Velkot garu pavedienu

"Ekonomiskā situācija valstī ir ietekmējusi ļoti daudzas Latvijas ģimenes. Daļa pārcēlušās uz ārzemēm, citi dzīvo šķirti. Vēl kādi dara visu iespējamo, lai paliktu un atrastu iztikas iespējas šeit pat Latvijā," raksturo ģimenes psihoterapeite Kaija Gulbe, norādot, ka šis stāvoklis rada papildu spriedzi laulāto attiecībās.

Jautājums, kā katrs ģimenes loceklis tiek ar to galā.

* Apzināties savus resursus

Psihoterapeite skaidro, ka spēju risināt ikdienišķas grūtības un dziļākas krīzes nosaka tas, kā tiek izmantoti cilvēka un visas ģimenes resursi. Tie, piemēram, ir katra cilvēka laiks un telpa, spēja domāt, just un runāt. Fiziskā un emocionālā enerģija. Prasmes un uzkrātā pieredze, kā arī katra materiālais stāvoklis.

"Ģimenei ir jāiemācās prasmīgi šos resursus izmantot,

lai pilnvērtīgi dzīvotu un dotu iespēju ikvienam justies piederīgam un respektētam.

Ģimenes dzīve atrodas nemitīgā kustībā un attīstībā, tāpēc tie regulāri jāpārlūko, lai pārdalītu pienākumus un atbildību," teic K.Gulbe.

Stāsta varonei Annai viņa iesaka pirmkārt kopā ar vīru nosēsties pie pārrunu galda un godprātīgi uz papīra lapas uzrakstīt, ko katrs dara ģimenes labā, cik daudz laika tam tērē un kā šis funkcijas varētu pārdalīt. Lai nerastos izjūta un situācija, ka visu veic viens cilvēks.

* Pietrūkst atklātas sarunas

Ja nolemts, ka viens no laulātajiem strādās ārzemēs, pārim jārēķinās ar attiecīgām sekām, kaut pati izšķiršanās, protams, ir saprotama.

"Lēmums doties darba meklējumos ir grūts. Tam jāpiekrīt abiem partneriem, pirms tam pārrunājot daudzus jautājumus," norāda psihoterapeite. Viņa min, ka pārim pirms šķiršanās jātiek skaidrībā, piemēram: cik daudz naudas mēnesī nepieciešams, lai nodrošinātu ģimenes iztiku un pierasto dzīves līmeni? Vai un uz cik ilgu laiku laulātie būtu gatavi atteikties no kādām lietām? Vai darbs ārzemēs tiešām ir vienīgais veids, kā šo naudas daudzumu nodrošināt?

Tāpat jāsaprot, kā lēmums ietekmēs katra ģimenes locekļa dzīvi. Vai palicējam mājās ar maziem bērniem būs palīgi, kas spēs sniegt ne tikai fizisku, bet arī emocionālu palīdzību? Cik ilgi dzīvesbiedrs būs prom? Kā un cik bieži norisināsies komunikācija? Kam jānotiek, lai partneris bez liekām diskusijām atgrieztos no ārzemēm?

"Šie nav viegli izrunājami jautājumi, jo prasa atklātību pret sevi un vienam pret otru," komunikācijas nozīmi attiecībās akcentē K.Gulbe. Tās loma attiecību uzturēšanā pastiprinās, dzīvesbiedriem atrodoties šķirti. "Patlaban ir daudz lielisku līdzekļu, kā uzturēt kontaktu no liela attāluma. Tomēr jāatceras, ka

tiešo komunikāciju nespēj aizstāt tehnika.

Neizbēgami attiecības no tā cieš. Cik stipri, tas atkarīgs no šķirtības ilguma, situācijas prognozējamības un attiecību kvalitātes pirms aizbraukšanas."

* Visvairāk pārdzīvo bērni

"Fiziskā distance starp cilvēkiem bieži vien izraisa virkni emocionālu pārdzīvojumu – dusmas, aizvainojumu, skumjas, ilgas. Tas var radīt nepārvaramu plaisu starp partneriem," atzīst psihoterapeite. Lai tas nenotiktu, viņa norāda, ka ir svarīgi atklāt, kas slēpjas aiz šīm emocijām, un vaļsirdīgi runāt par tām. Tas palīdz pilnveidoties, ieraudzīt personības stiprās un vājās puses un rezultātā kļūt laimīgākiem, drošākiem un brīvākiem rīkoties savā dzīvē. Atbrīvoties no "ķīlnieka" lomas, ko min arī mājās palikusī Anna. Tāpēc slavējama esot viņas vēlme, piemēram, meklēt darbu. To atrodot, varētu iegūt stabilāku materiālo stāvokli, neatkarību, un, iespējams, "parādīt vīram, ka arī Latvijā var dabūt darbu un būt visiem kopā."

Smagāk tēta vai mammas prombūtni uztver bērni. Bieži vien tā dēļ vērojamas viņu uzvedības, veselības stāvokļa un miega izmaiņas. "Tās nav tik graujošas, ja vecāki ir skaidrojuši bērniem savu izvēli un pacietīgi uzklausījuši savas atvases. Tāpat viņi jūt, cik paši vecāki ir pārliecināti par savas izvēles pareizumu. Taču to, kā vecāku šķiršanās ietekmējusi bērnus, varēs redzēt, kad viņi paši būs izauguši lieli un veidos savas ģimenes, jo

bērnība ir laiks, kad mācāmies dažādus attiecību veidošanas un problēmu risināšanas modeļus,"

min K.Gulbe.

***

Ieteikumi, veidojot attiecības no attāluma

* Uzturiet regulāru kontaktu.

* Padomā, kā patīkami pārsteigt partneri un bērnus pat tad, ja neesi tuvumā.

* Pa laikam iepriecini sevi.

* Parūpējies, lai būtu pietiekami bieža saskarsme ar tev svarīgiem cilvēkiem (radiem, draugiem, kolēģiem).

Sameklē sev interesantu nodarbošanos.

* Atrodi cilvēku, ar kuru būtu droši pārrunāt savas jūtas, kas saistītas ar aizbraukušo personu.

* Saglabā atklātību un spēju uzklausīt otra domas un jūtas pat tad, ja tās nav patīkamas.

* Regulāri pārdomājiet un pārrunājiet, vai nepieciešams turpināt darbu ārzemēs.

***

Anna (27), divu bērnu māmiņa

Pieņemt lēmumu, ka Andrim jādodas strādāt uz ārzemēm, tajā kritiskajā 2009. gadā nebija grūti. Tā šķita vienīgā izeja. Dažus mēnešus bijām dzīvojuši vien uz manas «māmiņalgas», jo vīru celtniecības firma, kurā viņš strādāja par darbu vadītāju, vienkārši piešmauca. Solīja, ka samaksās, taču pasludināja bankrotu, un visi gali ūdenī. Andris uz Norvēģiju nebrauca pirmo reizi. Jau pirms krīzes viņš bija devies peļņā uz pusgadu. Tad arī izbaudīju, ko nozīmē šķiršanās. Ikdienas rutīna it kā nemainījās. Taču vakara sarunu un vīra klātbūtnes, protams, pietrūka. Mierināju sevi, ka tas tikai pusgads, un izturēju.

Šajā reizē bija nedaudz citādāk. Pirmkārt, Andris devās prom ne vairs nolūkā nopelnīt kādu lieku naudiņu, bet lai nodrošinātu elementāru iztiku. Otrkārt, nebija skaidri zināmi termiņi, cik ilgi viņš būs prom un ko galu galā darīšu es ar bērniem (šajā laikā mums bija pievienojusies jau otra atvasīte). Ļāvām notikumiem ritēt savu gaitu. Vīrs caur paziņām drīz vien atrada darbu. Taču tas bija (un joprojām ir) neoficiāls, kas, manuprāt, beigās radījis visus šos sarežģījumus mūsu attiecībās. Jā, Andris strādā, meklē ceļus, kā atsūtīt mums naudu. Ar bankas starpniecību to nedrīkst darīt, turklāt mūždien viņam pašam uzrodas dažādas lielas vajadzības, kas nozīmē – pāri paliek vairs neliela summiņa. Kādas četras reizes gadā atbrauc, bet prieka par to visu ir aizvien mazāk. Uzskatu, ka tomēr nav normāli precētam pārim ar maziem bērniem tik ilgi būt šķirtam. Es būtu gatava pārcelties uz Norvēģiju. Pat sāku interesēties par valodas kursiem, taču vīrs tam ir pretī. Ar viņa ienākumiem mēs visi tur neizdzīvošot. Taču meklēt oficiālu iespēju pelnīt, izskatās, nesteidzas. Nesen viņam piedāvāja salīdzinoši labu darbu tepat Latvijā, bet arī no tā viņš atteicās – negribot mētāties!

Rezultātā ir neskaidrība, kas notiks turpmāk, un mani tas tracina. Arī mūsu attiecības kļuvušas vēsākas. Sazināmies «skaipā», taču šādi varam risināt tikai ikdienišķas problēmas. Kad vēlos viņam izkratīt sirdi, vīrs izvairās no šādām sarunām vai mēģina tās pārvērst jokā. Izskatās, ka mēs dzīvojam katrs savu dzīvi, bet mani tas neapmierina.

Interesantu emociju gammu izbaudu arī satiekoties. Sākumā esmu uzvilkta un dusmīga par radušos situāciju. Tad abi pielāgojamies un jūtamies laimīgi, ka atkal esam kopā, līdz beigās pārņem depresija, ka viņš brauc prom. Un tā visu laiku. Aizvien biežāk mani pārņem domas, ka šāda kopdzīve kļuvusi absurda. Jūtos kā ķīlniece bez manevra iespējām. Drīz beigsies otra bērna kopšanas atvaļinājums. Meklēšu darbu, lai kļūtu kaut nedaudz patstāvīga. Gribu studēt, bet vīrs to neatbalsta, jo neesot naudas. Un tad jau nezinu, kā būs ... Pieļauju, ka attiecības varētu arī izjukt, taču pirms tam gribas vēlreiz tā kārtīgi ar vīru izrunāties.