Aizbraucēji var apdraudēt Latvijas armiju

Aizsardzības ministrs Artis Pabriks FOTO: LETA

Lielais izbraukušo skaits var apdraudēt Latvijas aizsardzības struktūras un to kvalitāti, intervijā portālam TVNET saka aizsardzības ministrs Artis Pabriks. Viņš pauž viedokli, ka par aizbraucēju atgriešanu jādomā starptautiskā līmenī. Esot par maz, ka pateiksim – katram, kurš atgriežas, piešķiram 100 vai 500 latus.

Pirmo intervijas daļu varat izlasīt šeit:

Runājām par jauniešiem un Jaunsardzi. Esat jauniešiem izteicis neglaimojošus vārdus – ka viņi ir nopīpējušies, tukli un nespēj izpildīt normatīvus.

Šo jau nu gan nevajag attiecināt uz jauniešiem kopumā. Es teicu, ka mani uztrauc tas, ka starp jauniešiem kļūst arvien vairāk šādu bērnu. Tā ir problēma. Kas ir jaunietis, bērns vai pusaudzis? Tas ir nepilngadīgs pilsonis. Tas nozīmē – ja mēs atstājam šā pilsoņa fizisko un morālo izaugsmi tikai viņa paša rokās, viņš bieži vien izvēlēsies vieglāko ceļu. Vieglākais ceļš varbūt ir sēdēt mājās, nevis iet uz kādu treniņu. Domāju, ka vecākiem, skolai, sabiedrībai kopumā ir kompleksi jāstrādā pie tā, lai mūsu bērni būtu gudrāki, skaistāki, veselāki. Kā vecāki to arī vēlamies.

Mans izteikums nekādā veidā nebūtu jāuzskata par kaut kādā veidā aizskarošu vai pazemojošu. Tas drīzāk ir brīdinājums.

Aicinājums?

Jā, arī aicinājums tam, lai mēs pievērstu vairāk uzmanības tieši mūsu jauniešiem un mūsu nākotnei, kas veidos šo valsti. Būtu ļoti nepareizi, ja es to nebūtu teicis. Es to teicu apzināti, jo diemžēl tikai ar asākiem vārdiem var pievērst sabiedrības uzmanību. Kamēr mēs izsakāmies maigi un ļoti diplomātiski, tas cilvēkiem paslīd gar ausīm. Svarīgi pateikt labo, to mēs Latvijā darām par maz, mēs nespējam novērtēt, ko paši un mūsu valsts ir labu izdarījusi. Bet, ja ir kaut kas nepareizi, arī tas ir jāpasaka. Mums nevajag dzīvot ilūziju pasaulē. Tas, ka cilvēks dzīvo ilūziju pasaulē, ir viena no lielākajām politiskajām problēmām.

Ko mēs varam reāli izdarīt, lai tādu jauniešu būtu mazāk?

Mums būtu jāizdara viss, lai pēc iespējas vairāk jauniešu būtu veseli, gudri, izglītoti. Šeit ar vienas vai pat divu institūciju darbu ir par maz. Tas nozīmē, ka ir jābūt koordinētai politikai starp ministrijām, valsts institūcijām un nevalstiskajām organizācijām, vecākiem. Jāsaprot, kur ir iemesli, kāpēc tas notiek. Tas nav tikai naudas jautājums. Protams, vienmēr var pateikt, ka ir vajadzīgs vairāk līdzekļu. Bet vispirms ir jādabū izpratne, kāpēc tā notiek.

Kāpēc, jūsuprāt?

Te ir virkne faktoru. Tā ir ļoti plaša diskusija, negribu jūs ievilkt tajā. Bet

tas ir jautājums par spēcīgu vidusšķiru, kas ir demokrātijas pamatā.
41

Tas ir jautājums par veselīgu ģimeni – ja vecāki ir aizņemti darbos un nespēj savu bērnu labi pabarot vai aizvest laicīgi pie daktera, tā ir problēma.

Cita lieta ir, kad īstenībā bērniem naudiņa ir. Mēs redzam, ka viņi pirmajā un otrajā klasē iet uz skolu un arī uz veikalu nopirkt kolu un čipsus, un šokolādi, un vēl diezin ko. Bet kāpēc viņi nepaēd brokastis mājās? Varbūt tas būtu bijis veselīgāk. Līdz ar to tas ir jautājums par vecāku izglītību.

Ja runājam par medicīnisko aprūpi, tad saprotiet, ka ne jau medicīniskā aprūpe ir pie vainas tam, ka mums pirmajās klasēs bērni nāk ar saplombētiem zobiem. Vienā normālā attīstītā Eiropas sabiedrībā pirmā plomba jums parādīsies ne ātrāk kā 15 gados neatkarīgi no jūsu ģenētiskā stāvokļa. Tā ir vecāku atbildība. Vecākiem ir jāsaprot, kā šeit palīdzēt. Tas ir attīstības, izglītības, mūsu sabiedrības brieduma jautājums.

Ja mums ir tādas pašas prasības kā mūsu ziemeļu kaimiņvalstīm attiecībā uz dzīves kvalitāti, tad mēģināsim būt tādi kā viņi arī pēc savas politiskās kultūras.

Vai samazinās to jauniešu skaits, kuri vēlas dienēt armijā un strādāt aizsardzības struktūrās?

Nē, to skaits pieaug. Tāpēc man ir vislielākā nepieciešamība gūt atbalstu tālākai Jaunsardzes attīstībai. Es prasīšu nākamā gada budžetā papildus aptuveni 200 tūkstošus latu tieši Jaunsardzei. Mums ir jāspēj viņi nodrošināt ar pienācīgu piedāvājumu. Ja bērns grib kaut ko aktīvi darīt, bet mēs pašvaldībā, sporta vai rotaļu laukumā vai sabiedrībā kopumā nevaram viņam kaut ko piedāvāt, viņš var aiziet neceļos. Līdz ar to mums ir jābūt piedāvājumam. Vēlme būs, vajag bērnu iesaistīt. Mūsu instruktoriem, skolotājiem ir atbildība nebūt pasīviem. Ja mēs būsim pasīvi, tas aizies neceļos.

Kā aizsardzības struktūras un to kvalitāti ietekmē aizbraucēji? Vai lielais izbraukušo skaits to neapdraud?

Pagaidām tas neapdraud, bet tas var potenciāli apdraudēt.

Ziniet, domāju, ka iemesli aizbraukšanai ir dažādi. Tas nav tikai jautājums par ekonomisko attīstību. Ja manā atbildībā būtu bijis jautājums par to, kā mēģināt šos cilvēkus atgriezt, es to būtu darījis plašākā veidā. Domāju, ka Rīga ir ļoti laba vieta, kur mēs varētu noorganizēt vienu konferenci, kurā varētu uzaicināt visas tās valstis, no kurām cilvēki brauc prom. Tādu ir ļoti daudz. Tādas nav tikai uz austrumiem no bijušā Berlīnes mūra. Cilvēki brauc prom no Grieķijas, Spānijas, Portugāles. Arī no Itālijas brauc uz ziemeļiem strādāt. Šis jautājums būtu jārisina pārnacionāli.

Ir par maz, ka pateiksim – katram, kurš atgriežas, piešķiram 100 vai 500 latus.
41

Tā atkal ir plašāka mēroga politika, ko pat nevar risināt tikai nacionālās robežās. Šī būtu viena no lietām, ko mums vajadzētu darīt.

Kā jums šķiet, cik liels drauds Latvijai ir imigranti?

Es negribētu spekulēt par šiem draudiem, jo mums ir ļoti negatīva pieredze ar imigrāciju padomju laikā, kad nebija mūsu valsts un kad mēs nekontrolējām paši savu teritoriju. Pašreiz situācija ir pavisam citāda. Domāju, ka uz imigrāciju jāskatās ne tikai kā uz draudu, bet arī kā iespēju.

Es neaicinu atvērt robežas un aicināt visus imigrantus šeit, bet tajā pašā laikā mums ir jāsaprot, ka tikai ar demogrāfiskiem risinājumiem šeit uz vietas nez vai mēs spēsim panākt ekonomisko izaugsmi. Tas nozīmē, ka mums ir jābūt skaidrībai – tad, kad pie mums nāks pirmie imigranti, ekonomiskie vai politiskie bēgļi, ko mēs no viņiem gribam redzēt.

Piemēram, nav pieļaujama situācija, kas vēl joprojām nav atrisināta Izglītības ministrijas lauciņā, – pie mums ierodoties patvēruma meklētājiem, viņiem ir brīva izvēle sūtīt savus bērnus jebkuras valodas skolā Latvijā. Domāju, ka mums ir jāpiedāvā vienkārši latviešu izglītības skolas. Kāpēc? Tāpēc, ka Mazākumtautību konvencija un minoritāšu tiesības neattiecas uz imigrantiem. Ja šie cilvēki nāk, viņiem ir jābūt gataviem integrēties Latvijas sabiedrībā.

Līdz ar to tas būtu pirmais mazais darbiņš, kas būtu jāizdara Izglītības ministrijai mājās. Mēs varam atrast vēl vairākus šādus mazos darbiņus, ko mēs varētu izdarīt. Tad mēs varētu skatīties uz potenciālo imigrāciju nākotnē kā ieguvumu, nevis zaudējumu.

Tad jūs imigrāciju neredzat kā būtisku draudu?

Saprotu, ka šeit ir abas puses, bet pašreiz to neredzu kā lielu draudu. Domāju, ka bailēm ir lielas acis, kā latvieši saka. Bailēm ir lielas acis, tāpēc ka mums ir tāda pagātne. Bet pašreiz mēs esam saimnieki savā zemē.

Mēs varam noteikt, kurš, kāpēc, kur var iebraukt un ko darīt.
41

Ja viņam nepatīk, viņš var braukt projām. Mēs varam piespiest šo cilvēku tā izdarīt. Līdz ar to, ja mēs kontrolējam situāciju, tad mēs arī nosakām to mūziku, pēc kuras viņiem ir jādzied un jādejo. Ļoti vienkārši.

Uzdošu jums mazliet savdabīgu jautājumu...

Iepriekšējais jau bija savdabīgs.

...par ķīmiskajām trasēm. Nezinu, vai zināt un esat dzirdējis par tām, bet vairāki TVNET lasītāji norāda uz, iespējams, sazvērestības teorijām – ka tās baltās astes, svītras, kas paliek aiz lidmašīnām, rāda, ka virs Latvijas tiek kaut kas smidzināts, ka Latvijas cilvēkus izmanto globāliem mērķiem, lai ietekmētu tādā veidā. Vai esat par to dzirdējis?

Es negribētu izteikties par lietām, par ko man nav nekādas saprašanas. Lai tie cilvēki, kas to saka, paši komentē.

Viņi aicināja TVNET iesaistīties un lūgt arī Aizsardzības ministrijas komentārus, vai mēs esam droši, ka tādā veidā kādas ķīmiskas vielas nenāk no gaisa.

Domāju, ka mēs paši sev esam lielāki draudi nekā marsieši un cita tipa būtnes.

Par Afganistānu un NATO karavīriem. Saprotu, ka 2014.gadā plānots izvest karavīrus no Afganistānas. Kas notiks ar Latvijas karavīriem?

To, kas notiks ar mūsu karavīriem, lemsim kopīgi ar mūsu sabiedrotajiem, pirmkārt, Ziemeļvalstīm. Manuprāt, ir skaidrs, ka mums būs kaut kāda iesaiste Afganistānā arī pēc 2014.gada. Kāda būs iesaiste? Man pašreiz to ir grūti pateikt. Neviens to nezina. Neviens nezina arī, kāda tā būs Norvēģijai, Zviedrijai, Somijai, Dānijai vai pat ASV. Līdz ar to mums ir vajadzīgs vēl laiks,lai izpētītu šīs iespējas, bet ir skaidrs, ka mēs nevaram Afganistānā atstāt tukšu vietu. Tam ir jānotiek pakāpeniski, kaut kas būs. Kas būs? Diemžēl es jums nevaru pašreiz pateikt, jo to nezinu.

Kad to zinās?

Domāju, ka mums par to būtu jātiek skaidrībā 2013.gada beigās, 2014.gada sākumā. Es orientējos uz nākamo NATO samitu. Mums tas būtu kopīgi jālemj, mēs šeit nelemjam nacionāli. Ir nepareizi tā domāt.

Kuri ir tie reģioni, uz kuriem mūsu karavīri varētu turpmāk doties?

To ir grūti pateikt, jo nekad nav vienkārši prognozēt, kur krīzes attīstīsies, bet pieļauju, ka viens no potenciālajiem reģioniem varētu būt Ziemeļāfrika. Tur nevar izslēgt tādu situāciju. Dievs vien zina, kur vēl. Bet ir skaidrs, ka mēs piedalīsimies.

Mums jāredz tam arī pozitīvā puse. Tīri no karavīru profesionālā viedokļa nav negatīvi, ka mēs piedalāmies starptautiskās operācijās. Labāk to darīt kopā ar sabiedrotajiem, mācīties, trenēties. Ja mēs strādājam kopā ar zviedriem, somiem, norvēģiem Afganistānā, tad, ja rodas kaut kāda krīze Baltijas jūras reģionā, mums jau ir izstrādāts veids, kā mēs to darām.

Viņi pazīst mūs, mēs pazīstam viņus.
41

Principā mēs esam daudz tuvāki. Tam ir ļoti daudz pozitīvo aspektu.

Plānots, ka Latvijā varētu veidot NATO izcilības centru stratēģiskās komunikācijas jautājumos. Lūdzu, izstāstiet, par to!

Tā ir mūsu ambīcija. Īsiem vārdiem sakot, tas nozīmē - mēs piedāvājam šeit veidot tādu kā NATO smadzeņu un domu centru, kurā mēs varētu lielu uzmanību veltīt tieši tam, kā ES un NATO valstis komunicē dažādas militāras, politiskas stratēģiskas un taktiskas lietas uz ārpusi un arī uz iekšieni.

Domāju – ja mums izdosies šo centru izveidot, tas pirmkārt būs liels ieguvums šīm divām iepriekš minētajām organizācijām, protams, vispirms NATO. Bet tas lielā mērā varētu celt mūsu pašu kapacitāti un profesionalitāti visās tajās jomās, kas saistītas ar komunikāciju, tai skaitā žurnālistikā. Domāju, ka tādi cilvēki kā jūs beigu beigās varētu būt tikai ieguvēji no šīs lietas.

Protams, tas dotu arī papildu prestižu mūsu valstij.

Par kādiem termiņiem mēs runājam? Kad tas varētu būt?

Es negribētu, teiksim tā, jūgt ratus priekšā zirgam, bet mana cerība ir, ka mēs runājam par 2014., 2015. gadu.

Tad varētu kaut ko sākt?

Jā, bet, protams, mums vēl ir liels skaidrojošs un lobējošs darbs priekšā citās valstīs, jo nav viegls uzdevums panākt atbalstu no citām valstīm, jo sevišķi pašreiz, kad ir ekonomiskā krīze, citas valstis negrib ieguldīt līdzekļus, viņiem ir citas prioritātes. Tā ka mēs cīnīsimies par to. Pirmatnējās atbildes un rezultāts ir samērā pozitīvs.

Un varbūt noslēgumā varat sniegt savu viedokli par Kārļa Ulmaņa kapa vietu, kā tā varētu izskatīties, vai valstij tur būtu kaut kas jādara?

Nenoliedzami Kārlis Ulmanis ir viena no lielākajām Latvijas politiskajām personībām starpkaru periodā. Protams, ir dažādi viedokļi par viņu. Manā izpratnē ir agrīnais Ulmanis un ir vēlīnais Ulmanis. Bet jebkurā gadījumā viņš ir pelnījis ļoti pienācīgu un atbilstošu cieņu.

Domāju, ka šeit no Turkmenistānas puses būs ļoti labas atsauksmes, līdz ar to Latvijas pusei jāzina, ko, kur un kā mēs vēlamies. Tā kā es ļoti atbalstu to, lai tajā vietā, kur, kā mēs saprotam, atrodas viņa mirstīgās atliekas, pīšļi, viņa piemiņa būtu iemūžināta. Tas ir starptautisks pasākums.

Pirmo intervijas daļu varat izlasīt šeit:

Uz augšu
Back