Dzīve mammai nav bijusi viegla...

Dzīve mammai nav bijusi viegla, jo pirms vairākiem gadiem ierastais darbs bija jāmaina un bija jāsāk katru dienu braukt uz darbu agri no rīta, no jauna bija nepieciešams aprast ar jauniem darba uzdevumiem un bija jāiejūtas jaunā kolektīvā. Bet viņai liels atbalsts bija tētis, kurš vienmēr brauca pretī uz autobusu, no rītiem taisīja kafiju un cēla augšā.

Bet visa mūsu dzīve un īpaši mammas sagrozījās 2014. gada 18. jūnijā, kad tētis nolēma veikt pašnāvību mūsu mājā. Mājā, kurā mēs ar jaunāko brāli dzīvojām no dzimšanas. Mājā, kuru viņi ar mammu kopīgi bija remontējuši.

Vēl aizvien to dienu atminos. Murgi vairs nerādās. Bet tas laikam tādēļ, ka pēc tās dienas tētim bija lemts pusmēnesi slimnīcā cīnīties par iespēju dzīvot, bet pēc komas vēl pāris dienas uz mums raudzīties un dot cerību, ka viss atkal būs kā ierasts... bet notika tā, kā tas notika... nebija viņš tik spēcīgs kā mēs savās cerībās.

Mamma mēģināja būt stipra, bet mēs visi jutām, ka esam viņai nepieciešami. Un es zinu, ka viņai palīdzējām mēs, bērni, kuri neļāva slīgt depresijā, pēc iespējas mazāk ļāvām dzert miega zāles un nervu zāles.

Pusgads pēc bērēm viņai bija ļoti smags. Bija jāsāk aprast ar to, ka nebūs blakus cilvēka, kurš lutinās, pašai būs jāveic daudzi vīriešu darbi, ko līdz šim bija veicis tētis...

Ir pagājuši deviņi mēneši kopš tēva bērēm. Mamma ir sākusi baudīt dzīvi - doties ekskursijās ārpus Latvijas, veikt remontu mājā (iespējams, tādēļ, lai mājā ir mazāk slikto atmiņu), apmeklēt pilašu nodarbības un sekot līdzi savam izskatam.

Tas liek cerēt, ka beidzot mamma izrausies no savas čaulas un ļausies emocijām. Tūliņ arī sāksies pavasara darbi dārzā, un tas noteikti viņai liks smaidīt vairāk.

Aiga Lūse