Pk, 12.08.2022.
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Es esmu par vāju, lai rīkotos pareizi un atlaistu viņu...

TVNET
Es esmu par vāju, lai rīkotos pareizi un atlaistu viņu...
Facebook LinkedIn Draugiem Twitter
Comments
Foto: flickr.com/bhumikabhatia

Kāds teiks, ka esmu slikts cilvēks, un viņam droši vien būs taisnība, bet patiesības vienmēr ir divas... Un viss ir tieši tā, kā tas ir, lai arī kā es reizēm censtos būt laba un rīkoties nesavtīgi. Es pastāstīšu visu no sākuma, lai zināt, cik svarīgs ir laiks. Lai gan, atzīsties, reti kurš mācās no svešām kļūdām...

Es iepazinos ar kādu lielisku puisi, nu jau var teikt, pirms pieciem gadiem. To, cik viņš ir lielisks, es tad, protams, nesapratu, jo biju jauna un gribēju visu, tikai ne attiecības. Mēs izšķīrāmies neilgi pēc iepazīšanās, jo

es gribēju brīvību, bet viņš gribēja dzīvot kopā un mīlēt mani.

Pēc pāris mēnešiem satikāmies atkal dažas reizes, viņš man teica, ka mīl mani vairāk nekā iepriekš! Mana reakcija nebija smaids pa visu seju, rokas ap puiša kaklu un kaislu vārdu čukstēšana ausī... Tobrīd, protams, es par to neko nedomāju, bet tagad saprotu, cik biju cietsirdīga pret viņu.

Satikāmies pagājušajā vasarā (nebijām tikušies gadu, varbūt nedaudz ilgāk). Puisis bija ļoti mainījies, jo viņa dzīvē ir notikušas skumjas lietas. Es par tām uzzināju internetā, protams, un man bija ļoti žēl, ka nevarēju būt viņam līdzās, bet arī sapratu, ka nevaru tā uzrasties no zila gaisa. Ja godīgi – neatceros, kurš bija iniciators tam, lai mēs satiktos iepriekšējā vasarā. Bet tad, kad satikāmies, es biju ļoti daudz ko apdomājusi un sapratusi. To, ka viņš man bija daudz tuvāks un svarīgāks, nekā man gribējās atzīties. Es par viņu biju domājusi un salīdzinājusi citus ar viņu.

Šoreiz, kad viņu satiku, es redzēju par kādu ciniķi viņš bija kļuvis, un tas manī, pašai neaptverot, visas manas jūtas noslēdza dziļi iekšā.

Nebija nekāda iespēja, ka šim ciniskajam filosofam varētu atklāt savas jūtas brīdī, kad viņš ir gatavs visu sabradāt,

nemaz nedomājot, ka tas varētu būt patiesi un no sirds. Es zināju, ka tā daļēji bija mana vaina, un varbūt, ja es būtu pārkāpusi sev pāri, un atklājusi visu tad, šis būtu bijis mūsu mīlestības gads. Taču nē, tas viss tā arī palika. Es sāku tikties ar kādu citu, varbūt lai aizpildītu tukšumu, varbūt lai pierādītu sev, ka man viņu nemaz nevajag. Neatkarīgi no iemesliem man izveidojās apmēram pusgadu ilgas attiecības. Taču es nemeloju, kad saku, ka nevienu dienu neloloju ilūzijas un zināju, ka viņš ir tikai «distraction», ilgtermiņā nekādus plānus ar viņu neveidoju. Zināju, ka nevaru būt ar kādu, ar kuru sāku satikties tikai tāpēc, lai aizmirstu kādu citu. Un tas tāpat nenostrādāja, jo, tikko šīs attiecības izjuka, viņš bija pirmais, kuram rakstīju, jo šaubījos par sevi. Var jau būt, ka pati šīs attiecības neapzināti sabotēju, nestrādājot pie tām un neticot, ka tām iespējama nākotne, bet šodien, vēl pēc pusgada, godīgi varu teikt, ka man prieks, ka tās beidzās.

Šogad martā man atrakstīja pirmais puisis, viņš bija pārlasījis vēstuli, kuru biju nosūtījusi viņam neilgi pēc mūsu pēdējās tikšanās. Tajā biju bijusi daļēji atklāta par to, cik svarīgs man viņš bijis. Nolēmām satikties. Lai gan skaļi neko neteicām, abi sapratām, ka šis nu ir uz pilnu banku, jo neviens no mums vairs nevar tā turpināt, satikties apmēram reizi gadā, nekad īsti otru neatlaižot. Satikāmies, nervozējām kā pirmajā randiņā, es nevarēju beigt smaidīt un ķiķināju kā maza meitene, kas viņu ļoti iepriecināja. Divas dienas vēlāk atkal tikāmies, atkal viss bija tik viegli un labi, likās, ka beidzot, beidzot esam pareizā laikā satikušies. Bet, protams, nekas nav tik vienkārši, iestājās realitāte – darba grafiki un citas lietas, kuras liedz tikties. Abi arī esam krietni lepni, kā arī viņš vairs neteica visu, kas viņā notiek, bija kļuvis noslēgtāks. Mēs gan satikāmies vēl, bet es vairs nejutos tik ērti, kas ietekmēja arī viņa rīcību. Patiesībā bijām nonākuši tādās kā krustcelēs – vai nu esam atklāti un pacīnāmies par šo, vai arī ļaujam, lai viss beidzas. Atkal lepnums, neviens neko neteiks pirmais, ka rezultātā visam būtu jābeidzas. Mēs bijām bijuši atklāti, daudz ko pārrunājuši. Es sevi pārliecināju, ka nu reiz mums nav lemts būt kopā, ja reiz tas nākas tik grūti. Cik vien atklāti varēju – uzrakstīju viņam vēstuli, atklājot visu svarīgo, kas viņam jāzina. Arī to, ka iepriekšējā vasarā biju pārliecināta, ka mīlu viņu. Kā arī to, ka nevaru vairs šādi turpināt, ka ir jābeidz par sevi atgādināt otram. Un ka darīšu visu, lai es būtu laimīga bez viņa. Izlasījis to, viņš bija šokēts, viņš neticēja man, kas mani nepārsteidz, bet tam vairs nebija nekādas nozīmes. Viņam likās, ka tieši tagad visam jābūt viegli, bet viņš ir gana pieklājīgs, lai to pateiktu un pievienotu, ka saprot mani, kā rezultātā liks mani mierā. Tikai - es tik ātri un viegli mainu domas, arī šoreiz. Lai gan tas vairāk ir tāpēc, ka man nav tik stiprs raksturs, un pēc šī visa nevarēju visu nogriezt kā ar nazi. Nav dienas, kad nedomāju par viņu, kad negribu viņam uzrakstīt, piezvanīt. Reizēm padodos un uzrakstu. Viņš atbild. Vienreiz jautāju satikties, viņš atbildēja ar «kāda tam jēga?».
Tas viss liekas tik... ikdienišķi, nekas liels. Cilvēki, kuri nesatikās pareizajā laikā un arī tālāk viņu laiki vairs nesaskaņojās. Bet šeit sākas mana šaubu daļa, kas liek man apšaubīt visu, ko šķietu jūtam. Viņš liek man domāt, jautāt, mācīties. Liekas, ka viņa tuvumā es gribu kļūt par labāku sevis versiju, un tas man liek domāt, vai tās ir patiesas jūtas, vai arī es sev tās esmu iegalvojusi, lai attaisnotu savu vēlmi paturēt viņu savā tuvumā. Un, ja tas ir tā, tad man nav tiesību viņu turēt un nelaist prom. Tāpēc mēģinu turēties pa gabalu, lai arī reizēm man neizdodas. Es neesmu laba viņam, es to zinu, bet viņš ir labs man, un esmu savtīga. Lai kā mēs to gribētu noliegt – nekas vēl nav beidzies. Mana vaina ir tajā, ka esmu par vāju, lai rīkotos pareizi un atlaistu viņu. Biju tik ilgi pārliecināta, ka ar viņu un tieši viņu būšu laimīga, ka man ir grūti to atlaist un pieņemt iespēju, ka meloju pati sev. Un paturēt viņu tuvumā, lai mēģinātu kļūt par labāku cilvēku, nav pareizi jau pašos pamatos.
Varbūt, ja es atklātu viņam visas savas šaubas, varbūt viņš saprastu. Taču varbūt viņš atzītu mani par traku un bēgtu, cik tālu pasaule ļauj. Bet tur jau tā lieta ar pasauli – tu bēdz tik tālu, ka jau atkal nāc man pretī. Man patiesi gribas ticēt, ka mīlu viņu viņa paša dēļ, un tas ir tas, kam es izvēlēšos ticēt.

Es vienmēr ar smaidu atceros mūsu klišejisko iepazīšanos bārā – viņš pienāca iepazīties un vairs nebija gatavs iet prom. Pirmās kopā pavadītās dienas. Ja es tad saprastu, kā man ir veicies, ka viņš pienāca pie manis! Muļķīgi tā domāt, es zinu. Brīžiem liekas, ka domāt tik daudz ir kaitīgi. Taču ne tik ļoti kā apšaubīt visas savas jūtas, jo tik ļoti vēlies reiz rīkoties godīgi. Šais piecos gados mēs abi esam daudz auguši, taču vienalga atrodam ceļu viens pie otra. Es pamazām sāku izprast, kāpēc nevaru viņu atlaist, bet kāds ir viņa attaisnojums?

Tēmas
Redaktors iesaka
Jaunākie raksti
Nepalaid garām!
Uz augšu