Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/15/9198277t1ha825.jpg)
Augstu Andu kalnos mitušo un vulkānu pelnos pērušos dzīvnieciņu pēcteči ir atraktīvas un ģimeniskas būtnes.
Viens no šinšillu puišiem, pukodamies kā opaps, čakstina zobiņus pie restēm, viņa cienītā mīļi čuč stāvu augstāk ar bērnu aiz muguras, kuram ačteles vien spīd…
Tāda ir vienas šinšillu ģimenes dzīves ainiņa šinšillu audzētājas Līgas Āboliņas mājās. Viņa ar šo piemīlīgo mājas lutekļu audzēšanu nodarbojas piecus gadus, un pašlaik pa būriem nokrēslas stundās skraida 15 šinšillas. Līgas teiktajā vērts ieklausīties, ja vēlaties saprast, ko no dzīves un cilvēka vēlas šinšillas.
Laimīgu ģimeni
Šinšillas ir bara dzīvnieki, tādēļ vēlams turēt vismaz pa divām. Reizēm no pirmā acu uzmetiena var pateikt, vai šīs šinšillas atradīs kopīgu valodu, vai arī būs nepieciešams lielāks laiks. Ja pierod uzreiz, mīloša ģimene vairāku gadu garumā ir garantēta. Atšķirībā no citiem grauzējiem šinšillu papi netur greizu prātu uz jauno paaudzi un kopīgiem spēkiem ar mammuci audzina šinšillēnu no bērnu autiņiem līdz tautās dodamajam vecumam. Ja būrī ir vairāk nekā divas šinšillas, jāievēro, ka tikai vienu tēviņu drīkst turēt kopā ar vienu vai vairākām mātītēm. Ja kopā mīt divi tēviņi, līdzko pie horizonta parādās daiļais dzimums, tā nesaticība garantēta. Gluži kā pie cilvēkiem!
Arī divas svešas, naidīgi noskaņotas šinšillas ar laiku var pieradināt vienu pie otras — laikā no divām nedēļām līdz pāris mēnešiem. Vispirms abas strīdnieces izmitina blakus būros, lai var saostīties, pēc tam abas laiku pa laikam apmaina ar būriem, laiž skraidīt teritorijā, kura ir sveša abām, dod abām reizē našķus, zariņus, novērš agresīvāk noskaņotās šinšillas uzmanību, lai abas rotaļājoties pierod viena pie otras klātbūtnes. Un naids ir rimis!
Regulāras pastaigas
Līdzko iestājas vakars, šinšillas pamostas no snaudas, skrubina restes un šiverē pa būri. Visa viņu būtība pauž — laiks doties pastaigā, kur kavējas saimniece? Šinšillām katrai ir savs raksturs, kuru redz, kad viņa ir darbībā — skraida pa apkārtni.
Šinšilla ir zvēriņš, par kuru jāpriecājas ar acīm, taču, ja saimnieks iemantojis šinšillas uzticību un tā jūtas droša savā vidē, viņa labprāt dodas rokās, izmanto saimnieku savās rotaļās par uzkalniņu. Šinšillas iespējams apmācīt nākt pie saimnieka uz kādu konkrētu skaņu. Dzīvnieks ir grauzējs un uz zoba liks visu, kam varēs piekļūt. Tādēļ zvēriņiem nepieciešama speciāla vieta vai norobežota teritorija telpā, kur izskraidīties pēc sirds patikas, sevi un telpu neapskādējot. Drošā attālumā no šinšillām jātur elektrības vadi, karstas tējas, kafijas krūzes, virtuves plītis, puķu vāzes, istabas augi, indīgas vielas (tabletes u. c.), nedrīkst būt atvērti logi. Šinšillas ir ļoti plastiskas un spēj iespraukties dažādās šaurās spraugās.
Toties nelaikā izmukušu zvērēnu nevajag ar skaļiem izsaucieniem meklēt rokā, turklāt vēl grūstot un cilājot mēbeles. Kontaktējoties ar šinšillām, saimniekam jābūt apvaldītam un jādarbojas bez skaļiem trokšņiem un asām kustībām, jo zvēriņi ātri bīstas. Jāapbruņojas ar pacietību un jānoliek kāds našķis — palaidniece pēc laika parādīsies, jo ir sabiedrību mīloša būtne, nevis vientulībniece.
Lielu būri
Minimālais krātiņa izmērs ir 70 x 70 x 45 cm, un vēlams tam paredzēt vismaz divus stāvus. Tā kā šinšillas rosās un trokšņo pa nakti, tad zooveikalā iegādājamais metāla režģu būris nav piemērots, jo tas skaļi rīb, turklāt šinšillas dažreiz uz restēm spēlē kā uz kokles un visbiežāk tieši tad, kad jūs gribat aizmigt. Visoptimālāk ir pie galdnieka pasūtīt koka būri — skapīti ar sev vēlamo dizainu un šinšillām tik iemīļotiem koka plauktiem. Šinšillas vēlas personīgo mājiņu, viņām patīk noslēpties. Un sabīstoties tās mēdz ieskriet savā mājiņā.
Tīrību un smilšu vannu
Ja šinšilla nesadomā apmesties uz dzīvi smilšu vannā, tad to var turēt krātiņā vienmēr. Viņa ir tik sasodīti tīrīga, ka pat pēc paņemšanas rokās uzreiz tipina taisnā ceļā smiltīs pērties. Bet, ja gadījies saimniekam to paņemt ar slapjām rokām vai arī viņa pati ieskrējusi kādā mitrumā, tad šinšilla beržas smiltīs ar dubultu atdevi, līdz miklais kažoks aplīp ar smiltīm un uzsūc mitrumu.
Speciālās smiltis nopērkamas zooveikalā. Trauki smilšu vannām var būt visdažādākie. Galvenais, lai trauks būtu stabils, ar augstām malām, vai daļēji slēgts un smiltis neietu pa gaisu kā vētrā Sahāras tuksnesī.
Ko grauzt un smaržīgu sienu
Šinšillas nav izvēlīgas — grauž visu, kas tiek pa ķērienam. To paredzot, jau laikus vajadzētu būrī ievietot kādus zariņus, koka klucīšus, kā arī turēt graužamo akmeni un grauzēju sāli. Pēdējo šinšillas pastiprināti lieto slimojot.
Vēlams šinšillai piedāvāt sauso barību granulās bez krāsainām piedevām. Baro viņas reizi dienā, barību ieberot ar aprēķinu, ka līdz rītdienai noēdīs. Šinšillām negaršo iepriekšējās dienas barība, tās vēlas rītu sākt ar tikko iebērtām granulām.
Sienam jābūt vienmēr pieejamam, to var novietot piekabināmā plauktā pie būra ārējās sienas. Sienam jābūt svaigam, labas kvalitātes, nevis stipri sapresētam un putekļainam.
Vēl pa vasaru ieteicams sažāvēt bērzu slotiņas, pieneņu, nātru lapas, ceļmallapas, sarkano āboliņu. No augļiem un dārzeņiem var piedāvāt ābolus, persikus, svaigus gurķus, salātu lapas, burkānus.
Vislielākie viņu gardumi ir rieksti, rozīnes, sēkliņas, žāvēti āboli. Dzīvniekiem ir nosliece uz tuklumu, jutīga gremošanas orgānu sistēma un aknas, tādēļ šos daudz kaloriju saturošos produktus dod ar normu, piemēram divas rozīnes dienā! Nepareiza barošana ļoti saīsina šinšillu mūžu.
Siltumu
Optimālā temperatūra telpā, kur dzīvo šinšillas, ir +20 grādi, tā nedrīkst pārsniegt +25 grādus. Vasaras karstumā šinšillu būrī vēlams ievietot akmeņus un flīzes vēsuma saglabāšanai un nelaist tās skraidīt, lai nesalēkājas. Krātiņi jānovieto tā, lai dzīvnieki neatrastos caurvējā, tiešos saules staros, kā arī tuvumā nebūtu apkures radiatoru. Vislabāk dzīvniekus turēt telpās, kuras apspīd vakara, nevis rīta saule.
Līdzbiedrus
Ja šinšillas pierod pie cita mājdzīvnieka, piemēram, suņa, tad to uzskata par pierastu būtni un sasveicinās, saostoties tāpat kā ar saimniekiem. Tomēr, iespējams, tās labāk satiek ar suņiem, nevis kaķiem. Jāatceras, minkāns tomēr ir plēsējs, un nevar paredzēt, vai tam nepiemīt mednieciski nolūki pret šinšillām.
Augstu palēkties
Kaut zvēriņš ir maziņš, tas spēj uzlēkt vairāk nekā pusmetra augstumā. Šinšillai raksturīgi, daudz nedomājot, lielā ātrumā nesties pa jau iemītām takām, ik pa laikam palēkties pret sienu un atkal auļot tālāk. Taču, ja zvērēns pašu spēkiem uzrāpies uz kādas mēbeles, nevajadzētu to steigšus ķert, jo, kur dzīvnieks uzkļuvis, no turienes arī norāpsies.
***
UZZIŅA
- Šinšillu dzimtene ir Dienvidamerika, kur tās mita augstu Andu kalnos un pērās vulkānu pelnos.
- Dzīvnieku svars ir 500–800 g, mātītes ir lielākas nekā tēviņi. Dzīvnieku mūža ilgums vidēji ir 15 gadi. Vienā metienā var būt no viena līdz četriem, vidēji — divi mazuļi.
- Šinšillu pamatkrāsa ir pelēka, taču ir izveidotas dažādu krāsu mutācijas: baltas, bēšas, velveta, melnas, violetas, safīra, kuras savā starpā krustojot var iegūt pat 200 dažādu genotipu šinšillas.
- Zooveikalos pelēkās šinšillas maksā ap Ls 40 (pie privātiem audzētājiem ap Ls 20), citu krāsu ap Ls 50 un vairāk.
- Lai cik aizkaitināta reizēm ir šinšilla, tā nekad nekož cilvēkam.
- Dzīvnieki nav jāvakcinē, toties tām iespējamas iedzimtas kaites. Piemēram, zobu problēmas, kas visbiežāk ir iedzimtas, taču ir iegūstamas arī dzīves laikā. Un tieši zobu dēļ mirst daudz šinšillu.
- Peroties pa smiltīm un visur bāžot savu ziņkārīgo degunteli, dzīvnieki var dabūt acu iekaisumu, kas izpaužas kā asarojošas acis. Tāpat šinšillām raksturīga sēnīte, kas izplatās ar sporām. Pazīmes: ap acīm un degunu izkrīt spalva un āda var apaugt ar kreveli. Slimība ir ārstējama, ievērojot karantīnu un lietojot pretsēnīšu pulveri.