No malas raugoties šķiet, ka Latvijai nav atmiņas. Tā pazudusi melnajā caurumā, kas negausīgi turpina aprīt aizvien jaunas valsts vadošo politiķu un ekonomiskās spices mahinācijas + zādzības valsts kasē. Kamēr amatpersonas neko nenoskaidro līdz galam un neatrisinātas lietas «pabāž zem tepiķa» (Parex, Zolitūdes traģēdija u.c.), rodas iespaids, ka tie, kam ir vara un nauda, var nesodīti darīt visu. Pārējiem atliek noskatīties un sašust par to kā līderu grēki tiek piedoti, sodu viņi nesaņem.
Pat vēl vairāk - pēc grēkā krišanas (kārtējās apzagšanās vai reiderisma) šie cilvēki nokļūst vēl siltākās vietiņās nekā līdz šim (valsts un privāto uzņēmumu politiski konstruētajās valdēs) un turpina dzīvot cepuri kuldami tepat Latvijā.
Citadeles bankas mīklainā pārdošana
Šonedēļ uzzinājām par konsultantu un Privatizācijas Aģentūras sagatavoto ziņojumu Citadeles pārdošanas rīkotājam - Latvijas Ekonomikas ministrijai. Atkal tas ir slepens un pat valsts ministri ar tā saturu varējuši iepazīties tikai jautājuma izskatīšanas brīdī. Summas, par kurām gatavojas pārdot bankrotējušās Parex bankas «labāko daļu» ar pašreizējo nosaukumu «Citadeles banka» esot no 99 -140 miljoniem eiro, - min portāls www.pietiek.com.
No neoficiāliem avotiem esot zināms, ka starp «atlasītajiem pretendentiem» esot AS Norvik banka, aiz kuras stāvot ASV un pašmāju kapitāls, kura izcelsme esot sms jeb ātro kredītu biznesā un krievu miljardieris ar saknēm alkohola biznesā un vēl citi nenoskaidroti un nezināmi pircēji. Ēnu spēlētāji ir klāt.
Lielā slepenība ap šo darījumu, īpatnējie pircēju segvārdi: Capri, Navy, Silver, Egglpant, Olive ļoti atgādina mafjas izdarīšanos.
Lai gan šāds pārdošanas žargons esot raksturīgs lieliem finanšu darījumiem (Societe Generāle birokrātu jaunrade) un šādi esot vieglāk apzīmēt pircējus pēc viņu kapitāla izcelsmes, kas atrodoties ofšoros, t.i., nekontrolējamā zonā ar līdzīgiem nosaukumiem, tas tomēr duras acīs un nemaz nepārliecina.
Tātad, uzmanību! Latvijā jau atkal, kārtējo reizi aizvelk priekšā priekškaru ļoti lielam darījumam, kas attiecas uz mums visiem. Šoreiz šis nav parasts pirkšanas- pārdošanas akts, kurā franču banka Societe Generale Latvijā var spīdēt ar savām rutīnas koķetērijām un poker face. Šoreiz ir runa par lielas, bankrotējušas bankas pārdošanu, kuras glābšanā tika iesaistīta visu Latvijas nodokļu maksātāju nauda.
Glābjot šo banku, valdība toreiz tik pamatīgi iztīrīja mūsu Latvijas valsts kasi, ka pati valsts nogrima kā gludeklis vannā. 2008. gadā, kopā ar ūdeni no vanniņas, tika ieliets kanalizācijā arī pats bērns. Kāpēc tā notika?
Tāpēc, ka Latvijas toreizējais premjers Ivars Godmanis izlēma «glābt Parex banku», iepludinot tajā valsts kases naudu. Tā toreiz tā izlēma valsts stūrmaņi. Līdz ar to « Latvija bija vienīgā no Baltijas valstīm, kas cieta vissmagāk, jo tai bija nepieciešama finansu palīdzība no Starptautiskā valūtas fonda un Eiropas Savienības. Par to vienojās 2008. gadā. Būtisks krīzes iemesls bija Parex bankas krahs, kas tobrīd bija lielākā vietējas pārvaldes banka šajā reģionā» (Anders Åslund, Lärdomar av den baltiska finanskrisen, 2007 - 2010. Timbro). Visbeidzot 2009. gada 20. janvārī Ivara Godmaņa valdība atkāpās, jo baumas par gaidāmo lata devalvāciju kļuva aizvien intensīvākas un valsts stūrmaņi ar sastrādāto netika galā.
Vai Kargins pirks Citadeli, kuru izglābām mēs?
Vai Latvijā ir bijusi tiesa pret šiem cilvēkiem, kas iegrūda Latviju finanšu krīzes apkampienos, jo toreiz pieņēma nepareizus lēmumus?
Nē, nav bijusi. Ivars Godmanis pēc tam pat tika ievēlēts Eiropas Parlamentā un pavada savu dzīvi joprojām pārticībā un mierā.
Vai no valsts uzraudzības institūciju puses tika darīts viss, lai sodītu bankrotējošās Parex bankas akcionārus un viņu privāto labklājību? Nē netika darīts viss. Viņiem atļāva laupīt tālāk, jo kā norāda www.pietiek.com, ir pamats aizdomām, ka šonedēļ, starp saņemtajiem pieciem «Citadele» bankas pircējiem ir kādreizējo «Parex bankas īpašnieku Valērija Kargina un Viktora Krasovicka iespējamās intereses un kapitāls» (TVNET, 18.06.2014).
Mēs visi labi zinām, ka tagadējās Citadeles bankas bijušie īpašnieki pieļāva savā darbā rupjas kļūdas, kas noveda pie Parex bankas valsts «pārņemšanas». Valsts par to samaksāja ar mūsu nodokļu naudu. Labu gribot. Tas, savukārt ,radīja ilgstošu postu Latvijas finanšu situācijā un izraisīja tālejošas, katastrofālas sekas visai valstij (valsts sektora sabrukšana, masu emigrācija uz ārzemēm utt.).
Tātad, Parex nopirkām mēs visi kopā. Glābjot slīkstošo. Tagad slīcinātāji atkal ir klāt un gatavojas lēkt tai pašā laivā iekšā. Vēlreiz. Mēs samaksājām viņu parādu ar savas valsts bankrotu, bet viņi paši no tā (kā izrādās!) nav cietuši nemaz.
Kā tas iespējams tiesiskā valstī? Izrādās, ka ir iespējams. Diemžēl.
Ja reiz Parexa slīcinātāji ir atkal zirgā un auļos metas virsū laupījumam, tad mūsu pienākums ir publiski izraudzīt šo procesu.
Tagad mums ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums visiem kopā skaidri un gaiši sekot kā šo banku pārdod. Kam pārdod, par cik pārdod un kāpēc pārdod.
Šoreiz šis process nav tikai parasts finanšu darījums.
Tā ir sociālpolitiski nozīmīga valsts nozīmes akcija, kas visiem iedzīvotājiem jānoskatās tiešraides režīmā pie iedegtas gaismas un normālā skaņas translācijas režīmā. Vienkārši tāpēc, ka
Latvijas finanšu krīze bija Parex-Citadeles bankas izraisīta un par to mēs visi samaksājām ar savas valsts eksistenci.
Ja šis process tiks turpināts ar «kļičkām» aiz slēgtām durvīm, kā parasti (kā to iespējams var normālos apstākļos darīt Francijā vai Monako), tad pesimisms un melnais nesodāmības caurums Latvijā vērsīsies plašumā. Šoreiz šādi rīkoties nedrīkst, jo sabiedrībai ir jāpārliecinās (ar savām acīm!), ka šajā darījumā valsts intereses tiek stādītas augstāk par «iekšējām rebēm» un nedz vecie īpašnieki nedz «ātro kredītu» vai Krievijas alkohola mafijas haizivis pie Citadeles bankas stūres klāt netiks. Parex-Citadeles bankas pārdošana tādējādi kļūst par vienu no svarīgākajiem sabiedriski politiskajiem notikumiem Latvijā 2014. gadā. To nedrīkst risināt anonīmi un bez pietātes pret publiskajām attiecībām.
Starp citu, man nav pārliecības, ka FKTK ar visu Kristapu Zukuli priekšgalā patiešām izvērtēs patiesā pircēja reputāciju un kapitāla izcelsmi tā kā tas bija Zviedrijā, kad bēdīgi slavenais «Krājbankas» īpašnieks Antonovs mēģināja iegādāties zviedru autokoncerna SAAB kontrolpaketi. Viņam zviedri toreiz nepārdeva koncerna akcijas sliktas reputācijas un pagātnes grēku dēļ. Pareizi darīja.
Jāpiezīmē, ka pēc krīzes zviedri iemācījās izbeigt glābt savus valsts nozīmes uzņēmumus «prestiža dēļ». Taču Latvijā šis valsts naudas iepumpēšanas process graustos turpinās (Air Baltic, Liepājas Metalurgs u.c.) un
nav iespaida, ka no Parex bankas kraha būtu izdarīti loģiski secinājumi un gatavība tālejošai sarunai ar sabiedrību.
Zinu, kā ir pierasts veikt finanšu darījumus un kā «mēdz rīkoties līdzīgo darījumos».
Šoreiz jābūt citādi.
Citadeles pārdošanai jākļūst par atklātu un publiski pārskatāmu procesu,
tik caurskatāmi, cik vien iespējams, jo tas nav parasts finanšu darījums.
Šoreiz tiek pārdots akmens, kas noslīcināja Latviju.
Kad un kā sodīsim omulīgo Godmani un stīvo Rimševiču islandiešu stilā?
Bez soda joprojām dzīvo arī otrs Latvijas ekonomiskās krīzes arhitekts, Latvijas valsts bankas vadītājs un prezidents Ilmārs Rimševičs. Vēl vairāk - pirms pusgada Saeima viņu pat pārvēlēja no jauna bankas vadītāja amatā.
Paradoksāli! Tas notika tā, it kā mēs visi būtu aizmirsuši, ka tieši Rimšēvičs bija lata devalvācijas ienaidnieks un krīzes apstākļos izvēlējas valstij nepiemērotāko izeju - iekšējo devalvāciju, kas radīja neatgriezeniskas finansiālas, ekonomiskas un sociālpolitiskas sekas, kuru rezultātā mūsu valstī sākās gigantiska humānā katastrofa.
Vienīgi politiskā apvienība «Saskaņas centrs» (SC) aizvadītajā rudenī nobalsoja pret Rimšēviča - vislabāk atalgotā Latvijas ierēdņa atstāšanu šajā amatā. Atkal ieslēdzies politiskās atmiņas zudums jeb nostrādājis melnais caurums?
Piezīmēsim, ka mūsu valsts krīzes situācijā (toreiz) varēja izvēlēties arī citu ceļu. «Latvijai nekas cits neatliek kā devalvēt savu latu, lai izvairītos no krīzes cirtieniem. Viņi to drīkst darīt, jo vēl atrodas ārpus eiro zonas. Vajag palaist vaļā latu, lai «peld» un tādējādi tiks izglābta ekonomika - Latvijas preces paliks lētākas eksportam, bet imports padārdzināsies. Jā, dzīves standarts kritīsies, taču to jūs pārdzīvosiet!» - toreiz krīzes paisuma situācijā pravietoja pazīstamais zviedru ekonomists Nils Lundgrēns un viņam piekrita daudzi. Toreiz šai līnijai pieslējās arī vairāki Latvijas oligarhi, kas gatavojās «uzvārīties» uz lata devalvācija rēķina, taču šī iemesla dēļ nebija saprātīgi upurēt visu Latvijas valsts labklājību, lai sekli ieriebtu dažiem naudasmaisiem.
Starp citu, Islande arī šajā laikā cieta līdzīgi. Taču tagad viņi ir atguvušies un melnā cauruma vai atmiņas zuduma viņiem joprojām nav. Vienkārši tāpēc, ka Reikjavikas krīze bija pārbaudījums politiķiem un mācība visai turienes tautai. Tagad Islandes ekonomika ir atkopusies un cilvēki apmierinātāki.
Ko islandieši izdarīja, bet mēs - nē?
Islande bija globālās ekonomiskās krīzes pirmais upuris. Toreiz 2008. gadā zemāk nokrist nebija iespējams. Bankas kā gigantisks burbulis veidoja 11% no kopprodukta un uzsprāga, kā masīvas ūdeņraža bumbas, paraujot sev līdzi ekonomiku un finanšu sistēmu. Radot nepieredzētu bezdarbu, postu un masu emigrāciju projām no valsts. Savu naudu viņi nekavējoties devalvēja, lai gan valsts parāds tobrīd bija 80% no kopprodukta (2005. gadā 20%). Pašlaik bezdarbs ir 5% līmenī, (2010. gadā 12%) tūrisms plaukst un mencu nozveja lielākā kopš 1985. gadā. Iedzīvotāju dzīves standarts ceļas un tauta atgriežas mājās no darbiem ārzemēs. Jā no savas bankrotējušās valsts krīzes situācijā bēga projām arī islandieši, « taču emigrācija nebija tik apjomīga, kā tas bija novērojams Latvijā krīzes apstākļos» (Arne Bengtson, Island friskare efter krisen, UI, 2012.14.11) un tāpēc atgūšanās notiek straujāk.
Kāds tad ir islandiešu veiksmes stāsta noslēpums? «Lielākā atšķirība ir tā, ka mēs atļāvām bankām bankrotēt. Iet bojā. Sitienu saņēma paši banku akcionāri. Mēs neizvēlējāmies ceļu, ka valsts garantē bankrotējušas bankas tālāko darbību ar nodokļu maksātāju naudu. Tā vietā mēs radījām pilnīgi jaunas bankas uz solīdiem pamatiem» (Árni Páll Árnson, SVT).
Tātad - viņi devalvēja savu valūtu krīzes situācijā. Mēs - nē.
Viņi ļāva bankām = grabažām bankrotēt. Mēs - nē. Viņi tiesāja savus krīzes izraisītājus un aizvāca tos no augstiem amatiem, nepiedāvājot «mīkstu nosēšanos». Mēs - nē.
Viņi ieviesa paaugstinātus nodokļus turīgākiem. Mēs - nē. Viņi neieviesa «austerity». Mēs - jā.
Kurš modelis jums patīk vislabāk?
Nav grūti uzminēt.
Tikmēr mūsu «akmens kaklā» tiek pārdots ar glītāku nosaukumu, cenšoties neatcerēties ko tas nodarīja, panāca un izraisīja.
Patiesība klusē, ja runā nauda. Cik ilgi vēl?
