Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
"Lai cilvēki ļauj saviem tuviniekiem domāt un runāt par savām bailēm un nebaidās no tā. Katram ieteiktu padomāt, ko vēl gribētos izdarīt, kas nav pateikts saviem mīļajiem," tā runā 20 gadīga meitene, kura ikdienā strādā par bēru ceremonijas organizētāju.
Madarai Vjaterei ir 20 gadu, viņa strādā apbedīšanas birojā, palīdz mammai apkalpot klientus, lai iegādātos visu nepieciešamo bēru ceremonijai. Vairākos apmeklētājos izraisa izbrīnu meitenes darba izvēle.
Ko tu domā par cilvēka aiziešanu?
Mirt ir tikpat dabīgi, kā dzīvot, tā dabā ir iekārtots. Negribas jau dzīvajiem to pieņemt, bet ir jāmācās sadzīvot. Esmu ar to ļoti agri saskārusies, varbūt man tas ir jau pieradums. Agrāk mamma strādāja Kalna kapos par pārzini, es no mazotnes gāju līdzi uz kapiem un redzēju bēres, kas manī neizraisa nekādas negatīvas emocijas. Vienmēr saku, ka jābaidās no dzīvā, nevis no mirušā, tas tev neko neizdarīs. Laikam es pat priecājos, ka man iznācis tādā vietā strādāt un man nav baiļu no nāves tuvuma. Droši vien, ka nomirt ir bail, bet ne no mirušajiem, ne no kapiem. Skatos uz cilvēkiem, un lielākā daļa no tā visa baidās. Man žēl, ka viņi bez piespiešanās nevar ienākt apbedīšanas birojā, aiziet uz kapiem. Es domāju, ka no nāves nedrīkst baidīties.
Ticu Dievam, dvēselei, paradīzei. Domāju, ka savā bēru dienā cilvēka dvēsele ir turpat ar tuviniekiem pie zārciņa. Tā arī piedalās ceremonijā, noskatās pavadītājos, atvadās, bet pēc tam līdz 40. dienai klīst pa zemi. Vai dvēseli jūt vai nejūt tuvinieki, nezinu, neesmu par to runājusi, bet daudzi domā, ka jā, un viņiem ir bijušas sajūtas, ka pēc cilvēka nomiršanas nākamajā naktī dvēsele atnāk atvadīties. Man pašai tā bija, kad nomira oma, pārņēma tāds nemiers un savāda sajūta. Tad jāaizdedzina svecīte mirušajam par godu, labi, ka tā būtu baznīcā svētītā, ja nav, tad jāņem, kāda ir, un jānoskaita tēvreize. Mirušā dvēselei arī jādod miers, lai viņa aiziet, un dzīvajam tad kļūst vieglāk.
Uzskatu, ka 40 dienas pēc nāves gars nonāk kaut kur citur. Ne visas dvēseles nonāk paradīzē, to cilvēku dvēseles, kas dzīvojuši ne tik labi, nonāk, negribas jau tādu vārdu teikt – ellē. Uzskatu, ka dzīves laikā ir jānopelna vieta paradīzē, ja neesi nopelnījis, tad neesi.
Kādi ir tavi darba pienākumi?
Klientiem jāpiedāvā iespējas, kas saistītas ar bēru ceremoniju. Cilvēki neko daudz nezina, tāpēc viņiem interesē viss. Pavadītāji izvēlas aplasītāju vai mācītāju. Aplasītāji mums ir vairāki, ja tuvinieki grib mācītāju, tad viņi sarunā paši. Piedāvājam mūziku – sintezatoru vai vijoli. Parasti visu nepieciešamo izvēlas vienā apbedīšanas birojā: krustu, segu, ko parasti pieskaņo zārkam (kādam gan tā jau mājās nolikta), pārklājiņu, ar ko pārsedz aizgājēju. Palīdzu nopirkt zārku. Noliktavā pircējiem neko nesaku, ļauju izvēlēties, kurš patīk. Citi ir apjukuši, tie jautā, no kāda koka zārks vai materiāls drapējumam, kāds labāks sievietei, kāds vīrietim. Nav jau noteikti standarti, kādam jābūt vīrieša vai sievietes zārkam, vai pēc vecuma, iesaku tos pēc pašu gaumes, krāsām. Man patīk koka, nevis drapētie, tumšākos iesaku vīrietim. Jauniem cilvēkiem nevajadzētu tumšos, drūmos toņos, iesaku gaišas krāsas zārkus, sarkanie liekas vairāk piemēroti sievietēm, bet vecam cilvēkam ne īpaši košie. Bērniņiem zārciņi nav uz vietas, tos mēs pasūtām, un tie vienmēr ir balti.
Bieži cilvēki zvana par cenām, lai izrēķinātu bēru izdevumus. Vidēji zārki maksā no 70 līdz 90, paši lētākie ap 40 latiem, tie ir ļoti vienkārši, tos ņem aizgājējiem bez piederīgajiem.
Citiem ir pilnīgi skaidrs, kādu vēlējies aizgājējs, jo uz apbedīšanas biroju atnāk ne tikai veci, bet arī jauni, ļoti slimi cilvēki, vēlmi atklājot tuviniekiem. Tā bieži nenotiek, bet tomēr gadās. Kad cilvēks atnāk viens, tad mēs varam mierīgi aprunāties, viņš izjautā par cenām, lēnām apskata visu un izvēlas sev zārciņu. Ja atnāk ar radiniekiem, tad bieži tie ir tā kā uzvilkti, uzskata, ka tas nav jādara, un arī aizliedz runāt par miršanu. Bet aiziešana var notikt jebkurā brīdī. Cits tam nepievērš uzmanību, un, kad cilvēks zaudēts, tad tikai sāk domāt.
Ja cilvēks ir mīļš un kamēr viņš ir dzīvs, ir sāpīgi dzirdēt un runāt par nāvi, to neviens negrib pieņemt. Es arī negribēju, bet tomēr ir jāmāk saņemties uzklausīt. Mana oma arī bieži runāja par nāvi, teica, ka viņai ir laiks mirt. Tad man negribējās to dzirdēt, strīdējos pretī, neļāvu tā runāt un teicu, ka viņai vēl mazmazbērni jāizaudzina. Tomēr tagad saprotu, ka jāļauj cilvēkam runāt par savām izjūtām, bailēm. Oma savas vēlmes pateica. Pēc tam ir vieglāk, ka vari izdarīt to, ko aizgājējs ir vēlējies.
Morgā notiek ģērbšana. Drēbes aizgājējam parasti jau ir noliktas, ja cilvēks ir ļoti slimojis un novājējis, iznāk nopirkt jaunas. Tas pakalpojumā neietilpst, bet, ja tuviniekiem ir vēlēšanās vai nelaiķim ir zilumi, nobrāzumi, tad var grimēt, lai ceremonijas laikā varētu atvērt zārku.
Ko dot līdz aizsaulē, var izvēlēties piederīgie, bet iesaka sievietei lakatiņu, cimdiņus, sālsmaizi, maciņu ar naudiņu, ķemmīti, brillītes. Vīrietim lakata vietā cepure, ko paliek pagalvī vai žaketes kabatā. Ja ir smēķētājs, tad smēķus, varbūt kādam arī nepieciešams kočiņš. Citam Bībele. Ir ticējums, ka nedrīkst likt piederīgo fotogrāfijas.
Kā samierināties ar tuvinieka nāvi?
Tā ir sāpīga lieta, mēs, dzīvie, to nekad nevarēsim pieņemt un saprast līdz galam, kāpēc tas tā notiek, kāpēc mums atņem mīļos cilvēkus. Janvārī nomira omīte, un tad pēkšņi viss likās šausmīgi un briesmīgi. Pirms tam šķita, ka esmu stipra, visu varu, tādā iestādē strādājot, bet tad, kad aiziet tuvinieks, saproti, cik īstenībā esi vājš. Gribas, lai kāds mierina, pasaka, ka būs jau labi. Ar prātu jau saprot, bet tajā brīdī ar jūtām tu negribi pieņemt. Neilgi pēc tam manam paziņam bija sēras, kad viņš atnāca, man pēkšņi vairs nebija, ko teikt, jo sapratu, kā viņš jūtas. Ir jāizsāp, citi grib būt vieni, citiem vajag palīdzību. Saka, ka ir sāpes, kuras nekad nebeidzas, ar kurām tā arī nevar samierināties.
Lielākā daļa pēc piederīgā nāves izraudājušies mājās, uz apbedīšanas biroju atnāk savākušies un lietišķi kārto nepieciešamo. Ir cilvēki, kā man liekas, kuri vispār nepārdzīvo, tie atnāk smaidīgi, smejas un hihina. Ar tādiem, kas ļoti raud, ir grūti, jo nezini, ko viņiem īsti teikt, cenšos runāt, jo klusums mulsina. Izsaku līdzjūtību un mierinu, ka viss būs labi, lai gan svešam cilvēkam kaut ko teikt ir grūti. Bieži ir tā, ka cilvēkam jāizraud sāpe un tikai tā var kļūt vieglāk. Tādā vietā strādājot, ar dažādām emocijām ir jārēķinās.
Jauna cilvēka nāve ir negaidīta, tāpēc daudz sāpīgāka. Vecāki nevar samierināties ar zaudējumu, saka, ka viņiem bija pirmajiem jāaiziet. Tā iekārtots un pieņemts cilvēku apziņā, ka mūžs jānodzīvo un pēc tam jānomirst. Bet dzīvē ir citādāk, daudz grūtāk un sāpīgāk. Domāju, ka nāve aizgājējus izvēlas nejauši. Ticu liktenim un zinu, ka to nevar mainīt, tajā ierakstīta arī cilvēka aiziešana.
Pašnāvība ir viegls ceļš aiziešanai, visas dzīves grūtības vienā mirklī atrisinās. Grūtāk ir dzīvot un cīnīties. Arī nāvessods, manuprāt, ir vieglāks nekā mūža ieslodzījums. Domāju, ka nedrīkst atņemt sev dzīvību. Piederīgie pārdzīvo, vainu nesot sevī. Pārmet sev, ka varēja biežāk aiziet, parunāt, varbūt varēja palīdzēt, kāpēc aizgājējs neko neteica.
Man jāraud par maza bērna nāvi. Man vēl priekšā bērnu radīšana, tāpēc negribas ne redzēt, ne zināt šos mazos, baltos zārciņus. Lai gan agri miruši bērni kļūst par eņģeļiem.
Man patīk tāds teiciens: "Dzīvo katru dienu, it kā tā ir pēdējā." Tā arī cenšos. Kad omīte vēl bija dzīva un bija slimnīcā, pirms promiešanas nodomāju, ka jāpieiet un jāsamīļo. Apkārt bija cilvēki, un likās kaut kā neērti, bet pie sevis nodomāju, varbūt tā ir pēdējā reize un es visu mūžu sev pārmetīšu, ka viņu nesamīļoju. Piegāju, samīļoju, un tā arī bija pēdējā reize.
Nezinu, ko simboliski nozīmē trīs saujas smilšu, bet omītes bērēs uzskatīju to par pēdējo mīļo sveicienu no sevis. Gribēju, lai viņai būtu šī smilts un siltums, ko vēl devusi mana roka.
Kas tavā uztverē ir kapi?
Es eju un ir jāiet uz kapiem ciemos pie mirušā. Ja cilvēku mīl, tad līdz ar viņa nāvi mīlestība nekur nepazūd. Ģimenei bērnam tas būtu jāiemāca, ja jau tā neiemācīs, tad neviens arī neies. Ir cilvēki, kas sastāda puķes, liek plāksnītes un veido skaistus, sakoptus kapus. Pamesto kopiņu ir daudz, kaut arī aizgājējiem ir tuvinieki.
Mums mājās ir tā, ka omīte nāk un mammai rādās sapņos, un mamma zina, ka tad ir jāiet uz kapiem, kā aiziet, oma sapņos vairs nerādās. Citam tas ir un citam ne, bet mums tā ir.
Katru gadu mana ģimene dodas uz svecīšu vakaru, tas ir kaut kas ļoti skaists. Dienā aizejam sakopt kapiņus, uzliekam svecītes. Vakarā, kad satumst, aizbraucam vēlreiz, lai apskatītos. Un tas ir kaut kas vienreizēji skaists, kad kapsēta ir vienās mazās uguntiņās. Liekas, ka no svecītēm nāk siltums. Kalna kapos ir rinda apglabāto bez piederīgajiem, tad katru reizi mēs arī viņiem aiznesam svecīti, jo neviens cits to neaiznesīs. Es domāju, ka svarīga ir katra liesmiņa, pie kā sildīties. Tā ir sava veida mīlestības izpausme.
Uzskatu, ka vēlu vakarā vai pa nakti doties uz kapiem nedrīkst, jo viņiem jau tāpat vajadzīgs miers, tāpēc naktī nevienam uz kapiem nebūtu jāiet.
Kas ir dzīve?
Neesmu vēl atradusi dzīves jēgu. Es dzīvoju un uztveru to kā pienākumu. Sākumā ir jāiet uz skolu, pēc tam jāstrādā, kaut kas jāatstāj aiz sevis. Ja bērnu nav, jāpierāda sevi darbā, jāiegulda enerģija, lai paliek kaut kas citiem un nākotnei. Nezinu, līdz kādam vecumam cilvēkam būtu jādzīvo, lai justu, ka viss ir izdarīts. Gribas apprecēties, divus bērnus izaudzināt. Ja bērnu ir vairāk, tad ir par daudz, neiznāk laika par visiem parūpēties.
Es gribētu, lai pēc manas nāves palicējiem būtu žēl un viņi teiktu: "Vai, cik viņa bija labs cilvēks, kā viņa mums palīdzēja, cik jaukus, labus bērnus izaudzināja!" Tas arī viss, kas paliek.
Nevajadzētu dusmoties, vairāk izrādīt savu mīlestību tuviniekiem, uz darbu vai skolu iet ar prieku, domāt pozitīvi. Ja kas nodomāts izdarīt, nevajag neko atlikt, jo vēlāk var iznākt nožēlot. Vajag lutināt bērnus, sevi, savus mīļos cilvēkus. Tas nav materiālā ziņā, bet būt kopā, kopā pavadīt brīvo laiku, atpūsties. Ja kaut kas dzīvē nepatīk, nesūdzēties, bet mēģināt mainīt, uzlabot. Jo tā ir tava dzīve, tad pašam tā ir arī jāsakārto.