Sieviete nekad nebeidzas (1)

"Nu, jūs jau zināsiet, kā nobildēt sievieti pēc 40, tuvplāniem koncentrēties īsti nevajag," Laina smaidot saka, palūkojoties uz fotogrāfu. "Un es atvainojos, ka tāds stress, bet tikko man te pielikuši nepareizi sašūtus aizkarus!".

Es sākšu ar jautājumu par to, kā sāki tu!

Salons tapa 1978. gadā. Ai, nē, piedod, 1998. gadā! (Smejas.) Septiņdesmit astotajā es vēl biju pavisam maza! Pirms gadiem piecpadsmit Rīgā tika atvērti pirmie saloniņi un solāriju studijas, un jau tajā laikā daudz runājām par to, ka ārējais skaistums ir dziļi saistīts ar iekšējo. Ka nevar būt tā — pāris špricītes izdara visu. Nē, nu, protams, varbūt mūsdienās tā arī var, bet daudz svarīgāka ir kopējā aina, jo ķermenis un gars ir ļoti saistīti. Tajā laikā sāku studēt pasaules praksi — Kneipa metodes Vācijā un Austrijā, kur patiesībā veidojās pirmie SPA, pirmie kūrorti, kur atbraucējus ārstēja ar dažādām ūdens procedūrām. Aizlasījos līdz pat senajiem Romas laikiem.

Romiešu termas?

Ūdenim piemīt liels spēks. Turklāt ūdens un viss, kas radies ūdenī, būtībā ir daļa no mums. Ir pierādīts, ka cilvēka asins plazmas sastāvs ir ļoti līdzīgs jūras ūdens sastāvam. Jau pašā sākumā biju pārliecināta, ka nepietiek tikai ar meikapu, ka patiesībā mums ir nepieciešams daudz kas vairāk. Tolaik tērēju gan daudz laika, gan daudz līdzekļu, lai iepazītu dabisko medicīnu, braukājot pa pasauli un atklājot sev arvien jaunas un jaunas lietas. Austrumu medicīna ir fantastiska, bet ne vienmēr piemērota mums. Taču tās dabas bagātības, ko es atradu Itālijā, Amerikā, Francijā, Vācijā un tepat Latvijā... Nolaist Ķemeru kūrortu, manuprāt, bija valstisks noziegums pret skaistām sievietēm un tiem, kuri vēlas būt veseli! SPA nav ekskluzīva lieta. SPA ir daba. Šajās īpašajās vietās, kas nosauktas par kūrortiem, kuri atrodas augstu kalnos vai pilsētas centrā, cilvēki ir ienesuši mazliet dzīvās dabas spēka, lai to izmantotu, gādājot par cilvēku veselību un labsajūtu.

Un par jaunību?

Mani vienmēr ir fascinējuši cilvēki gados. Bet ne jaunība. Pat mans vīrs ir brīnījies, kā pati, jauna būdama, esmu jūsmojusi par vecām tantēm un onkuļiem. Jaunības kults šobrīd man liekas pilnīgi absurds. Turklāt līdz pat tādai nepiedienības pakāpei, ka tērpu dizaineri šeit atļaujas noniecināt skaistas sievietes jau gados. Atceros, lasīju divu dizaineru komentārus par kādu Litas Beiris kleitu. Es to sapratu kā skaudību. Man bija licies, ka it kā vecākām sievietēm skauž jaunākas, bet šoreiz domāju, ka šīm sievietēm vienkārši skauda, ka Lita Beiris joprojām izskatās tik labi. Viņai joprojām ir perfekta figūra! Tajā kleitā viņa bija izcili skaista! Ja viņai ir tāds augums, viņa sieviešu goda un skaistuma karogu var celt tikai arvien augstāk. Likās, cik nožēlojamas ir šīs replikas un piebildes, cik nesmalkjūtīgas... Fotografējoties "Pirelli" kalendāram 72 gadu vecumā, Sofija Lorēna pierādīja, ka sieviete nekad nebeidzas.

Skaistums nekad nebeidzas.

Man liekas, cilvēki reizēm aizmirst, ka laiks un vecums, kas viņiem dots, ir tikai reizi mūžā. Reizi... Ja tev ir 30, tas būs tikai viens spļāviens līdz 60. Un nonievājot vecumu, sieviete pati ieprogrammē sevī neērtības sajūtu un bailes no vecuma. Nav jāiznīcina tas skaistums, ko Dievs ir devis sievietei katrā vecumā, un tas skaistums, kas viņām piemīt, nav jāpazemo tikai tāpēc, ka gadu viņām ir vairāk. Turklāt vīrieši, kas domā, ka blakus jaunām būtnēm izskatīsies jaunāki un atgūs jaunības sajūtas, dzerot viagru, patiesībā pat neapjauš, ka izskatās vēl vecāki. Viņi izskatītos daudz labāk, ja blakus tiem būtu kopta sieviete piemērotā vecumā. Skaista ne tikai ārēji, bet arī iekšēji. Runa ir par "tētukiem", kuri apprec savas "meitas". Kas ar viņiem, nabadziņiem, būs pēc gadiem 15, 20? Te nav runa par īstajām mīlestībām, kurām neeksistē ne vecums, ne fiziskie dotumi, ne nauda un vara. Patiesas rūpes un mīlestība par sevi palīdz nostāties pret šabloniem, kas zemapziņai cenšas iegalvot, ka tavs laiks ir beidzies... Tādēļ cilvēki ir depresijā, arī vīrieši. Ļoti daudzi. Kļūst skumji. Pietrūkst dievišķās mīlestības un uzticēšanās. Ja mēs dzīvojam tikai šai dzīvei, patiesībā mums nav nekā, jo tas ir tikai īss ceļa posms.

Kāda, tavuprāt, ir skaista sieviete?

Es nenoliegšu, ka skaista fiziskā āriene ir būtiska. Vari būt apaļīga, vari būt ļoti tieva, tomēr ir tāda lieta kā estētika. Un estētiku var panākt, lietojot visparastāko sāli un eļļu. Tikai tas prasa darbu. Jā, krēmi, smaržas, eļļas, injekcijas, ķirurģija, fizikālas iedarbības. Tomēr... tas ir cits jautājums. Sievietes skaistums ir viņas attieksme pret lietām, pret dzīvi. Nedarīt citam to, ko pati sev negribētu. Un iemācīties saskatīt pozitīvo arī negatīvajā. Jo mēs visi šajā dzīvē esam tikai kā skolā. Skaista ir sieviete, kura prot parādīt sevi ar savu atturību, ar to, ka atļaujas neizrādīt to, ko varētu izrādīt. Ar to, ka atļaujas nejust to, ko jūt. Nedarīt to, ko gribētu darīt. Lai kādu nesāpinātu. Ja kalpojam tikai savam es un savām ambīcijām, mēs noteikti vairs neesam skaistas. Būt skaistai — tas ir vienmēr dalīties.

Bet tu pati? Jūties pārliecināta par sevi?

Bija brīdis, kad man likās, ka esmu bez kompleksiem, esmu kaut ko sasniegusi, taču, izdomājot domu līdz galam, nāca kārtējais pārbaudījums, kad sapratu, ka joprojām esmu kompleksos, joprojām ar tiem cīnos, joprojām vēlos būt labāka. Jā, laikam tā... Kad man bija par 20 gadiem mazāk, jutos drusku citādi. Jutos baigi foršā meitene! Tomēr tagad pateikt, ka esmu optimiste, ka tomēr esmu kaut ko sasniegusi, — nē, to es nevaru. Jo vairāk kaut kas notiek, jo vairāk man kaut kas pieder, jo vairāk es saprotu, ka neesmu nekas, ka man vēl vairāk ir jāstrādā ar sevi, ar savu raksturu, sajūtām. Reizēm man liekas, ka man arī tagad ir tā sauktā četrdesmitgadnieku krīze. Kādreiz uznāk nepamatotas skumjas un sirds ilgojas pēc tā tālā, nezināmā... Bet es teikšu, ka patiesībā tas ir fantastisks brīdis! Sāku izvērtēt, sāku domāt par kļūdām un ieguvumiem. Tad vienā brīdī viss saiet uz īso un aptveru, ka patiesībā esmu ļoti laimīga, ak dievs! Man taču ir viss — ko es vēl varu gribēt! Jā, varbūt kāds cits šajā brīdī apjauš, ka nav uz īstā ceļa, bet vēl ir laiks kaut ko mainīt! Tas ir labi, ka mūsos ir vēlēšanās gribēt un pilnveidoties, un varbūt tas pat ir liels bonuss. Ja mēs būtu apmierināti tikai ar to, kas mums ir — un te es nedomāju tikai fizisko lietu esamību —, mēs apstātos savā attīstībā.

Kas sievietei būtu jāpatur prātā, lai viņa neaizmirstu, ka ir sieviete?

Sievietei ir jābūt sievietei visu mūžu. Ap 30 visām viss ir stingrs, skaists, burvīgs, valdzinošs. Esmu daudz mācījusies ārzemēs, Francijā, Itālijā, un tur sievietes ap 50, 60... ir ļoti aktīva paaudze, ļoti seko sev līdzi un kopj sevi. Latvijā par sevi ļoti rūpējas izteikti jaunas sievietes. Arī bikini zonā nekādu lieko matiņu! Viss ir perfekts! Tā nav tikai mūsdienu parādība — rūpēties par sevi. To sievietes darīja arī Zālamana laikā. Jo sieviete vīrietim ir dota kā iepriecinājums. Tāpat kā vīrietis sievietei ir dots kā ģimenes sargs, kā klints. Skaistumkopšana nav ārišķība. Tie nav lieki izdevumi budžetā. Tāpat kā vīrišķība un ģimene nav aizvēsturiski jēdzieni. Tikpat primitīva lieta kā intīmais skaistums — saprotat, kā gribat, bet tas ir būtisks. Tā nav lieka izšķērdība — skaistas rokas, kājas, mati. Un kopt sevi var arī mājās, bet tam ir jāpievērš uzmanība — līdz pat simt gadu vecumam! Sievietei ir jāpaliek sievietei, un vīrietim vienmēr ir jābūt vīrietim. Ne velti Dievs mums devis izdzīvot visus vecumus. Āmen.

Laina, saki, kas tev palīdzējis pārvarēt grūtus brīžus dzīvē? Jo ne jau vienmēr var tā, ar karogu pa priekšu.

Es nebūšu moderna meitene. Es paļaujos uz Dievu. Esmu izjutusi viņa klātbūtni visdažādākajos veidos. Esmu saskārusies arī ar totālu ļaunumu un varu apliecināt, ka eksistē divas varas — ļaunā un labā. Tikko esi novirzījies no ceļa, saņem pa sitienam. Esmu novirzījusies no ceļa pietiekami daudz un sista gan fiziski, gan garīgi, gan emocionāli, gan finansiāli. Bet man ir bijusi tā laime šādos brīžos sajust dievišķus pieskārienus un piedzīvot brīnumu.

Kā?

Patiesībā mums biznesā ir veicies, jo mēs paguvām laikā un bija arī pamats, ar ko sākt. Bet bija brīdis, kad uzlēcām augstāk, nekā tajā brīdī varējām, uzņemoties lielas finansiālas saistības. Priecājos, ka bankas tagad izsniedz limitētus kredītus, jo tas daudzas jaunas ģimenes un nenobriedušus prātus pasargās no kritumiem un zaudējumiem. Cilvēki ātri vien aizmirst to, ka ir jāatdod tas, kas ir paņemts... Ar uzviju jāatdod. Nav citu likumu šai pasaulē. Šis bizness ir nežēlīgs. Turklāt kuram Latvijā ir pārmantota vecāku, vecvecāku pieredze? Uz brūkošās padomju iekārtas fona tā bija milzīga cīņa par vietu. Īpaši, ja izvairies kādu apzagt, apkrāpt. Kādā projektā ieguldījām ļoti lielu naudu, aizmirstot, ka ar skaistumu vien to atpelnīt nevar... Bija brīdis, kad bijām uz bankrota sliekšņa. Taču pāris gadu pirms tam kādam vīrietim, kurš tikko bija pamatīgi apkrāpts, iedevām simt latu. Kaut gan mums pašiem nebūt tik spoži neveicās tajā laikā... Pagāja divi gadi, bankrots bija gandrīz neizbēgams, un tam bija tūlīt jānotiek, kad šis vīrietis pēkšņi uzradās. Un viņš mums aizdeva daudzkārt, daudzkārt lielāku summu, lai mēs savu biznesu varētu izvilkt līdz brīdim, kad vajadzēja saņemt naudu par citu veiksmīgu projektu. Savās lūgšanās tāpēc vienmēr esmu minējusi — mīļo Dieviņ, dari tā, lai varu dot arī citiem... Man liekas, īsts bizness — tas nav tikai sev. Ar to ir jādalās.

Teic, ka nauda ir jāmīl un jāapgroza, lai tās būtu pietiekami. Bet mēs esam audzināti netērēt, neizšķiest. Taupīt.

Īsts biznesa prāts pareizi dara, visu sīki aprēķinot. Un tad pelnot. Taču par īstu biznesa prātu es sevi neuzskatu. Pelnīt mēs esam nopelnījuši, un tas ir pietiekami. Ne par daudz. Man patīk, kā uzņēmēja Mairita Solima reiz teica: mēs taču nesacenšamies par bagātākā miroņa statusu! Man liekas, ar to viss ir pateikts. Tāpēc es nesaprotu, kādēļ cilvēki tā karo... Īstam biznesa cilvēkam tā nav tikai peļņa. Process, garša gan. Vilšanās un uzvaras. Ja nav izdzīvota vilšanās sajūta, varbūt nekad tā arī netiksi pie īpaši garšīgām beigām? Arī tur ir sava filozofija. Nauda ir ļoti vajadzīga, jā. Bet tas ir kā apburtais loks — nav naudas, sākas problēmas. Par daudz naudas, sākas citas problēmas — kā to izmantot, kurā galā kādus dimantus saspraust... Varbūt tas ir pareizāk — tiekties pēc naudas, bet nepielūgt to. Es esmu ar naudu sarunājusies. Mums bija reiz dialogs, un es teicu: tu man patīc, bet tu neesi manā dzīvē galvenā. Tas ir fakts. Lai saglabātu sportisko azartu, varbūt vajag, lai nedaudz vienmēr pietrūkst...

Tomēr stress? Ka var nesanākt, nepaveikties.

Tagad es, iespējams, nolaidīšu savas akcijas, bet pastāstīšu, kā samazinu stresu. Es iedzeru 50 gramu konjaka. Šad tad, kad tā kārtīgi sakāpis. Nē, alkohols man nepatīk, un nepatīk tāpēc, ka man nepatīk zaudēt kontroli, skatīties, kā citi zaudē kontroli. Un vēl manas lūgšanas — tās ir dziļas, dziļas. Lai arī cik ļoti neietu kopā šīs divas lietas — konjaks un lūgšanas... Ticība noteikti. Nepārtraukta ticība, ka viss atrisināsies, nokārtosies. Ticība, ka viss skaistais un labais vēl joprojām ir priekšā. Es neesmu ne no tām stiprākajām, ne no tām varonīgākajām un spējīgākajām sievietēm. Bet, ja salīdzinu, kā jutos 25 gadu vecumā un tagad, gandrīz 45 gadu vecumā, tad tagad jūtos noteikti daudz, daudz labāk. Sievietes nekoķetē, to pasakot. Ja sieviete to pasaka, viņa tā arī domā un jūt. Viņa sajūt pati sevi, pati savu dabisko skaistumu, pat ja ir nedaudz grumbiņu un ne tik perfekts augums.

Kas to raksturo? Kādas sajūtas tevī ir tagad?

Man biežāk uzmācas depresijas! (Smejas.) Lasot un redzot, kā cilvēki apkārt tiek testēti. Lita Beiris man likās daudz seksuālāka un interesantāka nekā tērpu dizainere, kas atļāvās viņu kritizēt. Man jādomā, kuras no sievietēm ir lielākos kompleksos — sievietes ap

50 vai sievietes ap 30, kas saka: ārprāts, man jau ir 30... Un šīs jaunās, skaistās sievietes kompleksos iedzen apkārtējie, konkurences sajūta.

Es vairāk domāju, vairāk sajūtu. Beidzot protu atšķirt ļauno no labā, protu novērtēt katru smaidu, katru mīļu vārdu. Atšķirt patiesus vārdus no liekulīgiem. Tā ir dzīves gudrība, pieredze. Un es esmu ļoti laimīga. Tāpēc, ka manī ir izjūtas. Tās man ir ļoti spēcīgas. Gan pozitīvās, gan negatīvās.