Neparasts atklājums par latviešu bērēm. Pētnieks mēģina izskaidrot

Cilvēki ierodas Rīgas Doma baznīcā, lai atvadītos no "Maximas" traģēdijā bojā gājušajiem

FOTO: LETA

Pētot latviešu tradicionālo mūziku, pamanīta kāda īpašība, kas pamatīgi atšķir latviešus no gandrīz visiem kaimiņiem, – latviešiem nav bēru raudu. Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesors, muzikologs un bijušais Rīgas Stradiņa universitātes Eiropas studiju fakultātes Komunikācijas studiju katedras vadītājs Dr.phil. Mārtiņš Boiko intervijā portālam TVNET skaidro, kāpēc šādas atšķirības varētu būt radušās.

Pamana atšķirīgas tradīcijas

Stradiņa universitātes Sociālās antropoloģijas maģistra studiju programmas studentiem profesors lasa kursu «Nāves vēsture». Savulaik pētot latviešu tradicionālo mūziku, viņš pamanīja kādu īpašību, kas pamatīgi atšķir latviešus no gandrīz visiem kaimiņiem, – latviešiem nav bēru raudu. Starp citu, latviešiem nav arī citu raudu žanru – līgavas raudu un rekrūšu raudu.

Citas tautas bērēs, esot blakus nelaiķim vai arī vēlāk, viņu pieminot, izpildīja raudas. Šie ekspresīvie dziedājumi, kuros izskan žēlabas par mirušo, vēl tagad izplatīti Krievijā, Baltkrievijā, Lietuvas dienvidaustrumos, Balkānos u.c. Raudās līdzās vēstošajam tekstam izpildītāji ietver arī spēcīgas ciešanu izpausmes – stilizētu raudāšanu, elsošanu, vaimanāšanu, šņukstus u.tml.

Pārsteidzoši, ka latviešu kultūrā nav šādas pieredzes.

Tradicionālajās latviešu bērēs bija cita veida mūzika – tautiskas bēru dziesmas, vēlākos laikos arī baznīcas dziedājumi. Bet nebija raudu.

Monogrāfija "Latviešu kapusvētki: Identitātes rituāls"

FOTO: LETA

Un, pretēji izplatītajam uzskatam, arī vēstures avoti, tajā skaitā viduslaiku hronikas, par raudām īstenībā neko nevēsta, Boiko norāda.

Kāpēc latviešiem nav raudu?

Pirmais, kas, skaidrojot raudu trūkumu, var ienākt prātā, ir tas, ka Luterāņu un Katoļu baznīca nelabvēlīgi, pat nosodoši izturējās pret spēcīgu emocionalitāti bērēs. Mārtiņš Luters savā laikā rakstījis, ka skaļa vaimanāšana lai paliek pagāniem – īstam kristietim tas nepiestāvot.

Taču Boiko piebilst, ka tas neizskaidro, kāpēc latviešiem nebija raudu. Katoliskajiem lietuviešiem tās ir vēl tagad, un par luterisko Igauniju zināms, ka tās senāk tur izpildītas. «Arī Lietuvā un Igaunijā taču ir Rietumu baznīca, bet arī tur bija raudu izpildīšanas tradīcijas. Tas nozīmē, ka latviešu kultūrā ir kaut kādi specifiski momenti,» profesors skaidro.

Cilvēki ierodas Rīgas Doma baznīcā, lai atvadītos no "Maximas" traģēdijā bojā gājušajiem

FOTO: LETA

Viņš pieļauj, ka raudu trūkums saistīts ar tautas ticējumos atrodamo aizliegumu raudāt pie nelaiķa. Vēl tagad veci ļaudis laukos, īpaši Kurzemē un Vidzemē, aicina neraudāt pie mirušā. Ticējumos var atrast šādu domu:

ja pie līķa raud, tad tam būs «slapja gulēšana», proti, nemierīga, grūta.

Citiem vārdiem - ja pie mirušā notiek spēcīgas, skaļas emocionālas izpausmes (kādas ir arī raudu izpildījums), tad tas var negatīvi ietekmēt attiecības starp dzīvajiem un mirušo.

Iespējams, minētais ticējums kādreiz bijis iespaidīgs tabu. Ja tā, tad raudām kā žanram nemaz nebija iespējams latviešu kultūrā rasties vai ieviesties. Domājams, šo ticējumu reiz nostiprinājis uzskats, ka, ja mirušajam kapā nav miera, tas var nākt pie dzīvajiem un viņus traucēt – biedēt, kaitēt. Tā nu raudām latviešu kultūrā nebija īsti, kur palikt. Tas, protams, nenozīmē, ka asaras bērēs, nāves gadījumos kā tādas būtu izslēdzamas (tas arī nemaz nav iespējams), taču spēcīgu emocionalitāti minētais apstāklis bremzēja, Boiko skaidro.

Jautrās bēres

Pētnieks min vēl kādu neparastu latviešu bēru tradīciju aspektu. Dažviet, īpaši Kurzemē, bija pieļaujamas tā dēvētās jautrās bēres.

Tas nav jāpārprot tā, ka ļaudis priecājās, stāvot pie kapa, taču vēlāk bēru mielastā bija iespējamas arī ne tikai skumjas dziesmas.

Jautrajās bērēs drīkstēja pat uzdziedāt kaut ko priecīgāku un uzdejot.

Tas, protams, nenotika tad, ja cilvēks bija aizgājis mūžībā kādā šausmīgā veidā, piemēram, traģiskā negadījumā vai izdarījis pašnāvību. Šādas bēres nebija iespējamas arī jaunu cilvēku, bērnu nāves gadījumā. Runa ir par garu, darbīgu mūžu godīgi nodzīvojušiem, lielā vecumā mirušiem ļaudīm, kas pēc sevis atstājuši kuplu ģimeni, kārtīgu saimniecību un labas atmiņas par sevi.

Uz augšu