Kad divus mēnešus ilgusī konfrontācija starp Ukrainas prezidenta Viktora Janukoviča atbalstītājiem un opozīciju nonāca strupceļā un sākās asinsizliešana, analītiķi aicināja meklēt risinājumu nevis prezidenta administrācijā, bet pie Ukrainas oligarhiem. Viņi savās rokās koncentrējuši gan politisko, gan ekonomisko varu, tādēļ tieši viņi, nevis Maskava vai Brisele, ir galvenā atbilde Ukrainas problēmām.
LTV raidījums «De facto» noskaidrojis, ka Ukrainas oligarhi savās rokās koncentrē ievērojami lielāku daļu valsts kopprodukta nekā Krievijas oligarhi savā valstī. Oligarhu kontrolē esot lielākā daļa Ukrainas parlamenta, turklāt lielākā daļa bijuši vai ir Augstākās radas deputāti, valdības ministri vai pārraudzījuši Nacionālo banku.
«Tā nebūs ne Eiropas Savienība, ne Krievija. Tie būs Ukrainas oligarhi vai kādi citi grupējumi, kuriem jāsniedz tā atbilde, kurā virzienā vēlas doties. Viens no iemesliem, kādēļ bīdīšanās notiek, ir tas, ka oligarhi saprot, ka ir savas intereses Krievijā, bet Eiropas tirgus piedāvā lielākas iespējas. Un labāk tad būt abās pusēs, nekā atdot visas olas vienā groziņā,» saka drošības un starptautiskās politikas eksperte Žaneta Ozoliņa.
Oligarhu desmitnieku vainago Rinats Ahmetovs.
Viņš ilgstoši atbalstījis prezidentu Janukoviču. Vēl vairāk – savulaik palīdzējis viņam ieņemt Doņeckas gubernatora amatu un ienākt lielajā politikā. Šonedēļ Ahmetovs izplatīja paziņojumu, kurā par kategoriski nepieņemamu nodēvēja asinsizliešanu Kijevas ielās.
Ilggadējs Ahmetova biznesa partneris bijis eksprezidenta Leonīda Kučmas znots Viktors Pinčuks. Gudrs un Rietumos labi ieredzēts politiķis. 2004. gadā visās prezidenta vēlēšanu kārtās balsojis par Viktoru Janukoviču. Taču Oranžās revolūcijas laikā viesojies arī Neatkarības laukumā. «Ja es tagad būtu students,» viņš vēlāk teicis kādā intervijā, «es tagad atrastos Maidanā.» Viktoram Pinčukam ir ļoti labas attiecības arī ar opozīciju, un vēlākajos gados viņš Neatkarības laukumā sarīkoja Pola Makartnija un Eltona Džona koncertus. Gan Eltons Džons, gan arī bijušais ASV prezidents Bils Klintons ir šā oligarha ģimenes draugi.
Latvijā plaši darbību izvērsusi Ukrainas «Privatbank».
Tā pārņēmusi arī daļu likvidējamās «Latvijas Krājbankas» klientu apkalpošanas centru. Šī banka ir divu citu Ukrainas oligarhu – Igora Kolomoiska un Genādija Bogoļubova - lolojums. Igoru Kolomoiski saista ar atbalstu vienam no pašreizējās opozīcijas līderiem – Vitālijam Kļičko un viņa vadītajai politiskajai grupai «UDAR». Agrāk Kolomoiskis balstījis vienu no Oranžās opozīcijas līderiem Jūliju Timošenko. Abu attiecības sarežģījās, kad viņš sāka finansēt viņas politisko konkurentu Viktoru Juščenko.
Pēc tā dēvētā oligarhu dumpja Eiromaidanā protestētājus devās atbalstīt arī Kijevas «Dinamo» ultras – radikālie fani. Kijevas Dinamo finansē brāļi Grigorijs un Igors Surski – ietekmīgi Kijevas oligarhi. Turpat meklējams arī vēl viens smagsvars – oligarhs Pjotrs Porošenko. Viņa vārdu ar pateicību min arī Lietuvā medicīnisko palīdzību saņēmušie piekautie opozicionāri. Porošenko dāsni atbalstījis Oranžās revolūcijas līderus, taču aicināts strādāt valdībā arī Janukoviča prezidentūrā.
Ukrainas politiskajā pasjansā nedrīkst izlaist Dmitriju Firtašu.
Viņa uzņēmumi darbojas gan austrumos, gan rietumos. Tostarp tepat kaimiņos – Igaunijā. Cieši saistīts ar Janukoviča administrāciju. Taču atbalstījis arī opozīciju. Jūlija Timošenko 2009.gadā paziņoja, ka Firtašs vienlaikus finansējis birojus trim prezidenta amata kandidātiem vienlaikus – Viktoram Juščenko, Arsēnijam Jaceņukam – kas arī tagad ir opozīcijas galvgalī, kā arī Viktoram Janukovičam. Analītiķi pat pārmet, ka Firtašs ieinteresēts kavēt Ukrainas Eiropeisko integrāciju. Tomēr vienlaikus Firtašs ir bijis arī viens no Kļičko vadītā «UDAR» galvenajiem sponsoriem. Savukārt atklātībā nonākusī ASV diplomātu sarakste liecina, ka savulaik veicinājis Jūlijas Timošenko nonākšanu cietumā.
Šo politisko pasjansu var turpināt vēl ilgi. Ukrainas oligarhi ir vismaz tikpat kolorīta mozaīka kā valsts un sabiedrība, kurā dzimusi viņu bagātība un ietekme. Šī nav tā reize, kad no malas labāk redzams.
«Mēs nerunājam par kādu caurkritušu valsti. Ukraina ir visnotaļ veiksmīga valsts. Tajā ir leģitīmi ievēlēts prezidents. Patīk mums tas vai ne. Korumpēts vai ne. Un šos parlamentāriešus, brīvu gribu paužot, ir ievēlējuši cilvēki. Ļoti labi attīstītas informācijas tehnoloģijas,» uzsver politoloģe Ozoliņa, kas uzskata, ka ukraiņi paši būs spējīgi atrisināt problēmas.
Lidmašīnu un tālsatiksmes autobusu reisi, privātais autotransports un fūres uz Rīgas - Daugavpils šosejas. Tāpat arī bankas, naktsklubi un nekustamie īpašumi. Latvijas – Ukrainas darījumu attiecībās aizspriedumu ir mazāk, nekā no malas vērojot tās politiku.
Tomēr par spīti šā brīža risinājumam
ilgtermiņa risinājuma atrašana Ukrainā kļuvusi vēl grūtāka.
Brisele Ukrainā vēlētos redzēt mierīgu un stabilu darījumu partneri tās pierobežā, taču ne pašā Eiropas Savienībā. ASV negrib zaudēt savas investīcijas Ukrainā un Melnās jūras krasta līniju Krievijai un Turcijai. Un, protams, savas vēlmes attiecībā uz Ukrainu ir arī Krievijai. Taču lielākais nezināmais šajā vienādojumā – ko vēlas pati Ukraina?
