Jāpiebilst, ka tā otra bilde ar mašīnu bija nedaudz citā profilā un nedaudz miglaina.
Uzrakstīju, ko domāju par bildēm
Jā, tas neesot viņš, tas esot viņa brālis. Atsūtīja kādas sešas citas, kurās bija vīrietis, manuprāt, ap 60 gadiem. Šoreiz noklusēju, jo nesapratu, kur viņš dabūjis tik daudz bilžu ar vienu vīrieti, gaidīju, kas būs tālāk.
Viņa stāsts par ģimeni bija domāts,
lai mani iežēlinātu – kā jau sievieti.
Abi vecāki un brālis gājuši bojā Ņūorleānas plūdos. Īsti nesapratu, kāds tur sakars ar Ņūorleānu, ja viņi dzīvoja Austrālijā. Sieva mirusi pirms trim gadiem. Viņam esot tikai meita. Tādam stāstam nu nekādi nenoticēju.
Man arī ir meita, ko viņš nez kāpēc uzreiz sāka saukt par «mūsu» meitu. Saraucu uzacis, bet neko.
Biju izbrīnījusies, jo es viņu neaicināju ciemos. Teicu, ka man nav ne brīvas istabas, ne brīvas gultas. Viņš gulēšot viesnīcā.
Viņš arī pirkšot māju manā pilsētā. Biju ļoti izbrīnījusies. Bet, tā kā es neizrādīju interesi par māju (laikam jau kopīgu), tad viņš, manuprāt, sāka domāt citu variantu, kā dabūt naudu. Es gan nevaru iedomāties, kā, iegādājoties māju, viņš tiktu pie manas naudas, ja es nemaz to nepirktu! Man nemaz nav tādas naudas!
Pa ceļam uz Latviju viņš iebraukšot Āfrikā, kur tēvs viņam ir atstājis lielu īpašumu – benzīntanku, ko viņš vēlāk it kā arī pārdeva par 40 miljoniem dolāru. Nu, nu. Paprasīju, kas par pilsētu, kas par benzīntanku. Internetā atradu, ka tajā pilsētā pārdod gan vienu benzīntanku, bet to sauc citādi un arī cena bija cita. Vēl kas – kā es ieliku meklētājā to benzīntanku, man google izmeta lapu ar dažādām viltus lietām, bet pārsvarā tur bija viltus loterijas, viltus adreses, viltus firmas, bet man nebija pacietības starp tām meklēt minēto benzīntanku, tāpat visu sapratu.
