Latvietis Ukrainas karā piedzīvo vairākus pārsteigumus

Lūdzu, izstāstiet TVNET lasītājiem, kad bijāt Ukrainā un ko tur darījāt?

Ukrainā biju šajā vasarā un rudenī. Kopā trīs reizes: jūnijā, augustā un novembrī. Braucu uzņemt filmu par karu Ukrainā. Sākumā braucu, lai meklētu, ko filmēt, jo man pirms tam nebija tādu kontaktu, galu un skaidrības. Bet zināju, ka man ir vēlēšanās tur aizbraukt un dot savu ieguldījumu, lai vismaz Latvijā informētu par to, kas tur notiek.

Kur jums radās vēlēšanās braukt uz Ukrainu? Daudz cilvēku, ņemot vērā bīstamību, pēdējā laikā rīkojas tieši pretēji – izvairās apmeklēt Ukrainu.

Es esmu režisors, stāstnieks. Man jāstāsta stāsti. Diezgan daudz sekoju līdzi notikumiem Ukrainā.

Vai jums ir kāda personīga saistība ar Ukrainu?

Pilnīgi nekādas! Vienkārši, redzot to, kas tur notiek ar Krievijas propagandu, un to, cik tā ir masīva un apmelojoša, filtrēju cauri un bija grūti noticēt tam, ko Krievijas mediji ziņo. Lai tam visam līdz galam noticētu, būtu jāredz pašam savām acīm. Tas ir viens iemesls.

Otrkārt, mēs bijām Krievijas ienaidnieks numur viens, bet pēkšņi par tādu kļuva Ukraina. Tas nozīmē, ka visi Latvijā dzīvojošie fašisti pārvākušies uz Ukrainu, sit krustā mazus bērnus un, lai būtu kaujas spars, pārlej Doņeckas iedzīvotāju mazuļu asinis savās vēnās. Tas ir vājprāts!

Man bija vēlēšanās dot savu ieguldījumu, lai informētu par tur notiekošo.

Ko jūs redzējāt Ukrainā? Vai priekšstati apstiprinājās?

Iepriekš es Ukrainā biju bijis, tikai caurbraucot uz Krimu, tāpēc Ukrainu bez Krimas nebiju īpaši redzējis. Tagad redzēju Austrumukrainu un to, ka tas ir depresīvs rajons. Pat bez visa kara tur ir depresīvi. Redzēju, cik viegli tur ir iesēt neuzticības un nemiera sēklu, raisīt dumpošanos un atšķirīgus viedokļus. To es redzēju pirmo reizi.

Arī karu tik tuvu redzēju pirmo reizi savā dzīvē.

Tik vien kā biju sēdējis dīvānā un skatījies internetā, kas tur notiek. Internetā daudzi ir baigie gudrīši, kā pareizi jākaro. Es sevi pie tādiem nepieskaitu, bet vienīgais priekšstats par tur notiekošo bija pārsvarā caur internetu un masu medijiem. Pilnīgāku informāciju var iegūt, sekojot Twitterī, Facebook vai YouTube kādiem īpašiem avotiem.

Vai parasta cilvēka internetā iegūtā informācija atbilst realitātei?

Vienkāršais Latvijas iedzīvotājs var atrast pilnīgi pretrunīgu informāciju – gan Krievijas propagandu, gan Ukrainas propagandu. Ukraiņi arī veido savu propagandu un mēģina idealizēt savu armiju, pasniedzot to kā varenu un labi ekipētu un motivētu. Patiesībā tas tā nav.

Vēl ir arī videomateriāli, kurus YouTube ievieto paši karavīri. Tie atkal ir kaut kas cits.

Es ieraudzīju un ātri vien sapratu, ka man jāveido filma par Ukrainas brīvprātīgajiem. Sākotnēji man tādas domas nebija, vienkārši taustījos un meklēju, ko darīt.

Neskatoties uz to, ka diezgan daudz sekoju līdzi Ukrainā notiekošajam un zināju, ka tur ir brīvprātīgie,

man bija liels pārsteigums, ka brīvprātīgie ir tik masīva organizācija un ka tā patiesībā ir apturējusi okupācijas spēkus.

Pateicoties tieši brīvprātīgajiem, nevis armijai, tika panākta uzbrukumu apstādināšana.

Kas Ukrainā ir brīvprātīgie?

Viņus var iedalīt dažādās kategorijās. Brīvprātīgais var būt jebkurš iedzīvotājs, sākot ar organizācijām un turpinot ar cilvēkiem, kas brīvprātīgi iet uz fronti ar ieročiem rokās, un tantiņām, kas ada zeķes karavīriem, lai viņiem ziemā nesalst kājas. Brīvprātīgās iesaistes izpausmes ir tik daudzas un dažādas, ka man bija pārsteigums par to. Nevaru apstiprināt, bet

runā, ka uz katru karavīru ir seši vai septiņi brīvprātīgie.

Tā kā Ukrainas armija nav maza, brīvprātīgo skaits Ukrainā ir milzīgs.

Teicāt, ka par karu Ukrainā var atrast ļoti dažādu un pretrunīgu informāciju – Krievijas un Ukrainas propagandu, kā arī pašu karavīru ievietotos videomateriālus. Ko atbalsta vietējie iedzīvotāji, kurus satikāt?

Runājot par Donbasa reģionu, cilvēku vēlmes ir dažādas. Krievijas okupētajā pusē es nebiju, bet zinu, ka divi miljoni cilvēku aizbēga uz Ukrainu. Nevaru spriest, kas ir tie cilvēki, kas palika pretējā pusē, bet zinu, ka tur ir liela daļa nozombētu cilvēku. Austrumukrainā Ukrainas mediji, vismaz televīzija, praktiski nedarbojas. Arī tajā teritorijā, kas nav okupēta. Viņiem vienkārši nerūp, tas ir novārtā atstāts novads.

Pareizais pilinājums no nepareizās propagandas puses ir sagrozījis prātu daudziem cilvēkiem.

Ko cilvēki vēlas? Domāju, ka cilvēki Ukrainā vēlas mieru! Kaut gan viņi paši to dēvē par antiteroristisko operāciju, tas ir karš visīstākajā izpausmē. Ukrainā notiek milzīgs karš ar ļoti daudziem bojāgājušajiem, ievainotajiem un bēgļiem.

Vai bijāt arī frontē, kur cilvēki reāli cīnās?

Izbraukāju aptuveni divas trešdaļas frontes līnijas, sākot no Širokinas, kas ir pie Mariupoles, līdz gandrīz pašai Slovjanskai, kas ir augšā ziemeļos. Pašās kaujās es nebiju, bet brīžiem atrados vietās, kur varēja dzirdēt blakus notiekošās apšaudes. Redzēju fronti, ierakumus, karavīrus un daudz ko citu.

Un kādas bija sajūtas?

Bija briesmīgi!

Kādas pārdomas radās, to visu redzot, saistībā ar Latviju?

Redzot to milzīgo Ukrainas brīvprātīgo iesaistīšanos, man, protams, bija domas, vai pie mums Latvijā būtu līdzīgi vai tāpat. Vai tad, ja pie mums iestātos X stunda un kaut kas tāds notiktu, vai mums būtu tik milzīgs atbalsts brīvprātīgo armijai? Pārsteidzoši daudz nākas dzirdēt visādus izteikumus: «Ja kaut kas sāksies, man vienalga un es tīšos prom.» Ļoti daudz tādu viedokļu izskanējis publiskajā telpā. Protams, es nešaubos, ka mums būtu ļoti daudz cilvēku, kas ietu arī palīgā (nerunāju tikai par karošanu ar ieroci rokās). Pirmais jautājums bija, vai pie mums būtu līdzīgs brīvprātīgo atbalsts.

Bet otrs jautājums radās, redzot to, ar ko Ukrainas brīvprātīgie nodrošina armiju.

Man bija liels pārsteigums par to, ko brīvprātīgie dara un ar ko nodrošina armiju.

Piemēram, brīvprātīgie ir vajadzīgi kaut vai tāpēc, lai piegādātu karavīriem dzeramo ūdeni. Armija lielā vairumā nenodrošina pat pamata lietas, piemēram, dzeramo ūdeni. Karavīriem vienkārši nav ko dzert. Vietējo ūdeni viņi nevar dzert, jo tas var būt saindēts. Ukrainā arī iepazinos ar sievieti-uzņēmēju, kas ir pietiekami turīga, lai varētu piegādāt karavīriem daudzas fūres ar dzeramo ūdeni.

Redzēju arī maskēšanās tīklu pinējas dažādās vietās. Ir speciālas sieviešu organizācijas, kas sevi dēvē par bataljoniem un pēc darba nevis iet mājās jauki pavadīt laiku pie televizora vai kā savādāk, bet dodas uz vietējās skolas sporta zāli. Tur izvilkti milzīgi tīkli, kas veidoti no saviem palagiem, kas tiek krāsoti zaļā un citās krāsās. Šos tīklus izmanto gan bruņumašīnām, gan citur.

Un viņu motivācija ir miers?

Viņu motivācija ir nezaudēt Ukrainu. Ja nebūtu bijis pretspara, viņi [iebrucēji] neapstātos tur, kur frontes līnija ir tagad, bet gan dotos daudz tālāk. Nav jau nekāds noslēpums, ka krievu puses mērķis bija Jaunkrievija, kas būtu milzīga teritorija. Paši deģenerātu komandieri plātījās, ka viņi ies gandrīz līdz Kijevai un labprāt ietu vēl tālāk.

Man radās arī pārdomas, redzot, cik Ukrainas oficiālā armija ir slikti aprīkota. Redzēju viņu formas, ekipējuma trūkumu un brīvprātīgo piegādes. Brīvprātīgo organizācijas Kijevā un citviet ir sagādājušas nakts un termo redzamības iekārtas, tēmēkļus, tālskatus, attāluma mērierīces un dažādas smalkās tehnoloģijas, kas maksā milzīgu naudu un ar ko nav aprīkota Ukrainas oficiālā armija.

Vizuāli salīdzināju Ukrainas un mūsu karavīrus. Man likās, ka mūsu karavīri izskatās cienījami un ir labi ekipēti, mēs esam NATO un mums viss ir kārtībā. Bet tad, atbraucot uz Latviju, pēkšņi parādījās aicinājums ziedot Latvijas Zemessardzei tieši to pašu, ko Ukrainas brīvprātīgie ved savai armijai – nakts redzamības iekārtas.

Vai tikai mūsu Zemessardze nav tādā pašā līmenī kā Ukrainas oficiālā armija?

Par to man bija liela pārsteigums. Parunājot ar dažiem zemessargiem, uzzināju vēl dažādas pārsteidzošas lietas. Militārajās aprindās zemessargi tiek dēvēti par militārajiem bomžiem, jo viņiem īsti nav ko vilkt mugurā, viņi paši lasa apģērbu un paši par savu naudu pērk formas, un arī viņu ekipējums ir švaks.

Kā jums tas iet kopā ar mūsu politiķu apgalvojumiem, ka drošība ir prioritāte?

Tas man īsti nelīmējas kopā.

Man nav viedokļa par Latvijas oficiālo armiju, gribu domāt, ka tur viss ir kārtībā, viņi ir labi aprīkoti un viss atbilst NATO standartiem. Bet mūsu profesionālā armija ir maza. Zemessardze būtu liels atbalsts X stundai, ja tāda būtu. Bet mūsu zemessargi ir kā militārie bomži. Tas man nelīmējas kopā.

Ko jūs, Jāni, darītu, ja pienāktu X stunda?

Domāju, ka vislabākais mans ieguldījums būtu turpināt to, ko es daru, – filmēt, informēt, būt klāt un nest to visu pasaulē. Tas būtu vislabākais mans ieguldījums.

Kad filma būs gatava un kur to varēs noskatīties?

Vēl nevaru pateikt, kad filma būs gatava.. Tagad ir gatava melnā montāža, bet vajadzīga citu cilvēku iesaiste, lai to pabeigtu. Ir vajadzīgs tulks, subtitri, diktora teksts, diktors, mūzika, skaņa, krāsu korekcija, plakāti un viss pārējais.. Ceru, ka filmu pabeigšu februārī, martā..

Gribētu, lai filmu noskatās pēc iespējas lielāks skatītāju skaits, tāpēc mēģināšu runāt ar televīzijām. Pēc tam to varēs noskatīties internetā. Diez vai to varēs redzēt kinoteātrī, jo domāju, ka cilvēkiem nebūs īpaši liela interese iet uz dokumentālo filmu. Protams, būs pirmizrāde. Vēl būtu interesanti pabraukāt ar šo filmu pa skolām.

Filma ir par brīvprātīgajiem, tajā sekots diviem konkrētiem cilvēkiem, kas ved uz fronti vērtīgo kravu – saziedotās iekārtas. Es braucu viņiem līdzi pa frontes līniju. Es būtu priecīgs viņus dabūt līdz Latvijai uz pirmizrādi un seansiem, lai kopā pabraukātu riņķī un cilvēki varētu viņus redzēt un uzdot jautājumus klātienē.

Noslēgumā vēlējos jautāt, ko jūs teiktu Latvijā dzīvojošajiem, kas prot tikai krievu valodu un saka, ka Putins ir mūsu draugs un mēs atbalstām Ukrainā notiekošo?

Nezinu, vai kaut kas no manis sacītā līdz viņiem nonāktu, un, ja nonāktu, vai kaut ko mainītu viņu domāšanā.

Man drīzāk būtu sakāmais uzraugošajām organizācijām, kas pieļauj krievu propagandas raidīšanu šeit, Latvijā, televīzijā, radio un citādāk. Tieši Austrumukrainā redzēju, kādu postu nodara tas, ka noteiktu cilvēku grupu sasniedz tikai Krievijas propaganda.. Skaidrs, ka viņi izvēlas to, kas ir tuvāks pēc dabas un saprašanas. Nav noslēpums, ka pie mums daudzi latviski vispār nesaprot, un ir loģiski, ka

viņi iegūst informāciju no kanāliem, kas Latvijā būtu jāaizliedz, jo tie dara šausmīgu postu cilvēku domāšanai.

Bet zinu arī gadījumu, ka situēti krievu cilvēki, kas dzīvo Dānijā, strādā labi atalgotu darbu un uzturas vidē, kur nenonāk Krievijas propaganda, tāpat ir Putina atbalstītāji un cienītāji. Šādos gadījumos es varu tikai noplātīt rokas...