No Jāņu vēstures. Kurš Jāņus nodēvēja par Līgo svētkiem?
No TVNET arhīva

Ielīgošana Valmiermuižā

FOTO: publicitātes

Jāņus uzskata par vislatviskākajiem un gadskārtu ieražās svarīgākajiem svētkiem. Par to liecina arī saglabātais folkloras materiālu - Jāņu līgotņu un Jāņu tematikai veltīto dainu skaits, kas apjoma ziņā nozīmīgi pārspēj citus gadskārtu ieražu svētkus.

Vasaras saulgriežus, kā arī bieži mēdz dēvēt Jāņus (nevienā dainā ne reizi vārds «saulgrieži» nav lietots), svinami 21. vai 22. jūnijā, atkarībā no tā, kurā datumā katru gadu iekrīt saulgriežu datums.

Romas katoļu baznīca 24. jūniju svin kā Jāņa Kristītāja dzimšanas dienu. To katoliskā baznīca izsludināja mūsu ēras 601. gadā pēc pāvesta Gregora I ieteikuma. Tomēr latviešu Jāņu tradīcijās ar Jāni Kristītāju saistītā materiāla ir ļoti maz.

Pirmās rakstiskās norādes par Jāņiem un to senajām tradīcijām, to saglabāšanos latviskajās tradīcijās rodamas Garlība Merķeļa un citu vācu autoru rakstos.

Jāņi ir seni vasaras saulgriežu svētki, ko latvieši svētī visu nakti, pavadot to ar jautrām dziesmām un dejām, to loma nav tikai lustēšanās, bet katrai no tām ir sava rituāla nozīme. Vasaras saulgriežos diena ir visgarākā, nakts — visīsākā. Jāņu pamatā ir zemkopju tautu zemes auglības kults, saules kults un falla kults.

Mūsdienās blakus Jāņu nosaukumam tiek lietoti arī tādi nosaukumi kā Līgo svētki, Jāņu diena, Zāļu diena (diena pirms Jāņiem), Jāņu priekšvakars - Zāļu vakars. Nav skaidri zināms, kā šo dienu saukuši senie latvieši. Iespējams, to sauca par Ziedu svētkiem, Ziedu dienu. Visjaunākais nosaukums ir Līgo svētki, šī nosaukuma autors ir Emilis Melngailis.

Latviešu tautas dziesmu krājumā ir ap 40 tūkstošiem Jāņu dziesmu. Jāņu melodijas sauc par līgotnēm, līdz mūsdienām saglabājušās 1155 līgo melodijas. Līgo dziesmas svētkos apdzied katru lietu, svētku norisi. Pirmie līgodziesmas sāka dziedāt gani, lai paātrinātu Jāņu atnākšanu. Tradicionālais refrēns Jāņu dziesmām ir: līgo!, arī līgā!, līgojame!, līgojē! Latgalē — leigū! leigō! rūtō! rūtoj! veju!

Dziedāšanu Jāņos sauc par līgošanu, dziedātājus — par līgotājiem un līgotājām. Līgošanu katrā mājā mēdz iesākt, kad vakariņas paēstas, un turpina visu cauru nakti gandrīz līdz saules lēkšanai vai nu pie Jāņu uguns, vai arī līgotāji iet no mājas uz māju, kur viņus laipni uzņem, pacienā ar sieru, alu, un citu ko. Tikpat pie Jāņu uguns, kā arī pa mājām līgojot, viņi cits citu apdzied. Šādu apdziedāšanos Jāņos sauc par aplīgošanu. Tādās reizēs kalpi aplīgo savus kungus, saimniekus, maizes devējus un otrādi, kā arī meitas puišus un puiši meitas.

Līgošana Jāņu dienā saistīta ar auglības veicināšanu un nelaimju novēršanu. Jāņos jālīgo, lai usnes neaugtu tīrumā, lai lini augtu gari un nesakristu veldrē. Jāņu bērni aplīgoja gan tīrumus, māju, gan saimniekus, meitas un puišus. Tādēļ, lai nekristu kaunā, visi jau laikus centās padarīt savus darbus, lai uz Jāņiem viss būtu nevainojamā kārtībā.

Uz Jāņiem posās un gatavojās jau laikus. Saimnieks ķērās pie alus darīšanas, saimniece savukārt sēja Jāņu sieru. Tika ravēti dārzi, velētas drēbes, postas istabas un klētis, slaucīti pagalmi un ceļi, gatavota malka ugunskuram un cirstas meijas, pļauta zāle govīm un zirgiem, izpļautas takas, lai Jāņu bērniem vieglāk atnākt, uz galdiem saklāti skaistākie galdauti, izlikti labākie dvieļi un Jāņu bērni saģērbušies skaistākajās drēbēs - viss ir tik krāšņi, cik vien iespējams - kā dabā pilnbriedā.

Foto: Līgo modes.

Materiāla sagatavošanā izmantots:

  • www.liis.lv
  • LTdz — Latviešu tautas dziesmas IV sēj. R., 1982.
  • LTT — Šmits P. Latviešu tautas ticējumi. R., 1940–1941.
  • Līdeks O. Latviešu svētki. R., 1940.
  • Olupe E. Latviešu gadskārtu ieražas. R., 1992.
  • Lai līgojam, lai svinam, Zvaigzne ABC
Uz augšu