10 lietas, kas katram Latvijas iedzīvotājam jāzina par 4.maiju

Šodien, 4. maijā, mūsu valstī atzīmē Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas dienu. Šogad aprit 24 gadi, kopš 1990. gada 4. maijā Latvijas PSR Augstākā Padome pieņēma «Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu». Piedāvājam atcerēties lietas, kas par šo datumu jāzina katram Latvijas iedzīvotājam.

 

1. Kopš 1940. gada pastāvošā neatkarības atjaunošanas ideja 80. gadu otrajā pusē atdzima arī Latvijā

Kopš Latvijas valstiskās neatkarības zaudēšanas 1940. gadā Latvijas valsts turpināja pastāvēt ne tikai de iure, bet arī Latvijas iedzīvotāju sirdīs. Iedzīvotāju vārdā, kuri ilgus gadus PSRS stingri kontrolētajā Latvijā bez represīvām sekām atklāti šo domu paust nevarēja, par neatkarības atjaunošanas nepieciešamību runāja latviešu trimda un Latvijas Republikas ārlietu dienests Rietumvalstīs. 1986. gada septembrī Jūrmalā notika PSRS un ASV sabiedrības pārstāvju tikšanās. Tās laikā ASV prezidenta vecākais konsultants Dž. F. Metloks pirmo reizi «uz Latvijas zemes» publiski paziņoja, ka ASV neatzīst Baltijas valstu varmācīgu iekļaušanu PSRS sastāvā.

Pēc 1986. gada vasaras nogalē nodibinātās Latvijas cilvēktiesību aizstāvības grupas «Helsinki-86» iniciatīvas sākās mītiņi staļinisko represiju atceres un citās Latvijas vēsturei svarīgās dienās. 1941. gada deportāciju atceres dienā

1987. gada 14. jūnijā Rīgā pie Brīvības pieminekļa notika pirmā plašā politiskā manifestācija.

Veidojās Vides aizsardzības klubs, Latvijas Nacionālās neatkarības kustība.

Tomēr oficiālajā publiskajā telpā tobrīd joprojām vairāk runāja par Latvijas suverenitātes stiprināšanu PSRS sastāvā M. Gorbačova aizsāktā «pārbūves» kursa ietvaros. Latvijas Rakstnieku savienības valdes plēnums 1988. gada 1.–2. jūnijā pirmo reizi no oficiālas tribīnes asi kritizēja padomju režīmu un aicināja uz pārmaiņām.

 

FOTO: LETA

2. Latvijas Tautas fronte pārņēma neatkarības atjaunošanas ideju un noteica kursu uz pilnīgu Latvijas neatkarību

Latvijas PSR apstākļos sākās latviešu tautas centienu un interešu, Latvijas valsts vēsturiskā un tiesiskā pamatojuma un mantojuma apzināšanās, kas pakāpeniski pārauga plašā tautas prasībā pēc neatkarības atjaunošanas.

Lai arī pastāvēja pretdarbība, valstiskās neatkarības centieni Baltijā pastiprinājās.

Politiskajās diskusijās vārdu «suverenitāte» arvien vairāk nomainīja vārds «neatkarība» un jēdzienu «Baltijas republikas» nomainīja jēdziens «Baltijas valstis».

1989. gadā trīs Baltijas republiku vadošās tautas kustības (Igaunijas Tautas fronte, Latvijas Tautas fronte un Lietuvas «Sajūdis») uzņēma kursu uz pilnīgu valstiskās neatkarības atjaunošanu.

1989. gada 31. maijā Latvijas Tautas fronte pieņēma aicinājumu apsvērt iniciatīvu par pilnīgu politisko un ekonomisko neatkarību. 1989. gada 7.–8. oktobrī LTF 2. kongresā pieņemtajā programmā tika noteikts kurss uz pilnīgu Latvijas neatkarību.

 

FOTO: LETA

3. «Baltijas ceļš» – unikāla akcija Baltijas tautu neatkarības centienu demonstrēšanai

Lai izdarītu spiedienu uz Maskavu un demonstrētu neatkarības centienus, «Molotova – Ribentropa pakta» noslēgšanas 50. gadadienā 1989. gada 23. augustā tika organizēts pasākums «Baltijas ceļš».

Tūkstošiem cilvēku sadevās rokās nepārtrauktā ķēdē uz ceļa cauri visām Baltijas valstīm.

Šī akcija pievērsa pasaules uzmanību Baltijai un palīdzēja pasaules sabiedriskajai domai labāk izprast Baltijas tautu neatkarības centienus.

«Baltijas ceļš» izraisīja sašutumu Kremlī. PSKP CK Politbirojs 1989. gada 26. augustā pieņēma paziņojumu, kurā tika asi kritizētas «nacionālisma izpausmes» Baltijā, apgalvojot, ka Baltija vienmēr paliks PSRS sastāvdaļa.

Tika doti arī mājieni, ka neatkarības centieni var apdraudēt Baltijas tautu pastāvēšanu.

 

FOTO: LETA

4. PSRS apstākļos norisinājās konkrēti notikumi virzībā uz Latvijas suverenitāti un neatkarību

1989. gada otrajā pusē PSRS vadība piekāpās jautājumā par saimnieciskā aprēķina ieviešanu Baltijas republikās. 27. novembrī tika pieņemts PSRS likums par Baltijas republiku saimniecisko patstāvību. 24. decembrī PSRS Tautas deputātu 2. kongress nosodīja un atzina par spēkā neesošiem kopš parakstīšanas brīža PSRS – Vācijas 1939. gada 23. augusta neuzbrukšanas līguma un 1939. gada 28. septembra draudzības un robežu līguma slepenos protokolus.

Nozīmīgu ieguldījumu virzībā uz Latvijas suverenitāti un neatkarību zināmā mērā deva arī Padomju Savienības Komunistiskās partijas varas monopola apstākļos ievēlētā Latvijas PSR Augstākā Padome 1988.–1990. gadā. Piemēram, 1989. gada 28. jūlijā pieņemtajā Latvijas PSR Augstākās Padomes Deklarācijā par Latvijas valsts suverenitāti bija noteikts, ka Latvijas statusu PSRS ir jānosaka līguma attiecībām un ka

Latvijas PSR likumiem būs prioritāte salīdzinājumā ar PSRS likumiem.

Latvijas PSR Augstākā Padome Latvijas iekļaušanu PSRS sastāvā atzina par nelikumīgu 1989. gada 11. novembrī. 1990. gada 15. februārī tika pieņemta Latvijas PSR Augstākās Padomes Deklarācija jautājumā par Latvijas valstisko neatkarību un ar grozījumiem Latvijas PSR konstitūcijā par oficiālo valsts simboliku atzina sarkanbaltsarkano karogu, 1921. gadā apstiprināto valsts ģerboni un himnu «Dievs, svētī Latviju».

1989. gadā PSRS Tautas deputātu kongresa vēlēšanās Latvijā izvērtās asa priekšvēlēšanu cīņa. Latvijā darbojās dažādi latviešu tautas neatkarības centieniem naidīgi spēki: Interfronte, Baltijas kara apgabala pavēlniecība, Latvijas komunistiskās partijas Centrālās komitejas vadība u.c. Pret Interfronti un PSKP Latvijas filiāli nostājās apvienotie nacionāli noskaņotie spēki Tautas frontes vadībā. Tautas fronte, veiksmīgi koordinējot priekšvēlēšanu cīņu, ieguva lielāko daļu mandātu.

Vēlēšanu rezultāti ļāva PSRS Tautas deputātu kongresā un PSRS Augstākajā padomē izveidot Baltijas deputātu grupu. Par savu mērķi tā izvirzīja tādu likumu pieņemšanu, kas ļautu Baltijas republikām iegūt suverenitāti un atzīt par spēkā neesošu «Molotova – Ribentropa paktu». PSRS Tautas deputātu kongresa un PSRS Augstākās Padomes sesijās Maskavā Baltijas republiku deputāti deva nozīmīgu ieguldījumu, lai atrisinātu nozīmīgus jautājumus, kas savukārt veicināja reālu neatkarības ideju.

 

FOTO: LETA

5. Lietuvas neatkarības atjaunošana un Latvijas PSR Augstākās Padomes vēlēšanas 1990. gada pavasarī

1990. gada pavasarī Baltijas tautu vēsturē notika daudzi būtiski politiski notikumi. Tas bija laiks, kad notika PSRS savienoto republiku jauna sasaukuma Augstāko padomju vēlēšanas. Jaunievēlētā Lietuvas PSR Augstākā Padome 1990. gada 11. martā pasludināja Lietuvas valsts pilnīgas neatkarības atjaunošanu, nenosakot pārejas periodu.

Neraugoties uz PSRS politiskās vadības draudiem un ekonomisko blokādi 1990. gada pavasarī,

Lietuva turpināja veidot savu neatkarīgu valsti.

1990. gada 18. martā notika Latvijas PSR Augstākās Padomes vēlēšanas, kurās uzvaru guva Latvijas Tautas fronte, iegūstot vairāk nekā pusi deputātu mandātu. 21. aprīlī Vislatvijas tautas deputātu sapulce «Daugavas» stadionā Rīgā pieņēma aicinājumu atjaunot Latvijas valstisko neatkarību.

 

6. 1990. gada pavasarī notika galīgā izšķiršanās par lēmumu atjaunot 1918. gada 18. novembrī dibināto Latvijas valsti

Latvijā 1989.–1990. gadā norisinājās svarīga principiāla diskusija par divām principiāli atšķirīgām alternatīvām Latvijas valstiskuma jautājumā: 1) atjaunot 1918. gada 18. novembrī dibināto de iure pastāvošo Latvijas valsti ar 1922. gada Satversmi, vai 2) radīt jaunu Latvijas Republiku ar jaunu konstitūciju.

Pirmā ceļa aizstāvji aicināja konsekventi prasīt plānveidīgu un pilnīgu deokupāciju un Latvijas Republikas atjaunošanu un kritizēja oponentus, kuri Latvijas neatkarību cerēja rast kādā jaunā, vēl nebijušā valstiskumā vai arī – leģitimētā un uzlabotā «postpadomju republikā» (t.s. otrajā republikā) un noliedza 18. novembra Latvijas Republikas ideju.

Galarezultātā pārsvaru guva 1918. gada 18. novembra Latvijas Republikas turpināšanās ideja.
 

LR Augstākās Padomes deputāti tautas manifestācijā pēc Neatkarības deklarācijas pieņemšanas Rīgā, Komjaunatnes (tagad - 11. novembra) krastmalā

FOTO: B. Koļesņikova un M. Bērsona foto (LVKFFDA, 136717-N; pārpublicēts no grāmatas "4.maijs. Rakstu, atmiņu un dokumentu krājums par Neatkarības deklarāciju" T.Jundža red., Rīga: Fonds Latvijas Vēsture, 2000., 553.lpp.)

7. Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pieņemšana 1990. gada 4. maijā

1990. gada 3. maijā notika Latvijas PSR Augstākās Padomes jaunā sasaukuma pirmās sesijas sēde. Sesijas pirmajā dienā Latvijas neatkarības proklamēšana vēl nenotika. Deputāti sadalījās divās frakcijās – Latvijas Tautas frontes frakcijā un frakcijā «Līdztiesība». Tautas frontes frakcijas deputāti iestājās par Latvijas Republikas valstiskās neatkarības atjaunošanu.

Frakcijas «Līdztiesība» deputāti, daudzi no kuriem bija komunistiskās partijas funkcionāri un padomju armijas militārie darbinieki, atbalstīja Latvijas pastāvēšanas turpināšanu PSRS sastāvā un komunistiskās partijas varas monopolu. Šī frakcija atklāti pauda savu naidīgo nostāju pret Latvijas neatkarības pasludināšanu. Dienu vēlāk,

4. maija vēsturiskajā sēdē Latvijas PSR Augstākā Padome ar 138 balsīm pieņēma «Deklarāciju par Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu»,

1 neatkarīgais deputāts atturējās. Frakcijas «Līdztiesība» 57 deputāti, demonstratīvi noraidot Neatkarības deklarāciju, pirms balsošanas atstāja parlamenta zāli.

Deklarācija pasludināja, ka «Latvijas valsts oficiālais nosaukums ir Latvijas Republika, saīsināti – Latvija». Saskaņā ar Neatkarības deklarāciju tika atjaunoti svarīgākie Latvijas Republikas 1922. gada Satversmes panti, kuri nosaka Latvijas valsts konstitucionāli tiesisko pamatu un kuri saskaņā ar Satversmes 77. pantu ir grozāmi tikai ar tautas nobalsošanu:

«1. pants – Latvija ir neatkarīga, demokrātiska republika;

2. pants – Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai;

3. pants – Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale;

6. pants – Saeimu ievēlē vispārējās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās.»

Līdzīgi kā 1990. gada 30. martā pieņemtajā Igaunijas PSR Augstākās Padomes lēmumā «Par Igaunijas valstisko statusu», arī Latvijas 4. maija deklarācija noteica «Latvijas Republikas valsts varas de facto atjaunošanai pārejas periodu, kurš beidzas ar Latvijas Republikas Saeimas sasaukšanu. Pārejas periodā augstāko valsts varu Latvijā realizē Latvijas Republikas Augstākā Padome.»

Deklarācijas pieņemšanas laikā pie parlamenta ēkas kuplā skaitā sapulcējusies tauta apsveica Deklarācijas pieņemšanu,

deputātiem veltot ovācijas. Tūkstošiem cilvēku pie televizoru ekrāniem vēroja tiešo translāciju no Augstākās Padomes un ar satraukumu skaitīja «par» nodoto balsu skaitu.

Kad bija skaidrs, ka Neatkarības deklarācija ir pieņemta, cilvēki no prieka raudāja, sauca un uzgavilēja deputātiem, kuri iznāca no parlamenta ēkas. Tā bija svinīga, neaizmirstama diena. Visām trijām Baltijas valstīm 1990. gada pavasarī nebija savas armijas, nebija varas struktūru, kas varētu kontrolēt situāciju valstī. To vienīgais spēks bija tautas atbalsts.

 

8. Pārejas periods 1990.–1991. gadā un Latvijas Republikas pilnīgas neatkarības pasludināšana 1991. gada 21. augustā

Attiecīgajā politiskajā situācijā 1990. gada pavasarī Augstākā Padome bija vienīgā, turklāt arī politiski reprezentatīvā institūcija, kura varēja reāli sākt likvidēt prettiesisko situāciju (PSRS valsts varas īstenošanu Latvijas teritorijā) un panākt suverēnas un efektīvas valsts varas atjaunošanu Latvijas Republikas teritorijā.

4. maija Deklarācijā noteiktais pārejas periods noslēdzās 1991. gada 21. augustā,

kad Maskavā notikuša valsts apvērsuma apstākļos Latvijas Augstākā Padome pieņēma konstitucionālo likumu «Par Latvijas Republikas valstisko statusu», kas pasludināja Latvijas Republikas pilnīgu neatkarību.

 

FOTO: Ieva Lūka/LETA

9. Latvijas iedzīvotāju, latviešu trimdas un Latvijas Republikas ārlietu dienesta sadarbība un spēja vienoties galvenajam kopīgajam mērķim par Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanu guva panākumus

Plaša interešu un politisko grupējumu un politisko simpātiju spektra Latvijas iedzīvotāju vairākums spēja vienoties galvenajam mērķim – valstiskās neatkarības atgūšanai. Latvijas latviešos padomju totalitārā sistēma 50 gados nebija spējusi iznīcināt tautas patiesos centienus.

Svarīga bija arī Trešās atmodas gados notikusī sadarbība ar latviešu trimdu Rietumos – tā parādīja, ka dzimtenes latvieši un trimdas latvieši ir vienoti Latvijas neatkarības atjaunošanas jautājumā.

Nozīmīgu ieguldījumu deva arī vienīgā pastāvošā un starptautiski atzītā Latvijas valsts iestāde – Latvijas Republikas ārlietu dienests Rietumvalstīs, kas 50 gadus (1940–1990) pauda nostāju pret Latvijas valsts un tās iedzīvotāju interešu pārkāpšanu no divu totalitāro lielvalstu (PSRS un Vācijas) režīmu puses un, līdzīgi kā latviešu trimda, iestājās par Latvijas Republikas valstiskās neatkarības atjaunošanu.

Latvijas neatkarības atgūšana notika uz Latvijas valsts tiesiskās nepārtrauktības (turpināšanās) principa pamata.
 

FOTO: LETA

10. Baltijas valstu neatkarības atgūšana notika ar parlamentārām un nevardarbīgām metodēm

Latvijas Tautas fronte, kas radās un darbojās visas PSRS, Austrumeiropas un pasaules jauno procesu kontekstā un jauno notikumu rezultātā, bija tas spēks, kas juridiski nevainojami izmantoja PSRS tautas deputātu padomju un vēlāk arī Latvijas PSR Augstākās Padomes vēlēšanas, uzvarēja tajās un veicināja Neatkarības deklarācijas pieņemšanu.

Kā vēlāk secinājis Jānis Peters, Latvijas Tautas frontes taktika un stratēģija pierādīja, ka

valstiskās neatkarības atjaunošana ar parlamentārām metodēm ir efektīva un pārliecinoša

par spīti PSRS saglabāšanas ideologu centieniem Maskavā, Rīgā un daudzu Rietumvalstu valdību oficiālās institūcijās. «Revolūciju no augšas», ko inspirēja padomju augstākā nomenklatūra, pārtvēra tauta un sagrāva režīma pamatus.

Latvijas, Lietuvas un Igaunijas politiskā kultūra tolaik noderēja par paraugu atbrīvošanās kustībām visā PSRS teritorijā. Baltiešu «dziesmotā revolūcija» ir augstu vērtēta arī Rietumu politologu un vēsturnieku skatījumā.

Latvijas un pārējo Baltijas valstu neatkarības atgūšana bija sekmīgs piemērs galvenā politiskā mērķa – valstiskās neatkarības atjaunošanas – sasniegšanai ar parlamentārām, nevardarbīgām metodēm milzīga politiska, ekonomiska un militāra pārspēka priekšā.

Uz augšu