Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Izrādās, ka Satversmes tiesas lēmums no 2007. gada 1. janvāra atcelt regulētos īres griestus denacionalizētajos vai likumīgajiem īpašniekiem atdotajos namos attiecas arī uz tiem gadījumiem, kad nams pieder pārpircējam.
Rīgā, Akmeņu ielā 16, iedzīvotāji ir sašutuši par pārpircēja Aigara Ozoliņa rīcību attiecībā pret īrniekiem. Kā stāsta īrniece Žanna Iljina, pārpircējs noteicis 100 latu īres maksu par dzīvokli. Taču 2005. gada 23. novembrī Rīgas pilsētas īres valdes sēdē pēc Akmeņu ielas 16 iedzīvotāju lūguma tika izskatīta sūdzība par nama slikto apsaimniekošanu un to, ka izīrētājs vienpusēji paaugstina īres maksu. Lēmumā nr. 265 rakstīts, ka īres valdes locekļi 2005. gada 12. oktobrī apsekošanā konstatēja mājas ceturtajā stāvā, dzīvoklī nr. 18 pie griestiem mitruma pēdas, pagalmā grunts segumu ar bedrēm, to, ka aku vāki pilnībā nenosedz atveres, pagalmā nav apgaismojuma (atslēgts), un citas nepilnības. Īrnieces Ž. Iljina un Ināra Krūkle minēto summu ir gatavas maksāt, ja nams būs tehniskā kārtībā. "Pagaidām neviens no īrniekiem nav pametis māju, taču līdzšinējo 25 santīmu vietā par kvadrātmetru mēs neesam gatavi maksāt jauno dzīvokļa īres maksu," sašutusi stāsta I. Krūkle. Savukārt pārpircējs A. Ozoliņš apgalvo, ka paredzēto īres maksu vēl neprecizēs, īrnieki šo faktu uzzinās jūnijā. "Maksu paaugstināšu nedaudz. Īres maksa par vienu kvadrātmetru noteikti nebūs ne devi, ne trīs lati. Aptuvenā summa varētu būt 84 santīmi par kvadrātmetru. Īrnieki nav spējīgi maksāt patieso tirgus vērtību. Maksu domāju celt pamazām, līdz tā būs līdzvērtīga tirgus cenai. Piecu līdz desmit gadu laikā atsijāsies to cilvēku skaits, kuri būs spējīgi maksāt šīs summas, un viņi dzīvos izremontētā un labiekārtotā mājā," skaidro A. Ozoliņš.
Latvijas Pašvaldību savienības padomnieks tehnisko problēmu jautājumos Aino Salmiņš skaidro, ka denacionalizēts nams ir arī gadījumā, ja namu pārpirkuši pārpircēji. "Mēs cīnāmies par to, lai šis likums neattiektos uz pārpircējiem. Viņiem ir pavisam citas intereses, tas ir, veidot biznesu. Taču īrnieki, kas nav aizstāvēti, var griezties Briseles tiesā. Tur uztver samērīguma principu. Tas nozīmē, ka par atbilstošas kvalitātes namu tā īpašnieks vai pārpircējs tiesīgs prasīt konkrētu summu. Mums nav definēts, kādu cenu var prasīt pārpircējs gadījumā, ja mājā nav, piemēram, siltā ūdens," skaidro Aino Salmiņš.
Lai aizsargātu iedzīvotājus, pašvaldības ir spiestas pildīt funkcijas, kas nav noteiktas likumā Par pašvaldībām, t. i., dzīvokļa būvniecība, tajā pašā laikā valsts noteiktie ierobežojumi (ne vairāk kā 20% kredītsaistības no pašvaldību budžeta gadā) ņemt kredītus liedz iespēju pašvaldībām aktīvāk iekļauties dzīvokļu būvniecības procesā.
Baltic Property Group līdzīpašniece Milāna Skumbriņa min faktu, ka tieši denacionalizētās ēkas kopējā Rīgas dzīvojamā fonda kontekstā ir vissliktākajā stāvoklī. "Daudzas ēkas, īpaši koka apbūve, ir uz avārijas stāvokļa robežas, un namīpašniekiem, nosakot adekvātas tirgus īres maksas, ir faktiski vienīgā iespēja uzsākt namīpašuma remontu un tehniskā stāvokļa uzlabošanu." Eksperte uzskata, ka pēc īres griestu atcelšanas namīpašnieki centra dzīvokļiem īres maksu noteiks vidēji 1,50 –3 LVL/m2 apmērā. "Taču īre atjaunotajās, rekonstruētajās, sakārtotajās ēkās centrā patlaban ir vidēji 8–13 EUR/m2, augstākā robeža ir 15 EUR/m2, kas raksturīga Vecrīgai un klusajam centram. Jāatzīst, ka šobrīd brīvais īres cenu tirgus pastāv tikai ekskluzīvo īres dzīvokļu Vecrīgā, Rīgas vēsturiskajā centrā un mikrorajonu īres dzīvokļu segmentā.