Jāpiezīmē, ka pēc krīzes zviedri iemācījās izbeigt glābt savus valsts nozīmes uzņēmumus «prestiža dēļ». Taču Latvijā šis valsts naudas iepumpēšanas process graustos turpinās (Air Baltic, Liepājas Metalurgs u.c.) un
nav iespaida, ka no Parex bankas kraha būtu izdarīti loģiski secinājumi un gatavība tālejošai sarunai ar sabiedrību.
Zinu, kā ir pierasts veikt finanšu darījumus un kā «mēdz rīkoties līdzīgo darījumos».
Citadeles pārdošanai jākļūst par atklātu un publiski pārskatāmu procesu,
tik caurskatāmi, cik vien iespējams, jo tas nav parasts finanšu darījums.
Šoreiz tiek pārdots akmens, kas noslīcināja Latviju.
Kad un kā sodīsim omulīgo Godmani un stīvo Rimševiču islandiešu stilā?
Bez soda joprojām dzīvo arī otrs Latvijas ekonomiskās krīzes arhitekts, Latvijas valsts bankas vadītājs un prezidents Ilmārs Rimševičs. Vēl vairāk - pirms pusgada Saeima viņu pat pārvēlēja no jauna bankas vadītāja amatā.
Paradoksāli! Tas notika tā, it kā mēs visi būtu aizmirsuši, ka tieši Rimšēvičs bija lata devalvācijas ienaidnieks un krīzes apstākļos izvēlējas valstij nepiemērotāko izeju - iekšējo devalvāciju, kas radīja neatgriezeniskas finansiālas, ekonomiskas un sociālpolitiskas sekas, kuru rezultātā mūsu valstī sākās gigantiska humānā katastrofa.
Vienīgi politiskā apvienība «Saskaņas centrs» (SC) aizvadītajā rudenī nobalsoja pret Rimšēviča - vislabāk atalgotā Latvijas ierēdņa atstāšanu šajā amatā. Atkal ieslēdzies politiskās atmiņas zudums jeb nostrādājis melnais caurums?
Piezīmēsim, ka mūsu valsts krīzes situācijā (toreiz) varēja izvēlēties arī citu ceļu. «Latvijai nekas cits neatliek kā devalvēt savu latu, lai izvairītos no krīzes cirtieniem. Viņi to drīkst darīt, jo vēl atrodas ārpus eiro zonas. Vajag palaist vaļā latu, lai «peld» un tādējādi tiks izglābta ekonomika - Latvijas preces paliks lētākas eksportam, bet imports padārdzināsies. Jā, dzīves standarts kritīsies, taču to jūs pārdzīvosiet!» - toreiz krīzes paisuma situācijā pravietoja pazīstamais zviedru ekonomists Nils Lundgrēns un viņam piekrita daudzi. Toreiz šai līnijai pieslējās arī vairāki Latvijas oligarhi, kas gatavojās «uzvārīties» uz lata devalvācija rēķina, taču šī iemesla dēļ nebija saprātīgi upurēt visu Latvijas valsts labklājību, lai sekli ieriebtu dažiem naudasmaisiem.
Starp citu, Islande arī šajā laikā cieta līdzīgi. Taču tagad viņi ir atguvušies un melnā cauruma vai atmiņas zuduma viņiem joprojām nav. Vienkārši tāpēc, ka Reikjavikas krīze bija pārbaudījums politiķiem un mācība visai turienes tautai. Tagad Islandes ekonomika ir atkopusies un cilvēki apmierinātāki.
Ko islandieši izdarīja, bet mēs - nē?
Islande bija globālās ekonomiskās krīzes pirmais upuris. Toreiz 2008. gadā zemāk nokrist nebija iespējams. Bankas kā gigantisks burbulis veidoja 11% no kopprodukta un uzsprāga, kā masīvas ūdeņraža bumbas, paraujot sev līdzi ekonomiku un finanšu sistēmu. Radot nepieredzētu bezdarbu, postu un masu emigrāciju projām no valsts. Savu naudu viņi nekavējoties devalvēja, lai gan valsts parāds tobrīd bija 80% no kopprodukta (2005. gadā 20%). Pašlaik bezdarbs ir 5% līmenī, (2010. gadā 12%) tūrisms plaukst un mencu nozveja lielākā kopš 1985. gadā. Iedzīvotāju dzīves standarts ceļas un tauta atgriežas mājās no darbiem ārzemēs. Jā no savas bankrotējušās valsts krīzes situācijā bēga projām arī islandieši, « taču emigrācija nebija tik apjomīga, kā tas bija novērojams Latvijā krīzes apstākļos» (Arne Bengtson, Island friskare efter krisen, UI, 2012.14.11) un tāpēc atgūšanās notiek straujāk.
Kāds tad ir islandiešu veiksmes stāsta noslēpums? «Lielākā atšķirība ir tā, ka mēs atļāvām bankām bankrotēt. Iet bojā. Sitienu saņēma paši banku akcionāri. Mēs neizvēlējāmies ceļu, ka valsts garantē bankrotējušas bankas tālāko darbību ar nodokļu maksātāju naudu. Tā vietā mēs radījām pilnīgi jaunas bankas uz solīdiem pamatiem» (Árni Páll Árnson, SVT).
Tātad - viņi devalvēja savu valūtu krīzes situācijā. Mēs - nē.
Viņi ļāva bankām = grabažām bankrotēt. Mēs - nē. Viņi tiesāja savus krīzes izraisītājus un aizvāca tos no augstiem amatiem, nepiedāvājot «mīkstu nosēšanos». Mēs - nē.
Viņi ieviesa paaugstinātus nodokļus turīgākiem. Mēs - nē. Viņi neieviesa «austerity». Mēs - jā.
Kurš modelis jums patīk vislabāk?
Tikmēr mūsu «akmens kaklā» tiek pārdots ar glītāku nosaukumu, cenšoties neatcerēties ko tas nodarīja, panāca un izraisīja.
Patiesība klusē, ja runā nauda. Cik ilgi vēl?