Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Otrā pasaules kara atcerē īpaša vieta ir Kurzemei, kas vēsturē palikusi kā kauju gaitā sarkanās armijas neieņemta un kara beigās pārvaldes ziņā atšķirīga Latvijas teritorija. Izprast tā laika dramatiskos notikumus Kurzemes civilajā dzīvē palīdz ne tikai Latvijas un ārzemju arhīvu dokumenti, bet arī tā laika latviešu sabiedriski politisko darbinieku sniegtās liecības.
Tikai nesen no trimdas dzimtenē ir atgriezies latviešu agronoma Jāņa Andersona (1902 –1969) privātais arhīvs, kura materiāli spilgti ataino Kurzemes iedzīvotāju pārdzīvojumus un nepiepildītās cerības Otrā pasaules kara noslēgumā.
Kas bija Jānis Andersons? Latvietis, liels savas tautas patriots, kura nopelni brīvās Latvijas labā šodien ir nepelnīti aizmirsti. Kara beigās Kurzemes cietoksnī viņš bija viens no aktīvākajiem latviešiem. Brīvā Latvija bija viņa cerību, sapņu un ticības iemiesojums.
Iespējams, Jāņa Andersona dzīve veidotos pavisam citādi, ja nebūtu sācies Otrais pasaules karš un Latvija nebūtu nokļuvusi zem padomju okupācijas zābaka. Dzimis 1902. gada 7. aprīlī, mācījies tirdzniecības skolās Liepājā un Pēterburgā, viņš 1927. gadā sekmīgi ieguva agronoma grādu Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultātē. 1929. gadā Jānis apprecējās ar Kaucmindes mājturības skolas absolventi Aleksandru Kadiķi, kura dāvāja viņam dēlu Aivaru un meitu Austru. Pēc agronoma gaitām Madonas un Jelgavas apriņķos Jānis Andersons strādāja Latvijas Lauksaimniecības kamerā. Bija aktīvs studentu korporācijas "Lettgallia", Latviešu zemnieku savienības un Aizsargu organizācijas biedrs. 1938. gadā Andersonu ģimene no vecākiem pārņēma Durbes pagasta "Morķu" saimniecības vadību Kurzemē.
Piespiedu kārtā izsūtīts no Kurzemes
PSRS okupācija viņu pārsteidza akciju sabiedrības "Bekona eksports" direktora vietnieka amatā, kuru piespiedu kārtā drīz nācās pamest. Ļaunākais vēl sekoja – 1941. gada martā ģimeni izlika no viņiem piederošās, bet tagad padomju varas nacionalizētās saimniecības. Jānim Andersonam nācās meklēt darbu citur un dažus mēnešus pat bēguļot, lai izvairītos no 1941. gada 14. jūnija izsūtīšanas.
Kad 1941. gada vasarā Latvijā ienāca Vācijas armija, Andersons vadīja Rīgas gaļas fabriku, bet vēlāk kļuva par vācu pakļautībā izveidotās Latvijas Zemes pašpārvaldes lauksaimniecības galveno direktoru. Viņš uzturēja arī sakarus ar nelegālās Latvijas Centrālās padomes (LCP) pārstāvjiem, sniedzot ziņas par saimniecisko stāvokli Latvijā. Pēc LCP līderu Konstantīna Čakstes, Bruno Kalniņa un Ludviga Sējas apcietināšanas Jānis Andersons bija viens no retajiem latviešiem, kurš uzdrīkstējās vērsties pie Augstākā SS un policijas vadītāja Ostlandē SS obergrupenfīrera Frīdriha Jekelna, cenšoties panākt viņu atbrīvošanu. Rudenī viņš kopā ar ģimeni devās uz Vāciju, iesaistoties latviešu bēgļu organizēšanas darbā. 1944. gada decembrī Andersons apmeklēja Kurzemi, bet vācu okupācijas iestādes lika viņam sajust, ka viņš ir lieks, un 21. decembrī pat piespiedu kārtā ar kuģi nosūtīja atpakaļ uz Vāciju. Vēlāk viņš tomēr turpināja aktīvi darboties Kurzemē – jau kā Latvijas Nacionālās komitejas (LNK, dibināta 1945. gada 20. februārī Potsdamā) ģenerālsekretārs.
SS protektorāts un latviešu cerības
1944. gada rudenī vācu armija jau bija atkāpusies no Igaunijas un pametusi arī lielu daļu Latvijas teritorijas. 6. septembrī par Kurzemes civilās pārvaldes vadītāju kļuva bijušais Ukrainas reihskomisārs Ērihs Kohs, kurš jau bija izcēlies ar savu augstprātību un brutalitāti pret vietējiem iedzīvotājiem. 13. novembrī viņš izdeva zemes pārvaldes noteikumus, kas paredzēja, ka vācu novadu komisāriem un ierēdņiem Kurzemē būs neierobežota vara.
Savas intereses Kurzemē bija arī SS vadībai Berlīnē, kas panāca, ka 1945. gada 21. janvārī Ādolfs Hitlers pavēlēja Kurzemes pārvaldi nodot SS reihsfīrera Heinriha Himlera pārziņā. Viņa nākotnes aprēķinos Kurzemei bija zināma nozīme gadījumā, ja izdotos panākt seperātu mieru starp Vāciju un Rietumu sabiedrotajiem. Par Himlera pilnvaroto ģenerāli Kurzemē kļuva SS grupenfīrers Hermanis Bērends, kuram pārvaldes darbs bija jāorganizē ciešā sadarbībā ar armiju grupas "Kurland" virspavēlniecību. Līdz ar to SS pārziņā pirmoreiz kara laikā bija nonākusi vienas teritorijas – Kurzemes – tieša valstiska pārvalde.
Kādi bija SS mērķi Kurzemē? Pirmkārt, kāpināt latviešu karavīru cīņas sparu. Šim mērķim vācieši cerēja izmantot arī jau pieminēto Latvijas Nacionālo komiteju, pie viena vairākās jomās arī paplašinot latviešu līdzšinējās pārstāvniecības tiesības. Var šķist, ka SS bija tā Trešā reiha varas struktūra, kas bija ar mieru latviešiem dot kaut kāda veida autonomiju vai pašpārvaldi.
Vēsturnieks Kārlis Kangeris tomēr uzskata – līdz pat kara beigām SS palika uzticīga nacistiskās pārvaldes principam, ka latviešiem nevar dot tik tālejošu brīvību, jo tie varētu sākt paši izdot savus likumus un paši valdīt, kaut arī vācu virsuzraudzībā.
Uz ko cerēja latvieši? Jānis Andersons, kurš šajā laikā atradās Kurzemē kā Latvijas Nacionālās komitejas ģenerālsekretārs, ticēja, ka latviešu iesaistīšanās Kurzemes pārvaldē veicinās valstiskās neatkarības vai vismaz ierobežotas autonomijas sasniegšanu.
Neuzticība un bailes
Kara beigu posmā Kurzemē vietējie iedzīvotāji bija spiesti piedalīties nocietinājumu būves darbos. Sarkanajai armijai tuvojoties, aizvien palielinājās to skaits, kuri devās bēgļu gaitās uz Vāciju un Zviedriju. Šausminoši bija padomju aviācijas uzlidojumi Liepājai un Ventspilij. Cilvēki bija spiesti samierināties arī ar vācu varas pārvaldes sistēmu, saimniecisko izlaupīšanu un rekvizīcijām, pārtikas trūkumu pilsētās, sarkano partizānu un dažādu vācu aizmugures vienību sirojumiem.
Daudzi Kurzemes iedzīvotāji un šeit patvērumu radušie tomēr nesteidzās doties uz Vāciju, jo uzskatīja, ka evakuācija notiek vācu, nevis latviešu interesēs. Neuzticību vāciešiem pastiprināja arī ģenerāļa Jāņa Kureļa grupas likvidēšana 1944. gada novembrī. Arī Latvijas Nacionālās komitejas izveide neguva tautā sevišķu atsaucību – vairākums to uzskatīja par nenozīmīgu institūciju, kas atrodas vācu pakļautībā.
Latvijas Nacionālās komitejas prezidenta Rūdolfa Bangerska un citu LNK locekļu mēģinājumi pārņemt civilo varu Kurzemē cieta neveiksmi. Šim faktam apstiprinājumu var rast arī Latvijas Nacionālās komitejas protokolu grāmatā, ko līdz mūsdienām rūpīgi saglabājuši Jāņa Andersona ģimenes locekļi.
1945. gada 17. martā Hermanis Bērends un Rūdolfs Bangerskis Liepājā satikās ar Kurzemes apriņķu un pagastu vecākajiem. Viņu stāsts par notiekošo Kurzemes laukos bija tik satriecošs, ka Bērendam nācās pielikt lielas pūles, lai aukstasinīgi noklausītos tik daudzus vācu civilajai pārvaldei adresētus pārmetumus. "Ja tik atklātu valodu mūsu lauku dzīves vadītāji būtu runājuši dažus mēnešus agrāk, tie noteikti pēc dažām stundām smaktu vācu SD cietumā," liecina kāds kara laika dokuments.
Galvenā vācu pārestība pret Kurzemes iedzīvotājiem bija latviešu zemnieku aplaupīšana, kas savu kulmināciju sasniedza 1945. gada februārī, kad vācu ierēdņi ar militāra spēka palīdzību no vietējiem iedzīvotājiem rekvizēja gandrīz visus mājlopus, labību un lauksaimniecības produktus, bet nepaklausības gadījumā draudēja izlikt no mājām vai pat apcietināt. Latvijas Nacionālajai komitejai Kurzemē savā kontrolē kaut cik izdevās pārņemt vien dažas nozares, kas tā laika apstākļos nebija visai nozīmīgas, – izglītības, kultūras, preses, finanšu un nodokļu lietas.
1945. gada 5. aprīlī Jānis Andersons sāka pildīt Latvijas Nacionālās komitejas vadītāja pienākumus. (Rūdolfs Bangerskis bija devies uz Vāciju, viņu atstājot savā vietā.) Augstajā amatā esot, viņam nācās piedzīvot vilšanos – varbūt vienu no lielākajām mūžā, jo bija pilnīgi skaidrs, ka Latvijas Nacionālā komiteja Kurzemē nav nekāda valdība, bet gan institūcija, kas vācu pārvaldei šad tad var sniegt kādus padomus. Neraugoties uz ļoti ierobežotajām iespējām, Andersons līdz pat kara beigām tomēr turpināja cīnīties par to, lai Kurzemē saglabātos latviešu zemnieku saimniecības.
Noturēt Kurzemi – līdz galam
1945. gada 30. aprīlī Kurzemi sasniedza ziņa par Hitlera pašnāvību un viņa nomaiņu ar lieladmirāli Dēnicu, kas latviešiem uz brīdi vēl deva cerības par Rietumu sabiedroto un PSRS savstarpējo konfliktu un Latvijas neatkarības iespējamo atjaunošanu.
Ticība brīvajai Latvijai spārnoja arī Jāni Andersonu. "Pārspriežot arī Anglijas valstsvīru nostāju, analizējot amerikāņu un izjūtot vācu (militāro un civilo) noskaņojumu, mūsos mājoja pārliecība – varbūt tomēr izdodas Kurzemi noturēt līdz brīdim, kamēr ievadīs kādas padošanās sarunas ar sabiedrotajiem. Pastāvēja maza cerība, ka kapitulācijas brīdī fronte paliks uz vietas," lasāms līdz šim nepublicētajās Jāņa Andersona piezīmēs. No mūsdienu viedokļa iluzoras cerības, bet tajos apstākļos tās bija tik saprotamas…
1945. gada 2. maijā Liepājā sapulcējās dažādu latviešu organizāciju pārstāvji un nolēma izveidot jaunu politisko pārstāvniecību – Tautas padomi, kuras darbā iesaistītos arī Kurzemē esošie Latvijas Nacionālās komitejas locekļi. Plānoja, ka Tautas padome par Pagaidu valdības vadītāju un ārlietu ministru apstiprinās bijušo leģiona 19. divīzijas 43. grenadieru pulka komandieri pulkvedi Robertu Osi. Jānim Andersonam bija jākļūst par viņa vietnieku un lauksaimniecības ministru. Pulkvedim leitnantam Rūdolfam Kociņam būtu jāpārvalda iekšlietas, kapteinim Aleksandram Bullem – tirdzniecība un rūpniecība. Teodors Zvejnieks kļūtu par tieslietu, majors Eduards Stīpnieks – izglītības, Leonīds Klarks – finanšu, bet žurnālists Artūrs Kroders – par sabiedrisko lietu ministru.
Latvieši līdz pēdējam cerēja, ka Kurzemes cietoksnis nepadosies. 5. maijā Andersons un Osis neveiksmīgi mēģināja pārliecināt armiju grupas "Kurland" virspavēlnieku ģenerālpulkvedi Karlu Hilpertu par to, ka Kurzemi ir jāturpina aizstāvēt. Hilperts tikko bija saņēmis no Berlīnes ziņu, ka Vācija ir kapitulējusi Rietumu sabiedroto priekšā, bet turpina būt karastāvoklī ar Padomju Savienību. Viņš sākotnēji bija dusmīgs un sašutis, bet vēlāk latviešiem paskaidroja: "Es par tādām lietām negribu neko dzirdēt un arī pieņemu, ka neesmu neko dzirdējis. Es esmu frontes komandieris, kam jāvada militāras operācijas, un necietīšu nekādas akcijas, kas var apdraudēt frontes aizmuguri. Ja tomēr kaut kas tamlīdzīgs notiks, es jūs likšu pakārt." Hilperts tomēr nosūtīja telegrammu Vācijas bruņoto spēku štāba priekšniekam feldmaršalam Vilhelmam Keitelim, ziņojot, ka Oša valdība ir pretboļševistiska un vēlas noturēt Kurzemi. Atbilde vēstīja, ka šādam manevram nebūs nozīmes un jāmēģina evakuēt uz Vāciju pēc iespējas vairāk karaspēka.
Notikumi attīstījās tik strauji, ka 6. maijā Pagaidu valdība jau pārrunāja iespējamo kapitulāciju un valdības evakuāciju uz Zviedriju vai Vāciju. Tautas padomei bija jāizstrādā arī politisks memorands par Latvijas valsts tiesību atjaunošanu, ko ar speciālu sūtni – kapteini Arnoldu Skrēberu – caur Zviedriju plānoja nosūtīt Rietumu sabiedroto valdībām. Šajā dienā par Latvijas Pagaidu valdības nodibināšanu ziņoja arī Liepājas radiofons.
Zināms, ka Pagaidu valdības sēdes protokolēja, taču protokolu grāmatu līdz šim nav izdevies atrast. Pārvešanai uz Zviedriju to savā koferī esot ielicis kāds leģiona virsnieks, kurš, iespējams, krita padomju gūstā.
1945. gada 8. maijam vajadzēja kļūt par lielo dienu, kad bija jātiek pieņemtam paziņojumam par Latvijas neatkarības atjaunošanu, tomēr nacistiskās Vācijas vispārējās kapitulācijas dēļ tas vairāk nebija iespējams.
Vīlušies savos sapņos un cerībās, Pagaidu valdības locekļi 8. maijā pa dažādiem ceļiem aizbrauca no Latvijas. Jānim Andersonam nākamajā dienā ar vienu no pēdējām ātrlaivām izdevās sasniegt Gotlandi, bet pēckara gados viņam nācās uzklausīt Zviedrijas kreiso aprindu pārmetumus par savu sadarbību ar nacistiem, kā arī izpelnīties padomju propagandas nepamatoti piešķirto "gestapo aģenta" nosaukumu.
***
Fakti:
Jānis Andersons – vācu okupācijas laikā Latvijas Zemes pašpārvaldes lauksaimniecības ģenerāldirektors, Latvijas Nacionālās komitejas saimniecības ģenerālsekretārs, Pagaidu valdības Kurzemē vadītāja vietnieks. Pēc Otrā pasaules kara dzīvoja Zviedrijā, miris 1969. gadā, apglabāts Latviešu kapos Stokholmas Meža kapsētā.
Tautas padomes sastāvā bija iekļauti 73 locekļi (12 karavīri, 21 brīvo profesiju, 26 lauksaimnieku, strādnieku, amatnieku un kooperatoru, 14 valsts un pašvaldību darbinieku pārstāvji).