Mani pārņem dīvainas un biedējošas izjūtas. Varbūt tā ir veģetatīvā distonija?

Kā jūs kā psihoterapeite varat raksturot tipiskākos veģetatīvās distonijas psiholoģiskos aspektus?

Cilvēki dalās par dīvainām, biedējošām izjūtām, ar kurām saskārušies kādā savas dzīves posmā. Kopīgais ir vispārēja baiļu vai apdraudējuma izjūta, lai gan draudi nekur nav redzami. Trauksme, nemiers, bailes, panika, ko pavada neizprotamas ķermeņa sajūtas: sirdsklauves, grūtības elpot, norīt, galvas reibšana. Visbiežāk pirmā šāda epizode sākas šķietami ne no kā. Cilvēks strādā, iet pa ielu, atpūšas, labi pavada laiku, un te pēkšņi viņu pārņem galvas reiboņi, nelabums, sāpes krūtīs, «melns gar acīm». Šāda epizode šķiet tik biedējoša, ka bailēs no nāves tiek izsaukta neatliekamā medicīniskā palīdzība, kura ierodoties sniedz mierinošu efektu un simptomi mazinās vai pazūd vispār.

Cilvēkam patiesi šķiet, ka viņš zaudē kontroli pār sevi, jūk prātā, mirst.

Tipiska reakcija šādā gadījumā ir vēršanās pie ģimenes ārsta, neirologa, kardiologa ar vēlmi meklēt kādu noteiktu slimību. Bailes zīmē visbēdīgāko scenāriju: infarkts, insults, audzējs galvā vai kāda cita smaga saslimšana. Pēc ilgstošiem izmeklējumiem, kas mēdz ietvert Holta sirds monitoru, magnētisko rezonansi un citus visai dārgus izmeklējumus, kuros neizdodas atrast nekādu ķermenisku vainu, kopā ar speciālistu cilvēki nonāk pie secinājuma, ka tā ir bijusi veģetatīvās nervu sistēmas pārslodze, visbiežāk saukta par veģetatīvo distoniju.

Dzirdot, ka par šo diagnozi mūsdienās runā diezgan daudz cilvēku, dažkārt pārņem tāda kā skepse, vai tiešām visi sirgst ar šo slimību, vai arī tā ir tikai tāda modes kaite. Kā jūs domājat?

Jāsaka, ka šī diagnoze ārstiem ir izrādījusies ļoti noderīga, lai kaut cik izskaidrotu savam pacientam, ka ne visu, kas notiek viņa ķermenī ir iespējams tik vienkārši izskaidrot un kontrolēt. Arī pašiem pacientiem iestājas zināms miers izmeklēšanu veikšanā, jo ļaunākais nav apstiprinājies, pie kam ārsts ir beidzot nosaucis to, kas ar viņu visai precīzi notiek. Beidzot tam ir kāds nosaukums. Esmu dzirdējusi, ka ārsti mēdz pieminēt arī stresu, spriedzi, izdegšanu vai arī vienkārši «tas jums no nerviem».

Tā nu, līdzīgi depresijai, veģetatīvā distonija ir kļuvusi par popkultūras sastāvdaļu. Sabiedrībā pazīstamas personas atzīstas, ka sirgušas, mocījušās un veiksmīgi tikušas galā ar šo mistisko kaiti. Top raksti, mājas lapas, forumi, kas vienlaikus gan palīdz cilvēkiem ar informāciju, gan biedē, ka varētu būt vēl ļaunāk.

Līdzīgi kā draudzenes atzīstas viena otrai - «man šodien ir tik slikts noskaņojums, laikam man ir depresija»,

veģetatīvā distonija kļūst par ikdienā lietotu sliktas pašsajūtas novērtējumu.

Cik cilvēku patiešām tiek ārstu atzīti kā saskārušies ar veģetatīvu distoniju un cik ar interneta palīdzību ir diagnosticējuši sevi paši, statistika klusē.

Manā profesionālajā pieredzē, klientam manā kabinetā paziņojot, ka viņam ir veģetatīvā distonija, un vaicājot, no kurienes ir radusies šāda diagnoze, visbiežāk nākas dzirdēt: «Es internetā izlasīju simptomus un viss sakrīt.» Mēs nevaram izvairīties no tā, ka mūsdienu informācijas pieejamības laikā cilvēki mēdz nodarboties ar pašdiagnostiku.

Kā palīdzēt gadījumā, ja cilvēks ir izdomājis, kas viņam kaiš, bet neviens ārsts to vēl nav apstiprinājis? Atbilde ir vienkārša. Jāatgriežas pie ārstniecības personām - ģimenes ārsta, psihiatra, neirologa. Šie būs speciālisti, kas vistipiskāk arī nosaka šādu diagnozi.

Psihoterapijas fokusā neatrodas slims cilvēks vai viņa slimība, bet gan cilvēks, kuram ir problēma. Piemēram, grūtības atgriezties darba vidē vai iepirkties lielveikalā, jo augstāk aprakstītā pašsajūta ir atgadījusies autobusā, automašīnā, veikala rindā un tagad cilvēks izvairās no šo vietu apmeklēšanas.

Tieši psihoterapija palīdz cilvēkam pēc būtības paskatīties uz viņa dzīvesveidu, domāšanu, emocionālo pasauli, to, kādus lēmumus viņš dzīvē pieņem un kā būvē savu nākotni.

Lai to izdarītu, nav nepieciešams nosaukt sevi par slimu.

Manuprāt, psihoterapijai ir jāatmasko un jāizgaismo tie pagātnes notikumi, tagadnes ticības un aizspriedumi, kas traucē cilvēkam justiem brīvam un kompetentam pašam par savu dzīvi.

Kas vispār ir veģetatīvās distonijas tipiskākie iemesli, cēloņi, izraisītāji?

Apkopojot praksi šādos gadījumos, var novērot, ka cilvēks, pats nepamanot, ir iestrēdzis ārpasaules diktētās prasībās un gaidās pret sevi. Prasības vienmēr būt efektīvam, darbspējīgam, talantīgam, nenogurstošam, perfektam. Šādas ārpasaules prasības tiek it kā norītas un vērstas pret sevi.

«Es nedrīkstu just diskomfortu, tas nav normāli.» Arī TV reklāmas apliecina, ka katrai sajūtai atradīsies kāds medikaments, tādējādi riskējot pastiprināt ilūziju, ka nav normāli just kaut ko nepatīkamu. Tas līdzinās idejai, ka cilvēks ir mašīna, dators, kas pēc vajadzības ir ieeļļojams, pārinstalējams. Bieži dzirdu šādos gadījumos, ka nedrīkst just skumjas, nemieru, nedrīkst bažīties, ka tas nav pareizi, tas ir patoloģiski. Visam taču ir jābūt gatavam ātram risinājumam.

Ar šādām gaidām dzīvojot, ir grūti saskarties ar dzīves negatīvo pusi, tomēr tā ir neizbēgama. No cilvēka dzīves nav izslēdzamas visdažādākās grūtības: spriedze, citu cilvēku prasības, pārpratumi, konflikti, nelaimes gadījumi, sāpes, ciešanas utt., utt. Ko darīt ar šo visu? Ignorēt? Noliegt?

Droši vien līdz kādam brīdim ir iespējams sev iestāstīt, ka jāsaņemas un tik «jādragā uz priekšu pa vecam», tomēr

uz mūsu pārliecību vien ķermeņa pašsajūta neturas.

Un kādā dienā, kas visdrīzāk neatšķiras ne ar ko īpašu no citām, cilvēkam parādās trauksme, nemiers, grūtības elpot. Nobīstoties no šīm izjūtām, sirds sāk sisties ātrāk, nepamanot tiek elpots dziļāk, tādējādi sareibst arī galva. Uztraukums pieaug, reizēm tik tālu, ka paliek nelaba dūša. Skaidrs, ka, izjūtot šādu komplektu, uznāk lielas bailes, ka ar mani notiek kas ekstraordinārs – 25 gadu vecumā man būs sirdstrieka. Netipiski gadījumi taču mēdz notikt?

Vai liela trauksme vienmēr liecina par veģetatīvo distoniju, vai tomēr tai var būt arī citi iemesli?

Trauksme ir neizbēgama mūsu esības sastāvdaļa. Nav iespējams pavadīt dzīvi un nepiedzīvot trauksmi. Trauksme pavada lēmumu pieņemšanu, jo izvēloties es vēl nevaru zināt, kā izvērtīsies situācija pēc šā lēmuma. Trauksme pavada neziņu par nākotni, it īpaši situācijās, kuras grūti prognozēt. Vēloties novērst un nejust trauksmi nemaz, indivīds uzkāpj uz bīstama ceļa, kur no sevis un dzīves tiek gaidīts nereālais. Viena no nobriedušas personības pazīmēm, noteikti būs spēja tolerēt trauksmi, nemieru, nekrītot panikā meklēt tai kontekstu, spēt pieļaut trauksmes neizbēgamību grūtās dzīves situācijās.

Liels šķērslis trauksmes izturēšanā ir nespēja vai grūtības atrasties vienatnē.

Mūsdienu pasaulē mēs neredzam vienatnes pozitīvo vērtību, lielu trauksmi sagādā ideja par to, ka citi no manis varētu novērsties, līdz ar to, lai mani pieņemtu, man jākļūst par viduvējību. Tas var skanēt paradoksāli, bet, jo vairāk mēģinām gūt no citiem atvieglojumu savām jūtām, jo vairāk vientuļi un izolēti kļūstam. Tas tāpēc, ka uz mūsu jautājumiem jāmeklē mūsu pašu atbildes. Atbildes būs individuālas un, iespējams, nepieņemamas citiem. Daudziem cilvēkiem ir nepieciešams būt «kopā ar kādu» visu laiku, lai justos drošībā, un justies neapdraudētam, tomēr šī kompānija piedāvā ilūziju.

Mēs cenšamies pieķerties partneriem, arī tiem, kurus īstenībā nemīlam, strādāt darbu, ko nīstam, apmeklēt pasākumus, kas neinteresē, atrasties kompānijā, kas garlaiko.

Vai ir kas kopīgs cilvēkiem, kuri vēršas pie psihoterapeita šādos gadījumos?

Kopumā cilvēkus, kuri vēršas pie psihoterapeita ar «veģetatīvu distoniju», vieno īpaša nežēlība pret sevi, ko varētu raksturot ar:

• man vienmēr ir jābūt perfektam;

• es nedrīkstu kļūdīties;

• man viss savā dzīvē ir jākontrolē, ieskaitot savu ķermeni un savas emocijas;

• es nedrīkstu justies vājš, nedrīkstu slimot.

Bieži vien ir mehānistiska sevis uztvere. «Esmu kā dators, kuram nestrādā kāda programma, lūdzu, pārinstalējiet to, un es skriešu tālāk.»

Aiz šīs fasādes slēpjas normāls mirstīgais ar saviem trūkumiem un talantiem, bet ar nevēlēšanos akceptēt to, ka nekas cilvēcīgs viņam nav svešs. Te nu paveras darba lauks psihoterapijai, jo vairs nav runa par slimību, bet gan dzīvesveidu, vērtībām, attieksmi pret sevi un citiem.

Cilvēka attīstība aizkavējas tik ilgi, kamēr viņš turpina noliegt impulsus, kuri atšķiras no mākslīgi radītā priekšstata par sevi. Mīlestības, atbalsta, uzmanības vajadzības vadīts, indivīds turpina izkropļot savu pieredzi, tādējādi problēmu daudzums un dziļums pieaug un situācija pārvēršas apburtajā lokā.

Varbūt trauksme, panikas lēkme ir nepieciešama, lai beidzot apstātos «Žurkas skrējienā» un apdomātos?

Esmu dzirdējusi, ka veģetatīvā distonija var rasties tad, kad cilvēks nedara to, kas viņam būtu jādara, nav saskaņā ar savu es, noliedz to, ko patiesībā iekšēji vēlas, «bradā ar kājām savu dvēseli». Vai tā varētu būt?

Paradoksāli, bet, sakārtojot iepriekš minētos jautājumus, sākot dzīvot pēc iespējas tuvāk savām patiesajām vēlmēm un nepieciešamībai, trauksme un nemiers mazinās un līdz ar to aiziet arī nevēlamās ķermeņa izjūtas.

Skaidrs, ka pa vecam domāt un dzīvot vairs nevar. Agri vai vēlu jāsāk pieņemt, ka tas, kā pats dzīvo, tā jūtas arī ķermenis un te kaut kas būtiski būs jāpārskata.

Nevarēs vai nu tik daudz strādāt, vai tik daudz ballēties, vai tik daudz dīvānā sēdēt.

Nāksies pārdomāt savas dzīves vērtības, virzienu, apmierinātību ar attiecībām vai jebko citu, kas ir traucējis justies saskaņā ar sevi.

Daudzi mani klienti terapijas beigās atzīst, ka trauksme, panikas lēkme bija labākais, kas varēja notikt, jo citādi viņi nebūtu apstājušies savā neautentiskajā dzīvesveidā un uztverē. Viņi atzīst arī, ka sen pirms parādījās pirmie galvas reiboņi, smakšana un sirdsklauves, kaut kur dziļi, dziļi sevī viņi juta, ka nedzīvo tā, kā viņiem nepieciešams, bet to vienkārši ignorēja vai atlika. Tieši nepatīkamie, neizprotamie un sākotnēji nepārvaramie simptomi ir likuši apstāties un sākt domāt, uzsākt dialogu ar sevi.