Žans Pols Gotjē – Madonnas spickrūšainās korsetes un ne tikai tās autors – šomēnes svinēs savu 55. dzimšanas dienu. Gotjē ir bijusi drosme uz "mēles" piedāvāt ļoti atšķirīgas lietas: eleganto un vulgāro.
Modes «lubene» Gotjē
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Vispār jau tas notika sen, 1990. gadā, kad sliktā meitene Madonna savā "Blond Ambition" tūrē uz skatuves uzkāpa spickrūštura korsetē. To viņai bija darinājis par slikto zēnu dēvētais franču modes mākslinieks Gotjē. Viņa nebūt nebija vienīgā sieviete, kura jelkad uzvilkusi kādu no Gotjē darinātajiem tērpiem ar spicām krūtīm, taču viņa bija vienīgā, kura par to dabūja pa kaklu. Gotjē arī, protams. Šo Madonnas izgājienu kritiķi vērtēja kā bezkaunīgu, izaicinošu un seksīgu. Ja jau mēs par to runājam vēl tagad...
Gotjē vispār iznācis (varbūt – paticis?) būt gan seksīgam, gan bezkaunīgam. Viņa kontā ir izstāde "Kartjē" izstāžu telpā, kurā viņa labākie un atmiņā paliekošākie darbi bija veidoti maizes skulptūrās. Arī Madonnas skandalozais krūšturis. Turklāt visi eksponāti tika mainīti, lai visu izstādes laiku būtu svaigi. Stāsta, Gotjē gribējis, lai viņa darbus iemūžina kā nākas un cepot izmanto raugu. Parasti tādos – neēdamos – eksponātos iztiek bez rauga klātienes. Francijā šis projekts neguva atbalstu, Gotjē izpalīdzēja britu maiznieki. Bet Gotjē izpelnījās kritiku par maizes, kas, kā zināms, ir svēts produkts ne tikai latviešiem, bet arī citām nācijām, izķēzīšanu un ētiku. Proti, vai ir cienījami no maizes veidot tērpus, ja visu šo kvantumu varētu apēst tie, kam pietrūkst pārtikas.
Gotjē kopā ar citiem saviem kolēģiem atļāvies izteikt vēl kādu ķecerību: modē dzimumi nepastāv, tad kāpēc lai vīrietis nevalkātu svārkus? Nav jābrīnās, ka Gotjē domubiedros ir pancīgā dumpiniece Vivjena Vestvuda un Jodži Jamamoto (Takeši Kitano, tiešā un pārnestā nozīmē krāsainās filmas "Lelles" tērpu mākslinieks, šo darbu uztvēra ar tādu pašu atbildību kā jaunas kolekcijas veidošanu). Jau 1985. gadā viņš ietērpj vīrieti svārkos. Kāpēc ne? Nuja, viņš tātad piedāvāja vīrietim staigāt svārkos. Kāpēc ne krūšturī? Tikai viena iemesla dēļ – vīriešiem nav krūšu!
Izaicinošu seksualitāti piedāvājot, Gotjē veļu izmanto kā virsējo apģērbu. Lecīga bija arī cita franču modes dizainera ideja. Viņš nolēma uzspļaut vispārpieņemtajām normām un uz "mēles" palaida nebūt ne spirgtas pusauga skuķes, bet modes demonstrēšanai nepiedienīgi vecus modeļus. Turklāt Gotjē draiskošanās ar to nebeidzās – viņš savā jubilejas modes skatē modeļa lomu uzticēja dāmai, kura svēra 132 kilogramus. Turklāt viņa izrādīja nevis plandošu tuniku, bet piegulošu veļu un visus savus apaļumus.
Iespējams, nopietnāku priekšstatu par Gotjē radīs ziņa, ka viņš sarīkojis izstādi, kurā apskatāmi viņa veidotie kostīmi apmēram 18 pazīstamās franču modernā baleta horeogrāfes Regīnas Šopino izrādēm.
Tāds ir Žans Pols Gotjē, kurš tik un tā tiek uzskatīts par vienu no ietekmīgākajiem mūsdienu modes dizaineriem. Modes industrijā viņš, sekretāres un grāmatveža dēls, pavadījis jau 30 gadu. Katras savas skates noslēgumā šis skaisti sirmais vīrietis ieskrien ar svilpi rokās un mutē. Konservatīviem cilvēkiem Gotjē, iespējams, nepatiks, jo viņš apstrīd it kā vispārpieņemtas patiesības, tajā skaitā arī par to, kas ir laba gaume un kādai jābūt "īstai" modei. Un kas tad tā tāda ir? Vismaz Gotjē pret augsto modi atļaujas būt vienkārši cilvēcīgs. Gluži tāds pats, kāds ir ātri lasāmas un viegli uztveramas "lubenes" autors. Taču atcerēsimies, ka arī Margaretas Mičelas romāns "Vējiem līdzi" sākumā tika uzskatīts par "lubeni". Toties tagad... o, jā! Klasika, vai ne?
Starp citu, pavisam nesen Rīgā bija iespēja apskatīt cilvēku, kurš piedalījies arī Gotjē modes skatēs. Tiem, kuri apmeklēja festivālu "Erots 2007" un redzēja pasaules lielākā dzimumlocekļa īpašnieku Muhtaru Safarovu – jā, tas bija viņš!
Lai kādas bezkaunības Gotjē ir atļāvies, 30 gadu laikā viņš ir radījis apmēram 130 kolekcijas.
Jā, Gotjē ir gejs (kuram 15 gadus bija attiecības ar partneri, kas nomira no AIDS). Kas savukārt apstiprina nozelēto patiesību, ka homoseksuāļi ir labākie modes gardēži. Un arī Gotjē biogrāfija ir līdzīga stereotipiskam veiksminieka stāstam. Bērnībā viņš bijis kluss, sevī ierāvies puika, necik izskatīgs un nepavisam ne muskuļots atlēts. Bet kas ir izaudzis!
Lai arī mamma Gotjē idejām spieķos sprunguļus nebāza, viņu vairāk esot ietekmējuši vecvecāki – tāds aplam brīvdomīgs un neparasts tandēms. Vectēvam paticis ceļot, bet vecāmāte bijusi pārdabiskām spējām apveltīta sieviete, kura gan zīlējusi, gan mācējusi visādus skaistumkopšanas knifus. Mazais Žans Pols vērojis, ko vecmāmiņa dara, kā runā, par ko runā... Viņš pa to laiku skicējis vecmāmiņas klientus un pēc kāda laika arī pats iemēģinājis roku no viņas noskatītajās gudrībās. Turklāt vecmāmiņa ļāvusi skatīties televizoru, iespējams, arī šo to tādu, kas bērna vecumam it kā nebija atbilstīgs. Vēlāk Gotjē mīlestība bija televīzija un kino. Viņš, starp citu, veidojis kostīmus Almodovara, Grīneveja, Besona filmām. Šo režisoru uzvārdi paši par sevi ir kvalitātes zīme. Un viņiem līdzās arī Gotjē, kurš, izrādās, nekad nav studējis modes dizainu un neko citu ar mākslu saistītu.
Kāpēc Gotjē veiksmes stāsts ir pilns stereotipiem? Nu, arī tāpēc, ka viņš zīmējis skices, izsūtījis tās modes namiem un, kas zīmīgi, 18 gadu vecumā iestājusies viņa zvaigžņu stunda. Gotjē beidzot ievēroja pats Pjērs Kardēns. Un Gotjē strādāja pie Kardēna par 500 frankiem mēnesī.
Un vēl – pirmā Gotjē kolekcija tika izrādīta 1976. gadā. Modeļi bija viņa draugi un nepazīstami cilvēki. Sarkanais tepiķis zem Gotjē kurpēm tika izritināts krietni vēlāk.