Viens no daiļākajiem dabas meistardarbiem - Sofija Lorēna (14)

Viņa ir gatava atklāties pasaulei, jo, kā viņa saka: "Katra savas pagātnes atcerēšanās reize ir laiks, kad tu sev atklāj ko jaunu. No tā nevajag bēgt, tāpat kā no vecuma, kuru neuzveiksi. Esi atklāts pret sevi, necel mākslīgas sienas sev apkārt! Mīli sevi un apkārtējos, domā pozitīvi un saskati nākotni! Tu redzēsi, ka vecums pienāks maigi un tava dzīve būs notikumiem un piedzīvojumiem bagāta." Sofija Lorēna arī dzīvo pēc šā baušļa, un tam ir rezultāts – viņa ir burvīga un laimīga vēl aizvien, savos 73 gados.

“Dīvas dienasgrāmata”

1934. gada 9. septembris. Šo dienu, kas aizsākās kādā trūcīgā Romas slimnīcā, mana māte atceras kā vienu no laimīgākajām dienām pēdējo gadu laikā, jo ieraudzīja mani – mazu, krunkainu kunkulīti un ar skaļu balsi. Todien man tika arī dots vārds Sofija, kas tulkojumā no grieķu valodas nozīmē – gudrība. Es ieraudzīju pasauli, un mana māte Romilda Vilani uz mirkli aizmirsa savas nebūšanas – to, ka ir pamestā līgava, ka trūkums seko ik uz soļa. Viņa patiesi smaidīja, jo dzima jauna jēga viņas dzīvei – es. Drīz vien māte saprata, ka mans tēvs, bijušais aktieris Rikardo Šikoloni, viņu neprecēs, tāpēc kopā ar mani devās uz dzimto pilsētu Picouliju. Man no tēva palika vismaz uzvārds, bet mātei vien skumjas atmiņas. Negodīgi.

1935. gads. Te arī pagāja mani bērnības gadi – mazā būdelē pie jūras, kur caur dēļu šķirbām vilka auksts vējš, bet uz galda vien retu reizi parādījās sātīgs ēdiens. Mēs dzīvojām no rokas mutē. Un es tobrīd domāju, ka tā tam jābūt – ka tāda ir dzīve. Bieži māte mani atstāja auklēt kaimiņienei, kura tā vien žēlojās mātei un lūdza, lai ļauj man nomirt, jo žēl bija skatīties uz izdilušo mazulīti. No mātes krūts es nespēju izzīst ne piles, bet no govs piena man uzmetās alerģija. Tā bija deja ar nāves dvesmu uz lūpām. Bet māte nekad nepadevās, viņa cīnījās par manu dzīvību un par pēdējo naudu noalgoja barotāju. Un es izdzīvoju!

1938. gads. Mana māte ir neprātīga! Viņa piedzemdēja otro bērnu no tā nelieša, mana tēva! Kāpēc viņa vēl tik naivi cer? Bet, lai vai kā, esmu laimīga, jo man ir māšele Anna Mērija.

1947. gads. Man viss ir apnicis – katra diena man ir kā ļauns un drūms murgs. Zobu birste! Izkāmējusī zobu birste! Cik ilgi vari to visu klausīties? Jā, mūžīgais izsalkums mani ir padarījis tādu kalsnu, bet gan jau kādreiz tas viss beigsies. Visi pīlēni reiz pārvēršas gulbjos, ja ļoti to alkst.

1949. gads. Laikam manas skolas fizkultūras skolotājs, kurš bija devies mani bildināt, mātei izraisīja kādas pārdomas, un viņa manī sāka saskatīt ko citu. Laikam jau savus zudušos sapņus... Lai vai kā, bet drīz vien viņa bija jau mani pierakstījusi skaistumkonkursam "Jūras princese", kurā šoreiz gan ieguvu 2. vietu. Nu, bet ko var gribēt no nepieredzējuša piecpadsmitgadīga skuķa, ieģērbta no rozā aizkariem darinātā kleitā un kurpēs, kuras klāj balta dēļu krāsa?! Bet tas nekas, jo šī man bija tikai pieredze nākamajam konkursam. Jūs redzēsiet!

1950. gads. Un re! Man ap krūtīm ir "Mis Elegance" titula lente, bet galvā mirdz goda kronis. Man izdevās!!! Un ko tikai man nesadāvināja: jaunas kleitas, rotaslietas, fotosesiju un naudas prēmiju. Kaut ko tādu es pat savos sapņos nebiju redzējusi. Bet tā bija tikai sīka un niecīga daļa no tā, kas mani vēl gaidīs! Un es to zinu, jo mans sapnis taču ir kļūt par aktrisi!

1951. gads. Šogad es vēl neapjautu, ka satiku savu likteni. Karlo Ponti, kurš tobrīd bija producents. Viņš mani bija ievērojis skaistuma konkursā un nu vēlējās piedāvāt filmēties dažādos projektos! Es tobrīd biju gatava viņu noskūpstīt... Uzlēkt viņam virsū, apķerties ar rokām un kājām apkārt šim kungam! Jā, kungam, jo viņam tobrīd jau bija 37 gadi. Tomēr man tas neko nenozīmēja – es viņā atradu tēvu un cerēju ar laiku viņu iemīlēt arī kā vīrieti.

1952. gads. Jau ritēja kurā diena, kad gaidu savu izdevību – filmēties galvenajā lomā! Biju jau filmējusies pāris lomās, bet nenozīmīgās... Ik rītu ceļos ar domu, ka beidzot tas notiks, un katru vakaru eju gulēt ar domu, ka rīts gudrāks par vakaru. Un pēkšņi – tas arī notika! Šodien viņš mani apstiprināja galvenajai lomai! Es filmēšos filmā "Āfrika zem jūrām". Loma bija mana ar vienu BET – man bija jāatvadās no sava uzvārda. Bet man tas tobrīd nelikās svarīgi - galvenais bija filmēties! Un zini, kādu uzvārdu man ielika? Lorēna. To Karls izdomāja uz vietas. Sofija Lorēna... Hmm... Man šķiet, ka skan jauki. Bet, lai vai kā, es beidzot filmēšos!!!

1953. gads. Jā, vārds man bija, bet vai es jau biju aktrise? Filmēšanās nav viegla, bet Karls man neļauj atmest visam ar roku. Viņš mani māca, trenē un reizēm pat tiranizē. Viņš mani audzina, kas aktrisēm laikam ir vajadzīgs... Es to izcietīšu un spīdēšu! Jāatzīst, ka Karlo bija taisnība – kino nav tas pats, kas skaistuma konkurss. Vēl viņš man piedāvāja samazināt degunu, bet es viņam rupji atbildēju – nemūžam!!! Vienīgais, pie kā varu piestrādāt, ir mans neapolietes akcents, un tas arī viss! Sevi nekad nemainīšu – būšu, kāda daba mani radījusi.

1954. gads. Mani uzmeklēja mans tēvs... Bija redzējis televīzijā. Viņš mani uzmeklēja, ne jau lai atvainotos un nožēlotu, ka pametis mani, māsu un māti, bet gan pieprasīja naudu, lai dotu savu uzvārdu manai nabaga māsai Mērijai. Mērija jau tā bija daudz cietusi dēļ tā, ka viņai nav uzvārda. Es visu savu filmas "Aīda" honorāru - miljons liru - atdevu viņam, lai mana māsa varētu iegūt uzvārdu. Kur var būt tik pretīgs un cietsirdīgs cilvēks? Paldies Dievam, manī nav nenieka no šī cilvēka, ja tā viņu vispār var nosaukt.

1955. gads. Šis ir mans gads! Esmu apsteigusi savas sāncenses – Silvanu Mangano un Džīnu Lolobridžidu. Filma "Žēl, ka tu esi tāda neliete..." Filmējos Vitorio de Sikas filmā kopā ar tobrīd maz pazīstamo Marčello Mastrojāni. Kopā šogad tapa sešas filmas.

1956. gads. Es dodos uz Ameriku. Dodos iekarot šo kino zemi, un man šķiet, ka tas arī izdosies. Tikko ierados, bet man jau ir simtiem piedāvājumu. Kopā ar Džonu Veinu filmējos "Zudušo leģenda" un Stenlija Kreimera filmā "Gods un kaisle". Tagad jau man rokās ir līgums uz 12 filmām, 4 gadiem un 2 miljoniem dolāru. "Puisis uz delfīna"; "Melnā orhideja; "Mīlēt ar varu; "Atslēga" – tās ir tikai dažas filmas no visa šī fantastiskā sižetu klāsta. Vienīgi mani neapmierina baumas, ka esmu mīlas sakaros ar Keriju Grantu, filmas "Gods un kaisle" partneri. Visi tā domā, pat neļaujot man izteikties... Jā, viņš ir traks pēc manis, bet es esmu vienaldzīga.

1957. gads. Viss ir ideāli, esmu slavena un bagāta, bet... Man vēl joprojām nav sava sapņu prinča, savas mīlestības... Esmu vientuļa... Un šodien es nolēmu atgriezties. Atgriezties, lai saistītos laulības saitēm ar... Nē, tas nav Vitorio. Viņš nespētu būt mans pamats un stabilitāte. Arī Kerijs Grants tas nav. Visi viņi ir jauki un mudž ap mani kā mušas ap medu, bet neviens manu uzmanību nav spējis noturēt nopietni... Tāpēc - es devu jāvārdu Karlo. Un nu būšu viņa sieva... Zinu, ka pēc vecuma un izskata viņš nav man piemērotākais, kā menedžeriem un producentiem labpatiktos, bet man vienalga... Jo es mīlu. Mēs salaulājamies Meksikā, jo Vatikāns nedeva iespēju Karlo šķirt laulību no iepriekšējās sievas. Itālija atteica apstiprināt mūsu laulību.

1960. gads. Nāca jauns projekts – filma "Divas sievietes". Man bija jāspēlē slavenās Annas Manjani meita, bet viņa atteicās, sakot, ka nebūšot māte tādai seksbumbai un palaistuvei! Ai, lai jau viņai tiek, ja jau pati ir tik kompleksaina! Karls, protams, mani līdz ar to ielika galvenajā lomā. Un, ziniet, ne par velti, jo par šo lomu es ieguvu ne tikai "Sudraba lenti" Itālijā, bet "Oskaru" kā labākā ārzemju aktrise! Droši vien tagad nabaga Anna kož sev pirkstos! Filmējoties šajā filmā, es pilnībā attēloju savu māti – viņas pārdzīvojumus, sargājot savu bērnu no kara šausmām.

1963. gads. Laiks iet, filmējos nepārtraukti. Režisori mani rausta uz visām pusēm. Domāju, ka tas ir nevis tikai mana spožā talanta dēļ, bet gan tāpēc, ka esmu slavena. Un es ar to samierinos, jo šeit nav vietas sīkam pašnovērtējumam un kompleksiem – te viss rit ātri uz priekšu. Ja tu nekur nepieķeries, vari pazust uz visiem laikiem... Lai vai kā, man prieks par filmām kopā ar Marčello Mastrojāni "Vakar, šodien, rīt"; "Laulība itāļu gaumē". Mums kopā labi sanāk, tāpēc ne velti viņš vēlas vismaz reizi gadā filmēties tieši ar mani. Mums kopā patiesi ir jautri.

1966. gads. Beidzot arī Itālija apstiprināja mūsu laulību – ir pagājuši desmit gadi... Bet nekas, šī diena bija iespēja vēlreiz nosvinēt mūsu laulības!

1967. gads. Lai gan komēdija "Grāfiene no Honkongas" cieta sakāvi sava konservatīvisma dēļ, man bija tas gods strādāt kopā ar pašu Čārliju Čaplinu un filmēties kopā ar Marlonu Brando.

1969. gads. Es esmu māte!!! Šī ir viena no manām laimīgākajām dienām mūžā! Mēs ar Karlo tik ilgi pūlējāmies tikt pie bērniņa... Pat ārsti bija atmetuši cerības, ka es kaut reizi būšu māte... Bet es nepadevos kā mana māte! Lai gan visus deviņus mēnešus nogulēju uz saglabāšanu, es devu dzīvību mazajam Karlo Junioram.

1971. gads. Manam vīram radās ģeniāla doma, lai kaut mazliet mani paglābtu no žurnālistu un citu ziņkārīgo uzmācības. Es sarakstīju savu biogrāfiju, un viņš to realizēja – izdeva grāmatu "Dzīvojot un mīlot". Atsaucība bija vienkārši graujoša...

1972. gads. Laikam pāreju no filmēšanās uz rakstniecību. Šogad izlaidu savu pavārgrāmatu, un, ticiet vai nē, atsaucība ir vienreizēja! Man tik ļoti patīk gatavot un izdomāt jaunas receptes - tad kāpēc to nedāvāt arī pasaulei?

1973. gads. Esmu māte otrajam mūsu puisēnam – Eduardo. Un kurš teicis, ka vecums ir šķērslis? Savos 39 gados esmu dzemdējusi veselu mazuli, un esam laimīgi. Mazais un esam dzīvi un veseli! Dažreiz laikam jāklausa sirdij, nevis ārstu prātam... Vīrs un abi dēli ir visbūtiskākie manā dzīvē, un es par viņiem rūpēšos līdz pēdējai stundiņai!

1978. gads. Mans tēvs mirst... Lai gan viņš ir bijis visriebīgākais cilvēks, es sēžu pie viņa gultas...

1980. gads. Filmējos savā autobiogrāfiskajā filmā "Sofijas Lorēnas stāsts", kur tēloju gan sevi, gan arī savu lielisko māti. Fantastiski ir atgriezties mazajā un naivajā Sogijā Šikoloni, pārtopot par Lorēnas jaunkundzi, un beidzot būt mis Ponti...

1982. gads. Šogad es 19 dienas biju arī cietumā! Lai gan apsūdzība nodokļu nemaksāšanā bija absurda, cietumā pavadītais laiks bija piedzīvojums. Laikam Dievs gribēja, lai redzu, kā citām sievietēm iegrozās dzīve aiz restēm... Mani pielūdzēji mani nav aizmirsuši – visu šo laiku mana kamera bija pilna rožu...

1991. gads. Saņēmu savu otro Oskaru, kas man ir liels gods un dārgums. Šogad saņēmu nomināciju "Pasaules kinematogrāfijas dārgums". Tas skan tik jauki! Milzīgs paldies!

2002. gads. Visu savu dzīvi esmu strādājusi kino, tāpēc vairs mani izbrīnīt un šokēt nespēj nekas. Arī tas, ka tagad filmējos sava dēla filmā "Starp svešiniekiem". Turklāt šī ir mana 100. loma! Grūti gan nākas apvaldīt jūtas pret dēlu un strādāt ar viņu kā režisoru, bet es cenšos, jo esmu taču profesionāle. Bet, kā es ar savu dēlu šobrīd lepojos! Aiii...

2003. gads. Šogad notika kaut kas prātam neaptverams – uzradās kāda amerikāniete, kura apgalvoja, ka ir mana un Mastrojāni meita. Tas skaidrojams ar manu spontāno abortu, kas notika 1963. gadā, filmējoties "Vakar, šodien, rīt". Viņa apgalvo, ka aborta nav bijis un esmu slēpusi šo bērnu... Kas par nejēdzību! Protams, neviens viņai nenoticēja, bet mani tas mazliet ietekmēja – ka pasaulē mīt šādi necilvēki, kuri par naudu ir gatavi uz visu... Man ar Mastrojāni nav nekas vairāk kā māsas un brāļa attiecības. Kad spēlēju ar viņu kopā, es esmu mēness, viņš – riņķis ap to.

2006. gads. Šogad man aprit 72 gadi. Bet vai esmu vienīgā, kas noveco? Es par to īpaši neaizdomājos, jo pārāk mīlu dzīvi! Tā ir vienreizēja! Katra diena mums dāvā ko skaistu, un man vēl ir daudz laika skatīt katru nākamo dienu. Es vienmēr esmu gribējusi kaut ko no sevis izveidot. Es izrāvos no nabadzības, es sasniedzu savu sapni par aktrises karjeru, es apprecēju lielisku cilvēku, dzemdēju bērnus... Bet man vēl ir tik daudz ko pasākt. Nē, es neesmu vēl beigusi dzīvot! Viss vēl tikai būs. Daudzi mani apsūdz plastiskās ķirurģijas palīdzības izmantošanā, bet ticiet – ne reizi neesmu gūlusies zem skalpeļa. Mans skaistums nāk no iekšienes – no manas dzīvotgribas. Un tāpēc ne velti mani redzēsiet pasaules slavenajā "Pirelli" kalendārā 2007. gadam. Es varu to izdarīt – kaila bildēties savos 72 gados!

Sofijas Lorēnas skaistuma ceļazīmes:

Kārtīgi izgulēties. Pulksten 21 gulēt, pulksten 6 augšā. Pēc iespējas mazāk lietot alkoholu un nikotīnu. Rožūdens peldes ādai. Ledus kubiciņi un pastaigas aukstā ziemas laikā - sejas ādai. Ananāsu un greipfrūtu diēta. Ananāss spēj sadedzināt 1000 kcl vienā reizē. Gaļa bez kraukšķīgi apceptās garoziņas. Spageti. Ja no makaroniem palielinātos svars un ķermeņa apjoms, visi itālieši būtu apaļi kā bumbiņas! Peldes olīveļļā. Daudz seksa.

Sofijas Lorēnas citāti:

Nekas nepadara sievieti skaistāku kā tas, ka viņa pati tic, ka ir skaista. Seksapīls sastāv 50% no tā, kas tev ir. 50% ir tas, ko cilvēki iedomājas, kas tev ir. Ja tu nekad neesi patiesi raudājusi, tavas acis nevar būt patiesi skaistas. Tas, ka esmu viegli ievainojama, padara mani par sievišķīgāku būtni. Sievietes kleitai ir jābūt kā dzeloņdrātīm – ne katram ir jāzina ceļš, kā apiet žogu nesaduroties.