Vaira Vīķe-Freiberga prognozē, ka Krievija varētu Ukrainā ievest savu armiju (57)

Daudzu valstu politiķi uz tikšanos devās no Ņujorkas, kur bija piedalījušies ANO Drošības padomes debatēs, un aculiecinieki stāsta, ka lidostā, gaidot savu reisu uz Briseles tikšanos, Eiropas Savienības valstu ārlietu ministri lidostas termināļu monitoros klusēdami šausmās vērojuši Euronews ziņas par asinspirti Kijevā.

Vēl 10.februārī, piemēram, Somijas un Dienvideiropas valstu pārstāvji pat dzirdēt negribējuši par sankciju ieviešanu, kas apturētu Ukrainā draudošo katastrofu. Tikai ieraugot jau Maidanā guļošo līķu rindu, šaubu vairs neesot bijis nevienam.

Sankcijas bija novēlots, bet iedarbīgs līdzeklis,

jo, tiklīdz Ukrainas varas elite uzzināja, ka tiks iesaldēti viņu privātie īpašumi ārzemēs, Kijevā šāvieni ātri apklusa. Viens no pirmajiem, kas kopā ar zviedru, slovāku un rumāņu kolēģiem vēl pirms traģēdijas bija aicinājis ātrāk ķerties pie sankcijām, bija arī mūsu ārlietu ministrs.

EDGARS RINKĒVIČS, ārlietu ministrs (Reformu partija): «Esmu gandarīts, ka ir gan ieceļošanas aizliegums, gan arī finanšu līdzekļu, kontu, dažāda veida līdzekļu arests Eiropas Savienības teritorijā, jo tas ir daudz iedarbīgāks līdzeklis nekā aizliegums ierasties slēpot Austrijā vai pavadīt atvaļinājumu kādā Itālijas vai Grieķijas salā.

Tām personām, kurām būs vieta šajā ne pārāk patīkamajā sarakstā, ir jāiesaldē pilnīgi visi finanšu līdzekļi – privāti vai vienalga kādi. Pie tam tajā rāmī, kas tiek gatavots, es to varbūt mazliet žargonā saucu par rāmi, bet tajā lēmumprojektā, kas tiek gatavots kā juridisks, tiek runāts arī par tuviniekiem, tā ka tam ir jābūt pietiekami aptverošam. Nav iespējams, teiksim, šos līdzekļus kaut kādā veidā iesaldēt, ja mēs esam pārliecināti, ka, piemēram, bankas konts X valstī ar Y daudzumu eiro pieder pilsonim, kas ir sarakstā, un šīs ziņas ir ticamas, tad arī šo kontu saskaņā ar šo lēmumprojektu iesaldēs.»

Sankciju saraksts ar konkrētiem vārdiem vēl tiek gatavots

Pēc neoficiālām ziņām tajā būs amatpersonas no Ukrainas Iekšlietu karaspēka un policijas sistēmas, prokuratūras un prezidenta administrācijas. Taču paša prezidenta Janukoviča vārda sankciju sarakstā nebūs. Tas esot darīts tādēļ, lai paliktu iespēja kontrolēt, kā Janukovičs pilda vienošanos par situācijas noregulējumu, un, tiklīdz būtu kāda atkāpe, tā sankcijas tiktu attiecinātas arī uz Ukrainas prezidentu.

Ķerties pie Kijevas notikumu izmeklēšanas ir gatava gan Eiropas Padome, gan Eiropas Drošības un sadarbības organizācija, gan ANO, kā «Nekā personīga» telefonsarunās apliecināja Latvijas vēstnieki Ņujorkā un Strasbūrā.

AIGA LIEPIŅA, Latvijas vēstniece Eiropas Padomē: «Eiropas Padomes galvenais pienesums vai pievienotā vērtība ir tieši tās cilvēktiesību ekspertīze un tās rīcībā esošie juridiskie instrumenti, kam, starp citu, Ukraina kā EP dalībvalsts savulaik pati ir brīvprātīgi pievienojusies. Eiropas Padome ir piedāvājusi Ukrainai starptautiska konsultatīva paneļa izveidošanu, kurā būtu trīs juristi, viens no Ukrainas valdības nominēts, viens no opozīcijas un trešais no Eiropas Padomes, bet visi šie juristi būtu ar autoritāti Ukrainā un šie juristi konsultētu Ukrainas atbildīgās institūcijas, kas, es ceru, drīzumā, kad situācija nostabilizēsies, sāks izmeklēšanu par notikušo, lai šī izmeklēšana notiktu saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību konvencijas prasībām. Otra svarīga lieta – notiekošo Ukrainā uz vietas visu laiku reģistrē EP cilvēktiesību eksperti.»

JĀNIS MAŽEIKS, Latvijas vēstnieks ANO (telefonsaruna no Ņujorkas): «ANO iesaiste varētu būt papildinoša tai darbībai, kas varētu būt no Eiropas reģionālo institūciju puses, kas arī redzams tajā vienošanās par krīzes risinājumu, ko parakstījis prezidents Janukovičs ar opozīciju, kur ir vairākas atsauces gan uz Eiropas Padomes, gan EDSO iesaisti.»

JAUT. Kā ANO līdzdalība varētu izpausties?

«ANO līdzdalība varētu būt, pirmkārt ANO ģenerālsekretārs ir piedāvājis savus vidutāja pakalpojumus, ja tas ir nepieciešams. Šobrīd izskatās, ka tas nebūtu vajadzīgs, bet otrkārt, jāatceras, ka ANO ir specializēta ekspertīze, piemēram, tieši cilvēktiesībās. ANO cilvēktiesību komisāre Navi Pilaja ir paudusi gatavību atbalstīt gan cilvēktiesību reformas Ukrainā, gan arī paudusi gatavību palīdzēt Ukrainas varasiestādēm veikt neatkarīgu izmeklēšanu, vai šāda izmeklēšana atbilst starptautiskajiem standartiem.»

Komentāros par notikušo vairums

sliecas domāt, ka Kijevas scenārijs rakstīts Kremlī.

Nikolajs Petrovs, Maskavas Augstākās ekonomikas skolas profesors uzskata, ka izrēķināšanās ar Maidanu ir bijusi saskaņota starp Janukoviču un Putinu. Putins gribot pilnīgu uzvaru pār Maidanu. Tas saskan arī ar Krievijas premjera Dmitrija Medvedeva uzmundrinājumu Ukrainas līderiem izlēmīgāk rīkoties, lai nekļūtu par kājslauķi opozīcijai. Turklāt vēl mājiens, ka Krievija nepārskaitīs Ukrainai solītā 15 miljardu dolāru aizdevuma daļu, kamēr Janukovičs netiks galā ar protestētājiem.

Minēta versija, ka, beidzoties Olimpiādei, Kremlis nosūtīs uz Ukrainu savu armiju

Kaut vai izmantojot iecienīto ieganstu - rūpes par tautiešu, etnisko krievu drošību, kuru Ukrainā ir ap 8 miljoni. «Krieviju vada mazs Musolīni ar pāva gaitu» raksta Washington Post un piebilst, ka diktatoram Musolīni tāpat kā Putinam «patika fotografēties ar kailām krūtīm un uzpumpētiem muskuļiem. Putins nav spējīgs samierināties ar Padomju Savienības sabrukumu, ko viņš sauc par «traģēdiju».

Un redzams, ka

opozīcijai nav pārliecinoša pašu ukraiņu atbalsta.

Salīdzinot dažādu aptauju datus, redzams, ka ap 40-45% vēlas tuvināšanos Eiropas Savienībai, turpretim 30-40% grib iestāšanos Krievijas veidotajā Muitas ūnijā.

Lietuvas bijušais prezidents Valds Adamkus jau pirms mēneša aicināja Eiropu Ukrainas dēļ vērsties ar sankcijām arī pret Krieviju. Eiropas Savienībā gan dominē uzskats, ka attiecību sabojāšana ar Krieviju Ukrainas dēļ bojātu panākto progresu citviet – piemēram, Irānā vai Sīrijā.

EDGARS RINKĒVIČS: «Jā, acīmredzami ir pietrūcis dialoga ar Krieviju. Lai cik tas būtu smags, tam bija jābūt varbūt aktīvākam. Nu, protams, ir jāskatās, ja, teiksim, mēs redzēsim situāciju, kurā diemžēl kolēģi būs gatavi vairāk, teiksim, nevis balstīt šo te noregulējumu, kāds šobrīd ir panākts, bet viņu ietekmēt, nu tad, protams, arī Eiropas Savienības - Krievijas attiecības cietīs. Tas arī ir fakts.»

Vaira Vīķe-Freiberga prognozē, ka Krievija varētu Ukrainā ievest savu armiju

Eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga starptautisko reakciju pret Janukoviču un arī pret Putinu joprojām sauc par pārāk gļēvulīgu un domā, ka Krievija to nekavēsies izmantot.

VAIRA VĪĶE-FREIBERGA, bijusī Latvijas Valsts prezidente: «Tas scenārijs veidojās precīzi tādā veidā, kā es to būtu paredzējusi, ja viņš būtu Krievijas plānots. Un mēs esam nonākuši jau līdz tai fāzei, par kuru es ļoti baidījos, un viņa tagad ir pienākusi, kurā nu jau tiek, kā varētu teikt, par buntavniekiem padarīti tie austrumu un dienvidu reģioni, kas ir vairāk krievvalodīgo apdzīvoti, kur Janukovičam ir savs atbalsts. Notiek, kā angļi saka, zobenu žvadzināšana un draudi, ka šīs Ukrainas daļas tad atdalīsies un, ja tās mēģinās ar varu paturēt Ukrainas teritorijā, tad, protams, nāks viņus glābt un būs pilnīgais atkārtojums no Dienvidosetijas un Abhāzijas varianta Gruzijā. Man šķiet, ka to scenāriju, ko viņi uzrakstīja priekš Gruzijas, viņi ir ļoti gatavi izvilkt atkal no kabatas un izspēlēt atkal no jauna. Un te ļoti būtisku lomu, manuprāt, spēlēs Eiropas Savienības spēja enerģiski nostāties tieši demokrātisko spēku pusē. Manuprāt, viņi pat varētu aicināt šo tagad citādi noskaņoto parlamentu no savas puses balsot par Asociācijas līgumu ar Eiropas Savienību, kā pretstatu tam, ko prezidents Janukovičs neizdarīja. Man šķiet, ja Eiropa uz to viņus aicinātu aktīvi, tas būtu labs žests, ko varētu abas puses spert, lai parādītu, ka te tiek atbalstīti demokrātiskie procesi. Man jāsaka, ka prezidents Obama un ASV ir bijuši, diemžēl, kā jau tas ir bijis vērojams pēdējos gados, tikpat kā neredzami un nedzirdami visā šajā situācijā.»

JAUT. Vai piekrītat tiem, kuri saka, ka Putins tikai gaida, kad beigsies Olimpiāde, lai pēc tam ievestu savu armiju?

«Tas ir ļoti iespējams. Atkal diemžēl.»

JAUT. Un kas jums liek tā domāt?

«Viņa un ne tikvien viņa, bet arī tas periods, kad Medvedevs bija prezidents, tie jau, varētu teikt, spertie soļi gan savā likumdošanā, piemēram, ar savu pienākumu savus tautiešus ārzemēs aizstāvēt, kad ir apdraudēta vai nu viņu drošība, vai viņu intereses. Nu, es domāju, ka ar to formulējumu vien jau pietiek, lai uzskatītu, ka ir ļoti likumīgi, ja var iebrukt Dienvidosetijā un Abhāzijā un, ja paskatās, kāds ir demogrāfiskais profils Donbasā un Krimā, tad... Un, kurā brīdī notikumi svērsies uz vienu vai otru pusi, šeit es uzskatu, ka gan Eiropas Savienības, gan ASV enerģiski paziņojumi un vēstījumi atklāti un slepeni konfidenciāli prezidentam Putinam un viņa anturāžai par to, ka šoreiz varbūt varētu cerēt, ka Eiropa to nepieļaus un ka Amerika to nepieļaus, tas varētu mums palīdzēt izvairīties no tā sliktākā scenārija. Bet ja viņi turpinās gļēvi noraudzīties un pat neprasīt, kā, piemēram, pēc tās vienošanās, ko prezidents Sarkozī panāca toreiz, 2008.gadā Gruzijas jautājumā, ka tiek atvilkti tie Krievijas spēki, un viņi neizpildīja šos solījumus, nu, jā, tad es baidos, ka būs sliktākais scenārijs.»

JAUT. Kāds, jūsuprāt, ir ticamākais notikumu attīstības scenārijs?

«Mēs tiešām tagad esam uz naža asmens. Uz paša naža asmens. Scenāriji ir iespējami vairāki. Prezidenta Janukoviča paša uzvedība te spēlēs lielu lomu. Ja viņš būtu pieņēmis piedāvājumu labprātīgi atkāpties, lai mazinātu spriedzi visā valstī un izvairītos no tālākas, iespējams, vardarbības, un varbūt ar tiesībām doties uz ārzemēm, nevis tikt nosūdzēts Hāgas starptautiskā krimināltiesā, un kaut vai atstājot viņam viņa saraustās bagātības, es nezinu, tādā gadījumā tas varētu būt bijis pozitīvs solis, kas palīdzētu spriedzi mazināt un nodrošināt, ka nav drauds turpmākām militārām sadursmēm.

Bet tas, ka tauta ir gatava mēnešiem ilgi salt un mirkt lietū un arī vispār ziedot savu dzīvību, lai kaut ko mainītu, man šķiet tomēr ārkārtīgi pozitīva zīme, ka šī tauta ir gatava pārmaiņām, kuras tā jau sen ir gaidījusi, uz kurām ir cerējusi jau 2004.gadā un kuras pēc tam viņiem ir radījušas vilšanos gan ar toreizējo oranžo revolūciju, gan, protams, ar 2010.gadā Janukoviča nākšanu pie varas. Ukraiņu tauta ir pelnījusi labākas dienas, pelnījusi labāku pārvaldi, un es tiešām no sirds novēlu, lai viņiem šoreiz izdodas un lai mēs varam tur redzēt sev blakus veidojamies tādu zemi, kas kaut ar grūtībām, tāpat kā mēs to esam darījuši šeit Baltijas valstīs, kas sāka strauji progresēt tieši demokrātiskās pārvaldes izveides virzienā.»

Tikmēr Latvijā ir cilvēki, kas satraucas, kāpēc mūsu valstij vajadzētu uzņemties rūpes par Kijevas nemieros cietušajiem un viņu ārstēšanu, ja reiz mums pašiem trūkst naudas medicīnai. Atbilde ir ne tik daudz medicīniskos kā drošības apsvērumos. Ukrainas ārsti, protams, spēj paši palīdzēt saviem cietušajiem. Lielākā problēma ir tā, ka

cietušie opozicionāri pat slimnīcās nav droši.

Ir bijuši gadījumi, kad tie nolaupīti no ārstniecības iestādēm vai ceļā uz tām piekauti, spīdzināti un bez vēsts pazuduši. Tieši tādēļ Latvija un arī Čehija, Polija, Lietuva, Vācija un citas valstis piedāvā medicīnisko palīdzību ārpus Ukrainas. Nauda šim mērķim netiek ņemta no mūsu Veselības ministrijas budžeta, bet no valdības rīcībā esošiem līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem.