Ar dominējošu balsu vairākumu 4. februārī Eiropas Parlaments (EP) atbalstījis Eiropas Savienības (ES) «ceļa karti» cīņai pret homofobiju un diskrimināciju pēc seksuālās orientācijas*. Eiropas Komisijai (EK) tagad būs jāizstrādā vadlīnijas, lai visās dalībvalstīs tiktu atzītas dažādas ģimeņu formas, netiktu ierobežota vārda un ticības brīvība. EP norādīja, ka cīņai pret homofobiju ir nepieciešama vēl nopietnāka stratēģija nekā līdz šim - līdzīgi kā romu integrācijai vai dzimuma līdztiesību jomā.
«Eiropa vairs nedrīkst samierināties ar homofobiju. Tik daudzi no mums – lesbietes, geji, biseksuāļi, transpersonas un interseksuāļi – pārāk ilgi ir dzīvojuši bailēs. Tās ir bailes uz ielas sadoties rokās, bailes tikt apsaukātiem, bailes tikt izmestiem no mājām, skolām vai darba. Vajadzīga ES rīcība, lai arī mēs varētu baudīt cilvēku pamattiesības, ko visiem iedzīvotājiem garantē ES,» sacīja ziņojuma autore Ulrike Lunačeka (Austrija).
Pret šo rezolūciju balsoja trīs Latvijas deputāti: Roberts Zīle no «Nacionālās apvienības» un Inese Vaidere, Kārlis Šadurskis no «Vienotības». Tagad mēs zinām, ka viņi ir homofobi, jo viņiem nerūp visu cilvēku tiesības. Viņiem rūp tikai heteroseksuāļu tiesības. Ar savu balsojumu šie Eiroparlamenta deputāti no Latvijas nodemonstrēja, ka viņi acīmredzot nekad neaizstāvēs neizsargātu upuri, ja Briselē vai Rīgā vai Maskavā uz ielas agresīvi homofobi sitīs kādu geju, lesbieti vai transpersonu. Viņi drīzāk pamuks ielas otrā pusē un noskatīsies un droši vien aizskries pie odiozā K. Dimitera un V. Lindermana, lai parakstītos par zinātniskas dzimumizglītības aizliegumu arī Latvijā, kā to savā valstī ir izdarījusi Krievija, nosaucot to par «propaganda gomosjatini». Tāds pats homofobs ir arī I. Godmanis, kas balsojumā atturējās. Arī viņš tāpat kā nosauktie Vaidere, Šadurskis un Zīle nekad droši vien neizrādīs drosmi un solidaritāti ar sabiedrības apspiestākajām grupām un baidīsies pat izrunāt vārdu «homoseksuālis», no praidiem turoties lielgabala šāviena attālumā.
Nacionāļi kopā ar Lindermanu
Cilvēktiesību ierobežošanā un naida veicināšanā pret citādāko latviešu brašie «nacionāļi»un «liberāļi» var vienoties arī ar pašu «velnu» - pazīstamo nacionālboļševiku Lindermanu, kas pirms pāris gadiem iniciēja latviešus pazemojošo referendumu par valsts valodu Latvijā.
Tikai pateicoties tādiem atbildīgiem un pilsoniski drosmīgiem EP 397 politiķiem (kas nepadevās baznīcas inspirētās konservatīvo spēku homofobiskās propagandas spiedienam) kā Sandra Kalniete (V) Krišjānis Kariņš (V) un Alfrēds Rubiks (SC), EP šo rezolūciju pieņēma.
Arī Eiropā vēl nav izskausta homofobija un agresīva homofobijas propaganda, kas sekmē to, ka 47% no gejiem, lesbietēm, biseksuāļiem un transpersonām pēdējo piecu gadu laikā izjutuši diskrimināciju vai tikuši aizskarti, bet 26% saskārušies ar fiziskiem uzbrukumiem vai vardarbības draudiem. Latvija nav izņēmums.
Kas ir homofobija un kā tā izpaužas politikā?
Starptautiskos dokumentos homofobiju ierindo vienā rindā ar rasismu, ksenofobiju, antisemītismu un seksismu (sieviešu diskrimināciju). Mūsdienu zinātnē homofobiju traktē kā izvairīšanos no homoseksuāliem cilvēkiem, kā bailes no viņiem, kā aizspriedumus, diskrimināciju, tiesību ierobežošanu vai aktīvu vardarbību pret gejiem, lesbietēm, biseksuāļiem un transpersonām. Homofobijas propaganda zinātnē tiek raksturota kā organizēta sabiedriski politiska darbība, kas pauž negatīvu un neiecietīgu attieksmi pret homoseksuālismu, izplatot ideoloģiju, kas balstās uz seksuālo minoritāšu nosodīšanu, pazemojošu birku uzkarināšanu (stigmatizācija), diskrimināciju. Vēsturē šajā darbībā vistālāk aizgāja nacistiskā Vācija un staļiniskā Krievija, ieslogot koncentrācijas nometnēs un fiziski iznīcinot šos cilvēkus.
Sadzīves homofobijai šai rakstā nepieskaršos, jo tās izpausmes veidus jūs labi redzēsiet un jutīsiet šā raksta komentāros. Vienīgi ir vērts pieminēt homofobiskās retorikas argumentu, ka homoseksuāļu attiecības un laulības neveicinot dzimstību. To sludina arī Krievijas galvenais homofobs Putins. Taču šis apgalvojums ir aplams, jo nevienā valstī, kur ir atļautas viendzimuma laulības, dzimstība nav kritusies, bet tieši otrādi - pieaugusi**.
Homofobija un tās propaganda izpaužas politikā, uzmundrinot un atbalstot sadzīves homofobiju, sabiedrības sašķeltību un neiecietību pret citādo. Latvijā homofobija kā atklāta un slēpta partiju politika ir politiskā spektra abos flangos, gan latviešu, gan krievu pusē. Parasti homofobi ir tie latvieši, kas iracionāli necieš krievus, un tie krievi, kas baidās no latviešiem. Abiem ir bailes no citādākā. Piemēram, «Nacionālajai apvienībai» un «Lindermana partijai - Par dzimto valodu!». Tāpēc gan latviešu, gan krievu labējās partijas vai grupējumi ir vienoti homofobijā. Raivis Dzintars kādā intervijā lepojas, ka Rīgas praidā esot bijis maz politiķu. Demokrātisks politiķis Eiropā par to kaunētos. Taču ne NA līderis. Tā izpaužas viņa un partijas homofobija, jo viņam ir bail nostāties šīs tiesībās apspiestās sabiedrības grupas pusē.
Taču homofobi ir arī ZZS, SC, RP un «Vienotībā». Atcerēsimies kaut vai homofobisko spēku uzbrukumu ministrei Ilzei Viņķelei par dzimumaudzināšanas grāmatu (kas mudina bērnus domāt par dzimumu līdztiesību) izplatīšanu bērnudārzos, kad Ilzes Viņķeles partijas kolēģe Inguna Rībena kopā ar 35 Saeimas deputātiem nosūtīja vēstuli valdībai, lai panāktu diskriminējošas izmaiņas Latvijas dzimumu līdztiesības politikā. Ja kāda partija Latvijā sludina, ka tā ir tikai par «tradicionālām ģimeniskām vērtībām» un par vadoni, stingru roku, kas vadītu valsti, tad tā ir zīme, ka šī ir homofobiska un visa veida sabiedrības minoritātēm, citādi domājošiem naidīga partija. Jo viņi patiesībā uzskata, ka vientuļās māmiņas, tēti, partneri, seksuālās minoritātes nepieder pie tradicionālas ģimenes un tikai «vadonis» var ieviest kārtību Latvijā un visus partnerus, vientuļos, gejus uz lezbietes salikt būros un citādi diskriminēt.
Latvijas vēsturē visatklātāk homofobiju propagandējusi ir LPP, kuras priekšplānā bija pazīstams homofobs Šlesers. Tagad tā ir transformējusies partijā «Gods kalpot Rīgai». LPP 2005. gadā kopā ar Tautas partiju, ZZS, TB/LNNK un JL deputātiem pieņēma seksuālās minoritātes diskriminējošus Satversmes grozījumus, kuri paredz, ka valsts aizsargā un atbalsta laulību savienību tikai starp vīrieti un sievieti. Iepriekš satversmē nebija formulēts šā panta heteroseksuālais raksturs. Tas ļauj tagad homofobiskai propagandai (R. Zīle) sludināt, ka EP 4. februāra rezolūcija nedarbosies Latvijā, jo būs pretrunā ar Satversmi. V. Vīķe-Freiberga, izsludinot šos grozījumus, rīkojās liekulīgi un mierināja sabiedrību, ka grozījumi esot deklaratīvi, kas nevēršoties pret homoseksuālo partnerattiecību iespēju. Ja tas ir tā, kāpēc tad vispār vajadzēja vieglprātīgi grābstīties gar Satversmi? Lai apliecinātu dažu partiju homofobiskās ambīcijas? Šis piemērs demonstrē, ka Latvijā vajadzētu ieviest likumu, kas neļautu vienam Saeimas sasaukumam izdarīt būtiskas izmaiņas Satversmē, ja to neapstiprina nākošā sasaukuma Saeima. Tāda prakse ir spēkā vairākās citās valstīs. Jo citādi ar Latviju atkal var notikt kā 1940. gadā, kad Latviju iekļāva PSRS.
Krievijas ietekme uz homofobisko atmosfēru Latvijā
Krievijas mediji palīdz Latvijā veidot sabiedrisko domu un atstāj ietekmi uz mūsu partiju politiku. Krievijā homofobija ir kļuvusi par valsts politiku, kas uzmundrina sadzīves homofobiju, kas jau liek vilkt paralēles ar fašistiskās Vācijas un PSRS Staļina laika politiku pret seksuālajām minoritātēm un to nosoda visā pasaulē, izraisot arī pasaules politisko līderu boikotu pret Soču Olimpiādi.
Pasaulē pazīstamais Krievijas akadēmiķis Igors Kons raksta***, ka homofobiju veicina pareizticīgo baznīca, padarot homofobiju par sava veida nacionāli reliģisko ideju, saliedējot ap to konservatīvos spēkus un konfesijas ne tikai valstī, bet arī pasaules mērogā. Arī ievērojamais Krievijas TV komentētājs Vladimirs Pozners ir sacījis, ka augstais homofobijas un citu neiecietības formu līmenis Krievijā ir saistīts ar Krievijas pareizticīgo baznīcas «tradīcijām» un ar Krievijas vēsturiskās attīstības īpatnībām, kurām ir raksturīga neiecietība pret citu tautību cilvēkiem, pret citu reliģiju, pret citu ādas krāsu un tai skaitā pret citu seksuālo orientāciju.
Zinot, ka Latvijas pareizticīgie atrodas Maskavas patriarhāta pakļautībā, nav jābrīnās, ka tieši pareizticīgie ir aktīvāko un agresīvāko Latvijas homofobu rindās (piemēram, ar uzbrukumiem praidiem Rīgā, ar parakstu vākšanu referendumiem un citām aktivitātēm).
Nav jābrīnās, ka Krievijas pierobežā- Latgalē, kas atrodas masīvā Krievijas televīzijas un baznīcas ietekmē, tādi Latvijas politiķi kā Rēzeknes pilsētas mērs Aleksandrs Bartaševičs (SC), Rihards Eigims (ZZS) un citi aicina ieviest Latvijā Krievijai analoģiskus likumus, kas aizliegtu vispusīgu un atklātu dzimumaudzināšanu pusaudžu vidū, ko šie politiķi nezinātniski un diletantiski dēvē par «homoseksuālisma propagandu». Tā Krievijas baznīcas pret citādāko vērstā ideoloģija ietekmē Latvijas politiku. Ja kāds vēl nezina, kas ir Krievijas maigā vara Latvijā, tad šis piemērs to uzskatāmi raksturo.
Homoseksuālu cilvēku medības
Krievu publicists Sergejs Medvedevs žurnālā «Forbes»**** raksta, ka homofobija ir vāju, savā seksuālajā orientācijā nepārliecinātu cilvēku pazīme, kas to baidās pazaudēt pirmajā konfrontācijā ar realitāti. Jo vājāka valsts, tās identitāte, jo niknāks ir tās homofobiskais gars. Tā ir kļuvusi par platformu, kas saliedē represīvos varas orgānus un pūļa instinktus. Būt par atklātu antisemītu vai rasistu Krievijā ir mazliet nepieklājīgi, taču būt par homofobu ir normāli, cienīgi un pat patriotiski. Tie, kas 9. maijā Volgogradā līdz nāvei piekāvuši jaunieti, paziņojuši, ka viņi to darījuši patriotisku motīvu vadīti, jo nosistais taču bijis gejs.
Oficiālā valsts politika Krievijā ir sākusi naida karnevālu un homoseksuālu cilvēku medību sezonu (par ko rakstījām arī TVnet pirms nedēļas rakstā «Šokējoši: pirms Olimpiādes parāda, kā Krievijā izrēķinās ar gejiem» http://www.tvnet.lv/zinas/arvalstis/496463-sokejosi_pirms_olimpiades_parada_ka_krievija_izrekinas_ar_gejiem). Krievijā pusgada laikā bijuši fiksēti 26 uzbrukumi homoseksuāliem cilvēkiem, no kuriem 7 beigušies ar cietušo nāvi. Taču policijā nefiksēto uzbrukumu skaits ir nesaskaitāms. Policija arī piedaloties šajās medībās, upurus izvarojot ar šampanieša pudelēm (Kazaņā) vai ar lauzni (Sočos), raksta «Forbes» autors***.
Vai to, kas notiek Krievijā, Latvijā grib redzēt Lindermans, Dzintars, Rībena, Bartašēvičs, Eigims un citi? Gan aktīvi homofobi, gan vienaldzīgi malā stāvētāji? Vai to tiešām vēlas Latvijā redzēt Vaidere, Šadurskis un Zīle, kad balsoja pret EP rezolūciju, kas ierobežotu homofobiju Eiropā? Krievijas ideoloģijas un homofobijas ietekme Latvijā aug, un demokrātiskā valstī to var mazināt tikai ar pārliecinošu pretdarbību. Taču šo politiķu vārdi, darbi un bezdarbība liecina, ka Krievijas homofobijas un neiecietības ugunskuru viņi grib pārnest uz Latviju. Tā ir bezatbildīga politika, kas veicina ne tikai homofobiju, bet arī Krievijas režīma intereses Latvijā, antieiropeisku atmosfēru un sabiedrības šķelšanu vērtīgākos (heteroseksuāļi) un nevērtīgākos (homoseksuāļi) cilvēkos. Vai šādiem tuvredzīgiem politiķiem ir vieta Latvijas Saeimā un Eiropas Parlamentā, vai viņi cer, ka no Krievijas importētā un pašu uzkurinātā homofobija palīdzēs viņiem tur atkal tikt?
* http://www.europarl.europa.eu/sides/getDoc.do?pubRef=-%2F%2FEP%2F%2FTEXT%2BREPORT%2BA7-2014-0009%2B0%2BDOC%2BXML%2BV0%2F%2FLV&language=LV
** Viendzimuma laulības slēgšana ir legalizēta vismaz 16 valstīs (Argentīnā, Beļģijā, Brazīlijā, Kanādā, Dānijā, Francijā, Islandē, Jaunzēlandē, Nīderlandē, Norvēģijā, Portugālē, Spānijā, Dienvidāfrikā, Urugvajā, Skotijā un Zviedrijā). Dažās valstīs viendzimuma laulību var noslēgt tikai atsevišķos apgabalos (Brazīlijā, Meksikā, ASV). Vairāku valstu valdības ir izteikušas gatavību nākotnē viendzimuma laulību legalizēt.
*** Гомофобия как лакмусовая бумажка российской демократии
**** Каминг-аут РФ: как гомофобия стала нашей национальной идеей. http://www.forbes.ru/mneniya-column/tsennosti/241068-kaming-aut-rf-kak-gomofobiya-stala-nashei-natsionalnoi-ideei
