Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Ja vecāki, veidojot savas attiecības ar bērnu, izrāda tam cieņu un laipnību atbilstoši - tik, cik bērns cenšas apgūt to, ko vecāki viņam māca, tad šīs attiecības veido bērna raksturu labvēlīgi. Cilvēku cieņa un labvēlība ir jāizpelnās ar atbilstošu cieņu un labvēlību, un bērns to ātri iemācās.
Turpretī, ja vecāki bērnu slavē un lutina vairāk, nekā viņš pats cenšas ievērot vecāku prasības, tas bērnā veido nepareizus priekšstatus par cilvēciskajām attiecībām un parasti ļoti apgrūtina bērna turpmāko dzīvi, nonākot skolā un darbā. Cilvēku daba nu reiz ir tāda - viņiem nepatīk, ja kāds viņus pārāk izmanto. Turklāt vēl bezkaunīgi uzskata to nevis par izrādītu laipnību, bet par pienākumu. Tātad jūsu bērns, nonākot saskarē ar cilvēkiem un neesot vairs jūsu iejūtīgās attieksmes pasargāts, jutīsies drošāk, ja būsiet viņam iemācījuši cilvēcisko attiecību pamatnoteikumu – neizturies pret citiem (vispirms jau pret saviem vecākiem) tā, kā tu negribi, lai viņi izturas pret tevi.
Vai bērna interesēm vienmēr jābūt pirmajā vietā?
Droši vien atradīsies ne mazums vecāku, kas ar pārliecību teiks: mūsu ģimenes centrā ir bērns. Kas gan tur slikts – mēs audzinām cilvēku, kas būs radis vadīt un kas prasīs no citiem cieņu – mēs ceram, ka tā viņam dzīvē būs vieglāk.
Bērna noteicošā loma ģimenē it kā dabiski rodas, mazulim piedzimstot, kad viņa fiziskās un emocionālās vajadzības, kuras iesākumā patiesi saistītas ar izdzīvošanu, ir visneatliekamākās. Ja, bērnam augot, šī kārtība netiek mainīta, tad šāda pieeja nereti noved pie vecākiem nepatīkamiem un, kā vēlāk noskaidrojas, arī bērnam nelabvēlīgiem rezultātiem.
Bet nu daži raksturīgākie piemēri no dzīves.
Vecāki domā, ka viņu mazulim par katru cenu jāizbauda viss, kas pašiem bijis liegts bērnībā, un, pat ja rocība nemaz nav tik liela, diendienā pērk saldumus un mantas, ko tas pieprasa. Viņiem šķiet – ja bērniņš grib spēlēties ar tālruņa aparātu, tad neļaut to darīt būtu radošu pētījumu apslāpēšana, kaut arī šis ir jau trešais aparāts, ko vecāki bijuši spiesti nomainīt, kopš mazais ir sācis patstāvīgi pārvietoties un prot pastiept rociņu un pateikt: dod!
Vecāki ir pārliecināti, ka bērnam ir jāļauj pašam noteikt savu dienas režīmu. Tāpēc gadās, ka divu gadu vecumā mazulis trīs reizes dienā jūt vajadzību nosnausties, bet naktīs viņu nomoka bezmiegs. Tad bērns pieprasa sevi izklaidēt, jo viņš nav radis rotaļāties viens. Un mazuli izdodas iemidzināt tikai ar lielām pūlēm gultā blakus vecākiem.
Paļaujoties uz to, ka bērna organisms pats vislabāk zinās, kas tam vajadzīgs, katrā ēdienreizē māte piedāvā bērnam vismaz sešus atšķirīgus ēdienus (sakapātu vārītu olu ar rīsiem un tomātiem, biešu salātus, gaļas kotletes ar kāpostu salātiem, zivs galertu ar vārītiem burkāniem, milupas putriņu ar zemenēm un putukrējumu, cepumus), no kuriem bērns parasti izvēlas tikai saldumus.
Kad trīsgadīgā meita paziņo, ka šī kleitiņa nav skaista un viņa to vairs negrib vilkt, vecāki, gribēdami nodrošināt mazajai dāmai brīvas izvēles iespēju, tūlīt pat dodas pirkt jaunu.
Tādi vecāki neatļaujas bērnam pavēlēt vai viņu kaut kā piespiest, tādēļ nereti rodas dažādas neveiklas situācijas – bērns nogāžas veikalā gar zemi un kliedz pilnā kaklā, jo nav saņēmis kāroto mantiņu, pēc viesībām atsakās doties mājās, jo viņam vēl gribas parotaļāties, un tā joprojām.
Lai novērstu ārpasaules postošo ietekmi uz bērna vēl nenobriedušo psihi, vecāki ir gatavi pārvērsties par mūri, kas bērnu no tās šķirs. Ja kāds viņu atvasi sētā nejauši pagrūdīs vai paņems nomesto lāpstiņu, šie notikumi kļūs par vecāku personisko katastrofu.
Šāda laimīga un bezrūpīga bērnība nedod iespēju bērnam mācīties patstāvīgi saprasties ar vienaudžiem, paciest neērtības, pašam ar savu rīcību izpelnīties atzinību un izcīnīt vietu dzīvē. Varbūt kādam tas neliksies svarīgi, bet pieredze liecina, ka jau bērnudārza grupiņā no 30 bērniem trīs vai četri nespēj saprasties ar pārējiem, neprot sevi apkopt atbilstoši vidusmēra spējām, bez emociju vētrām nespēj pārvarēt grūtības. Un galvenais – nespēj vienaudžu vidū ieņemt tādu vietu, kas viņus pašus apmierinātu.
Vecāki mēdz sevi mierināt, ka viņu lolojumiem piemīt mākslinieciska dvēsele vai tie ir daudz jūtīgāki nekā pārējie, ka bērnam ir bijuši īpaši nelabvēlīgi apstākļi. Vai viņi ir dzimuši priekšlaikus, viņiem ir bijis “šķībs galvaskauss” vai kādas citas slimības, kas prasa izturēties pret mazuļiem ar īpašu attieksmi. Taču šos bērnus vieno tas, ka dažādo iemeslu dēļ viņu vajadzības ir pārspīlētas un viņi kļuvuši par centrālajām personām ģimenē, par ģimenes galvu.
Tātad prasības augstas, bet spējas tās pašam apmierināt – mazas. Ko darīt? Vai bērnus ierobežot, uzspiest tiem savu gribu, varbūt sist, tiklīdz neklausa, nekad nedot saldumus? Kā audzināt, kā paust savu mīlestību, kā sagādāt prieku un ļaut izjust brīvību? Atbilde ir vienkārša – audziniet viņu kā līdztiesīgu ģimenes locekli, ļaujiet bērnam darīt to, kas viņam pašam patīk, bet jūs netraucē, uzklausiet visas vēlmes, daļu no tām izpildiet, bet nenostādiet tās pāri citu vajadzībām. Glāstiet un mīļojiet bērnu, ja tas jums abiem sagādā prieku, slavējiet un lepojieties ar viņa panākumiem, bet nesalīdziniet tos ar citu neveiksmēm. Nopērciet bērnam saldējumu, kad jums ir nauda un viņš jūs ar kaut ko iepriecinājis, vai arī reizēm vienkārši sev par prieku, jo dalīts prieks ir divkāršs prieks. Lietās, kas attiecas tikai uz bērnu, dodiet viņam visas tiesības izlemt un rīkoties, bet lietās, kas attiecas arī uz jums, saglabājiet sev brīvību izlemt tās savās interesēs. Cieniet sevi, tad arī bērni cienīs gan jūs, gan sevi. Piemēram, jūs vakarā gribat skatīties aizraujošu filmu, bet bērns gultiņā lūdz sevi iemidzināt ar pasaciņu. Ja pasaku nelasīsiet, viņš, iespējams, raudās. Protams, katras mīlošas māmiņas sirds notrīs līdzjūtībā. Bet vai tālredzīgāk būtu tā vietā, lai vakaru pavadītu, kā jau sen bijāt iecerējusi, sēdēt pie bērna gultiņas tik ilgi, līdz viņš iemigs? Vai spēsiet viņam veltīt nedalītu uzmanību, nejūtot rūgtumu par to, ka jau kuro vakaru netiekat blakusistabā, kur jūs pie televizora vilina mājinieku jautrie smiekli? Tad varbūt labāk samīļojiet bērnu, paskaidrojiet, ka šoreiz nevarat stāstīt pasaku, jo jums ļoti gribas skatīties filmu, un apsoliet palasīt rīt (savu solījumu noteikti izpildiet). Lai bērns šoreiz iemieg pats. Un sakiet - ja bērns jūtas ļoti bēdīgi, viņš var arī paraudāt, ka tas nekas, jūs par to nedusmosieties. Sakiet, ka zināt - pēc nelielas paraudāšanas vienmēr kļūst vieglāk. Reizēm šāds piedāvājums tā pārsteidz, ka bērns vairs nemēģina raudāt un mierīgi iemieg, it sevišķi gadījumos, kad raudu pamatā nav vis dziļi pārdzīvojumi, bet gan vēlēšanās mainīt vecāku lēmumu.
Centieties atšķirt gadījumus, kad bērnam tiešām kaut ko vajag, no gadījumiem, kad viņš vienkārši mēģina valdīt. Kā teicis kāds gudrais – zemeslode turpina griezties tāpēc, ka ikkatrs dara savu darbu un nejaucas citu darīšanās.