Latviete, kas izdzīvoja Nepālas zemestrīcē: Man ļoti, ļoti paveicās

Zemestrīci juta katrs!

Stāstu par 25.aprīļa notikumiem Nepālā Zanda sāka šādi: «Esot Nepālā, zemestrīci nevarēja nejust. Gandrīz 8 ballu stipra zemestrīce ir jūtams pasākums.» Viņa zemestrīces laikā atradās salīdzinoši tuvu tās epicentram - pie Begnas ezera, kas atrodas netālu no Poharas uz Katmandu pusi.

Labi, ka šajā vietā nebija daudz ēku (vien dažas nelielas būdiņas) un kalni, kas zemestrīces laikā grūst. «Tajā vietā bija salīdzinoši mierīgi. Zemi kratīja riktīgi, bet nekas nebruka.»

Zemestrīces laikā izjustais salīdzināms ar braukšanu autobusā pa izteikti bedrainu ceļu.

Sākumā Zanda pat neapjauta, kādus postījumus zemestrīce radījusi citur apkārtnē.

Viņa lēš, ka pirmās dienas pēc zemestrīces viņas tuvinieki Latvijā zināja vairāk par Nepālā notiekošo nekā viņa, dzīvojot tur uz vietas.

Sākumā pēc zemestrīces daudzviet nebija ne elektrības, ne interneta: «Kad atgriezos Katmandu, tur vispār nebija elektrības visā pilsētā. Elektrība bija tikai tiem, kam bija ģeneratori. Arī internets bija ļoti reti sastopama ekskluzīva parādība.

Tā bija pirmā diena, kad atsākās autobusu satiksme.

Sajūta bija tāda, ka mēs esam vienīgie trakie, kas brauc pilsētas virzienā. Visi vietējie iedzīvotāji kā žurkas muka ārā no pilsētas.

Varbūt nevarētu teikt, ka ļaudis muka, jo daļa droši vien bija palikusi bez mājām, bet citi devās uz ciematiem ārpus pilsētas palīdzēt savām ģimenēm. Katrā ziņā mēs braucām uz pilsētu, bet visi citi brauca ārā no pilsētas. Transportlīdzekļi bija cilvēku pārpilni, piemēram, kravas mašīnai bija ne tikai pilna kravas kaste ar cilvēkiem, bet ļaudis sēdēja arī uz jumta.

Bija bēdīgi redzēt to postu. Tur bija tik daudz sabrukušu ēku. Cilvēki – gan tūristi, gan vietējie iedzīvotāji – pirmās divas trīs dienas gulēja ārā,» Zanda stāstīja par redzēto un piebilda, ka patlaban Nepālā ir līdzīgi laika apstākļi kā Latvijā - pa dienām ir diezgan silti, bet naktis ir vēsas.

Cilvēki bija sacēluši nojumes un teltis visos parkos, stadionos, uz ielām, visās vietās, kas atradās tālāk no ēkām.

Viņi vienkārši dzīvoja uz ielām. Viena daļa cilvēku jau bija palikuši bez mājām, bet otra daļa negāja iekšā mājās, jo visu laiku bija pēcgrūdieni. Zemes kratīšanās bija vājāka, bet tā bija.»

Cenšas palīdzēt vietējiem iedzīvotājiem

Atgriežoties no mierīgās ezera apkārtnes Katmandu apmešanās vietā, Zanda pievienojās citiem cilvēkiem, kas brīvprātīgi devās uz nelielu kalnu ciematiņu, kurā pēc zemestrīces bija ļoti daudz bojājumu. Aptuveni 30 cilvēku grupa centās vietējiem iedzīvotājiem palīdzēt.

Pēc dažām dienām - 29.aprīlī - Zandai bija paredzēts atstāt Nepālu (viņa jau iepriekš bija iegādājusies biļetes), bet daudzi citi palika un turpināja palīdzēt zemestrīcē cietušajiem. Sākumā palīdzība izpaudās kā situācijas apzināšana un pagaidu mitekļu uzcelšana. Tieši sabrukušie mājokļi ir vietējo iedzīvotāju lielākā problēma, jo reģionam tuvojas lietus sezona.

Zanda un citi brīvprātīgie mēģināja palīdzēt arī ar pārtiku un citām pirmās nepieciešamības precēm.

«Bet viņu lielākā problēma, ko mēs nevaram atrisināt ar saviem līdzekļiem un spējām, visai Nepālai, ir jaunas mājas.

Tajā ciematiņā gandrīz katra māja bija sabrukusi vai tik ļoti saplaisājusi, ka tajā nevar vairs dzīvot.

Tā kā Nepāla ir ļoti nabadzīga valsts, ēkas ir būvētas diezgan sen un tās ir ne pārāk labā stāvoklī, tur sabruka daudz vairāk māju nekā bagātākā valstī, kur arī ēkas ir jaunākas un pamatīgāk būvētas.

Piemēram, Jaunzēlandē nesen bija gandrīz 6 ballu zemestrīce, bet tajā necieta gandrīz neviens. «Nepālā daudz cilvēku ir pieraduši pie nabadzības un vienkāršā dzīvesveida, un varbūt tāpēc viņiem ir vieglāk «sagremot» notikušo. Ja rietumniekam sabruktu māja, viņam tā liktos pilnīga katastrofa." Zanda salīdzina.

Atbraucot uz Katmandu, Zandai bija dilemma, vai doties uz kādu nesen uzslietu pagaidu mitekli kādā parkā, vai arī riskēt gulēt iepriekš izmantotajā hostelī.

«Domāju, ka sliktākais ir aiz muguras, jo pēcgrūdieni kļuva arvien vājāki. Mans hostelis, paldies Dievam, bija uz vietas un pat vaļā. Es biju ļoti priecīga par to un pat dabūju savas mantas.»

Izlēmu palikt hostelī, jo domāju – ja tas vēl nav sabrucis, gan jau nesabruks arī vājākajos pēcgrūdienos.

Hostelim nebija redzamu bojājumu, bet Zanda naktīs modās no katra aizdomīga trokšņa: «Kā augšējā gultā gulošā meitene pagriezās uz otriem sāniem, man likās, ka sākas zemestrīce. Panika gan man nesākās.

Pēc tam sapratu, ka es un pārējie zemestrīci piedzīvojušie cilvēki esam kļuvuši daudz jutīgāki. Agrāk es nepievērsu vērību zemes vibrācijām, ko, piemēram, rada garām braucošs tramvajs, bet tagad tās pamanu. Arī Nepālā cilvēki kļuva modri, uzvilkti. Līdzko parādījās kāda kustība vai troksnis, cilvēki skatījās, vai tā ir vai nav zemestrīce, vai jāskrien ārā no mājas vai ne. Visi bija kļuvuši dabiski jutīgi pret šīm lietām.»

Zanda novēroja, ka pēc zemestrīces gandrīz visi veikali un iestādes bija ciet.

Vietas, kas iepriekš bija tūristu pārpilnas, pēc zemestrīces izskatījās kā izslaucītas.

«Man likās, ka kādam veikalam jābūt vaļā, bet viss bija ciet. Nepāliešiem bizness tajā laikā noteikti nebija prioritāte. Dienā, kad braucu prom no Nepālas, sāka strādāt pāris vietas.»

Mēģina aizmukt no valsts

«Daudz cilvēku sāka panikot un mukt projām, bet es domāju – ja man nebūtu bijis ieplānots braukt mājās 29.aprīlī, es droši vien būtu palikusi kādu laiku un mēģinājusi palīdzēt. Man ļoti patika Nepāla.. Cilvēki Nepālā ir patiešām fantastiski.

Ja tu apmaldītos Nepālā, esmu pilnīgi droša, ka tu varētu pieklauvēt pie jebkurām durvīm. Nepālieši tevi ielaistu, izguldītu un vēl pabarotu.

Ja man nebūtu bijis jābrauc prom, es ar lielāko prieku būtu palikusi pie Nepālas iedzīvotājiem un mēģinājusi viņiem palīdzēt. Zinu, ka daži latvieši tur dzīvo un mēģina palīdzēt. Protams, daudz cilvēku muka prom no šīs valsts.»

Pēc zemestrīces aizbraukšana no Nepālas bija visai ierobežota, jo gaisa satiksme bija slēgta. Drīz pēc zemestrīces uz valsti sāka plūst humānās palīdzības kravu un glābēju lidmašīnas, kā arī tie gaisa kuģi, ko daudzas valstis bija atsūtījušas, lai aizvestu no Nepālas savus valstspiederīgos.

«Lidosta jau tā ir maza un briesmīga, bet pēc zemestrīces tā bija pārbāzta.

Es nekad dzīvē nebiju redzējusi tik pārbāztu lidostu.

Cilvēki sēdēja katrā kaktiņā un zemes pleķītī.»

Paveicās, ka palika dzīva

Zanda saprot, ka zemestrīci pārdzīvojusi, pateicoties veiksmei: «Redzot zemestrīces radītās sekas, es apzinos, cik ļoti man paveicās. Es varēju būt neveiksmīgā vietā gan kalnos, gan pilsētā. Redzot visu postu, saprotu, ka veids, kādā piedzīvoju zemestrīci, pie ezera pilnīgā mierā, bija labākais iespējamais veids. Es pat negribu iedomāties par tām šausmām un pēc tam rakšanu, kas notika pilsētā. Runāju ar dažiem tūristiem, kas piedalījās rakšanā. Visas redzētās drausmas var būt daudz lielāka trauma.»

Atbraucot mājās, Zanda redzēja video, ka Langtangas reģions, kas ir tūristu iecienīta atpūtas vieta un kur arī viņa gāja kalnos, ir smagi cietis. «Paliek šķērmīgi, par to iedomājoties. Kādā ciematā paliku pie vienas superforšas ģimenītes. Tas bija vietā, kas tagad ir aprakta zemes nogruvumos.

Man tagad nav ne jausmas, kas ar šo foršo ģimenīti noticis.

Ceru, ka viņi ir dzīvi un ka viņiem viss ir labi. Viņu meitas mācījās Katmandu, bet vecāki dzīvoja uz vietas. Ir bēdīgi to apzināties, bet daba ir visvarena un neprognozējama.»

Sarunas noslēgumā Zanda lūdza piebilst - ja cilvēkiem ir iespēja, lai viņi palīdz un ziedo Nepālas zemestrīcēs cietušajiem.

tvnetjau ziņoja, ka 25.aprīlī Nepālu satricināja ļoti spēcīga zemestrīce. Tā bija spēcīgākā kopš 1934. gada.

Arī šonedēļ Nepālu piemeklēja ļoti spēcīga zemestrīce, kas radīja jaunus postījumus un laupīja daudz dzīvību.