Raimonds Pauls: neko nemainu pret rīta kafiju ar Lanu (61)

Kāpēc? Tas laikam vienkārši nav vajadzīgs talantīgam un tai pašā laikā bezgala vienkāršam, tiešam un atklātam cilvēkam. Paulam. Kad www.stilaparks.lv organizēja intervijas, bija iespēja salīdzināt vairāku populāru cilvēku reakciju uz to. Kādai šobrīd sabiedrībā uzlecošai zvaigznei - populārai dāmai no tirdzniecības un uzņēmējdarbības jomas - izveidota ķēdīte ar vairākiem „sargsuņiem"; viņas mobilais nav pieejams „mirstīgajai" publikai. Vispirms sekretāre, tad preses sekretāre, kura pēc nedēļu ilgas gaidīšanas uz atbildi vēl jāmeklē rokā, jāzvana, tērējot laiku, lai dzirdētu nemotivētu atteikumu.

Nekas tāds nenotiek, kad gaidāma saziņa ar Paulu: "Ak intervija? Labi, nāciet uz Radio pirmdien, tad man būs nedaudz brīva laika!"

Ātri, operatīvi, pieejami, vienkārši, konstruktīvi. Tie ir principi, ar kuriem var uzbūvēt biznesu. Uzticēšanās šodien ir veiksmīga biznesa pamatā. Uzticēšanās nodrošina ātrumu. Nav uzticēšanās, nav biznesa. Nav ātruma, nav biznesa. Mums ar Paulu viss notiek!

Es ļoti labi apzinos, ka ar mani ir manipulējuši un izmantojuši

Vai tas vienmēr ir tik labi, būt atklātam, pieejamam, vienkāršam? Vai to dažkārt savtīgos nolūkos neizmanto tie, kam Meistara un viņam līdzīgo talants ir tikai piesegs reitingu gūšanai? Ir taču tik pašsaprotami, ka arī tādiem cilvēkiem kā Meistars bieži vien mēdz būt godprātīgi plāni, vēlēšanās kaut ko mainīt, izmēģināt, ietekmēt. Tad kāpēc neizmantot šīs cilvēciskās vājības? Un kurš galu galā te, Latvijā, ir dzimis par politiķi? Visi te kādreiz ir sākuši kā amatieri. Nekas jau arī netiek uzspiests. Katrs izvēlas labprātīgi. Un kāda bieži vien tam visam beigās ir cena? Gan rūgtums, gan bezspēcības apziņa, gan kārtējā dzīves mācību stunda. Arī tādiem kā Pauls.

R.P. - Neesmu filozofētājs un runu rakstītājs, kur nu vēl runātājs, iespējams, ar to arī atšķiros no lielākās politiķu daļas. Esmu no tiem, kas priekšroku dod praktiskai darbībai. Ir politiķi, kas māk runāt bez seguma, un ir arī tādi, kas pasaka vienu teikumu un viss ir skaidrs... Attiecībā uz tekstu - vairāk par diviem teikumiem nevaru uzrakstīt. Nu nav manī tās „lējēja" dotības, lai sīki un smalki aprakstītu, ko un kā es esmu darījis. Es protu rakstīt melodijas.

I.J. - Čehovs ir teicis, ka lakonisms ir talanta brālis (Kratkostj - sestra talanta. Latviski galīgi šī frāze neskan! - I.J.) Varbūt tas, kurš reāli dara, maz runā, un tas, kurš daudz runā, neprot darīt?

R.P. - Nepiekrītu. Ir talantīgi cilvēki, kas prot šīs lietas apvienot. Piemēram, kinorežisors Jānis Streičs. Viņš par savu darbu prot ļoti skaisti izstāstīt, tajā mirklī viņā dzirkstī scenārista un stāstnieka talants. Viņš prot savirknēt domas, filozofēt... Tai pašā laikā viņš ir cilvēks, kas dara. Viņa darba augļi ir skaidri redzami un novērtēti visaugstākajā līmenī - tās ir viņa filmas. I.J. - Atskatoties uz noieto ceļu politikas laukā, vai nešķirt, ka jūs ir pamatīgi izmantojuši, manipulējuši ar jums?

R.P. - Dabiski. Es to ļoti labi zinu, mani ne tikai tur vien ir izmantojuši. Nākot partijā, es neesmu ieguvis nekādus amatus, labumus vai īpašumus. Tieši otrādi, esmu saskāries ar to deputāta darba ēnas pusi, kas, iespējams, citiem maniem kolēģiem iet secen aiz tā vienkāršā iemesla, ka viņi sabiedrībā nav tik pazīstami kā es. Vairāk nākas nodarboties ar skaidrojumiem par saviem ieņēmumiem, nekustamo īpašumu un ekonomiskās krīzes sekām. Visa tā žults, kas šobrīd tiek izgāzta, trāpa visvairāk tādiem kā es un Imants Kalniņš, jo mūs sabiedrībā vairāk pazīst. Cik nožēlojamus mūs parādīja Panorāmā! It kā mēs abi ar Imantu būtu atbildīgi par visu pasaules finanšu krīzi un tās sekām Latvijā! Tikko pat, nākot uz Radio, pa gabalu jau pamanīju kādu sievieti, kas būtībā ir garīgi slima, bet tas netraucē viņai regulāri izgāzt savas dusmas uz mani par visām pasaules nebūšanām. Man jābēguļo, jāslēpjas, mērojot otru apli apkārt Radio mājai, kamēr viņa aiziet, lai tikai nesastaptos ar viņu atkal vaigu vaigā un lai tas viss nebūtu jāklausās. Jūs domājat, ka pēc tās žults devas no rīta ir tik viegli un patīkami sākt radošu darbu te, Radio? Vai ņemsim, piemēram, deklarācijas. Tur ikviens varēs redzēt manas finanses. Tad būs sagaidāmas runas, ka esmu viens no bagātākajiem deputātiem utt., utt. Tai deklarācijā viss ir godīgi uzrādīts. Bet tajā pašā laikā nevajag aizmirst, ka tās deklarācijas pamatā ir mans darbs, nekas nav aizņemts vai nozagts. Mana profesija dod man iespēju šos līdzekļus nopelnīt godīgi. Nevienam nav liegts darīt to pašu, ko es. Lai iet, lai dara, lai pelna. Tas nemaz nav nācis tik viegli. Tajā pašā laikā tas viss sabiedrībā tiek nostādīts, apspriests un interpretēts tā, ka šķiet, tūlīt tikšu izsaukts uz KNAB paskaidrojumu sniegšanai... Tai pašā laikā cik daudzi uz mana vārda ir pelnījuši!? Un pelna vēl tagad! Filharmonijā pie režīma 25 koncerti mēnesī, strādājot vaiga sviedros, pulcējām pilnas zāles, bet no pašiem koncertiem mēs, mākslinieki, saņēmām kapeikas. Autortiesībās es esmu samaksājis desmitiem tūkstošus nodokļu, bet cik ir to, kas nopelna uz maniem darbiem?

I.J. - Vienlaikus politiku nevar uzskatīt gluži par jūsu privātu lietu. Ja vienkārši cilvēki no dažādiem Latvijas nostūriem, kas iemīļojuši jūsu dziesmas, ciena jūsu talantu, redz, ka tāds cilvēks kā Pauls startē konkrētas politiskās partijas sarakstā, tad viņiem šķiet, ka tas nevar būt nekas slikts, ja jau tādā kompānijā iesaistās Pauls. Rezultātā cilvēki vairāk uzticas šādas partijas aicinājumiem, seko tiem, atbalsta to... Te jau ir arī tā jūsu izvēle to darīt, un arī lielā atbildība par secīgi notiekošo vēlāk... Vai tiešām, kad jūs uzrunāja politiķi - un politika ir tā lieta, kur skaidri iezīmēti mērķi iegūt varu un izmantot to ekonomikas ietekmēšanai, - vai jums neradās pašam sev jautājums - kāpēc viņi aicina tieši mani?

R.P. - Aicina jau daudzus populārus cilvēkus - Ausmu Kantāni, Paulu Putniņu, Imantu Kalniņu. Ja paanalizēsim deputātu sastāvu, redzēsim, ka lielākā daļa no viņiem neko personiski sev nav ieguvuši. Neapmierinātība vienmēr būs. Es nezinu nevienu tautu, kas būtu apmierināta ar savu parlamentu. Šobrīd grūti ir visā pasaulē. Francijā, Itālijā ... visur „vārās", Jautājums jau ir cits. Politiķis manā izpratnē nav negatīvs personāžs. Pie mums tas tā ir izveidojies. Ir gudri un tālredzīgi politiķi, bet tur nu ir taisnība, ka to gan nav daudz. Tai pašā laikā politika iet roku rokā ar tā saucamo atpazīstamības un uzticēšanās faktoru. Kad tu aizbrauc uz Austrumiem vai Rietumiem, sarunas iet raiti, ja tevi jau tur pazīst. Un patiesība ir tāda, ka tādu nemaz nav tik daudz. Kad ir atpazīstamība, ir vieglāk atrast kopīgu valodu. Tāpēc jau mums te Latvijā iet tik smagi ar pirmo personu ievēlēšanu. Starptautiskā līmenī it īpaši ir grūti uzticēties tam, par ko tev ir maz informācijas. Tuvojas atkal jaunas vēlēšanas. Nu kur ir tā jaunā gvarde? Es kaut kā nemanu!

Jā, manipulēšana šodien ir populāra. Tagad daudz raksta par Artmani. Tā ir viena no spilgtākajām un traģiskākajām figūrām latviešu kultūras vēsturē. Ar viņu ir manipulējuši pilnīgi visi. Visvairāk to darīja paši tuvākie. Un ļoti neglīti. Es negribu vandīties svešā dzīvē. Nebija viņa tāda cietēja, kādu viņu zīmēja tuvākie. Bet viņa pati arī neprotestēja, ļāva. Toreiz vienīgie, kas neatbalstīja viņu, bija aktieri. Jo aktieri pateica ļoti vienkārši - Krievijā, tāpat kā pie jums, Latvijā, ir tādas pašas traģēdijas. Pazīstami aktieri beiguši dzīvi ar pašnāvībām, nodzērušies. Es vislabāk jūtos tad, kad man par to nav jārunā. Manipulē jau ar mums visiem. Tikai jo lielāka figūra, jo redzamāka manipulācija. Jautājums ir kā tu pats pret to attiecies.

Es paļaujos tikai uz savu galvu, uz savām rokām. Man neviens neko nav palīdzējis, un man, paldies Dievam, neko nav vajadzējis prasīt ne no viena. Es nevaru iedomāties, ka mana darbība šodien būtu atkarīga no kaut kāda sponsora, kas man pateiktu: tu spēlēsi to, ko es tev likšu. Varbūt man ir tāda „cūcene" dzīvē? Es nezinu.

I.J. - Vai tādā stāvoklī, kādā šobrīd ir nolikta mūsu sabiedrība kopumā, ir iespējams cerēt uz jauniem politiķiem? Vai tas nav saistīts ar lielas sabiedrības daļas skepticismu, ka šajā valstī vispār ir iespējams kaut ko mainīt? 64% vidusskolas absolventu, pēc aptaujas datiem, plāno atstāt šo valsti, liela daļa ekonomiski aktīvo iedzīvotāju izpārdod nekustamos īpašumus un pērk biļeti vienā virzienā visai ģimenei uz Austrāliju un Spānijas Kanārijiem. Aizbrauc jau tie, kas „kustējušies", kaut ko darījuši un arī plāno kaut ko darīt... tikai jau citā valstī... neredzot te perspektīvas.

R.P. - Jā. Jums taisnība. Bet tikai vienā ziņā. Es jums oponēšu. Nekas nav vieglāk kā aizbēgt.

I.J. - Tomēr atļaušos arī jums oponēt. Daudzi aizbrauc tāpēc, ka te, Latvijā, nav darba iespēju. Vai tas nav genocīds pašiem pret savu tautu, kurai ir radīti tādi apstākļi, ka ir jāmeklē darbs, mājas citās zemēs, jo rūpniecība ir nogalināta, lauksaimniecība vēl gan nav gluži piebeigta, bet zemnieku streiki, lopu izkaušanas fermās un bankroti faktiski liecina par vienu diagnozi - vietējo politiķu līdzšinējo tuvredzību ekonomiskās politikas jomā, marasmātisko pakļaušanos jaunās savienības prasībām, nespējot nodrošināt vietējo iedzīvotāju intereses, kas nes Latvijai rezultātā šādus milzīgus zaudējumus - pamatnācijas aizplūšanu prom no mītnes zemes? Kas apdzīvos Latviju?

R.P. - Vai jums neliekas, ka tauta pārāk ātri visu grib? Vajag mersedesu, vajag dzīvokli, vajag māju, vajag ceļojumus. Ko es dzirdu televīzijā katru vakaru? Dodiet!! Mums vajag! Bet kurš strādās? Nemēdz būt tā, ka maizi var izcept bez garozas.

Visā pasaulē ir krīze, kas ir lielākā pēdējos 100 gados. Finanšu sistēma pasaulē ir balstījusies uz netīrām mahinācijām, tāpēc ir izveidojusies krīze pasaules finanšu tirgos, kas lielā mērā ietekmē arī Latvijas ekonomiku. Var uztaisīt mahinācijas 50 miljardu dolāru apmērā!

Es gribu runāt tikai ar tiem cilvēkiem, kas paliks šeit un kaut ko darīs. Mani neinteresē tas, kā aizbraukušie dzīvo Īrijā. Viņi ir izvēlējušies šo ceļu. Lai tad negaužas! Robežas ir vaļā! Brauciet un strādājiet. Es arī nepārmetu. Bet tad nu arī lai neprasa, lai mēs viņiem tur Īrijā būvētu bērnudārzus!

Mēs cīnījāmies pret padomēm. Mēs no tām tikām vaļā. Nu tad rīkojieties tagad! Kas traucē? Bet sāk atkal prasīt, lai atkal kaut ko dod! Kāpēc? Par ko? Ko jūs esat tādu izdarījuši? Kāpēc valstij jums ir jādod? Ir aktīvāk jārīkojas pašiem!

Kā Garanča kļuva par vienu no labākajām dziedātājām? Es labi pazīstu šo ģimeni. Es zinu, cik viņiem ir grūti, bet viņi nesūdzas. Viņi paši iet un paši dara. Tad jau arī ir tas rezultāts. Viņi tiešām „sitās", lai varētu kaut ko dzīvē sasniegt. Un ir arī tādi, kas pie manis atnāk un saka: vajag to un to! Bet viņš vēl neko nav izdarījis. Kāpēc man viņam jādod? Nesen, satiekoties ar Haraldu Ritenbergu, atcerējāmies jaunības dienas. Haralds mācījās baletskolā, bet, lai nopelnītu savām vajadzībām, pa naktīm gāja likt sliedes!!! Tie bija pēckara gadi, un neviens nenomira no tā darba. Kāpēc man vajadzēja spēlēt pa ballītēm, lai nopelnītu kādu kapeiku? Šodien daudzi sūkstās - tā par maz, šitā par maz, bet, skat, - šika automašīna pašam sētā! Mani un māsu vecāki varēja atļauties atbalstīt minimāli. Vecāku mērķis bija, lai mēs mācītos. Mums nekā nebija. Lai nopelnītu sev žaketītei, spēlēju pa ballītēm. Pirmās savas naudiņas es sāku pelnīt 13 gadu vecumā. Tēvs strādāja tekstilfabrikā, pēc darba mudīgi metās dārzā, lai iestādītu, apravētu dobē kādu gurķi, tomātu, lai būtu vieglāka iztikšana. Kāpēc šie cilvēki toreiz varēja, bet te citi šodien vairs nevar? Vecāki zināja, ko nozīmē melnais darbs. 4-5 no rīta cēlās augšā, darbos pagāja visa diena. Ko šodien grib cilvēki? Braukā pa pasauli vienā braukāšanā - Alpi! Slēpojam tur, nākamreiz jau citur. Es tur, piemēram, neesmu bijis un īpaši par to nesēroju!

Es zinu, ko nozīmē darbs. Tāpēc arī nevaru ciest slaistus, kas te sten un vaid.

Iespējams, ka mani uzskati daudziem nepatīk, bet es zinu, ko nozīmē darbs, un cienīšu tikai tos, kas šeit dzīvo un kas šeit strādā. Un ir iespējas arī ko sasniegt arī šādos apstākļos, ja visu dara mērķtiecīgi, neatlaidīgi. Ja ir griba un vēlēšanās.

Manai mātei bija tāda primitīva, bet vērtīga ierīce kā duršlaks (siets laikam latviski?). Domāju, ka te, Latvijā, izejot šim vēsturiskajam krīžu periodam cauri, tie, kas paliks, līdzīgi kā tai duršlakā, tie arī būs Latvijai īstie un vajadzīgie cilvēki.

I.J. - Vai nav tā, ka bieži vien jauni un spējīgi cilvēki, augstskolu pabeidzot, bez protekcionisma nemaz nevar sākt patstāvīgi labu karjeru? Kā trāpīgi kādā plenārsēdē citēja jūsu kolēģe deputāte Ausma Kantāne, komentējot Ābrama Kleckina atbildi par jaunas Radio vadības meklējumiem: vai tad jūs nezināt, ka pie mums Latvijā jau viss tiek sarunāts... Protekcionisma rezultātā tie, kuriem vajadzētu pēc spējām ieņemt labu pozīciju, nemaz bieži vien to nevar izdarīt tieši šīs šaurās koruptīvās būšanas dēļ.

R.P. - Jā, pie mums Latvijā ir radīta viena no vissarežģītākajām ierēdņu sistēmām. Ir nesamērīgs ministriju skaits, tajos esošo departamentu un ierēdņu skaits. Ar ko viņi nodarbojas? Darbojoties Saeimas Izglītības komisijā, man tas ir redzams kā uz delnas. Viņi jau nenodarbojas ar to, lai uzlabotu situāciju lauku skolās, viņi nodarbojas ar projektu rakstīšanu, par ko tiek saņemta vēl atsevišķa samaksa... Un tādi apvienojas, bet tas, kurš grib realizēt reālas reformas, kļūst par upuri. Tāda ir sistēma. Vai ir kāds, kas spēj mainīt sistēmu? Kamēr šī sistēma atražos pati sevi, sakarīgi cilvēki brauks projām, arī tie jaunie, kas varētu nodarboties ar politiku, zinātni utt...

Esmu par diktatūru. Ikviens diriģents ir diktators. Jebkurš uzņēmējs ir diktators. Tas ir normāli. Kārtību var ieviest tikai tad, ja ir diktāts.

I.J. - Ir jābūt izejai. Ja ansamblī, kurā spēlē dažādi instrumenti, pēkšņi vijole vai kontrabass izdomā, ka spēlēs skaļāk vai ātrāk, meldiņš vairs nav baudāms, cilvēki izsvilps, viņiem nepatiks, nepirks biļetes un, īsāk sakot, ansamblis beigs pastāvēt. Šobrīd mūsu „ansambļi" - parlaments, valdība - spēlē, dažiem spēlētājiem neievērojot ne ritmu, ne skaļumu, ne toni. Tauta spiesta par to maksāt. Tas nav loģiski. Šobrīd manāma kaut kāda viļņošanās, neapmierinātības izpausmes. Taču ģenerālās līnijās nekas jau nemainās. Viss turpinās. Kur te loģika? Tāpēc jau neko nevar mainīt un izdarīt. Nav solo, nav diktāta, nav tādas partijas un tāda kvoruma, kas realizētu tādu „mūziku", ko akceptētu lielākā sabiedrības daļa un kuram sabiedrība būtu gatava arī klausīt. Ir manāma tikai tāda nemitīga putras katla vārīšanās un apmaisīšana, lai nu galīgi nepiedeg. Bet nu jau kuro mēnesi ar to apmaisīšanu vien nepietiek. Jau sāk smirdēt tas piedegums!

Vai izeja var būt diktatūra?

R.P. - Es esmu par diktatūiru. Savā darbā esmu bijis vienmēr diktators. Atzīstu, ka simfoniskajā orķestrī diriģents ir diktators, filmas režisors ir diktators un jebkuras firmas direktors ir diktators. Tas ir normāli. Tāpēc, ka izdarīt var kaut ko tikai tad, ja ir diktāts. Citādāk kārtību ievest nevar.

No otras puses, mēs esam demokrātiska valsts. Tāpēc es jau nebrukšu virsū Ausmai Kantānei, Paulam Putniņam vai Imantam Kalniņam. Ne viņi kaut ko apzaguši, ne iedzīvojušies, pildot deputātu funkcijas parlamentā.

I.J. - Nevajag jau neko darīt. Pietiek ar to, ka viņi ļāvuši manipulēt ar sevi. Manuprāt, tas nav arguments.

Piekrītu Bulgakovam, ka nekārtība vispirms sākas cilvēku galvās, no nepareizas domāšanas. Ir pārāk liela visatļautība un nihilisms, kas tiek nepareizi jaukts ar brīvību. Brīvība nav visatļautība un otrādi.

R.P. - Viena lieta, kā to likumu pieņem, otra - kā tas likums realizējas praksē.

I.J. - Mēs nonākam atkal turpat, kur sākām. Vai tas nav tā saucamās mistiskās politiskās atbildības jautājums? Ja man puika mājā neiznes laukā miskasti dienu, divas, tā ir viņa „politiskā atbildība" par to, ka krājas netīrumi. Tā ir viņa personiskā konkrētā atbildība par to, lai viņam uzticētā lieta tiktu izdarīta. Tagad no kā mēs varam prasīt par simtiem izkauto lopu fermās, par pašnāvībām parādu dēļ? Tai pašā laikā bijušais zemkopības ministrs Rozes kungs pašapmierināts skaidroja, ka uzskatot sevi par labu ministru. Pirms 200 - 300 gadiem šādās situācijās zemnieki dedzināja kungu muižas, protestējot pret netaisnīgiem lēmumiem, nodokļiem, rīkoja nemierus, ar dakšām devās aizstāvēt savas tiesības pret baronu negausību. Vai pietiek ar to, ka ministrs, kas „nav iznesis miskasti", demisionē? Pēc analoģijas mātei jāizdzen nepaklausīgais bērns no mājas un jāņem vietā tāds, kas nesīs to miskasti laukā. Vai tas ir tas ceļš? Tad, turpinot domu, arī parlamentā jānoliek pilnvaras visiem tiem, kas nav spējuši šo miskasti nest laukā, un jāaicina tie, kas pilda uzdevumu.

R.P. - Te nu mēs atkal nonākam pie būtiska jautājuma par kārtību un autoritātēm. Šodien skolā, ja skolotājs pasaka skolēnam kaut ko izdarīt, tas skolēns atsakās, skrien sūdzēties vecākiem, vecāki nāk uz skolu un kaunina skolotāju: kā jums nav kauna - jūs bērnam liekat sienu krāsot! Kādi ir vecāki? Kāda ir mājā audzināšana? Skola ir vieta, kur jābūt absolūtai disciplīnai! Par ko mums šodien pārvērtušās skolas? Skolotājam var arī kādreiz nebūt taisnība, bet sistēmai jābūt tādai, ka skolēns redz skolotājā autoritāti, kurai ir jāpakļaujas.

Manā bērnībā mēs baidījāmies no tēta, no mātes, no skolotāja. Tagad nav jau tam bērnam tās autoritātes, nav bijības. Ja nav bijības, var atļauties visu! Manā bērnībā puikas trīcēja vecāku priekšā, jo varēja dabūt pa pakausi. Šodien man būtu jāskrien uz policiju, ka tēvs man ir iesitis? Mātei žagari vienmēr mājā stāvēja. Te jau sākas tā kārtība vai nekārtība. Piekrītu Bulgakova radītā profesora Preobraženska tēla teiktajam „Suņa sirdī", ka haoss jeb nekārtība sākas cilvēku galvās, no nepareizas domāšanas. Ja reiz esmu aizgājis uz skolu, ko, starp citu uztur valsts no saviem līdzekļiem, - tad skolēnam ir jāpakļaujas pilnībā tai disciplīnai un kārtībai, ko nosaka skola. Ja nepatīk - neej uz skolu! Un visa lieta atrisināta! Skola vairs sevi neprot nostādīt tā, kā tai vajadzētu būt, tāpat arī vecāki vairs nepelna bērnu acīs to autoritāti, kādai tai vajadzētu būt. Un nav ko te meklēt vainīgos. Ir pārāk liela visatļautība un nihilisms, kas tiek nepareizi jaukts ar brīvību. Brīvība nav visatļautība un otrādi. Atsevišķa tēma, protams, ir tā, ka ne jau visi skolotāji mums šodien ir ideāli... bet tas ir citas sarunas jautājums.

I.J. - Kā jūs raugāties uz jauno paaudzi? Vai redzat tajā nākotni? Artūrs Šopenhuers izteicās, ka Rietumu kultūrā redz norietu un raugās ar skatu uz Austrumiem. Arvien lielāku vietu cilvēku prātus pārņem patērētāju filozofija, kas grauj cilvēka radošo prātu demotivējot. Filozofs pārliecināts, ka būs vairākas paaudzes, kas tērēs un pārtiks no jau saražotajām kultūras vērtībām, tā īsti nespējot radīt neko jaunu, līdz pēc vairākām paaudzēm radīšoties dabiska neapmierinātība un sāksies jauns atdzimšanas vilnis, kas var nest veselus apvērsumus ne tikai kultūrā, bet jo īpaši zinātnē un tehnikas laukā.

R.P. - Sfērā, kurā darbojos, ir daudz jaunu un talantīgu cilvēku. Viņiem ir daudz plašākas iespējas nekā te dzīvojošiem pirms 50 gadiem. Toreiz viens liels notikums bija redzēt tādu ārzemju filmu kā „Tarzāns", šodien mana viena mazmeita mūziku saņem no otras māsas Nujorkā elektroniskā veidā. Viņiem ir viss. Tomēr neviļus rodas jautājums - vai netiek zaudēts tas - ko es darīšu pats? Jo viss jau ir sagatavots. Ar tiem jauniešiem man iet dažādi. Es, piemēram, nevaru saprast, kā var iet tādā izskatā uz skatuves, viņi par to smejas vien. Kad mazmeita atnāk mājā, viss, kas viņai mugurā, viss turpat pie durvīm tiek nomests. Redzot, ka to dara visi, vai rodas mierīgāks prāts? Nu nezin vai. Es neprotestēju. Domāju, ka ar laiku tie caurvēji izpūtīs no smadzenēm visu lieko un viss normalizēsies.

Vai Raimonds Pauls domā, ka "Jaunajam vilnim" Jūrmalā ir nākotne? Un kādas ir viņa attiecības ar mīļoto sievieti Lanu? Vai ir kas tāds, ko viņš būtu gatavs mainīt pret rīta kafiju ar viņu? Par to visu lasiet intervijas turpinājumā portālā Stila parks http://www.stilaparks.lv/jaunumi/108/2082