Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Vakaros raudu spilvenā - nespējam sevi apgādāt

FOTO: sxc.hu/doriana_s

Labdien, TVnet! Izlasot rakstu par sievieti, kurai jāraud, saņemot algu 350 Ls, man iekšā viss sagriezās un es gribēju padalīties ar jums, kā dzīvo normāla divu bērnu ģimene, kurā ir gan tētis, gan mamma un aug mazi bērniņi - meitai seši gadiņi un dēliņam nupat palika viens gadiņš.

Protams, rakstīt nav patīkami, jo tā izklausās pēc "netikšanas ar dzīvi galā", bet gribu, lai cilvēki zina patieso jaunas ģimenes situāciju, jo zinu, ka tādi neesam mēs vieni!

Sākšu ar to, ka strādāju valsts iestādē (esmu ierēdne), vīrs ir pašnodarbinātais, tātad darbs mums ir, bet ienākumi mazi. Tā sauktajos treknajos gados atļāvāmies nopirkt vienistabas dzīvokli ļoti sliktā stāvoklī, kuru saviem spēkiem izremontējām, un mūsu kopējais kredīts nepārsniedz 7000 Ls uz 10 gadiem.

Laikā, kad saņēmu vecāku pabalstu, līdz bērna gada vecumam, daudz sūdzēties neatļāvos, lai gan bija situācijas, kad vīram darba mazāk un arī gāja grūtāk, bet tagad, kad bērnam ir gads un manā kontā ienāca vien 46 Ls, kas ir bērnu pabalsts par abiem bērniem, man gribējās ne tikai raudāt, bet arī skaļi smieties. Labi, būs teicēji, kas teiks - tu to zināji, ar to jārēķinās, valstij nav bērni jāuztur, bērni jāaudzina vecākiem, par to vajadzēja domāt ātrāk, bērni vispār nav vajadzīgi... Uz to visu es varu atbildēt tā - es vēlos savu dzīvi piepildīt ar bērnu smiekliem, gribu justies vajadzīga un lai būtu kāds, kuru mīlēt ar beznosacījuma mīlestību un just to pašu pretī.

Visi saka, laid bērnu uz bērnudārzu un viss būs atrisināts! Nē, mīļie, nekas nebūs atrisināts, jo, kā jau visur, arī manā darbavietā alga ir samazināta līdz minimumam, bet nu viennozīmīgi es iešu uz darbu un strādāšu, un esmu priecīga, ka man ir darbs, jo ar to varēšu nosegt kredīta maksājumus. Mani izmisumā dzen fakts, ka man savs bērns ir jālaiž bērnudārzā jau tik maziņš, kad viņš vēl nemāk neko, ne sēdēt uz podiņa, ne ēst, ne runāt... Un zinu, ka tad sāksies slimošanas, jo bērns ir stresā, ka ir pēkšņi atstāts bez mammas.

Un vai jūs esat pazīstami ar izjūtu amplitūdu, kad bērns saslimst un nav pat par ko zāles nopirkt? Pamperiem nesanāk? Vecākais bērns pieiet pie ledusskapja, bet tur ir tukšums? Aizejot pie radiem, sūdzas, ka nav maizītes, man aiz kauna pat mati sarkst, jo es nekad nesūdzos, turos līdz pēdējam.

Visvairāk mani izbrīna fakts, ka visi domā, ka jaunās ģimenes taču ļoti labi dzīvo. Tas ir maldīgs priekšstats, jo ir jāņem tas kredīts, lai būtu kur dzīvot. Ja gribi bērnu, tad daudz vilcināties nedrīkst, jo bioloģiskais pulkstenis iet uz priekšu, un galu galā kas pelnīs mūsu pensijām? Bērni ir mūsu nākotne, nākamie nodokļu maksātāji, kāpēc par viņiem nevarētu tagad normāli parūpēties, kaut līdz pusotram gadiņam? Kāpēc bērnam, sasniedzot gada vecumu, uzreiz ir jābūt lielam, visu varošam, lai jau ietu uz bērnudārzu, kur par sevi ir jāmāk kaut elementāri parūpēties? Un līdz ar to cieš arī vecākais bērns, kurš redz visu to un jau saprot, ka esmu uz sabrukuma robežas. Ārēji es smaidu, bet vakaros raudu spilvenā, jo esmu jauna sieviete ar augstāko izglītību, ir pilnvērtīga ģimene, bet mēs nevaram sevi apgādāt. Ir arī bijusi doma par braukšanu strādāt uz ārzemēm, bet, ja es braukšu, tad ar visu ģimeni un savu bērnu dēļ, lai viņi netiktu raustīti no vietas uz vietu, tad tur arī paliktu dzīvot. Bet es un mana ģimene mīlam savu zemi, kāpēc mums kā Sprīdītim jāiet laimi meklēt citur?

Un man ir skumji, jo zinu vairākas ģimenes, kas jau ir aizbraukušas uz neatgriešanos un kuras vēl tikai brauks. Kas paliks Latvijā? Pensionāri?

Manas izjūtas ir salīdzināmas ar rudeni, kad gājputni, prom ejot, klaigā un vēja norautas lapas nevajadzīgas pa zemi sabradā cilvēks...

Ar cieņu - Mamma

Uz augšu
Back