Dadzīt, atraujies jeb kā bērnu sagatavot dārziņam (1)

Teju katru vecāku dzīvē pienāk brīdis, kad mazā atvase, kas mammai un tētim pieķērusies kā mazs dadzītis, no sevis jāpalaiž vaļīgāk un jāsāk radināt lielās dzīves skolai, ar visām tai piederošajām lietām un kārtību. Sākot bērnudārza gaitas, mazais cilvēkbērns ir sava pirmā lielā pārbaudījuma priekšā – cita vide, sveši cilvēki, režīms, cita kārtība un spēles noteikumi ir tie, kas mazulim nu jāpieņem kā pašsaprotamais. Ir rīti, kad bērnudārzā raud gan mazais, gan mamma. Mazulim grūti palikt, mammai – smagi viņu atstāt.

Socializēšanās ir sākusies, un vecākiem jābūt gataviem, ka šajā laikā var mainīties gan bērna uzvedība, gan attieksme, kā arī vecāku un atvases savstarpējās attiecības.

Labākais laiks – vasara

Vasara ir piemērotākais brīdis, kad mazajam ķiparam sākt bērnudārza gaitas. Kā jebkuram cilvēkam, arī viņam nepieciešams laiks, lai aklimatizētos, iedzīvotos svešajā vidē un pierastu pie jaunajām «mājām». «Lieliski, ja tā ir vasara, kad organisms fiziski spēcīgāks un lielā stresa pavadībā nesākas slimošanas epopejas. Rudenī, kad laiks kļūst vēsāks, bērns pie dārziņa jau pieradis, stress arī aiz muguras un organisms nav tik uzņēmīgs pret visu jauno, tajā skaitā slimībām. Pēc savas pieredzes esmu novērojusi, ka vislabāk bērnudārzā mazulis iekļaujas divu gadu vecumā,» stāsta pirmsskolas pedagoģe ar 15 gadu stāžu Vizma Vītola. Skolotāja piebilst, ka bērni ir dažādi un iekļaušanos svešā vidē katrs uzņem atšķirīgi.

Grūtāk klājas tiem, kas līdz bērnudārzam nav bijuši saskarsmē ar citiem bērniem vai pieaugušajiem. Ja mazo jau pieskatījusi auklīte vai vecmāmiņa un līdztekus mammai vai tētim viņš kontaktējies arī ar citiem cilvēkiem, pierast pie dārziņa būs vieglāk. Svarīgi atcerēties, ka bērns jūt, vai mamma viņu atstāj droši un pārliecinoši vai bailīgi, par ko viņš raudās. «Vecākiem ieteiktu mazo gatavot dārziņam savlaicīgi – jau mājās radināt pie režīma, kāds būs jāievēro pirmsskolas izglītības iestādē – gulētiešanas, pusdienošanas un tamlīdzīgi,» iesaka pedagoģe.

Sagatavo jau iepriekš

«Pirmais gads bērna dzīvē ir laiks, kad veidojas tā saucamais «drošais pamats» jeb pamatuzticēšanās pasaulei. Tas ir ļoti svarīgs, jo bērns pasauli uztver caur mammu. Ja mājās viss ir kārtībā, ja mamma bērnam ir emocionāli pieejama, tad viņam rodas sajūta, ka var uzticēties apkārtējai pasaulei, līdz ar to arī sociālajā vidē viņš iekļausies drošāk, un bērnudārza laiks mazulim nebūs tik trauksmains,» skaidro pirmsskolas psiholoģe Ilze Brakmane.

Bērna socializāciju ieteicams veidot jau pirms dārziņa – bēbīšu skoliņas, rotaļu istabas, spēļu laukumi ir piemērota vide, kur to sākt.

Ar pacietību un pārliecību

To, ka, sākot bērnudārza gaitas, mainās atvases uzvedība, pamana daudzi vecāki. Ko darīt, un kā reaģēt? Speciāliste mierina, ka tas ir normāli un pārejoši, jo tādējādi bērna uzvedībā un darbībā atainojas emocijas.

«Dārziņā mazulim jāpieņem un jāievēro turienes spēles noteikumi. No cilvēkbērna tas prasa pietiekami lielu piepūli, sasprindzinājumu, un viņš ir pārņemts ar veselu sajūtu gammu. Pierašana pie kaut kā jauna var notikt dažādi – ļoti bieži bērni uz stresa pamata sāk slimot, nereti sajūtas var izpausties kā aizvainojums, pamešana, nodevība, dusmas, emocionālas sāpes... Spriedze ir pietiekami liela, un sajūtas mazajā cilvēciņā krājas visu dienu, bet, kad bērns aiziet mājās, kur jūtas labi, uzkrātais laužas uz āru un galvenokārt tiek uzvelts vecākiem. Nereti dzirdēts, ka bērns mammai sāk sist, kost, raut matus un citādi iespaidot – sākumā tā var būt normāla reakcija. Vecākiem jāsaprot, ka jebkurā jaunā vietā sākums ir grūts un ir ļoti labi, ja bērns izrāda savas emocijas. Vienkārši jānoturas,» mudina psiholoģe. Protams, arī vecākiem jāizrāda savas sajūtas un jāskaidro, kā viņi jūtas, kad mazais dara pāri, ka mammai sāp, bet viņa vienalga viņu ļoti mīl. Negatīvo emociju izpausmes parasti ir pārejošas, tikai vecākiem jābūt pacietīgiem. Psiholoģe smej, ka divgadniekiem mamma ir kā emocionālais benzīntanks, pie kura bērns ik palaikam pieiet «uzpildīties». Pēc dārziņa mazulis mēdz būt īpaši «iztukšojies», tādēļ svarīgi viņu neatstumt, bet samīļot un paauklēt.

«Ir divu veidu bērni – vieni, kas bērnudārzā uzvedas labi, bet mājās slikti, un otrādi. Veselīgāk būs, ja bērns izpaudīsies pirmajā variantā. Emocijas parasti bērns izpauž vidē, kur jūtas drošs, un labi, ka tās ir mājas. Vecākiem ir ļoti svarīgi saglabāt mieru pašiem – ja nomierinās mamma, nomierināsies arī bērns. Tas, kā mazajam palīdzēt, ir vairāk viņu mīļot un stāstīt, kas notiek, kāpēc mamma viņu atved un viņam jāpaliek bērnudārzā. Divgadīgs bērns varbūt neprot runāt, bet visu ļoti labi saprot. Savukārt mamma nedrīkst zaudēt ticību sev un uzticēšanos audzinātājām. Ja mammai būs bail mazuli atstāt dārziņā, arī viņam būs bail tur palikt, jo mamma viņam nodod savu pasaules redzējumu,» stāsta psiholoģe.

Svarīgs moments mazajam bērnudārzniekam ir šķiršanās process.

«Būs labāk, ja ar mazuli jau pirmajās dienās tiek veidots atvadīšanās rituāls. Aizejot ir jāatvadās, jo tad bērnam nav sajūtas, ka mamma viņu pametusi un pati pazudusi,» skaidro I.Brakmane.

Šķiršanās procesam var iestrādāt savus rituālus – rokas pamāšana, buča, apskāviens un tamlīdzīgi.

«Protams, visticamāk, ka pirmajās dienās mazulis raudās, un parasti mammas vairāk satraucas, īpaši ar pirmajiem bērniem, un tas ir normāli. Bet jāatceras, ka mazais daudz ātrāk un vieglāk nomierināsies, ja redzēs, ka mamma ir mierīga un pārliecināta par savu rīcību,» atgādina I.Brakmane.

Mairita, divu bērnu mamma

Puikam apritēja divi gadi, kad man bija jāatgriežas darbā, bet mazajam jāsāk iet dārziņā. Tā kā viņš man bija pirmais bērns, biju ļoti viņam pieķērusies – lutinājusi, apčubinājusi, nekad puisēnam nebija trūkusi uzmanība. Tas bija ļoti smags laiks mums abiem. Lai arī zināju, ka dārziņā būs labi, jo par personālu no paziņām biju dzirdējusi tikai labas atsauksmes, sirds vienalga sāpēja kā man, tā viņam. Lai arī audzinātājas solīja, ka pie dārziņa mazais pieradīs divu nedēļu laikā, pagāja divi mēneši, iekams viņš uz dārziņu gāja labprātīgi un bez asarām. Taču tas, ko piedzīvoju pēc atnākšanas no bērnudārza, bija tīrākās šausmas. Puika kļuva izteikti agresīvs – bez jebkādas mazākās līdzjūtības man sita, knieba, niķojās, viņa uzvedība kļuva vienkārši neciešama. Pēc darba neliedzu viņam savu mīlestību un uzmanību, palutināju ar kādu dāvaniņu vai gardumu, bet tas viņam vienalga neliedza būt agresīvam. Mēs viņu pat mīļi iesaucām par vanadziņu. Ar laiku tas pārgāja, bet uzvedības pārmaiņas, sākot iet dārziņā, mazajam bija acīmredzamas. Tagad ar interesi vēroju, kā uzvedīsies mazais puika, kurš arī šovasar sāka iet dārziņā. Šķiet, ka viņam adaptēties ir vieglāk, taču arī mazā uzmanība izmainījusies – tāpat kā savulaik brālis, arī viņš mani sit, iepļaukā un kož, tikai šoreiz no bērnudārznieka agresijas cieš arī desmitgadīgais brālis.

Erita, trīsgadīgā Toma mamma

Puika sāka iet dārziņā divu gadu vecumā. Pēc rakstura viņš nav no mierīgajiem, bet pirmos mēnešus pēc bērnudārza mājās nāca pavisam uzvilkts. Toms vienkārši ārdījās – mantas meta pa gaisu, visu gāza, spēra kājām, neklausīja –, likās, ka viņam nav kur likt savu enerģiju. Audzinātājas teica, ka dārziņā Toms esot viens no rātnākajiem un paklausīgākajiem, mierīgi spēlējas un ne ar vienu nekonfliktē. Tad sapratu, ka tā ir viņa protesta izrādīšana un enerģijas izlādēšana. Neiespringu ar pāraudzināšanas metodēm, bet centos skaidrot, ka tā nav labi darīt. Kopā vācām mantas, darbojāmies virtuvē, ļāvu palīdzēt mājas darbos – izrādīju, ka viņa labie darbi man ir ļoti nozīmīgi. Niķi un stiķi pārgāja pēc aptuveni trim mēnešiem. Drīz būs gads, kā Toms ir bērnudārznieks. Tagad ar viņa uzvedību problēmu nav, vienīgi dārziņā kļuvis bravūrīgāks, uzstājīgāks un ietiepīgāks – ceru, ka tas tādēļ, ka vēlas pierādīt savu es, bet uz savu «darbiņu» ik rītu dodas ar prieku.