Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/15/9076667t1he261.jpg)
"Latvija ir vienīgā valsts, kur atklātajās valdības sēdēs var piedalīties visi, kas grib, – nu, gandrīz visi. Jau ceturto gadu, kopš šis princips darbojas, redzam, ka šis modelis ir attaisnojies," premjers Aigars Kalvītis sacīja konferencē, kur tika runāts par iespējām ietekmēt lēmumu pieņemšanu dažādos varas līmeņos – sākot ar pašvaldību līdz Eiropas Savienībai.
Tas bija milzīgs pārsteigums! Kas to būtu domājis, ka cilvēks tā vienkārši var iet pa Brīvības ielu, iedomāties – sak, ja nu valdībā šodien tiek lemts kaut kas tāds, kur mans padoms var noderēt, un droši vērt vaļā smagās Ministru kabineta ēkas durvis, lai ietu un teiktu savu vārdu, kas izmainīs daudzu ļaužu dzīvi. Likumu nezināšana neatbrīvo no atbildības, un tātad paši esam vainīgi, ja neesam izmantojuši šo lielisko iespēju iet "pa tiešo" aizstāvēt savas intereses! Tad jau nevar sūdzēties, ka valsts iet "nepareizā virzienā", vai pa kaktiem kādu kritizēt, ja pats neesi izdarījis visu, kas ir tavos spēkos, vai ne?
Mēģināju atrast kādu, kurš, sava entuziasma vadīts, būtu piedalījies valdības sēdē, bet neizdevās. Kāpēc tā? Pirmkārt, Ministru kabineta ēkā cilvēkam, kuram tur nav kāda noteikta mērķa, iekļūt nav viegli. Iemesls "Atnācu pasēdēt valdības sēdē" neizklausās pārliecinoši – tā var pateikt arī terorists! Otrkārt, "piedalīties" nenozīmē tikai klusi skatīties uz ministru datoriem, bet līdzdarboties. Tomēr izteikt domas, piemēram, par to, kā novērst kūlas dedzināšanu vai kā privatizēt kādu valsts uzņēmumu, diez vai sēdes vadītājs uzaicinās.
Premjers gan konferencē tā kā precizēja, kā piebilda, ka parasti tie, kas piedalās gan valdības sēdēs, gan likumprojektu izstrādē, ir nevalstisko organizāciju pārstāvji. Bet tas jau iespēju loku sašaurina. Un rada arī neskaidrības, kas ir aktīva domubiedru kopa, kam rūp sabiedriskais labums, un kas – profesionālā organizācija, kuru, kā tas tiek darīts Eiropas Parlamentā, jāsauc nevis par NVO, bet gan par noteiktu ekonomisko un profesionālo interešu lobiju. Lai beigtu "spēlēt demokrātiju", būtu labi uzzināt, kādas NVO piedalās lēmumu pieņemšanas procesā, bet šādu uzskaiti uziet neizdevās. Jādomā, ka, piemēram, Nacionālo karavīru biedrība vai "Klubs 415" starp šīm organizācijām diez vai būtu.
Pēdējā laikā valsts varas institūcijās nācies novērot nevis vēlmi plaši atvērt durvis tautai, bet gan arvien stingrākus drošības pasākumus, lai tautu paturētu savā vietā, bet varu – savā. Nevar jau visu skaidrot ar terorisma draudiem vai "tīklu sazvērestībām". Piemēram, Saeimā, kas līdz šim bija pieejamāka, pat žurnālistam, lai saņemtu vienreizēju caurlaidi, nepieciešams uzrādīt ne tikai preses dienesta iesniegumu, bet arī pasi (pēc pēdējiem likumdošanas grozījumiem pat autovadītāja apliecība vairs nederot). Otrreiz pase jārāda drošības sargiem pie ieejas. Lai gan 2003. gada Saeimas prezidija izdotais nolikums paredz, ka žurnālistam nepieciešama tikai darba apliecība. Uz manu jautājumu "Kādi jauni apdraudējumi Saeimai radušies pēdējo divu gadu laikā?" tā arī atbildi no šīs iestādes drošības dienesta nesaņēmu, toties man paskaidroja, ka "darba apliecība varbūt ir viltota". Vilto gan arī pases, un ne jau viena vai otra dokumenta uzrādīšana Saeimu padarīs par drošāku vietu. Taču šī procedūru sarežģīšana pat žurnālistiem, kuriem Saeimas apmeklēšana nepieciešama darba pienākumu veikšanai, neļauj lolot ilūzijas, ka vienkārši aktīvam censonim šajos "varas bastionos" izdotos iekļūt vieglāk. Un tad jau nav grūti saprast, kāpēc "ELJA 50" pasūtītā un SKDS veiktā aptauja liecina: 59,9% vēlētāju uzskata, ka viņu politiskās intereses nepārstāv neviens.
Bet varbūt vērts pamēģināt un kādam no jums aiziet uz valdības sēdi, lai ietekmētu nākamību? Ja kādam tas izdevies, lūdzu, pastāstiet to arī mums!