu visā apga-balā. Vācām naudu un palīdzējām arī vietējai slimnīcai.
Tāpat arī te, "Rados un draugos", grūti bija pirmie trīs gadi, kamēr nostājāmies uz kājām. Māja bija šausmīgi nolaista, 22 istabiņas, ar tik mazu skaitu neatmaksājas personālu turēt. Nolēmu – vajag paplašināties, taču darbi jāveic trijos posmos, lai ar pirmo var jau sākt pelnīt, kamēr otro un trešo būvē. Esmu lepns, ka mums nav neviena parāda.
– Par parādiem runājot, jūs reiz esot iztukšojis dēla krājkasīti, lai nokārtotu steidzamu maksājumu.
– Tas bija "Straumēnos", pašā sākumā, kad vēl nevarējām savilkt galus ar galiem. Taču pati krājkasīšu ideja nāca no Latvijas, no manas ģimenes. Lai mūs motivētu labi uzvesties un cītīgi mācīties, tēvs bija ieviesis atalgojuma sistēmu: par piecnieku viņš katram krājkasītē lika 1 latu, par četrinieku 50 santīmus, par trijnieku bija jāatmaksā 50 santīmi, bet par divnieku – lats. Kā es pats tiku audzināts, tā audzināju arī savus dēlus. Tajā reizē, kad bija steidzami jānokārto maksājums, bet "Straumēnu" kase tukša, aizņēmos no vecākā dēla krājkasītes.
– Ko dēli tagad dara?
– Vecākais, Tālis, dzīvo Holandē, viņš ir datorspeciālists. Vidējais, Olafs, mācījās par grāmatvedi, saprata, ka labāk grib ko ar rokām darīt, izmācījās par elektriķi, tagad viņam ļoti labi klājas, dzīvo Londonā. Bet jaunākais, Māris, – tas pavisam augstu ticis, viņi abi ar sievu strādā reklāmas biznesā, arī dzīvo Londonā.
– Un paši kur dzīvojat?
– Savā mājā "Straumēnos". Man arvien bija svarīgi nodrošināt sievu un bērnus, lai viņi var labi dzīvot arī pēc manas nāves. Tagad esmu bez raizēm.
– Kaut arī dzīvojat Anglijā, nu jau vairāk nekā desmit gadus ar vienu kāju esat Latvijā.
– Kad pirmo reizi pēc neatkarības atgūšanas atbraucu uz Rīgu, nespēju noticēt savām acīm. Es taču kādreiz labi pazinu Rīgu, biju dzīvojis Lāčplēša ielā, bet nu viss bija pārmainījies un ne jau uz labo pusi. Braucu pa Brīvības ielu, visi logi tumši, nekur nekā nav. Ieeju kafejnīcā vai veikalā, pārdevējas drūmas, neviena nesmaida.
Tā man radās ideja – jāsakopj arī Rīgā kāds stūris. Galvenais – atrast īsto vietu. Staigāju pa Vecrīgu, līdz uzgāju šo te māju. Aizbraucu uz Londonu, teicu "Daugavas vanagiem": kungi mīļie, mums jādodas uz Latviju – galu galā "Daugavas vanagi" ir dibināti kā latviskuma uzturēšanas un palīdzības organizācija. Izklāstīju vīziju, rīcības plānu, finanšu aprēķinus. No 45 delegātiem tikai viens nobalsoja pret, pārējie teica: ej, Ādolf, dari!
– Pazīstot Sīli, saprata, ka tā lieta aizies.
– Ja ar līdzīgu ideju būtu ieradies kāds nezināms cilvēks, projekts, visticamāk, būtu noraidīts. Taču visi zināja, ko esmu paveicis Londonā un "Straumēnos", tas bija labākais arguments. Un tagad, kā jau teicu, mums nav neviena parāda.
– Turklāt atliek arī, ko ziedot labdarībai.
– Sākumā ziedoju no saviem personiskajiem līdzekļiem Vīto-lu fondam sešām stipendijām. Vītols ir godavīrs, viņa vārds Rietumos visiem labi zināms, tas viesa uzticību. Tad nolēmu, ka arī no viesnīcas peļņas būtu jāziedo. Tagad ar mūsu stipendijām studē kādi 50 jaunieši. Tas ir mūsu ieguldījums Latvijas nākotnē.
– Un kas notiek Malnavā?
– Viendien nolēmu – ja Rīgai tik daudz esam devuši, vaja-
dzētu arī kādā nomaļākā Latvijas stūrī ielūkties. Uzgājām Ludzas rajonā Malnavas pagastā Vītolu pamatskolu un internātu. Kad pirmo reizi tur aizbraucām, skats baiss – jumts tek, māja nolaista, sausās tua-letes, ūdensvada nav. Nolēmām uzcelt skolai pirti ar visām labierīcībām, nelielu zāli svinībām, lai bērniem, kas dzīvo internātā, ir kur mazgāties, bet nedēļas nogalēs skola pirti var izīrēt un kaut ko nopelnīt. Uzlikām jumtu, ierīkojām ka-nalizāciju. Tagad to vietu ne pazīt nevar, prieks skatīties.
Kad sakopām skoliņu, pagasts lūdza, vai nevarētu palīdzēt arī veciem cilvēkiem, esot viena māja, ko varētu pārbūvēt par vecu ļaužu mītni. Viņiem pagastā 180 vecīšu, bet pansionātā tikai 50 vietu. Aizbraucām, apskatījāmies. Teicu – dosim 100 000 latu remontam. Bet mājai trīs stāvi, jautāju, vai lifti paredzēti. Nē, tos nevarot atļauties. Cik vajag liftiem? Trīsdesmit tūkstošus. Labi, teicu, dosim arī tos, lai ir lifti. Novembrī solās atklāt, par "Mūsmājām" saukšot.
– Palīdzat arī vecajiem karavīriem. Dzirdēju, ka ar jūsu atbalstu sirmajiem kungiem zobi salaboti, protēzes ieliktas.
– Zobu protēzes – tās ir ārpus kārtas, jebkurā laikā, kad vajadzība. Bet, ja runājam par kārtējiem maksājumiem, uz pagājušajiem Ziemsvētkiem vien budžetā bijām paredzējuši 12 000 latu dāvanām. Mēs cilvēkus nešķirojam un nevienu neatraidām. Piemēram, mans kolēģis apciemo leģionārus, ieiet kādā mājā, tur divi vecīši guļ, abi bēdīgā stāvoklī, viens leģionārs, bet otrs saka: man jāatzīstas, krievu armijā biju. Saņēma dāvanu gan viens, gan otrs. Būtu es vienu gadu jaunāks, pats tiktu iesaukts krievu armijā. Tādēļ jau "Daugavas vanagu" organizāciju dibināja, lai palīdzētu karavīriem, daudzbērnu ģimenēm, atraitnēm. Tikko ziedojām vienam bērnunamam netālu no Liepājas, man gan tas vairāk pēc bērnudārza izklausās, jo māmiņas tur pa dienu atstāj mazuļus, kamēr pašas strādā, tad, lūk, mēs tā nama sakopšanai ziedojām 32 000 tūkstošus latu. Galve-nais, spēt pārliecināt pārējos,
ka ziedojums patiešām ir vajadzīgs. Lielākoties mūsu organizācijā visi ir labprātīgi, tikai re-
tu reizi kāds gados jaunāks iebilst, vai nu gluži vajagot tik daudz dot Latvijai. Tad es saku: padomā, kāda tev pensija un kāda tam vecajam vīram Latvijā. Svarīgi, kā to lietu pasniedz.
– Jums padomā esot vēl daži plāni un trakas idejas.
– Kā nu bez plāniem un idejām! Kamēr prieks un interese, turpināšu darboties. Ziniet, kas man vislabāk patīk? Kad viss jāsāk no nulles. Visspilgtāk man palikusi atmiņā pirmā talka "Straumēnos". Es atvedu muciņu alus, noliku, lai katrs pats var sev ieliet un turpat līdzās trauciņā atstāt naudu. Daži man teica: trakais, ko tu dari, tā tu paliksi mīnusos. Bet talkas beigās trauciņā naudas bija krietni vairāk, nekā vajadzēja. Uzticība atmaksājas.
***
Vizītkarte
ĀDOLFS SĪLIS
Dzimis 1925. gada 10. oktobrī.
Absolvējis Elejas vidusskolu (1942) un Keitringas koledžu (1950), iegūstot pavāra specialitāti un menedžera kvalifikāciju.
No 1942. līdz 1944. gadam dienējis Jelgavas aizsardzības rotā, 1944. gadā nosūtīts uz militāro skolu Klāgenfurtē Austrijā.
No 1945. līdz 1947. gadam viesmīlis britu armijas daļā.
Kopš 1955. gada uzņēmējs.
No 1961. līdz 1975. gadam "Daugavas vanagu" fonda īpašuma Londonas nama pārvaldnieks.
No 1975. gada līdz 2000. gadam "Daugavas vanagu" fonda īpašuma "Straumēni" pārvaldnieks.
Kopš 1994. gada viesnīcas "Radi un draugi" valdes priekšsēdis.
Daugavas vanagu" fonda valdes priekšsēža vietnieks un kultūras daļas vadītājs kopš 2001. gada.
Vītolu fonda padomes loceklis kopš 2006. gada.
Precējies. Triju dēlu tēvs.
***
FAKTI
Pēc Ādolfa Sīļa ierosmes nu jau desmito gadu Anglijas "Daugavas vanagu" fonds un viesnīca "Radi un draugi" finansiāli atbalsta:
bērnus no maznodrošinātām ģimenēm,
slimos bērnus un bērnus invalīdus,
vecus ļaudis, īpaši bijušos karavīrus,
maznodrošinātu Latvijas un Sibīrijas jauniešu izglītību,
senču piemiņas kopšanu, uzturēšanu un cildināšanu,
kultūras projektus.
Viesnīca "Radi un draugi" 2006. gadā labdarībai ziedojusi 207 532,09 latus, 2007. gadā 121 255,10 latus, šogad – jau vairāk nekā 180 000 latu.