Gads, kad pievīla savstarpējā starptautiskā uzticēšanās

Dalīties Dalīties E-pasts Drukāt Iesūtiet ziņu Komentāri

Krievijas teritoriālās un politiskās ambīcijas pasaulei 2014.gads atnesa jaunu starptautisko kārtību, savstarpēju valstu neuzticēšanos un draudoša kara šausmas. Pieredzējām, kā pieviļ par drošām uzskatītas tehnoloģijas un bez pēdām pazūd pasažieru lidmašīna, kā uzliesmo bīstama nāvējoša epidēmija. Nācies apzināties, ka ienaidnieks var mitināties tepat kaimiņos - Eiropā izplatījies reliģiskais ekstrēmisms.

FOTO: RIA Novosti/Scanpix

FOTO: LETA

FOTO: LETA

FOTO: LETA

FOTO: ITAR-TASS/ScanPix

FOTO: ITAR-TASS/ScanPix

FOTO: AFP/LETA

FOTO: LETA

FOTO: AP/Reuters/ScanPix

FOTO: RIA Novosti/Scanpix

 

FOTO: AP/Reuters/ScanPix

Maidans - uz Eiropu caur asinīm

Krievijas ietekmes ambīcijas postpadomju telpā bijusi realitāte jau kopš Aukstā kara beigām, tomēr var teikt, ka rožainajā pasaules miera gaismā tikušas novērtētas krietni par zemu. To spilgti pierāda Ukrainas piemērs.

Ukrainas krīzi 2013. gada novembrī aizsāka par prokrievisko dēvētā prezidenta Viktora Janukoviča lēmums neparakstīt Ukrainas-Eiropas Savienības brīvās tirdzniecības un asociācijas līgumu, kas reāli uzskatāms par lielu soli uz priekšu procesā, lai valsts kļūtu par Eiropas Savienības dalībvalsti. Tā vietā prezidents demonstrēja vēlmi meklēt ciešāku sadarbību ar otru Ukrainas lielo kaimiņu - Krieviju. Tas izraisīja korupcijas un birokrātiskās nesakārtotības nomocīto ukraiņu asu pretreakciju. Kijevas neatkarības laukumā sapulcējās simtiem tūkstoši cilvēku, atsakoties to pamest.

Asiņaina izvērsās nakts uz 1. decembri - Kijevas protestētājiem uzbruka milicijas specvienības. Ievainoti tika vairāk nekā trīs simti cilvēku. Neskatoties uz augošo spriedzi, valsts bija nolēmusi pret citādi domājošajiem vērsties ar spēku - Kijevas Administratīvā tiesa pavēstīja, ka protesti Neatkarības laukumā un vēl citās vietās Kijevas centrā uz laiku tiek aizliegti. Maidana dalībnieki nebija iebiedējami - nākamajā dienā protestētāji no Neatkarības laukuma devās uz valdības namu un tika bloķēts «valdības kvartāls», kur atrodas liela daļa administratīvo ēku. Uz Ministru kabineta pagalmu varas iestādes aizsūtīja specvienību «Berkut».

Prezidents Janukovičs tikmēr turpināja ignorēt protestētāju vēlmes - tā vietā viņš 7. decembrī Sočos tikās ar Putinu un panāca vienošanos, kas būtībā nozīmēja atteikšanos no sadarbības ar ES

- Ukraina stāšoties Krievijas izveidotajā Muitas savienībā. Nākamajās dienās mītiņš Kijevā sapulcēja jau pusmiljonu cilvēku, un Kijevas centrā simboliski tika nogāzts PSRS vadoņa Leņina piemineklis.

FOTO: RIA Novosti/Scanpix

Decembra vidū Janukovičs atkal devās uz Krieviju, un Putins pompozi paziņoja, ka Maskava Ukrainai gatava sniegt vairāku miljardu ASV dolāru lielu aizdevumu, kā arī izspēlēja gāzes kārti - tā Ukrainai būšot par trešdaļu lētāka. Ukrainas prezidentu atbalstošā parlamenta vairākuma mēģinājums izlīgt ar tautu bija decembrī pieņemtais likums, kas paredzēja visas līdzšinējās krimināllietas pret protestu dalībniekiem slēgt.

Janvāra otrajā pusē sala spelgonī uz protestiem sapulcējās simtiem tūkstoši cilvēku. Nelielas agresīvāk noskaņoto protestētāju grupas, pārsvarā jaunieši, iesaistījās sadursmēs ar karavīriem, tika aizdedzināti vairāki milicijas autobusi, tika mesti akmeņi un Molotova kokteiļi. Vēl lielākas sadursmes notika, kad drošības iestāžu darbinieki apturēja protesta gājienu uz parlamenta ēku. Bija simtiem ievainoto, un ar aicinājumu izvairīties no vardarbības nāca klajā ANO. Protestētāji pieprasīja ārkārtas prezidenta vēlēšanu sarīkošanu un valdības atkāpšanos. Mēneša vidū Ukrainas parlaments pieņēma virkni likumu, kas būtībā kriminalizēja dalību protesta akcijās. Dažas dienas vēlāk parlaments meklēja kompromisu - daļa antidemonstrāciju likumu tika atcelta.

FOTO: LETA

Kijevā izsludina «antiterorisma operāciju»

Tomēr spriedze Ukrainā neizzuda. 18. februārī Ukrainas Augstākajā radā opozīcijas partijas mēģināja iesniegt pieprasījumu atcelt spēkā esošo Ukrainas konstitūciju un atgriezties pie tās, kas pieņemta 2004. gadā. Prasība tika noraidīta. Kijevas ielās tika sarīkoti protesta gājieni uz parlamenta ēku, kurus bloķēja milicijas automašīnas, - izcēlās ielu kaujas. Ukrainas Iekšlietu ministrija izvirzīja ultimātu pārtraukt nemierus, draudot kārtību ieviest ar likumos paredzētajām metodēm. Savukārt Ukrainas parlamenta priekšsēdētājs paziņoja, ka nekādas sarunas ar opozīciju nav iespējamas, līdz nebūšot pārtrauktas «radikālās darbības», kas izraisījušas asinspirti Kijevas ielās. Opozīcija savukārt pieturējās pie prasības sarīkot pirmstermiņa prezidenta un parlamenta vēlēšanas. Šo notikumu rezultātā Ukrainas varas iestādes izsludināja bēdīgi slaveno «antiterorisma operāciju», un Neatkarības laukumā karavīri pret demonstrantiem vērsās ar ūdens lielgabaliem un trokšņa granātām. Daudzi cilvēki guva nāvējošus ievainojumus. Nemieri izplatījās arī uz citām pilsētām - Ļvovā tika ieņemtas administrācijas ēkas.

Nākamajā rītā valdība paziņoja, ka miruši 10 protestētāji un 9 tiesībsargi. Nemieri turpinājās. Aizsardzības ministrs deva pavēli iesaistīt specvienības darbiniekus «ieroču noliktavu aizsardzībai». Pēcpusdienā mediji jau ziņoja par 25 bojāgājušajiem, bet ievainoto skaits sniedzās tūkstošos.

Mediji rādīja šausminošus kadrus, kā uz cilvēkiem šauj specvienību snaiperi.

Prezidenta un parlamenta pārstāvji opozīciju apsūdzēja cilvēku kūdīšanā uz nemieriem. Ukrainas Drošības dienesta vadītājs izsludināja visas valsts mēroga pretterorisma operāciju. Tikšot iesaistīti arī karavīri. Opozīcija savukārt vēstīja, ka vakarā varas iestādes plāno otro asiņaino uzbrukumu Neatkarības laukumam - demonstrantus aicināja barikādes aizstāvēt.

FOTO: LETA

Saprotot, ka situācija Ukrainā drīz izvērtīsies nekontrolējamā asinspirtī, par ārkārtas vizīti Ukrainā nākamajā dienā paziņoja Krievijas premjerministra vietnieks Dmitrijs Rogozins. Satraukumu pauda arī Eiropas valstu līderi. Savukārt Eiropā tika spriests par sankciju noteikšanu Ukrainas līderiem. NATO un Amerikas Savienotās Valstis asi brīdināja konfliktā neiesaistīt armiju.

Prezidents Janukovičs reaģēja, no amata atceļot bruņoto spēku virspavēlnieku Vladimiru Zamanu. Opozīcija viņu iepriekš slavēja par atteikšanos izmantot spēku pret protestētājiem. Tomēr, šķiet, visas iesaistītās puses saprata, ka risinājums ir jāatrod, tāpēc 19. februāra vakarā opozīcija, Janukovičs un amatpersonas vienojās sākt pamieru un izlīguma sarunas. Nākamajā dienā tika noteikts aizliegums lietot antiterorisma operācijas metodes.

FOTO: LETA

21. februārī ieraksts Ukrainas prezidenta mājas lapā liecināja, ka krīzes noregulēšanas sarunas noslēgušās veiksmīgi. Ukrainas karavīri atgriezās bāzēs, bet Ukrainas bruņoto spēku virspavēlnieks paziņoja par atkāpšanos no amata. Prezidents Janukovičs publiski pavēstīja, ka piekrīt prezidenta pirmstermiņa vēlēšanām, 2004. gada konstitūcijas atjaunošanai, kas atdeva noteicošo varu parlamentam.

22. februārī Austākajā Radā tika sarīkots balsojums, kurā tika nolemts par Janukoviča atlaišanu no amata. Jaunas prezidenta vēlēšanas tika izsludinātas maijā. Pats Janukovičs tikmēr bija aizbēdzis uz Harkovu. Viņš savu atlaišanu neatzina, paziņoja, ka noticis pretlikumīgs valsts apvērsums, un teicās gatavs pienākumu pildīšanu turpināt.

Vēlāk Janukovičs no redzesloka uz laiku pazuda, un savu nākamo preses konferenci, lai nosodītu Ukrainā notiekošo, sasauca nekur citur kā Krievijā.

Ukrainas varas iestādes izdeva orderi Janukoviča arestam saistībā ar viņa lomu vardarbīgajā protestu apspiešanā. Ukraiņi tikmēr pūļos devās aplūkot Janukoviča pamesto lepno villu, kā arī citu amatpersonu pamestos īpašumus, lai savām acīm pārliecinātos, kādā greznībā mituši daudzi korupcijas nomocītās valsts vadoņi.

 

Maidana uzvara nav pa prātam visiem Ukrainā... un arī Krievijā

Brīdis, kad Maidana nemieru situācija Ukrainā šķietami atrisinājās, bija brīdis, kad neapmierinātība ar jauno varu un prorietumnieciskajām noskaņām Kijevā sāka asi izpausties Ukrainas austrumos. Jau februāra beigās sanāksmē Harkovā Ukrainas dienvidaustrumu apgabalu un Krimas deputāti pavēstīja, ka atsaucot Kijevai deleģētās valsts pārvaldes pilnvaras un visu varu savos reģionos uzņemoties paši. Īpašas dusmas austrumu reģionos izraisīja parlamenta lēmums atņemt krievu valodai otras oficiālās valodas statusu.

Krievija izmanto nestabilitāti savā labā

Krimā sākās protesti, prasot pašnoteikšanās tiesības.

26.februārī pret Kijevas jauno valdību noskaņotas bruņotas bandas ieņēma Krimas parlamentu. Virs tā ēkas Simferopolē simboliski tika uzvilkts Krievijas karogs.

Dienu vēlāk Krimas Augstākā padome no amata atcēla Krimas premjerministru un viņa vietā amatā ievēlēja partijas «Krievu vienotība» līderi Sergeju Aksjonovu. Viņš uzreiz pēc tam vērsās ar oficiālu lūgumu pie Krievijas - esot vajadzīga palīdzība Krimā nodrošināt mieru un kārtību.

Dažas dienas vēlāk Krimā pie valdības ēkām un lidostas sāka parādīties zaļās militārās formās tērpti karavīri bez atpazīšanas zīmēm.

Publiski krieviski valodā runājošie «zaļie cilvēciņi» tika dēvēti par Krimas pašaizsardzības vienībām, lai gan bija skaidrs, ka tie patiesībā ir Krimā iesūtītie Krievijas karavīri.

Krievijas prezidents Vladimirs Putins tikmēr tēloja satraukumu un rūpes, 1. martā oficiāli vēršoties pie Krievijas Valsts domes, lai lūgtu atļauju Krimas teritorijā izmantot Krievijas karaspēku. Krimā drīz pēc tam ieradās apmēram 15 000 Krievijas karavīru. Ukrainas armijā tika izsludināta kaujas gatavība.

6. martā Krimas Augstākā padome paziņoja par lēmumu par Krimas Autonomās Republikas pievienošanu Krievijai, kā arī referenduma sarīkošanu šā lēmuma apstiprināšanai. Krievijas karavīru klātbūtnē 16. martā notika starptautiski neatzīts referendums -

gluži neticami «labie» «referenduma» rezultāti rādīja, ka par Krimas pievienošanu Krievijai nobalsojuši gandrīz visi referenduma dalībnieki,

proti, 96,47% Krimā un 96,59% Sevastopolē. Jau nākamajā dienā Krimas parlaments pasludināja neatkarību no Ukrainas un svinīgi lūdza Krieviju to uzņemt tās sastāvā. 17. martā Putins parakstīja dekrētu, kurā atzina Krimas republiku par neatkarīgu valsti, bet dienu vēlāk Kremlī kopā ar Krimas sūtņiem parakstīja līgumu par iekļaušanos Krievijas sastāvā.

Krievijas ambīcijām nav gala

Tomēr ar seno sapni par Krimu Krievijas sastāvā lielvalstij nebija gana. Paralēli Krimas notikumiem saasinājās krīze arī Ukrainas austrumos. Sākās plaši protesti, varas iestāžu ieņemšana un darba paralizēšana Luhanskas un Doņeckas apgabalā.

Krievvalodīgo iedzīvotāju noskaņojumu profesionāli uzkurināja Maskavas iesūtīti diversanti, parādījās «profesionāli» protestētāji.


Īsā laikā plašus apvidus ieņēma Maskavas atbalstīti un apbruņoti kaujinieki, diversanti un Krievijas regulāro vienību karavīri (lai gan Krievija oficiāli joprojām turpina noliegt tās karavīru klātbūtni Ukrainā).

1. martā pamatīgu pasaules satraukumu izraisīja Vladimira Putina lūgums Krievijas parlamentam - ļaut izmantot spēku Krievijas interešu aizsardzībai Ukrainā. Aprīļa sākumā, Krimas iedvesmoti, nemiernieki ieņem valdības un citas stratēģiskās ēkas virknē Ukrainas pilsētu - Doņeckā, Luhanskā, Harkovā. Izskan aicinājumi arī tur rīkot «referendumus» par neatkarību. Aprīļa vidū Ukrainas prezidenta pienākumu izpildītājs paziņo, ka valstī tiek sākta pretterorisma operācija pret prokrieviskajiem separātistiem.

FOTO: ITAR-TASS/ScanPix

17. aprīlī Krievija, Ukraina, ASV un Eiropas Savienība paziņo, ka sarunās Ženēvā panākta vienošanās par soļiem, kā stabilizēt krīzi Ukrainas austrumos. Tomēr sadursmes un provokācijas turpinās, un 22. aprīlī Ukrainas prezidents paziņo par operācijas atsākšanu pret nemierniekiem.

2. maijs atnes traģēdiju Melnās jūras piekrastes pilsētā Odesā - sadursmēs dzīvību zaudē 42 cilvēki, lielākā daļa no tiem ir prokrieviskie aktīvisti. Lielākā daļa no viņiem dzīvību zaudēja, paliekot iesprostoti degošā ēkā pilsētas centrā. Nelaimes iemesls bija prokrievisko aktīvistu un Ukrainas vienotības atbalstītāju sadursmes. Abas puses viena otru apmētāja ar akmeņiem un Molotova kokteiļiem. Pēc visa spriežot, šādā veidā aizdegās ēka, kurā tobrīd atradās daudzi prokrieviskie aktīvisti.

11. maijā pēc neviena neatzītiem «neatkarības referendumiem» pašnoteikšanos pasludina prokrieviskie separātisti Doņeckā un Luhanskā. Maija beigās amatā tiek ievēlēts Ukrainas pašreizējais prezidents Petro Porošenko, tomēr arī viņa samierināšanās centieni nenes daudz rezultātu un asinsizliešana Ukrainas austrumos turpinās. Nemiernieki regulāri saņem ieročus un papildspēkus - kaut gan Krievija oficiāli iesaistīšanos konfliktā noliedz, pierādījumi skaidri rāda, ka tā separātistus apgādā ar ieročiem, nodrošina karavīrus, Ukrainas austrumos ierodas algotņi un militāros un taktiskus padomus sniedz Krievijas specdienestu dalībnieki.

14.jūnijā prokrieviskie separātisti Ukrainas austrumos notriec militāro lidmašīnu, nogalinot 49 cilvēkus. Pieaugot starptautiskajai kritikai, Krievija šķietami demonstrē labo gribu, parlamentam atceļot rezolūciju, kas autorizē Krievijas armijas darbības Ukrainā. Jūnija beigās īstenojas mērķis, kura dēļ sākās protesti Kijevā - Ukraina paraksta asociācijas līgumu ar Eiropas Savienību.

Nāve Ukrainas debesīs

17. jūlijs atnāk kā šoks visai pasaulei. Ukrainas austrumos virs nemiernieku kontrolētajām teritorijām tiek notriekta «Malaysia Airlines» lidmašīna MH17, kas bija ceļā no Amsterdamas. Bojā iet 298 cilvēki, lielākā daļa ir Nīderlandes pilsoņi, tomēr pasažieru vidū ir virknes valstu valstspiederīgie. Daudziem Eiropā un citviet pasaulē tas atver acis par konflikta patieso ietekmi. Piekļuve lidmašīnas avārijas vietai ir teju neiespējama. Izmeklētāji tur nokļūst novēloti, lidmašīnas atlūzas Nīderlandē izmeklēšanas komisijai tiek nogādātas tikai decembrī.

Pēc lidmašīnas avārijas atklāti un starptautiski izskan apsūdzības Krievijai par krīzes izraisīšanu, nelikumīgām ieroču piegādēm nemierniekiem un situācijas apzinātu destabilizēšanu.

Eiropas Savienība, kas iepriekš kavējusies ar praktisku nosodījumu Krievijai, 30. jūlijā līdz ar ASV paziņo par ekonomisku sankciju noteikšanu pret Krieviju.

Krieviju šķietami sankcijas neietekmē. Augusta beigās Krievija pāri robežai bez Ukrainas atļaujas nosūta «humāno konvoju», kurā it kā atrodas humānā palīdzība civiliedzīvotājiem Ukrainas austrumos. Sadursmes starp Ukrainas armijas vienībām un separātistiem turpinās.

FOTO: ITAR-TASS/ScanPix

NATO samitā Ukraina kā ne-dalībvalsts nesaņem praktiskus solījumus, lai spētu stāties pretī Krievijai, un 5. septembrī Ukrainas prezidents Minskā paraksta pamiera līgumu ar nemiernieku pārstāvjiem. Pēcāk separātisti turpina apšaudīt Ukrainas armijas pozīcijas, tomēr oficiāla pamiera laušana neseko. Neskaidrība par situācijas atrisinājumu Ukrainas austrumos saglabājas līdz pat šim brīdim.

 

Vai esam jauna Aukstā kara priekšā?

Attīstoties Ukrainas krīzei, pasaule nonāca jaunā situācijā.

Valstis, kuras līdz šim bija dzīvojušas ilūzijās par mieru un paļaušanos uz starptautiskiem līgumiem, lēnām apzinājās to, ka dažu valstu teritoriālās ambīcijas nekur nav zudušas arī mūsdienās.

Krievija Krimā nodemonstrēja to, ka var ignorēt pat pašas akceptētos līgumus par Ukrainas teritoriālo vienotību un par atteikšanos no teritoriālajām pretenzijām uz šo pussalu. Savukārt ar iejaukšanos un slēpto militāro agresiju Ukrainas austrumos nodemonstrēja savas ilggadējās politikas īsto seju - slēpties aiz propagandas, puspatiesībām un pieņēmuma, ka neviens neko īsti pierādīt nevar.

Šādā situācijā būtiska nozīme ir informācijas objektivitātei un pieejamībai, un šķiet, ka Krievija šajā jomā bija soli priekšā Eiropā, jo ilgus gadus būvējusi propagandas tīklu ar mediju un dažādu organizāciju palīdzību,

radot sev iespējas izraisīt informatīvās telpas jukas arī ārpus pašas robežām.

Savā valstī Kremļa politikai liela piekrišana

Savukārt pašā Krievijā šķietami valda savāda vienprātība. Ideja par krievu tiesību aizsardzību visā pasaulē tur, tā sakot, «aizgāja uz urrā». Prezidents Putins lieliski spēja spēlēt uz savulaik varenās lielvalsts pilsoņu «aizvainotajām» jūtām pret pasauli. Virkne likumu un noteikumu, kā arī Kremļa nesalaužamais mediju kontroles tīkls nodrošināja to, ka cilvēki uz notikumiem Ukrainā un pasaulē raudzījās no «pareizā» skatpunkta. Kamēr Rietumu presē atkal un atkal vērsa uzmanību uz dīvainībām Krievijas mediju darbībā, Ukrainas notikumu atspoguļošanai izmantojot gluži citās vietās filmētus videomateriālus, profesionālos protestētājus, kuri dažādos sižetos par Ukrainu iejutās dažādās lomās, kā arī atklāti selektīvu informāciju.

Krievijā tas plaši neizskanēja - un nav jau īsti arī, kam ziņot, neatkarīgu mediju tur ir maz un tie ir izteikti vājās pozīcijās.

Eiropā pēc Ukrainas krīzes sākuma ilgi valdīja vilcināšanās. Bloka valstis visiem spēkiem centās vairīties no sankciju noteikšanas un attiecību pasliktināšanas ar Krieviju, jo apzinājās, ka tas atstās negatīvas sekas arī uz Eiropas ekonomiku. Tikai lidmašīnas notriekšana Ukrainā un izaicinošā politika galu galā noveda pie sankciju noteikšanas, un arī tās sākotnēji bija vērstas vien pret Kremlim tuvu stāvošām personām un dažām nozarēm.

Pasaules mēroga militāru konfliktu nevēlas neviens. NATO retorika pret Krieviju šā gada laikā kļuvusi arvien asāka, tomēr galvenais aspekts ir tāds, ka Ukraina nav NATO dalībvalsts, tāpēc praktisku militāru palīdzību Ukrainai grūtajā situācijā organizācija vairījusies sniegt.

 

FOTO: AFP/LETA

Mūsdienu agresors - Izraēlu apsūdz kara noziegumos

Gadu desmitiem neatrisinātais konflikts Tuvajos Austrumos no pasaules mediju redzesloka neizzuda arī šajā gadā. Gazas blokāde, asimilācija, būvējot Izraēlas iedzīvotāju apmetnes, - tas viss nāk par labu ekstrēmi noskaņotajiem spēkiem palestīniešu pusē.

Kad jūlijā ekstrēmisti nolaupīja un nogalināja trīs Izraēlas pilsoņus - pusaudžus, drīz vien sekoja atbildes slepkavība - tika nogalināts pusaudzis arī palestīniešu pusē.

Paziņojot, ka tās mērķis ir pārtraukt Izraēlas apšaudīšanu ar raķetēm no Gazas joslas, pasaulē vismilitarizētākā valsts Izraēla nekavējās demonstrēt savu neapšaubāmo militāro pārspēku. Tika sākta nesamērīga ofensīva pret Gazas joslu «Nesatricināmā klints» - raķešu triecienos un uzbrukumos no zemes Palestīnā tika sagrauti nami, izpostīta uz starptautisku atzīšanu cerošās valsts jau tā vājā infrastruktūra.

Septiņu nedēļu laikā Izraēla Gazas joslā nogalināja vairāk nekā 2100 palestīniešu. Salīdzinājumam: Izraēlas pusē kauju laikā krita tikai 70, pārsvarā karavīri.

FOTO: AFP/LETA

Trieciens ANO skolai Gazā

Viena no šokējošākajām ofensīvas epizodēm bija, kad Izraēlas mīnu šāviņš eksplodēja Apvienoto Nāciju Organizācijas izveidotā skolā Gazā, dzīvību zaudēja 15 cilvēki. Izraēla atzina, ka šāviņu raidījusi, tomēr tas esot bijis nejaušs trāpījums, tāpēc tā nekādi cilvēku nāvē neesot vainojama.

Starptautiskā cilvēktiesību organizācija «Amnesty International» decembra sākumā atzina, ka Izraēla šajā vasarā «pastrādājusi kara noziegumu, kas jāizmeklē».

Tika uzsvērts, ka 50 karadarbības dienās tika nogalināti «vismaz 2143 palestīnieši, no kuriem 70% bija mierīgie iedzīvotāji».

«Amnesty International» paziņoja, ka pēdējās četras operācijas dienas ir klajā pretrunā starptautiskajām tiesībām. Šajā laikā Izraēla intensīvi apšaudīja daudzstāvu ēkas. «Visi pierādījumi, kas mums ir, liecina, ka šī plaša mēroga iznīcināšana veikta tīšām un bez militāra attaisnojuma,» izteicās «Amnesty International» direktors Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā Filips Luters.

«Gan fakti, gan Izraēlas armijas pārstāvju paziņojumi tolaik liecina, ka uzbrukumi bija kolektīvs sods Gazas iedzīvotājiem un tika plānoti tā, lai iznīcinātu viņu jau tā nedrošos iztikas līdzekļus,» norādīja Luters.

Viena no iznīcinātajām ēkām bija tirdzniecības centrs Rafahā. Tajā atradās lielveikals, klīnika un biroji. Ēkā strādāja simtiem cilvēku. Izraēla apgalvoja, ka vienā no ēkām atradies «Hamas» komandcentrs.

Izraēla ir atteikusies sadarboties ar komisiju, jo tā esot pārlieku naidīga pret Izraēlu.

Izraēla gadu desmitiem pretojusies palestīniešu pašnoteikšanās vēlmei. Tomēr konflikts pamazām iegūst jaunas aprises - viena valsts pēc otras atzīst Palestīnas valstiskumu. Palestīna šajā laikā pievienojusies virknei starptautisku organizāciju. Palestīnas valstiskumu atzinušas jau vairāk nekā valstis, tomēr izņēmums bijusi ietekmīgā ASV un arī Eiropa. Pēdējā gada laikā arvien skaļāk jautājums par Palestīnas atzīšanu izskan arī Eiropas valstu varas gaiteņos. Oficiāli šogad Palestīnu, sekojot Islandes piemēram, atzina Zviedrijas parlaments. Aicinājumu valdībai atzīt Palestīnu izteicis arī Portugāles parlaments. Simboliskā balsojumā par neatkarības atzīšanu decembra sākumā nobalsoja arī Francijas likumdevēji, tomēr oficiālās diplomātiskās attiecības šis balsojums neietekmēšot. Decembrī notika izšķirošs balsojums - Eiropas Parlaments ar ievērojamu balsu pārsvaru «principā» atbalstīja Palestīnas valsts atzīšanu, lai arī tā ir mīkstināta sākotnējās rezolūcijas versija, kurā dalībvalstis tika aicinātas bez nosacījumiem atzīt Palestīnas valsti.

Saprotams, ka Palestīnas mērķis ilgtermiņā būtu oficiāla atzīšana ANO, tomēr šo lēmumu, izmantojot savas veto tiesības, gatava bloķēt Izraēlas galvenā sabiedrotā ASV.

 

Jauns kolektīvais ienaidnieks - «Islāma valsts»

Viņu varā krīt teritorija pēc teritorijas. Šobrīd «Islāma valsts» (ISIL) kontrolē plašas teritorijas no Sīrijas ziemeļiem līdz Irākas austrumiem. Jūnija beigās radikālie islāmisti šajās teritorijās pasludināja «kalifātu» -

viņu mērķis ir panākt, lai dzīve šajā «kalifātā» noritētu pēc stingrākajām sunnītu viduslaiku paražām. Un jāpakļaujas šai kārtībai ir visiem - pretējā gadījumā draud nāve.

Plašs tīkls

Pašpasludinātās «Islāma valsts» filiāles darbojas arī Lībijas austrumos, Ēģiptē un citos Tuvo Austrumu, Ziemeļāfrikas, Dienvidāzijas un Dienvidaustrumāzijas reģionos.

Apvienoto Nāciju organizācija ISIL uzskata par atbildīgu smagos cilvēktiesību pārkāpumos, «Amensty International» ziņo par ISIL kaujinieku veiktām liela apmēra etniskajām tīrīšanām. Grupējumu par teroristisku atzinusi ANO, Eiropas Savienība, ASV, Austrālija, Apvienoto Arābu emirāti un virkne citu valstu.

ISIL pirmsākumi meklējami jau 1999. gada formējumos, kas vēlāk pārtapa «al Qaeda» šūniņās. Pēc starptautiskā iebrukuma Irākā 2003. gadā tā biedri turpināja darboties kā nemiernieku kustību dalībnieki. 2006. gadā šiem nemierniekiem pievienojās sunnītu nemiernieku grupējumi un pamazām izveidojās organizācija «Islāma valsts». ISIL mērķi ir ambiciozi, vispasaules kalifāta ietvaros viņi aicina musulmaņus cīnīties par sunnītu islāmiskās valsts izveidi plašā reģionā, kas aptver Sīriju, Jordāniju, Izraēlu, Palestīnu, Libānu, Kipru un pat teritorijas Turcijā.

Rietumu pasaules iedzīvotāji «Islāma valsti» kā bīstamu agresoru ieraudzīja, kad citu pēc cita kaujinieki nolaupīja Rietumu žurnālistus un labdarības organizāciju darbiniekus, kuriem vēlāk brutālā veidā nocirta galvu.

Šausminošie video tika ievietoti arī vietnē «Youtube». Scenārijs bija viens: cilvēks tiek nolaupīts, par to tiek paziņots publiski, izvirzīts ultimāts viņa pārstāvošās valsts vadībai un dots laiks tā izpildei. Tā kā prasības ir utopiskas, seko asiņains video, kurā nolaupītajam rietumniekam tiek lēni un mokoši ar parastu nazi nogriezta galva. Šo valstu mediji un lasītāji ar šausmām katru reizi sagaidījuši traģisku situācijas iznākumu.

«Islāma valsts» darboņi apelē pie tā, ka musulmaņiem savās vēsturiskajās teritorijās jāievēro stingrie šariata likumi un islāma vērtības, kādas bija spēkā vēl viduslaikos. Viņi izsludinājuši vispasaules kalifātu - tā ir «vienas valsts» ideja, ka musulmaņiem visā pasaulē jādzīvo teokrātiskā valstī «kalifātā», kura vadībā atrastos islāmistu reliģiskā kliķe un viens vadonis «kalifs», kurš uzskatāms par pravieša Muhameda pēcteci. Radikālāk noskaņotās islāma organizācijas uzskata, ka šāds kalifāts varētu pārņemt visu pasauli, gāžot ideoloģisko pretinieku - rietumvalstu valdības.

Lielākais uztraukums par ISIS piekritējiem rietumvalstīs

ISIS sludinātāji aktīvi izmanto mūsdienu sociālos tīklus, lai vervētu piekritējus savām idejām. Un šī vervēšana veiksmīgi notiek arī Eiropas valstīs un citviet pasaulē.

Karot uz Sīriju un Irāku devušies simtiem radikāļu no Eiropas - daudzi no šim musulmaņiem dzimuši un auguši Rietumvalstīs. Un tas rada pastiprinātu bīstamību, viņiem, radikālo ideju iedvesmotiem, atgriežoties savās dzimtajās valstīs. Austrālija kļuvusi par vienu no valstīm, kura saviem pilsoņiem ar likumu aizliegusi doties uz Sīriju.

Pirmie uzlidojumi

Augustā pirmā pret «Islāma valsti» vērsās ASV, veicot vairākus uzlidojumus ISIS pozīcijām. Pēcāk cīņai ar ISIS tika izveidota aptuveni 60 pārsvarā Rietumu un arābu valstu starptautiska koalīcija. Militārā vēršanās pret ISIS bijusi pārsvarā ar gaisa uzlidojumu palīdzību, tomēr koalīcija kopīgi strādā arī pie tā, lai apturētu ārvalstu karotāju došanos uz konfliktu zonu, sarautu džihādistu finansējuma kanālus un grautu ietekmīgo ISIS «zīmolu» un ietekmi sociālajos medijos.

 

FOTO: AFP/LETA

Kā Holivudas grāvējā - pasauli pārbiedē epidēmija

Neapturams un nāvējošs - 2014. gadā Āfrikas valstīs savu uzvaras gājienu sāka Ebolas vīruss. Pirmais inficēšanās gadījums tika konstatēts Gvinejā 2013. gada decembrī. Gada laikā no bīstamās kaites mira ap septiņiem tūkstošiem cilvēku, bet inficējās vairāk nekā 18 tūkstoši.

Visnežēlīgāk Ebola plosījusies Libērijā - vairums mirušo un inficēto ir tieši no šīs valsts. Nāves un inficēšanās gadījumu skaita ziņā Libērijai seko Sjerraleone un Gvineja. Pa vairākiem letāliem iznākumiem ir arī Nigērijā, Mali un ASV. Bet inficēšanās gadījumi, kam sekojusi atlabšana, reģistrēti arī Senegālā un Spānijā.

FOTO: LETA

Slimībai vēršoties plašumā, pasaule, šķiet, novēloti apjauta, ka mūsdienās novērst šāda veida epidēmijas uzliesmojumu ir teju neiespējams uzdevums - valsti ar valsti savieno attīstīta infrastruktūra.

Dienas laikā ar Ebolu slims pacients var atlidot uz Eiropu vai Ameriku un tikties ar simtiem cilvēku, nemaz nenojaušot, ka izplata nāvējošu slimību.

Reaģēt nācās ātri - valstis noteica ceļošanas ierobežojumus un lidostās tika noteiktas pastiprinātas pārbaudes.

Decembra sākumā PVO vadītāja publiski atzina, ka organizācija saistībā ar Ebolas izplatību pieļāvusi daudz kļūdu un uz uzliesmojumu atbildējusi pārāk lēni. Veselības aprūpes sistēmas Gvinejā, Libērijā un Sjerraleonē pēc epidēmijas esot pilnībā sagrautas.

Jau pirms epidēmijas sākuma šajās trīs valstīs uz katriem 100 000 iedzīvotāju bija tikai viens vai divi ārsti,

pie tam šis skaits vēl strauji samazinājās, kad 600 veselības darbinieki paši inficējās ar vīrusu.

Pašreizējā Ebolas vīrusa uzliesmojumā mirstības rādītājs ir 76%. Vakcīnu pret to nav, tāpēc nekavējoties tika sākti paātrināti pētījumi un radīti visai veiksmīgi eksperimentāli medikamenti, kas var palīdzēt jau inficētajiem un palielināt viņu izredzes uz izdzīvošanu.

Ciņa ar bīstamo ligu turpinās, taču galvenais secinājums ir viens: vispasaules veselības sistēma ne tuvu nav tik spēcīga, lai spētu pasargāt šādu epidēmiju gadījumos.

Ebolas izplatība aktualizējusi daudzus jautājumus par nepieciešamību uzlabot pasaules valstu spēju laicīgi un efektīvi reaģēt epidēmijas briesmu gadījumos.

 

Mūsdienu mistērija - bez pēdām pazūd lidmašīna

8. martā pasauli apceļoja ziņa, ka gaisa kontroles dienesti zaudējuši kontaktus ar «Malaysia Airlines» reisu 370, kurā atradās 239 cilvēki. Lidmašīna sestdienas pusdienlaikā pacēlās no Kualumpuras lidostas un stundu vēlāk pazuda no radaru ekrāniem. Savu galamērķi Pekinu lidaparāts tā arī nesasniedza.

Lidmašīnā atradās 227 pasažieri no 14 pasaules valstīm un 12 apkalpes locekļi. Nebija ne trauksmes signāla, ne paziņojuma par kādām tehniskām likstām vai sliktiem laika apstākļiem.

Tika sākta plaša meklēšanas operācija, kas vēlāk izvērtīsies par pasaules vēsturē dārgāko.

Taču pārsteidzošā kārtā meklējumi no gaisa, zem ūdens, ar visdažādāko moderno tehnoloģiju palīdzību izrādījušies neveiksmīgi. Lidmašīnas raidītāji klusē, un skaidrības par liktenīgā reisa «MH370» likteni nav līdz šai dienai.

Laika gaitā tika izvirzīta virkne teoriju par lidmašīnas likteni. Tika pieļauts, ka lidmašīna nolaupīta. Kad atklājās, ka divi no pasažieriem ceļojuši ar viltotām pasēm, tika izvērtēta terorisma versija, kas ne pie kā nenoveda. Izskanēja arī minējumi par pilota pašnāvību, negaidītu aizdegšanos, pēkšņām tehniskām problēmām un citi. Ņemot vērā lidojuma trajektorijas varbūtēju maiņu, tika pētīts, cik tālu un kādos virzienos lidmašīna varēja aizlidot.

Aprīļa sākumā glābēji zaudēja cerības, ka lidmašīnas melnās kastes signāls vēl varētu darboties, tomēr meklēšana turpinājās visa 2014. gada garumā.

Nozīmīgākās aviokatastrofas 2014. gadā:

  • Irānas galvaspilsētā Teherānā 10. augustā nogāzās iekšzemes reisa pasažieru lidmašīna ar 48 cilvēkiem, bojā gāja 39 cilvēki. Tehniskas problēmas lidmašīnu piemeklēja jau uzreiz pēc pacelšanās - lidmašīna sasvērās, zaudēja augstumu un nogāzās apdzīvotā rajonā, kur pēc ietriekšanās zemē aizdegās.
  • 24. jūlijā Mali sliktos laika apstākļos nogāzās «Air Algerie» lidmašīna, kurā atradās 116 cilvēki. Bojā gāja visi. Vairums bojāgājušo - 51, bija Francijas pilsoņi. Lidmašīna no radaru ekrāniem pazuda aptuveni stundu pēc pacelšanās no Burkinafaso galvaspilsētas lidlauka, pilotam pirms tam paziņojot, ka slikto laika apstākļu un vētras dēļ tiks mainīts lidmašīnas kurss.

FOTO: AP/Reuters/ScanPix

  • 23. jūlijā Taivānā ceļā uz Pengu salu avarēja «TransAsia Airways» iekšzemes reiss, kurā atradās 58 cilvēki. Lidmašīna slikto laika apstākļu dēļ mēģināja veikt avārijas nosēšanos, taču avarēja, ietriecoties dzīvojamajā ēkā. Bojā gāja 47 cilvēki.
  • 17. jūlijā virs Ukrainas nemiernieku kontrolētajiem reģioniem valsts austrumos tika notriekta «Malaysia Airlines» lidmašīna, kurā atradās 298 cilvēki. Izdzīvojušo nebija.
  • 14. jūnijā nemiernieki Luhanskā, Ukrainas austrumos notrieca militāro lidmašīnu, kurā atradās 49 cilvēki. Bojā gāja visi.
 

Eiropā sāk apšaubīt gadsimtiem seno kārtību

2014. gads atnesa vēsturisku balsojumu Apvienotajā Karalistē. Pēc 307 gadus ilgušas ūnijas Skotijas un Anglijas starpā neatkarības aktīvisti bija izcīnījuši balsojumu, kura laikā Skotijas iedzīvotājiem bija jāatbild: palikt kopā ar Lielbritāniju vai iet pašiem savu ceļu un kļūt par neatkarīgu valsti.

Lai gan kampaņa un balsojums notika demokrātiskā gaisotnē, Lielbritānijas politiķi skotu «paturēšanai» lika lietā visdažādākos ieročus, - tika apšaubītas neatkarīgās Skotijas tiesības paturēt vienoto valūtu - mārciņu, Eiropas Savienības vadība brīdināja, ka neatkarības pasludināšana nozīmētu izstāšanos no organizācijas un uzņemšana atpakaļ varot būt gausa, grūta un pat neiespējama.

Izšķirošais balsojums notika 18. septembrī. Par palikšanu Lielbritānijas sastāvā nobalsojuši 2 001 926 vēlētāju jeb 55,30%, bet par Skotijas neatkarību balsoja 1 617 989 vēlētāji jeb 44,70%.

Ņemot vērā referenduma ciešo iznākumu, kā arī pirms neatkarības balsojuma izteiktos solījumus,

Lielbritānija Skotijai, kas jau pirms tam baudīja visai plašu autonomiju un 1999. gadā ieguva pati savu reģionālo parlamentu, piedāvājusi virkni pašnoteikšanās iespēju visdažādākajās jomās gan politiski, gan ekonomiski.

Skotijas gadījums raisa cerības Katalonijā

Britu salās notiekošais guva plašu rezonansi citā Eiropas galā, kur ziņas iespējamo neatkarību atrada dzirdīgas ausis Spānijas reģionā Katalonijā, kur jau gadiem plašumā vēršas neatkarības kustība. Katalonijai ir autonoma Spānijas apgabala statuss. Tas jau vēsturiski bijis tendēts uz neatkarību un bijuši vairākkārtēji mēģinājumi izveidot neatkarīgu valsti. Kopš 1979. gada Katalonijai ir sava valdība, bet 2006. gadā tā panāca lielāku ekonomisko autonomiju. Katalonieši savai valodai izcīnījuši oficiālas valodas statusu, kā arī atzinumu, ka spāņi un katalonieši ir dažādas nācijas.

Katalonija ir viena no Spānijas ekonomikas citadelēm, tāpēc daudzi vietējie ir nemierā, ka viņu ieņēmumi tiek pārdalīti arī ar citiem Spānijas reģioniem, sevišķi laikā, kad sāka izpausties ekonomiskā krīze.

Katalonijā uzvirmoja idejas, ka viņi ar saviem ieņēmumiem spiesti maksāt par spāņu bezatbildīgo ekonomisko saimniekošanu. Katalonija ir rūpnieciski attīstīts reģions, kurā ir attīstīta autobūve, farmācija un tekstilrūpniecība.

Jau vairākus gadus Katalonijā notiek plašas demonstrācijas, pieprasot pašnoteikšanās tiesības. 2013. gada janvārī Katalonijas reģionālais parlaments apstiprināja tā dēvēto «neatkarības deklarāciju», kuras mērķis bija pavērt ceļu pašnoteikšanās referendumam. 2014. gada martā Spānijas Konstitucionālā tiesa lēma, ka novembrī plānotais referendums ir pretrunā valsts konstitūcijai. Aprīlī šādu scenāriju noraidīja arī nacionālajā parlamentā. Katalonijas neatkarības atbalstītāji meklēja citus ceļus savas gribas paušanai - septembrī Katalonijas premjerministrs Artūrs Mass paraksta dekrētu, ka neatkarības referendums novembrī notiks, lai gan nebūs juridiski saistošs. Referendumā piedalījās aptuveni divi miljoni no 5,4 miljoniem balsstiesīgo reģiona iedzīvotāju, un vairāk nekā 80% balsoja par to, ka reģionam būtu jābūt neatkarīgam.

Saistība ar Latviju

Demonstrācijas un manifestācijas Katalonijā šogad notikušas ļoti emocionālā gaisotnē. Katalāņi uzstāj, ka viņiem ir tādas pašas tiesības lemt savu likteni kā jebkurai citai tautai, un paralēles daudzi vilka tieši ar Latviju. 11. septembrī pēc Baltijas ceļa piemēra Katalonijā rokās sadevās simtiem tūkstoši iedzīvotāju. Augstā godā Katalonijā tika celts arī latviešu komponists Mārtiņš Brauns, kura «Saule, Pērkons, Daugava» katalāņu versijā pieņemta par Katalonijas oficiālo neatkarības himnu.

 

Vai sabruks Eiropas Savienība?

Eiropas Savienība (ES) ne tuvu nav ideāla. Cēlajam mērķim par pārvietošanās brīvību un tiesībām strādāt jebkurā ES dalībvalstī ir daudz negatīvo pušu, valstis nomoka birokrātija un daudzu turīgo valstu iedzīvotāji sāk apsvērt, vai ieguvumu no dalības ES tiešām ir vairāk nekā trūkumu.

Viena no šādām valstīm ir Lielbritānija.

Premjerministra Deivida Kamerona solījums sarīkot referendumu par dalību Eiropas Savienībā pabalstu tūrisma nomocītajā valstī atrada daudz dzirdīgu ausu.

Lielbritānija līdzīgi kā citas turīgās Eiropas valstis saskārušās ar skarbo realitāti - valsti pārpludina cittautiešu pūļi no trūcīgākajām ES dalībvalstīm, kas tur ieradušies labākas dzīves meklējumos. Ar to vēl nav gana - masu mediji ar pārsteidzošu regularitāti ziņo par nekaunīgajiem imigrantiem, kas negrib pat strādāt - viņi atraduši veidus, kā, izmantojot sociālo pabalstu sistēmu, Lielbritānijā dzīvot, cepuri kuldami, uz «strādīgo angļu rēķina». Īpaši plaši publiski zākāti romu tautības ieceļotāji.

Vēl viens imigrācijas negatīvais aspekts - noziedzība.

Skaidrs, ka ekonomiskie imigranti nenāk no labvēlīgākajiem sociālajiem slāņiem arī pašu dzimtajās valstīs, tāpēc viņi Lielbritānijā bieži iekuļas nepatikšanās - zog, nodarbojas ar vandalismu un citādi izpaužas ne tajā pozitīvākajā garā.

FOTO: RIA Novosti/Scanpix

Un kas ir pats ļaunākais? Lielbritānijas iespējas ierobežot šādu indivīdu atrašanos pašu valstī ierobežo Eiropas Savienības direkcijas. Darbaspēka brīvas pārvietošanās princips ir viens no šīs organizācijas pīlāriem, un augstas ES amatpersonas brīdinājušas Lielbritāniju pat nemēģināt šīs ES pilsoņu tiesības ierobežot.

Tas un citi faktori Lielbritānijā vēl vairāk uzjundījuši atbalstu referendumam par iespējamo izstāšanos no Eiropas Savienības. Eiroskeptiskie politiķi to sola sarīkot 2017. gadā.

Zaļkalna un pusaudzes meklēšanas sāga

Šogad imigrācijas kontekstā Lielbritānijā skaļi izskanēja arī Latvijas vārds. 28. augustā pazuda britu pusaudze Alise Grosa. Meiteni meklēja nedēļām ilgi. Viņas meklēšanas operācija izvērtās par lielāko kopš teroraktiem Londonā. Drīz vien britu medijos parādījās latvieša Arņa Zaļkalna vārds - videonovērošanas kameras Londonā netālu no kanāla bija nofilmējušas Alisi, un drīz vien pēc viņas parādīšanās video bija redzams arī kāds uz velosipēda braucošs vīrietis, kurš tika identificēts kā Zaļkalns.

Latvietis pats bija mistiski pazudis kopš 3. septembra, neizmantoja ne savu bankas karti, ne telefonu. Britu policija viņu sākotnēji meklēja nopratināšanai, taču tad atklājās viņa kriminālā pagātne - Zaļkalns 90. gadu beigās nežēlīgi noslepkavojis savu sievu, bet vēlāk, jau dzīvojot Lielbritānijā, viņu apsūdzēja par 14 gadus vecas meitenes sazāļošanu un nepiedienīgu uzmākšanos. Vēlāk gan apsūdzības meitene atsauca. Oktobra sākumā Zaļkalns tika atrasts pakāries Bostonas muižas parkā. Līķis jau bija sadalīšanās stadijā un tur atradies sen. Tas bija netālu no vietas, kur izmeklētāji atrada arī mirušo Alisi. Izmeklēšana joprojām turpinās, un jautājumu pusaudzes slepkavības lietā ir daudz.

Zaļkalns uz Lielbritāniju pārcēlās drīz pēc iznākšanas no cietuma Latvijā.

Un britu medijos un politikas gaiteņos tas lika ar jaunu joni diskutēt par to, kāpēc šāda cilvēkā nonākšana Lielbritānijā netika aizkavēta, kāpēc viņš netika pastiprināti uzraudzīts.
 

Traģiskas nelaimes - prāmis Dienvidkorejā, traģiskākais raktuvju negadījums

2014. gads nav aizritējis bez traģiskām nelaimēm pasaulē. Lūk ieskats dažās no tām:

  • 22. marts. Apgāžoties laivai Ugandā, dzīvību zaudē vairāk nekā 250 cilvēki.
  • 16. aprīlis. Dienvidkorejā dienvidu piekrastes tuvumā nogrimst prāmis «Sewol», uz kura bija 476 pasažieri un apkalpes locekļi. Izglābti tika tikai 174 cilvēki. Vairums bojāgājušo bija bērni. Kad prāmis sasvērās, apkalpe ļoti novēloti pieņēma lēmumu par evakuāciju. Novembrī avarējušā kuģa kapteinim tiesa piesprieda 36 gadu cietumsodu.
  • 13. maijs. Raktuvēs Turcijas pazemē notiek sprādziens un izceļas ugunsgrēks. Dzīvību zaudē 238 kalnrači, un tas kļūst par traģiskāko šāda veida nelaimi valsts vēsturē.
  • 13. decembris. Tanganjikas ezerā Kongo Demokrātiskajā Republikā apgāžas un nogrimst pasažieru kuģis - ir bažas par simtiem bojāgājušo. Amatpersonas paziņoja, ka atrastas 129 cilvēku mirstīgās atliekas, bet 232 izglābti. Saskaņā ar aplēsēm, kuģī atradās ap 500 pasažieru.
Uz augšu