Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Putins un patriarhs Kirils visas cerības liek uz Ušakova «piekto kolonu»

FOTO: AFP/LETA

Lai Krievija varētu iekarot Baltijas valstis, kas pasaulē tiek prognozēts kā nākamais Putina agresijas mērķis, bez modernā ceturtās paaudzes kara atribūtiem, kā propagandas agresija, kiberuzbrukumi, profesionāli sagatavotu «zaļo cilvēciņu» vienības, ir vajadzīga «piektā kolona»*, kas sniegtu atbalstu šā modernā kara aktivitātēm un ar kuras palīdzību Latviju varētu iekarot.

Piektā kolona ir Latvijai nelojāli iedzīvotāji un politiskie spēki, kas spētu leģitimēt agresora iniciēto varas maiņu valstī. Talkā šiem spēkiem nāktu arī pareizticīgo baznīca, kas Latvijā vieno 370 000 cilvēkus un kuru virsvadība atrodas Maskavā. To apliecina Ukrainas notikumu pieredze, kur Maskavas patriarhāta ietekmē esošā baznīca atbalsta rusifikācijas un krievu zemju sagrābšanas politiku, bet no Maskavas neatkarīgie pareizticīgie stāv Maidana revolūcijas pusē.

Kāpēc patriarhs Kirils tikās ar Ušakovu?

Tā nebija formalitāte, kad 2012. gada rudenī Krievijas Pareizticīgās baznīcas patriarhs Kirils Maskavā pieņēma pareizticīgo Nilu Ušakovu, kurš bija un joprojām ir ne tikai vienas Eiropas Savienības valsts galvaspilsētas mērs, bet arī šīs valsts lielākā politiskā spēka – «Saskaņas Centra» līderis. Nils Ušakovs pārstāv NATO valsti ar vislielāko krievu īpatsvaru. Valsti, kurā dzīvojošos tautiešus Kremlis ar pareizticīgo baznīcas palīdzību gatavojas integrēt tā saucamajā «krievu pasaules» telpā.

Patriarhs Kirils pateicās Ušakovam par viņa nostāju valodu jautājumā, jo, kā zināms, ar savu piemēru Ušakovs aicināja balsot par krievu valodu kā valsts valodu Latvijā 2012. gada referendumā. Patriarhs toreiz izdarīja politisku/reliģisku spiedienu uz Latviju ne tikai krievu valodas, bet arī nepilsoņu jautājumā, sakot, ka Krievijas pareizticīgo baznīca turpinās paust rūpes par šiem jautājumiem, kamēr situācija Latvijā nemainīšoties.

Šis fakts liecina, ka Krievijas pareizticīgo baznīca nekautrējas izmantot savu autoritāti, lai ietekmētu ne tikai 370 000 Latvijas pareizticīgos (TM dati 2013. g.), kuri acīmredzot veido arī lielāko daļu no prokrieviskajiem, Kremlim simpatizējošiem politiskajiem spēkiem. Turklāt jāņem vērā: kaut gan Latvija ir neatkarīga ES un NATO valsts, tās pareizticīgie joprojām atrodas Krievijas pareizticīgo baznīcas Maskavas patriarhāta jurisdikcijā.

Igaunijā situācija ir citāda, jo tur bez Maskavai uzticīgās pareizticīgo baznīcas darbojas arī no Maskavas neatkarīga pareizticīgo baznīca. Tā ir Konstantinopoles patriarhātam pakļautā Igaunijas Apustuliskā pareizticīgā baznīca. Taču Latvijas pareizticīgie nav atjaunojuši pirmskara neatkarību no Krievijas, kad atradās Konstantinopoles patriarhāta jurisdikcijā, un šodien joprojām izvēlējušies būt Maskavas virsvadībā. Reliģiskā atkarība no virsvadības Maskavā var izrādīties liktenīga, kad uz spēles tiks likts valsts liktenis.

Kas kopīgs Ingunai Sudrabai un Aigaram Kalvītim ar Kasparu Dimiteru?

«Patriarha Kirila armijā», kā var saukt Latvijas pareizticīgos, ir ne tikai krievi un citas slāvu tautas, bet arī latvieši. Skandalozākais ir karojošais «pareizticīgo armijas pašieceltais ģenerālis», slavenās latviešu aktrises Vijas Artmanes dēls Kaspars Dimiters, kura reliģiskās cīņas augstākā virsotne ir agresīva fekāliju mētāšana kāda pasākuma laikā Rīgā pirms dažiem gadiem.

No Maskavas garīgi vadīto pareizticīgo pulkā ir arī topošā politiskā spēka «No Sirds Latvijai» līdere Inguna Sudraba, bijusī Saeimas priekšsēdētāja Ingrīda Ūdre, kura par pareizticīgo baznīcas atbalstīšanu ir saņēmusi pat Maskavas patriarha ordeni, un bijušais Latvijas premjers Aigars Kalvītis, kurš tagad vada Kremļa maigās varas projektu Latvijā hokeja kluba Rīgas «Dinamo» valdes priekšsēdētāja un līdzīpašnieka statusā. Kalvītis kalpo divās Krievijas maigās varas frontēs - gan reliģiskajā, gan sporta.

Rodas arī loģisks jautājums, vai Ingunas Sudrabas jaunais politiskais spēks būs jauns, labi maskēts Kremļa projekts, neskatoties uz to, ka partijas iniciatore ir pasludinājusi, ka ne ar «Saskaņas Centru», ne citiem nebloķēšoties?

Baznīca Kremļa režīma kalpībā

Jāņem vērā, ka Krievijas pareizticīgo baznīca nav parasta baznīca mūsdienu rietumu baznīcu izpratnē, kā katoļu vai protestantu, vai no Maskavas patriarhāta neatkarīga pareizticīgo baznīca jebkurā no Eiropas valstīm. Patriarha Kirila vadītā baznīca ir Krievijas iekšējās un ārējās politikas instruments, kuras mērķis ir tā saucamās «krievu pasaules» telpas pasaulē veidošana, kuras centrā būtu Krievija.

Lai arī Krievija ir sekulāra valsts, kur baznīca ir atdalīta no valsts, pat bez īpašas piepūles var manīt, ka Putins un Kirils, tātad - Kremļa režīms un pareizticīgo baznīca - ir nedalāmi un viens otru atbalstoši spēki.

Pārliecināts vecticībnieks un ultranacionālists ir arī Putina ideologs, par mūsdienu Rasputinu** dēvētais Aleksandrs Dugins, kurš izstrādājis Eirāzijas impērijas un krievu nacionālas idejas ideoloģiskos pamatus, kas sakņojas pareizticīgās reliģijas postulātos.

Ar patriarha Kirila svētību un atbalstu Putins iesēdās Krievijas prezidenta krēslā, un Putins ir regulārs viesis svarīgākajos baznīcas rituālos. Spilgts baznīcas un varas simbiozes piemērs ir baznīcas un Kremļa izrēķināšanās ar «Pussy Riot», kuru mākslinieciskā un politiskā performance pievērsa pasaules uzmanību baznīcas lomai Kremļa politikas īstenošanā.

Latvija kā viena no patriarha Kirila krievu pasaules valstīm

III Krievu pasaules asamblejas atklāšanā Maskavā 2009. gadā patriarhs Kirils sacīja, ka pagātnē ģeogrāfiski vienotā «krievu pasaules» telpa pašlaik esot sadalīta ar dažādu valstu robežām. Tomēr tautām, kuras dzīvojot vēsturiskās Krievzemes teritorijā, esot jājūt sava kopējā civilizācijas piederība un jāuztver «krievu pasaule» kā pārnacionāls projekts. Zemes, kuras vēsturiski ir bijušas Krievijas teritorijā, viņš aicināja saukt par «krievu pasaules valstīm», jo tās apvienojot krievu valodas lietošana, kopīga kultūra un vēsturiskā atmiņa. Pie tām pieder arī Latvija.

Lai veicinātu Latvijas krievu un latviešu pareizticīgo piederību un saistību ar Krieviju, pareizticīgo baznīca kopā ar «Saskaņas Centra» politiķiem jau vairākus gadus mēģina atšķelt Latvijas sabiedrību no Eiropas pat ar tik it formālu lietu kā Ziemassvētku svinēšanu kopā ar Krieviju. Ja «Saskaņas Centra» politiķi gribētu, lai pareizticīgie integrētos no Kremļa neatkarīgo Eiropas pareizticīgo saimē, kurā atrodas grieķu vai bulgāru ticības brāļi un māsas, tad censtos, lai Latvijas pareizticīgo baznīca atbrīvotos no Maskavas patriarhāta ietekmes.

Taču SC ar visiem spēkiem turas pie sadarbības līguma ne tikai ar Kremļa varas partiju «Vienotā Krievija», bet atbalsta arī Maskavas pareizticīgo baznīcas politiku krievu pasaules konsolidēšanā, kuras spilgtākie un jaunākie piemēri praksē ir Krimas aneksija un zaļo cilvēciņu terors Austrumukrainā.

Nevar būt daudz šaubu, ka Latvijas pareizticīgo baznīca, kura atrodas Maskavas patriarhāta jurisdikcijā, un Ušakova partija «Saskaņas Centrs» būtu arī reālais Putina zaļo cilvēciņu atbalsta spēks, kad Putins nolemtu pārbaudīt Latvijas krievu un pareizticīgo lojalitāti.

Pareizticīgo baznīca – Krievijas lielākā nelaime un traģēdija

Pazīstamais krievu publicists Vladimirs Pozners, kurš nav nekāds opozicionārs, disidents un pret Kremli izturas diezgan neitrāli (jo citādi viņam neļautu vadīt raidījumu valsts TV pirmajā kanālā), uzskata, ka mūsdienu Krievijas galvenā nelaime nav atrašanās savā padomju pagātnes gūstā, bet gan apstāklī, ka Krievijas saknes sniedzas austrumu, Bizantijas kristietībā, kas ļoti būtiski atšķiras no rietumu kristietības (katoļi un luterāņi). Starp šīm divām mentalitātēm un reliģiju vērtībām atrodoties bezdibenis.

- Es domāju, ka pareizticības pieņemšana ir viena no lielākajām Krievijas traģēdijām. Ja šodien skatāmies uz Eiropu un salīdzinām valstis ar kristietības reliģiju, tad secinām, ka ir trīs kristietības atzari – katolicisms, pareizticība un protestantisms. Ja Eiropas valstis sadalītu pēc tādiem rādītājiem kā demokrātija, dzīves kvalitāte, dzīves līmenis, tad pirmajās vietās pēc šiem kritērijiem būtu tieši visas protestantisma valstis. Pēc tam katoļu valstis. Un tikai pēc tam tādas valstis kā Krievija, Grieķija, Bulgārija utt. Un tās nav gadījuma sakritības, jo vistumšākā un slēgtākā reliģija ir pareizticība. (www.newsru.com)

V. Pozners Krievijas pareizticīgo baznīcu (KPB) salīdzina ar komunistisko partiju (PSKP) un tās patriarhu ar PSKP ģenerālsekretāru un uzsver, ka KPB ir nodarījusi kolosālu ļaunumu Krievijai. Krievijas vēsturē nebija Renesanses perioda. Rietumeiropa spēja atbrīvoties no baznīcas tumšajām sastāvdaļām, un tad radās pavisam cita dzīves izjūta un izpratne, tas bija mākslas uzplaukums. Krievijā nekā tāda vispār nebija. Publicists Pozners uzsver, ka pareizticība Krievijai ir bijusi smaga nasta un tā turpina agresīvi iejaukties sfērās, kurās tai nav vietas: politikā un izglītībā.

Krievijas politologs S. Belkovskis uzskata, ka pareizticīgo baznīca Krievijā ir kļuvusi par Kremļa «glābšanas ministriju», kas paklausīgi atbalsta Kremļa politiku un kritizē rietumu demokrātiju, jo tā esot sveša Krievijas tradīcijām. Tajā pašā laikā KPB izmanto valsts neskopos ziedojumus un nodokļu imunitāti.

- Baznīca kopš padomju laikiem ir mantojusi savu absolūto padevību varai, uzskata Belkovskis. Cara Krievijā baznīca bija valsts institūts, un valsts kases algotie «dvēseļu gani» pakļāvās cariem kā saviem augstākajiem tiesnešiem. Padomju laikā baznīcas līderi sludināja savu pilnīgo lojalitāti padomju ateistiskajam režīmam, lai baznīcai neliegtu iespējas darboties. Taču šie garīdznieki nereti kļuva arī par KGB (VDK) aģentiem. (www.inosmi.ru)

Ļevs Ponomarjovs, kas Krievijā vadīja parlamenta komisiju, kas pētīja saites starp baznīcu un KGB padomju gados, raksta: – Mēs jau deviņdesmito gadu sākumā zinājām, ka 90% no visiem baznīcas vadītājiem bija KGB aģenti. (www.inosmi.ru). Citi avoti apstiprina, ka šo aģentu skaitā ir bijis arī KGB štata darbiniekam Putinam uzticīgais patriarhs Kirils.

Krievijas eksperts Ariels Koens uzskata, ka Putina iekšējā un ārpolitika ir atsviedusi Krieviju atpakaļ drūmajos viduslaikos, kad sabiedrību vada naids pret jebkuru citādi domājošo. Viņš uzsver, ka autoritārais Putina režīms savienībā ar Krievu pareizticīgo baznīcu Krieviju ietekmē ne mazāk pazudinoši kā Krievija savas kaimiņvalstis. (ww.voa.com).

Krievijas pareizticīgo baznīca, kuras virsvadībā atrodas Latvijas pareizticīgie, ir efektīvs Putina režīma sabiedrotais. Šai baznīcai Latvijā ir uzticami atbalstītāji, kuru skaitā spēcīgākais ir Ušakova «Saskaņas Centrs» un acīmredzot arī jauna satelītpartija, kuru vada bēdīgi slavenais Šlesers, kam ir liela pieredze darbā klerikālā partijā.

Latvijai kā valstij, kas pamatojas uz rietumu demokrātijas un progresīvākām kristietības (luterticība u.c.) vērtībām, būtu jāuzmanās, ka mūs nesāk šķelt un ietekmēt austrumu ideologi un baznīcas līderi, kuru uzdevumi sakrīt ar Kremļa ģeopolitiskajiem mērķiem.

Atsauces:

* «Piektā kolona» (spāņu: Quinta columna) ir apzīmējums ārvalstu savervētiem vai tām simpatizējošiem aģentiem, kas nodarbojas ar karaspēka, valsts iedzīvotāju demoralizēšanu, piemēram, spiegojot, musinot uz nemieriem, ceļot paniku, veicot diversijas un citas pretvalstiskas darbības.

Apzīmējums radās Spānijas pilsoņu kara laikā, kad viens no nacionālistu karavadoņiem, Emilio Mola, radio paziņoja, ka Madridei no četrām pusēm tuvojas četras nacionālistu armijas kolonas (kolona — karaspēka vienību grupa), bet «piektā kolona» jau darbojas pilsētā, ar ko viņš domāja nacionālistu aģentus un atbalstītājus. Arī Otrā pasaules kara laikā šo vārdu salikumu lietoja, lai apzīmētu pretinieka aģentus savā valstī vai frontes aizmugurē.

** Grigorijs Rasputins bija krievu pareizticīgo mistiķis. Tāpat viņš tika uzskatīts par «trako mūku», dziednieku, šarlatānu, svēto, pļēģuru, netikli. 1907. gadā viņš izdziedināja Krievijas impērijas imperatora Nikolaja II dēlu Alekseju Romanovu no hemofilijas, tādējādi iegūstot lielu ietekmi imperatora ģimenē. Pēc tam viņš kļuva par Alekseja privāto ārstu, ar laiku palielinājās viņa ietekme Krievijas impērijā un tās politikā.

Uz augšu
Back