Daudzu cilvēku apziņā izveidojies realitātei visai neatbilstošs varmākas portrets - tas ir nepazīstams ļaundaris, kurš uzbrūk pēkšņi un tikpat pēkšņi pazūd. Patiesībā sveši, bērnam nepazīstami cilvēki samērā reti ir vardarbīgi pret viņu. Diemžēl visbiežāk agresīvi izturas tieši ģimenes locekļi, ko bērns labi pazīst.
Latvijā vardarbības līmenis ir augstāks
2013.gada dati liecina, ka Latvijā vardarbības līmenis pret sievietēm ģimenēs ir augstāks nekā vidēji Eiropas Savienībā.
Fizisku un/vai seksuālu vardarbību no esošā vai bijušā partnera savas dzīves laikā Latvijā piedzīvoja 32% sieviešu,
kas atbilst 270 tūkstošiem sieviešu vecumā no 15 līdz 75 gadiem. Katru dienu Latvijā no partnera vardarbības cieš vidēji 115 sievietes, pieņemot, ka gada laikā pret katru bija vērsts tikai viens vardarbības akts.
Dominē vīriešu agresija
Runājot par vardarbības situāciju dzimumu griezumā, Labklājības ministrijas Bērnu un ģimenes politikas departamenta vecākā referente Viktorija Boļšakova TVNET skaidroja, ka Latvijas situācija neatšķiras no situācijas citās pasaules valstīs, jo pamatā noziedzīgus nodarījumus veic vīrieši un publiskajās vietās šīs vardarbības upuri arī ir vīrieši. Arī ģimenēs vardarbības veicēji pārsvarā arī ir vīrieši, bet cietušās pārsvarā ir sievietes.
«Šeit analizējot datus dažādos griezumos un no ļoti dažādiem avotiem, mēs tiešām varam ar pārliecību apgalvot, ka šī ir izteikta tendence un ka
runas par izplatītu sieviešu vardarbību pret vīriešiem ir tikai mīts.
Ja vardarbība ir vērsta pret bērnu ģimenē, tad varmākas parasti ir tēvs vai māte, vai arī kāds cits radinieks vai ģimenes draugs,» ministrijas pārstāve apgalvoja.
Visbiežāk sit savējie
Arī vairums cietušo bērnu vardarbību izjutuši tieši ģimenē. Ievērojama daļa (aptuveni 80%) bērnu no vardarbības cieš tieši savās ģimenēs. Gandrīz puse (aptuveni 45%) no visiem ģimenē cietušajiem bērniem pakļauti vairākiem vardarbības veidiem, piemēram, gan fiziskai, gan seksuālai vai emocionālai. Dati uzrāda to, ka ģimenēs tēvi mazliet biežāk ir vardarbīgi pret bērnu nekā mātes.
Visbiežāk bērni cieš no ģimenes locekļiem: vecākiem, vecāku nelaulātajiem dzīvesbiedriem un citiem radiniekiem. Daudz retāk bērni cieš no svešinieku izrādītas vardarbības.
Imantas pedofils nav tipisks varmāka. Daudz biežāk bērni cieš ģimenēs no pazīstamiem cilvēkiem.
Ministrijā secina, ka daudzu cilvēku apziņā izveidojies realitātei visai neatbilstošs varmākas portrets - tas ir nepazīstams ļaundaris, kurš uzbrūk pēkšņi un tikpat pēkšņi pazūd. Patiesībā sveši, bērnam nepazīstami cilvēki samērā reti ir vardarbīgi pret bērniem.
Arī precētie uzmācas bērniem
Bieži vien patiesībai var neatbilst arī apkārtējo pārliecība, ka cilvēks, kuram pašam ir ģimene, nevar seksuāli uzmākties bērniem. Tieši otrādi, lielu daļu no dzimumnoziedzniekiem, kas notiesāti par seksuālu vardarbību pret bērniem, veido cilvēki, kuri dzīvo vai ir dzīvojuši laulībā. Realitātei neatbilstošs ir arī priekšstats, ka ārēji labvēlīgās ģimenēs vardarbība nenotiek.
Boļšakova norādīja - neskatoties uz to, ka datus apkopo regulāri, tie nav salīdzināmi gadu griezumā, jo datu par vardarbības ģimenē gadījumiem uzskaitē ik pa laikam notiek izmaiņas, tā tiek pilnveidota.
«Tādēļ diemžēl arī parasti nevaram atbildēt uz jautājumu, kas visvairāk interesē žurnālistus - vai laika gaitā vardarbība ģimenē, pret bērniem un pret sievietēm pieaug.»
Rehabilitācijas pakalpojumi
No 2011.gada tiek strādāts pie tā, lai Latvijā ieviestu rehabilitācijas pakalpojumu vardarbību veikušām personām.
Rehabilitācija notiek kā grupu darbs, četrus mēnešus strādājot ar vardarbību veikušām personām. Grupu vada divi īpaši sagatavoti speciālisti. Šajā laikā novērots, ka uz grupām vairāk nāk sievietes, nevis vīrieši (kaut gan statistiski vajadzētu būt otrādi - pārsvarā vajadzētu būt vīriešiem).
Arī no vardarbības cietušajiem cilvēkiem pieejami rehabilitācijas pakalpojumi.
Boļšakova minēja kādu vardarbībai ģimenē raksturīgu fenomenu -
ja sieviete ilgstoši cieš no vīra vai partnera vardarbības, tad viņa pati ar laiku var kļūt agresīva.
Citi varianti sievietēm šajās situācijās - samierināties un sadzīvot vai mēģināt iet projām, kas bieži vien ir ļoti grūti izdarāms. Speciālisti secina, ka šīs sievietes ir vairāk gatavas sadarboties, laboties, mēģināt situāciju labot.
Pilnīgi cita situācija ir Probācijas dienestam, kur dalība uzvedības korekcijas programmās nav brīvprātīga - tur tiešām notiek darbs ar vīriešiem, kas ģimenēs ir primārie agresori.
