Kas jāzina, stādot ābeles

FOTO: Lita Krone/LETA

Jau atkal klāt laiks, kad dārzos ābeļu zaru rokas slīgst lejup, nespēdamas noturēt gardo nastu – ābolus. Līdz pat pirmajām salnām ilgs šo sārto, zaļo, dzelteno, strīpaino nebēdņu laiks – tie paukšķēdami kritīs zemē, pārplīstot un gaidot, kad to mīkstumā iecirtīsies nepacietībā degošie kārumnieku zobi, raksta www.darznica.lv. Katrā dārzā atradīsies vieta kādai ābelei-sirmmāmiņai, grūti pat iedomāties tādu māju, kuras pagalmā neaugtu šis kociņš, ar kuru katram no mums vismaz bērnībā ir bijušas īpašas attiecības. Cik reižu kā bērni esam krituši kārdinājumā šo sulīgo augļu dēļ, cik sētu pārkāpts, lai tos iegūtu, un cik brāzienu par to dabūts, kas izsāpēti, apķerot raupjo ābeles stumbru!

Ābele (Malus domestica) ir plaši pazīstams rožu dzimtas augs ar milzīgu šķirņu daudzveidību. Botāniķi lēš, ka visā pasaulē ir ap 20 000 ābolu šķirņu, no kurām tikai dažas nonāk veikalu plauktos. Mūsu pašu ābols-sārtvaidzītis, visticamāk, radies dabiski krustojoties dažādām šķirnēm, pie kurām pieder arī savvaļā mežos un krūmājos augošā mežābele (Malus sylvestris). Jaunākie ģenētiskie pētījumi ir atklājuši, ka ābeles senči varētu būt arī Āzijas mežābele (Malus sieversii) un Kaukāza ābele (Malus orientalis). Šīs trīs savvaļā augošās ābeles ir sakrustojušās ļoti senā pagātnē Eiropā; sekojot pa ābolu senču pēdām, tās aizved līdz akmens laikmetam. Sākotnējā ābeles dzimtene varētu būt Āzija, kā un kad tā nokļuva Eiropā, nav precīzi zināms. Iespējams, tas notika pa tirdzniecības ceļiem, kā arī tāpēc, ka ābolam jau kopš senseniem laikiem tiek piedēvētas mūžu pagarinošas īpašības. Pirmo reizi, domājams, ābeli iestādīja reģionā starp Melno un Kaspijas jūru, arī arheoloģiskajos izrakumos pie Šveices ezera atklātas apmetnes, kurās atrastas pārakmeņojušās ābolu atliekas. Turklāt āboli bija iemīļots auglis seno grieķu un romiešu virtuvēs. Romieši bija kultivējuši jau 23 šķirnes, taču visvairāk ābolu šķirņu radās gan krietni vēlāk – 18. un 19. gadsimtā.

Mūsdienās jaunas ābolu šķirnes iegūst, apzināti krustojot vēlamos mātes augus. Eirāzijas kultūras telpā ābolam ir būtiska nozīme gan kā mīlestības, seksualitātes, auglības un dzīvības simbolam, gan kā varas, bagātības un atzīšanas simbolam. Ābolu var sastapt dažnedažādās pasakās, tas ir nozīmīgs mitoloģijas un rituālu atribūts. Mākslā ābolam ir noteikta simboliska nozīme, kas ir cieši saistīta ar kontekstu, kādā tas ir attēlots. Tāpat ābols ir sens zemeslodes simbols un no sākta gala ir «piederējis» mīlestības un auglības dievietēm – Babilonā tā bija Ištara, grieķiem – Afrodīte un ģermāņiem – Iduna.

Ābeli dārzos dēsta divu iemeslu dēļ – gan tās gardo augļu dēļ, gan kā kultūraugu, lai tās krāšņā pavasara ziedu rota un bagātīgā, košā rudens ābolu raža priecētu acis. Tautā āboliem un ābelei tiek piedēvēta arī ārstniecības auga slava, taču galvenokārt mūsdienās Eiropas mērenajos reģionos ābols ir viens no svarīgākajiem augļiem, kuru ēd ne tikai svaigā veidā, bet arī pārstrādā kaltējot, gatavo ābolu ievārījumu, marmelādi, kompotus, kā arī no tā ražo sulas, etiķi un iegūst pektīnu. Ābeles koksne ir cieta, ilgi uzglabājama un viegli svēdraina. To izmanto mēbeļu un kokgrebumu izgatavošanā.

Ņemot vērā to, ka ābelēm, kā jau minēts, ir neskaitāmas šķirnes, gandrīz katrai vietai dārzā ir iespējams atrast piemērotu kociņu, kaut arī pārsvarā ābeles ir iecienījušas saulainas, bet ne atklātai saulei nolemtas vietas. Tā kā ābeles ir ziemcietīgas un spēj izturēt līdz -20 grādu salu, bet vasarā 25 līdz 30 grādu karstumu, tās ir ideāli piemērotas Latvijas laikapstākļiem, un tās to ir pierādījušas gadu simtu laikā. Lai koks augtu ražens un dotu augļus, svarīgi ir ābeles nodrošināt ar nepieciešamajām barības vielām. Pavasarī vislabāk mēslot ar pilnmēslojumu un vienu līdz divas reizes gadā augsnē ap stumbru iestrādāt kārtīgi sadalījušos kompostu. Siltajā, sausajā periodā ābeles būtu arī laiku pa laikam jāaplaista – maziem kociņiem dienā jādod padzerties 20 litrus, bet lielākiem – 40 litrus ūdens. Vispiemērotākais laiks ābeļu stādīšanai būs rudens. Ļoti svarīgs nosacījums, audzējot ābeles, ir piemērotas augsnes izvēle. Vislabāk ābeles padosies augsnē ar zemu gruntsūdeni, bagātinātā ar humusu.

Ja māc šaubas par dārza augsnes piemērotību ābeļu audzēšanai, vislabāk konsultēties kādā dārzniecībā, kur tiks ieteikta ne tikai piemērotākā šķirne, bet arī izskaidrots, kā ābeles apputeksnējas un, ka, iespējams, nepieciešams iegādāties vēl kādu šķirnes kociņu, kas sniegs tik nepieciešamos ziedputekšņus. Ļoti mazos dārzos piemērotas būs ābeles, kuru selekcionēšanā izmantotas divas vai trīs šķirnes. Kā viens no variantiem ir kolonābeles, kas gan pagaidām ir mazpazīstamas, taču ļoti piemērotas mazdārziņu īpašniekiem – tām nav sānu zaru, tās ir kompaktas, sasniedz apmēram trīs metru augstumu, un katram kokam nepieciešams tikai 50 x 60 cm liels laukums. Skaistus un garšīgus augļus dāvās šķirnes «Baiba», «Uldis», «Zane», «Inese», kurām piemīt laba izturība pret slimībām. Šis ābeļu veids ir piemērots audzēšanai kublos, kā arī norobežojošiem dzīvžogiem.

Stādot ābeli, noteikti jāatceras, ka to būs regulāri jākopj, izzāģējot zarus, jo pareizi veikta aprūpe ļaus izaugt veselam un stipram kokam. Ābeles vainagam vienmēr jābūt gaismas caurlaidīgam un «gaisīgam». Jāizzāģē visi vecie un uz iekšu augošie zari. Ja zari aug lēni un raža nav pārāk liela, apgriešanu var veikt pirms ziemas iestāšanās. Savukārt, ja ir paredzama liela raža, kā arī saaudzis daudz jaunu zaru, griešanu veic tad, kad ābolīši sasnieguši valrieksta lielumu. Uz katra zara atstāj vienu, divus ābolus, kas tad var briest un gatavoties, bet kokam būs iespēja krāt spēkus, lai nākošajā gadā atkal varētu vērt daudz jo daudz pumpuru. Rudenī ābeles stumbru notīra ar drāšu birsti un nobalsina ar kaļķi. Tas nepieciešams, lai atbrīvotu stumbru no iespējamām kaitēkļu mājvietām, un baltais stumbrs pavasara saulē neuzkarsīs, tādējādi neplaisās miza. Pēc zaru nozāģēšanas brūci vienmēr jāapstrādā ar speciālu smēri! Protams, ka arī ābelēm ir savi ienaidnieki. No slimībām šos augļkokus visvairāk apdraud tādas sēnīšu saslimšanas kā miltrasa, ābolu kraupis.

Arī kukaiņu pasaulē ir gana daudz ābeļu ienaidnieku – ābolu lapu tinējs, laputis, ābolu zāģlapsenes, ābolu ērces un citi. Ziemā postu nodara izsalkušie zaķi, stirnas, kas apgrauž jauno kociņu mizu un zariņus, tādēļ jauno kociņu stumbrus pasargā, tos uz ziemu aptinot ar skujkoku zariem vai citiem aizsarglīdzekļiem.

Uz augšu