Aiva Vīksna: ierēdņiem un politiķiem beidzot jāsaprot, ka viņi ir darba ņēmēji!

Tālejoši plāni

- 18 gadi cilvēka mūžā ir laiks, kad sasniegta pilngadība. Kāda ir sajūta, sagaidot uzņēmuma pilngadības vecumu?- Zināmā mērā šos 18 gadus var salīdzināt ar cilvēka mūža gājumu. Varbūt pirmie soļi ir nedrošāki, kamēr izpēta tirgu. Taču arī tad, kad ir pāri 10 gadiem – pusaudža vecums un arī šie 18 gadi –, gan cilvēka, gan uzņēmuma dzīvē ienāk briedums, pašapziņa, pārliecība. Uzņēmuma mūžs īsti nav salīdzināms ar cilvēka dzīves gājumu, jo biznesā ir mazāk emociju, bet pats būtiskākais, ko var salīdzināt, – uzņēmums ir dzīvs, jo to veido cilvēki. Tas nav mistisks veidojums, uz kuru sanāk un skrien prom, jo lielāko dzīves laiku gan darbinieki, gan arī tā īpašnieki tomēr velta uzņēmumam. Katrs posms – 7 vai 13 gadi – zināmā mērā liek izvērtēt, kas ir paveikts. Tomēr mēs ne tik daudz kavējamies pagātnē un apcerēs par aizvadīto, kā to ļoti labi pieprot mūsu valdības, kas galvenokārt skatās pagātnē un kam nav stabilas vīzijas un stratēģijas par nākotni. Mūsu izdevniecībai vienmēr ir bijuši un ir arī šodien daudz dažādu jaunu izaicinājumu. Ir 21. gadsimts – pašapziņa un kompetence ir pietiekami. Plāni un stratēģijas ir radītas, un mūsu uzņēmums ir gatavs nākamajiem 18 gadiem! Tiksimies, kad mūsu izdevniecība būs sasniegusi 40 gadu slieksni, un tad skatīsimies, ir vai nav tā četrdesmitgadnieku krīze.

- Ja aicināt tikties ap 40 gadiem – tad jau jums ir pozitīvas ambīcijas tos sasniegt un ir pārliecība par to, ko šajā laikā vēlaties sasniegt. Vai tas ir iespējams šajā nestabilajā laikā?- Mums, īpašniekiem, puse līdzšinējā mūža ir pagājusi uzņēmējdarbībā. Izdevniecība sagaida 18. jubileju, bet mēs biznesā darbojamies jau 20 gadus. Līdz ar to vēl 20 gadi patiesībā nav lielas ambīcijas. Katrs izvēlas savu karjeru, un šajā gadījumā mums ir uzņēmējdarbība – uzņēmējs ir radošs pēc būtības. Viņš ir neatkarīgs. Tā ir spēja analizēt situāciju jebkurā brīdī, spert soļus, kas nepieciešami uzņēmuma attīstībai. Un varbūt neskatīties tik daudz, kādas un cik daudz ir tās vētras. Bet visbūtiskākais – vērtēt vidi, kurā veido uzņēmumu. Šobrīd ir atvērts tirgus – mēs esam Eiropas Savienībā. Uzņēmējs ir neatkarīgs, un biznesu varam veidot un radīt eksporta produktus. Mūsu izdevniecības produktus jau tagad lieto Nīderlandē un citur, līdz ar to arī mēs esam sākuši eksportēt, jo, piesaistot investīcijas Latvijā, uzņēmējam ir jāzina Latvijas likumdošanu. Tātad kādam ir jāapkalpo uzņēmēji gan grāmatvedības pakalpojumu, gan arī likumdošanas informācijas jomā. Līdz ar to nemaz tik ambiciozi manis nosauktie plāni nav, tas ir izdarāms. Turklāt mums visu laiku ir jābūt dinamiskiem, enerģiskiem un radošiem. Ja zaudēsim možumu, garu un stratēģiju uzņēmumā, tad gan varam bremzēties tādā mazā pīļu dīķītī, kā šobrīd to dara valdība ar neizlēmību. Uzņēmēji nevar būt tik bezatbildīgi un nedomāt par savu uzņēmumu nākotni, jo nevar to atļauties.

- Vai tomēr ir bijuši plāni, kas nav izdevušies, un ir arī kas tāds, kas izdevies labāk, nekā cerēts, vai viss notiek atbilstoši plānotajam, jo pirms darīšanas iepriekš ir precīzi aprēķināts?- Uzņēmējs riskē ar savu naudu, un līdz ar to nevar īpaši pieļaut ļoti lielas kļūdas, jo pretējā gadījumā cietīs zaudējumus. Mūsu izdevniecība visus šos 18 gadus gan no īpašnieku, gan uzņēmuma komandas puses ir bijusi ļoti atbildīga. Vienmēr ir ievērots princips – septiņas reizes nomērīt un tikai tad griezt. Un visi produkti, kas ir veidoti, ir veidoti pārdomāti, skatoties, kas tieši klientiem ir vajadzīgs. Dažādās gudrās grāmatās un arī interneta vidē lasot mārketinga speciālistu viedokļus par jaunākajām tendencēm, jāsecina, ka izdevniecība jau šobrīd tās lieto ikdienas darbā. Turklāt gribu uzsvērt – mūsu izdevniecība jau no pašiem darbības pirmsākumiem ir uzdrošinājusies izmantot dažādas netradicionālas metodes savā darbā, piemēram, bijām pirmais uzņēmums Latvijā, kas 90. gados ieviesa telemārketingu. Tajā laikā visi brīnījās un jautāja, kas tas ir, un vēroja mūsu iniciatīvu ar lielu skepsi. Tagad to izmanto daudzi, taču ir svarīga tieši šī uzņēmēju radošā pieeja un uzdrošināšanās īstenot savu biznesu produktīvāk un efektīvāk, liekot lietā dažādus jauninājumus un netradicionālu pieeju, kas visvairāk ir noderīga klientam. Tādēļ mēs jau 90. gados sapratām, ka klientam ir jāpiedāvā tieši tas, kas viņam visvairāk ir vajadzīgs. Nevajag viņam nobērt pilnu galdu ar dažādām skaistām mantiņām, bet gan piedāvāt tieši to, kas ikdienas darbā ir visvairāk vajadzīgs. Un tieši no tāda viedokļa mūsu izdevniecībai bijusi stratēģija gan pieciem, gan trim, gan vienam gadam. Un tikpat ilgi mums ir bijusi arī strikta budžeta plānošana - vienmēr esam varējuši jebkurā dienā noskaidrot uzņēmuma jaunākos finanšu datus, arī pa dažādām produktu grupām. Tomēr varu atzīt, ka mums neizdevās tik veiksmīgi īstenot projektu Ukrainā, lai gam bija tālejoši plāni šajā jomā. Vienlaikus neuzlikām rozā brilles un nemocījāmies tukšgaitā vairākus gadus, bet gan pieņēmām lēmumu – ja projekts nevirzās atbilstoši iepriekš noteiktajam plānam, šis meitasuzņēmums Ukrainā jāpārdod. Tas varbūt arī būtu mans ieteikums citiem uzņēmējiem, kuri plāno attīstīt savu biznesu citā valstī – ir ļoti detalizēti jāizpēta tirgus, vietējo uzņēmēju – arī juridisko personu – paražas, veids, kā tiek lietota un izmantota dažāda veida informācija. Klienta attieksme pret jebkuru produktu Ukrainā būtiski atšķiras no Latvijas. Tādēļ arī nonācām izvēles priekšā – vai nu mēs, īpašnieki, pārceļamies uz Kijevu un tieši vadām šā meitasuzņēmuma biznesu, vai tomēr izvēlamies un attīstām ar jauniem produktiem Latvijas uzņēmumu, bet Ukrainas struktūrvienību pārdodam. Mēs izvēlējāmies otro variantu.

- Droši vien šo Ukrainas piemēru jūs vairāk uzskatāt par pieredzi, nevis neveiksmi.- Neuzskatu, ka Ukrainas projekts mums bija neveiksme. Tā tomēr bija pieredze, un līdz tam mums tādas pieredzes nebija. Mēs izmēģinājām iešanu citu valstu tirgos, turklāt tā bija NVS valsts. Taču tagad, balstoties uz šo pieredzi, varam sniegt padomus citiem uzņēmējiem, kuriem ir plāni iet citu valstu tirgos.

Uzdrošināšanās ieviest jaunas idejas

- Atgriežoties pie telemārketinga – laikam jūsu uzņēmums bija pirmais Latvijā, kurš atrada praktisku pielietojumu telefonkatalogiem? Bet vai varam teikt, ka telemārketings ir sava veida inovācija, ko Lietišķās informācijas dienests ieviesa jau ilgi pirms tam, kad vārds «inovācija» parādījās ikdienas sarunās?- Sākām ar to, ka 1992. gada beigās un 1993. gadā skrupulozi izveidojām savu klientu datu bāzi. Tagad par to tiek mācīts dažādās gudrās grāmatās (90. gadu sākumā šādu grāmatu Latvijā gandrīz nemaz nebija), ka ir jāizmanto visi resursi, ko tu iegūsti. Ir jāskatās, ko klients lieto, cik bieži un kādēļ. Tāpat ir svarīgi uzturēt atgriezenisko saiti ar klientu. Savulaik mums bija ieviestas speciālas klades, kurās pierakstījām klientu domas, ieteikumus, kritiku, arī dažādas vēlmes. Tas nozīmē – mēs no pirmās dienas jau bijām sapratuši, ka klients ir jāapkalpo, ne tikai jāpārdod viņam produkts, bet jābūt arī atgriezeniskajai saitei. Ne velti mūsu izdevniecības nosaukumā ir vārds «dienests» – tas nozīmē klienta apkalpošanu 24 stundu režīmā. Tas nav birojs vai kāda darbnīca. Mūsu filosofija, izveidojot uzņēmumu, – mēs esam palīgs, sava veida “apdrošināšanas polise”, uzņēmums, kas patiesi interesējas par klienta vēlmēm un vajadzībām un to arī piedāvā. Izveidojot mūsu klientu datu bāzi, daudz labāk redzējām, kā efektīvāk varam izmantot visus uzņēmuma resursus, lai piesaistītu jaunus klientus, kā arī kvalitatīvi apkalpotu ilggadējos klientus.

- Vai ir starpība, sakot, ka klients ir labi jāapkalpo vai arī – ka klients ir īpaši jāapčubina? Kā notiek cīņa par klientiem laikā, kad konkurence ir nepieredzēti asa? Klienti arī ir kļuvuši daudz gudrāki un prasīgāki – kāda ir pareizākā metode, lai saglabātu savu klientu loku?- No mārketinga viedokļa, kāds tika izmantots pirms 18 gadiem un tagad, protams, sākotnēji galvenokārt koncentrējamies tieši un šo apkalpošanu, turklāt deviņdesmito gadu sākumā klientu skaits pieauga ļoti strauji, piemēram, 1996. gadā mums izdevās piesaistīt vairāk nekā 40 tūkstošus klientu. Un tajā laikā klientu apkalpošana īpaši aktīvi norisinājās tieši abonēšanas kampaņu laikā. Šobrīd ir ļoti plašs piedāvājums, un arī klienti ir kļuvuši daudz gudrāki, arī informācijas apjoms ir milzīgs, un tā iegūšanas veidu ir ļoti daudz. Taču rodas cita problēma – tieši milzīgais informācijas apjoms cilvēkus samulsina, viņi šajā jūklī apjūk – kas ir bijis, kas nav bijis, kādi likumi ir spēkā, kuros veiktas svarīgas izmaiņas? Un beigu beigās – kas no visa milzīgā informācijas daudzuma ir vajadzīgs un svarīgs konkrētam cilvēkam vai uzņēmumam? Un šajā gadījumā mūsu izdevniecība ir kā eksperti, kas skaidri un saprotami izklāsta svarīgus jaunumus katram konkrētajam klientam, tādējādi palīdzot viņam izvēlēties pareizo rīcību.

- Neviens uzņēmums nevar pastāvēt bez darbinieku komandas. Lietišķās informācijas dienestā ir tā īpatnība, ka lielākā daļa darbinieku šeit strādā desmit un vairāk gadu. Kā uzņēmējam ir iespējams ilgstoši noturēt stabilu komandu un veicināt darbinieku lojalitāti pret uzņēmumu?- Pirmkārt – mūsu izdevniecībā ir patiešām izcila komanda. Tas ir fakts! Es varu mierīgu sirdi doties atvaļinājumā, zinot, ka uzņēmuma darbs neapstāsies un viss notiks atbilstoši noteiktajiem plāniem un uzdevumiem. Un pat vēl jaunas idejas tiek pilnveidotas un attīstītas. Tā uzņēmuma īpašniekam ir lieliska vadības veiksme, ja izdodas izveidot izcilu komandu, kad nav jāstāv blakus un nemitīgi jānorāda, kas kuram ir darāms. Mūsu uzņēmumā katrs darbinieks savas kompetences ietvaros spēj uzņemties atbildību, pieņemt būtiskus lēmumus, kas ir ļoti svarīgi. Ja arī kādreiz darbinieki ir kļūdījušies, viņi nav baidījušies aiziet pie sava vadītāja un atzīt kļūdu – es šādu rīcību uzskatu par ļoti augstu pilotāžu tieši no darbinieka puses. Šādas komandas radīšana bija mūsu mērķtiecīgs darbs. Savulaik, kad pati veicu darba intervijas ar potenciālajiem darbiniekiem, viens no būtiskākajiem jautājumiem, ko uzdevu, bija – vai esat komandas cilvēks vai zvaigzne? Man tas bija un joprojām ir ļoti būtiski, jo zvaigzne šodien spoži spīd, bet rīt jau var būt nodzisusi, bet komanda turpina strādāt. Un komandā ir jāprot sastrādāties, ieklausīties kolēģu domās un viedoklī. Un mūsu izdevniecības veiksmes atslēga ir gan profesionālā komanda, gan ilggadējie lojālie klienti. Un tam visam pāri ir vadmotīvs – radošums, darbīgums un pozitīvisms. Arī humors. Un mana pieredze liecina – ja ir brīva un radoša atmosfēra, tad darbinieki atplaukst un spēj piedāvāt lieliskas idejas un priekšlikumus.

Viss atkarīgs no cilvēka attieksmes

- Pēdējā laikā aizvien vairāk Latvijas uzņēmumu tiek pārdoti ārzemniekiem. Vai tas ir labi vai slikti, ka nacionālais bizness samazinās un vairāk ienāk ārvalstu īpašnieki?- Tas nav ne labi, ne slikti. Katrā lietā ir savi trūkumi un priekšrocības. Jo faktiski tie uzņēmumi, kuri ir pārdoti ārzemniekiem – piemēram, Spilve un Pure Food – nav ne pazuduši, ne likvidēti. Arī Laimas konfektes jau sen neražo tas uzņēmums un ar to īpašnieku struktūru, kas bija astoņdesmitajos vai deviņdesmitajos gados. Pašlaik diemžēl Latvijas uzņēmējiem pietrūkst apgrozāmo līdzekļu un nav arī brīvu resursu, ko ieguldīt tālākā uzņēmuma attīstībā. Valsts ar savu garantiju politiku un attieksmi kopumā arī nav vairojusi šīs iespējas un faktiski nespēj nemaz dot. Protams, valstij nemaz nav jādod nauda uzņēmējiem, taču ir jārada vide, auglīga augsne. Un tad arī tās tulpītes vai hiacintes ziedēs skaisti. Bet, ja vide ir pliekana, augsne ir mālaina, kas tad tur var izaugt? Tāda nabaga nezālīte vien stīdz. Taču būtībā katrs uzņēmējs pats pieņem individuālu lēmumu, kādēļ pārdot savu biznesu – varbūt vienkārši grib attālināties no uzņēmuma ikdienas darbības un palikt tikai padomnieka statusā, bet reizē arī baudīt dzīvi, kas ikdienas steigā sanāk ievērojami retāk vai pat nemaz. Tomēr jāatceras, ka šodien uzņēmējs pirmkārt domā par to, kas ir vislabākais risinājums tieši uzņēmuma nākotnei un darbiniekiem. Piemēram, Pure Food pamatu pamatā ir mērķis, lai saglabātu tieši darba vietas – un tas ir ļoti sociāli atbildīgi no uzņēmēja puses. Taču arī Latvijas uzņēmēji laiku pa laikam iegādājas kādu uzņēmumu citās valstīs. Tas ir normāls process, ka uzņēmums kādā attīstības stadijā maina īpašnieku, jo visa pamatu pamatā ir biznesa attīstības mērķis.

- Cik viegli vai grūti ir būt uzņēmējam Latvijā? Ja mēs salīdzinām ar deviņdesmito gadu sākumu – vai šodien ir grūtāk nekā toreiz? Vai vispār ir iespējams salīdzināt to laiku ar šodienu?- Tas atkarīgs no uzņēmēja attieksmes pret esošo situāciju. Ja salīdzinām laiku pirms 20 un 18 gadiem un šodienu, protams, biznesa vides un infrastruktūras sakārtotības līmenis ir daudz augstāks. Šodien katram uzņēmējam ir pieejams mobilais telefons, portatīvie datori, internets un citas priekšrocības. Tā visa nebija deviņdesmito gadu sākumā, kad sākām biznesu. Toreiz lielākā daļa pārvietojās ar sabiedrisko transportu. Mums ir jānovērtē tas, kas mums šodien ir – ļoti daudz iespēju un ērtību. Tomēr man šodien ir zudis ideālisms. Veidojot uzņēmumu toreiz, mūsu galvenais vadmotīvs nebija iegūt pēc iespējas vairāk tieši mums – īpašniekiem! Toreiz mūsu galvenais dzinulis bija, lai sabiedrībai un valstij kopumā no mūsu biznesa būtu ieguvums. Šobrīd arī mēs rīkojamies tāpat kā toreiz. Tomēr jāatzīst – šajos daudzajos gados gandrīz visām pie varas bijušajām valdībām nav bijis stabilas un konkrētas stratēģijas, ko mēs vēlamies sasniegt – kā mēs to gribam sasniegt un kā mēs to attīstīsim. Nevis kā pie mums ir ierasts – katra nākamā pirmā rīcība ir izslaucīt un sagraut visu, kas iepriekš bijis veidots vai jau pat izveidots. Es joprojām valstī nejūtu šo saimnieka attieksmi. Uzņēmējs savā vidē ir saimnieks un vienmēr padomā, kā jebkura viņa rīcība vai lēmums ietekmēs uzņēmumu un biznesu kopumā nākotnē. Kaut vai par likumdošanu valstī – mums būtu jāievieš tā saucamais MVU tests: kā tas ietekmēs mazos un vidējos uzņēmējus, jo tomēr lielākā daļa Latvijā ir tieši mazie un vidējie uzņēmēji. Un tas ir ļoti būtiski – vispirms izvērtēt, kādas sekas būs konkrētajam lēmumam. Ja mēs kaut ko darām, tad ir jāskatās, lai tautai būtu labi – tā nebūtu izpatikšana vai akla pakļaušanās tautas gribai, bet gan rīcība, kas dod labumu visai sabiedrībai. Un šobrīd valsts pārvaldes darbību vērtēju kā ļoti vāju – pēc 10 ballu skalas tikai knapu trijnieciņu vien varu ielikt.

- Kādēļ tik maz?- Atbildēšu mazliet citādā griezumā - kad pirms 20 gadiem veidojām savu uzņēmumu, mūsu primārais mērķis nebija pēc iespējas vairāk nopelnīt. Tāpat mēs arī biznesa veidošanas gaitā ne reizi neaizņēmāmies naudu – ne personīgi, ne arī mūsu uzņēmums. Visu veidojām paši saviem spēkiem un resursiem. Un, iespējams, tieši tā ir mūsu izdevniecības veiksmes formula – vienmēr esam bijuši neatkarīgi, esam strādājuši ar saviem klientiem, bez aizņēmumiem, ar saviem spēkiem, zināšanām, komandu un kompetenci. Neesam ne reizi mēģinājuši ar aizlienētu naudu īstenot kādu ātro projektu. Mums nav bijusi tāda vēlme un vajadzība. Un manā skatījumā tieši šāda darbības politika ir ļāvusi izdevniecībai darboties ilgtermiņā, nevis pievienoties tam lielajam uzņēmumu pulkam, kuri startēja tālajos deviņdesmitajos un tagad jau sen aizgājuši aizmirstībā. Taču jāuzsver – ne vienmēr tikai uzņēmēju neveiksme bijusi iemesls biznesa bankrotam, bieži iemesls ir bijis arī nesakārtotā uzņēmējdarbības vide.

- Ja jums bizness būtu jāsāk nevis toreiz, bet tieši tagad – šajos apstākļos un situācijā, vai būtu vēlme un dūša uzņemties šo procesu?- Atkal nevaru viennozīmīgi atbildēt. Pats pirmais jautājums – kādam mērķim tiek radīts bizness, un ko cilvēks pats vēlas? No šīs pozīcijas raugoties – es nemainītu savus 20 gadus biznesā un 18 gadus izdevniecībā ne pret ko citu. Tie ir bijuši fantastiski gadi arī no manas kompetences un karjeras izaugsmes viedokļa. Tās zināšanas, ko esmu ieguvusi, nav iespējams iegūt nevienā augstskolā. Tādas zināšanas un pieredzi var iegūt tikai praksē. Uzskatu, ka ir sasniegti ļoti labi rezultāti. Ja man šodien būtu divdesmit gadu, kā manai meitai, es tik un tā būtu izvēlējusies par labu biznesam. Iespējams, mans darbības virziens būtu nedaudz savādāks, vadoties no šodienas iespējām un situācijas. Taču arī šodien mans pamata mērķis – tāpat kā mums toreiz – nebūtu līdz ar biznesa izveidošanu jau nākamajā dienā kļūt par miljonāri. Nenoliedzami – biznesa mērķim ir jābūt peļņas gūšanai. Un vienlaikus katram pašam ir jāizvērtē – vai esmu gatavs kļūt par uzņēmēju? Ne katrs to spēj, un tas ir tikai normāli. Ir cilvēki, kuri labāk jūtas kā uzņēmēji, bet citu piepildījums ir tieši būt par darba ņēmēju. Iespējams, varēju kļūt par ļoti talantīgu ķīmijas skolotāju, jo tāda ir mana izglītība, un varētu priecāties par audzēkņu sasniegumiem dažādās olimpiādēs, taču arī šodien varu priecāties par tiem rezultātiem, ko sasniegusi mana uzņēmuma komanda. Būtībā tas ir kaut kas līdzīgs.

- Šodien valdība gandrīz katru cilvēku rosina veidot savu biznesu – gan iespēja veidot mikrouzņēmumus, vai veikt cita veida individuālo saimniecisko darbību. Vai tā ir pareiza valsts politika? Ka tik nesanāk, ka drīz ikviens būs biznesmenis, bet daļa no viņiem īsti nesapratīs, ar ko lai nodarbojas…- Beidzot ir sperts kāds solis, lai atvieglotu biznesa uzsākšanu. Jau daudzus gadus tika runāts, ka ir jāizveido šāda sistēma. Un ideja pati par sevi ir apsveicama. Tomēr jāatzīst, mums ir slikta tendence šajos jautājumos – mēs izveidojam kādu «skaistu konfektīti» un sakām: re, te būs konfektīte! Un jums taču vairāk arī neko nevajag. Ko jūs te tagad čīkstat un nedibināt uzņēmumus? Taču neviens negrib iedziļināties apstāklī, ka ar šādu “konfektīti” nepietiek! Ir vajadzīga attiecīga vide, lai jaunizveidotais uzņēmums varētu veiksmīgi attīstīties. Un arī nodokļu politika Latvijā – tas, ka tiek paaugstināts arī tas pats pievienotās vērtības nodoklis – ietekmē šo mikrouzņēmēju. Degvielas un citu preču cenu pieaugums ietekmē šā mazā uzņēmēja pakalpojuma vai produkta gala cenu. Par to netiek domāts, bet tajā pašā laikā valsts skaļi stāsta, cik daudz ir paveikts biznesa attīstības veicināšanai Latvijā. Piedodiet, bet ar to nepietiek – ir nepieciešama pozitīva attieksme un labvēlīga vide, kur šis mazais uzņēmējs var kvalitatīvi strādāt. Gribu uzsvērt, ka mikrouzņēmumu nodokļa ideja bija domāta ģimenes uzņēmumiem jeb pašnodarbinātajiem. Un tomēr vienlaikus man jāatzīst, ka Latvijā ne visai pareizā virzienā ir attīstījusies darba mīlestība. Mums ļoti patīk seriāli, dažādi raidījumi, taču mazāk laika tiek veltīts tam, lai atrastu savu iespēju dzīvē – pelnītu, radītu biznesu. Arī jaunatne šodien vairāk laiskojas, nevis meklē iespējas un idejas. Iespējams, iemesls cilvēku kūtrumam ir arī nepareizā pabalstu sistēma, kas izveidota Latvijā. Ja pabalstā iespējams saņemt vairāk, nekā valstī ir noteikta minimālā darba alga, tad, protams, rodas jautājums – kādēļ man vispār strādāt? Tādēļ arī tika radīta iespēja vienkāršoti un ar atvieglotiem nosacījumiem veidot pašiem savu biznesu – kaut ko darīt, nevis iztikt ar pabalstiem. Tomēr gribu īpaši uzsvērt – nerunāju par tiem cilvēkiem, kuriem tiešām pabalsts ir vienīgais iztikas avots un iespēja paēdināt ģimeni. Manis teiktais attiecas vairāk uz “profesionālajiem pabalstu saņēmējiem”.

- Kāda ir šodien biznesa vide Latvijā?- Nevar teikt, ka uzņēmējdarbības vide Latvijā būtu ļoti slikta. Un tomēr – ja mēs atceramies, cik daudz dažādu plānu Latvijā ir radīti un apstiprināti valdībās, tad nevienā no tiem es neesmu redzējusi, ka būtu uzsvērts un akcentēts, kādā veidā tieši tiks veicināta mazo uzņēmumu attīstība. Ir tikai sarakstītas vispārīgas un neko neizsakošas frāzes, ko lasām jau 18 gadus.

Ierēdņi ir darba ņēmēji!

- Kāda šodien ir mūsu valsts pārvalde? Vai tā ir sasniegusi brieduma un kompetences stadiju?- Ja mēs valsts pārvaldes attīstību atkal skatām cilvēka mūža kontekstā – 18 un 20 gadu vecumu, tad darba grupās, kurās skata dažādus valsts attīstības dokumentus, sāku piedalīties tikai tad, kad apzinājos, ka esmu ieguvusi attiecīgu kompetenci, kad zināju, ka man ir priekšlikumi, ko varu ieteikt. Es negāju sēdēt un ievilkt ķeksīšus, ka darbojos tādā vai šādā darba grupā. Un vienlaikus gribētu mazliet savādāk akcentēt, jo valsts pārvaldē ietilpst arī skolotāji, ugunsdzēsēji, policisti un citi. Bet ir arī ierēdņi, kuri savos kabinetos raksta dažādos likumus un gadījumā, ja dokumenta apspriešanas gaitā sociālie partneri pauž iebildumus, skatās izbrīnīti: kas jūs tādi esat te atnākuši un kritizējat mūsu labi izstrādāto dokumentu? Vienlaikus nevaru noliegt, ka 20 gadu laikā ierēdņu dialogs ar sabiedrību un tajā skaitā uzņēmējiem ir uzlabojies. Bet nav jēgas runāt par uzlabojumu, kas veikts par nosacīti vienu centimetru, ja mēs redzam, ka reāli mums ir iespēja šo uzlabojumu veikt par metru! Un tad rodas jautājums – kādēļ mēs to nedarām un neejam strauji uz priekšu. Kaut vai valsts pārvaldes reformas – reāli šajā virzienā nekas nenotiek, lai arī par to tiek runāts atkal jau gadiem. Tiek runāts viens, bet darīts pilnīgi pretēji teiktajam – sola pārskatāmu un atklātu rīcību, bet redzam, ka amatos virza radus un draugus. Ja es sajūtu šādu valsts pārvaldes attieksmi, tad man rodas likumsakarīgs jautājums – kādēļ es ieguldu savu laiku, kompetenci, ja tas patiesībā nevienam tajos gaiteņos nav vajadzīgs? Un gribu vēlreiz uzsvērt: valsts ierēdņiem, Saeimas deputātiem un ministriem beidzot ir jāmaina attieksme – viņi visi ir darba ņēmēji! Bet tauta, kas viņus ir ievēlējuši, ir darba devēji! Un arī dialogā ar sociālajiem partneriem no valsts sektora puses ir jābūt līdzīgai attieksmei, jo mēs – darba devēji un nodokļu maksātāji – maksājam algas gan valdībai, gan parlamentam, gan visiem ierēdņiem. Un tajā skaitā nomaksājam arī visus viņu nodokļus. Un mums ir tiesības zināt, kādi ir izdevumi, kāpēc ir veselības apdrošināšanas polises valsts aģentūrās un citās iestādēs. Tiek veidotas dažādas aģentūras, tādējādi nepamatoti un nevajadzīgi tērējot valsts naudu. Ir lietas, kas ir tiešām valsts funkcija, bet ir arī Satversmes 105. pants, kas nosaka, ka nodokļi, ko mēs maksājam, ir mūsu īpašums, un mums ir tiesības zināt līdz santīmam un saņemt pamatojumu, kādēļ un kā tiek tērēta mūsu nauda, nevis kā tagad, kad dzirdam frāzes, ka tas uz jums neattiecas, tiek organizētas visvisādas slēgtas sēdes, par kuru darba kārtību un nolemto sabiedrība netiek informēta. Un tad arī rodas jautājums – kur tad ir tā atklātā, godīgā un pārskatāmā politika? Diemžēl, tiekoties ar dažādiem cilvēkiem visā Latvijā – gan uzņēmējiem, gan arī darba ņēmējiem, sarunās sajūtu rūgtuma garšu ne jau pret Latviju, jo Latvija, dzimtene un mūsu senču zeme, mums būs vienmēr. Bet šis rūgtums ir par to, kā valsts ierēdņi zināmā mērā pat kaitnieciski darbojas pret mūsu valsti. Līdz ar to uzņēmējiem šobrīd ir radusies sajūta – attīstība un labklājība ir atkarīga tikai no tā, cik es pats domāšu, rūpēšos un darīšu. Un ne velti sabiedrībā pat sāk izskanēt varbūt nedaudz absurdas idejas, piemēram, sociālās iemaksas budžetā aizstāt ar vaučeriem – pats maksāšu par savu veselību, pats nodrošināšu savus vecākus ar pietiekamām pensijām. Un tas ir tāpēc, ka cilvēkiem zūd uzticība valstij. Un tas ir briesmīgākais, kas vispār var notikt, ja zūd tautas – darba devēja – uzticēšanās saviem darba ņēmējiem. Un šo uzticību nav iespējams atgūt vienā dienā. Tas ir tas pats, kā viens piliens darvas var sabojāt mucu medus. Un vēl šīs frāzes – ja kādam šeit nepatīk, var braukt projām! Piedodiet, neviena valsts nevar atļauties šādus izteikumus pret saviem vēlētājiem, bet Latvija acīmredzot var…

- Ko šodien uzņēmējs tomēr cer sagaidīt no valsts?- Ir tikai daži vārdi: prognozējamība, stabilitāte, stratēģija valsts attīstībai – kurā virzienā mēs īsti dodamies? Arī nacionālā reformu programma līdz 2020. gadam patiesībā ir ļoti svarīgs un nopietns dokuments. Bet tie dokumenti, kurus plānots pieņemt un pēc kuriem attiecīgi plānots darboties – tie ir “tukši” . Tajos nav konkrēti definētu mērķu. Diemžēl šobrīd viss sasniegtais ir tikai un vienīgi uzņēmēju nopelns. Arī eksporta pieaugums ir tikai un vienīgi pašu uzņēmēju nopelns – tas nav nekādā ziņā valsts ierēdņu nopelns. Un nav nevienam ierēdnim ko aplaudēt, cik viņi labi būtu pastrādājuši. Un atkal gribas uzdot jautājumu – kur tad ir valsts eksporta atbalsta funkcija? Bukletiņu izdošana? Tas nav atbalsts! To nozaru ministriem, kuri faktiski ir atbildīgi par Latvijas eksporta attīstību, Latvijā vispār nevajadzētu būt darba kabinetiem – viņu uzdevums būtu braukāt pa valstīm un vērt vaļā eksportam durvis, vest dažādas inovācijas uz Latviju. Viņiem nav jāsēž kabinetos šeit – viņiem ir jāstrādā!

- Kāpēc talantīgie līderi, kuri veiksmīgi strādā biznesā un ir ļoti kompetenti, tomēr nevēlas iet politikā un vadīt valsts attīstības procesus?- Līderi biznesā patiešām ir, un viņiem ir augsts kompetences un zināšanu līmenis. Taču šie cilvēki nelien jebkur. Arī sabiedriskajā darbā viņi neiesaistās jebkurā projektā, lai tikai uzlabotu savu CV. Šie cilvēki noteikti jūt, ka var dot savu pienesumu valsts attīstībā, bet vislabāk tieši caur to jomu, kurā viņi veiksmīgi darbojas. Un ir arī jautājums – vai Latvijas sabiedrība vēlas pārmaiņas, jo – ja tiešām nāks līderis (valsts pārvaldē šobrīd nav līdera – un tas acīmredzot ir tas sliktākais), tad tās būs pārmaiņas. Šobrīd zināmā mērā inertums pret visiem lēmumiem, kas pieņemti un realizēti, pierāda, ka sabiedrība īsti nav gatava patiesām reformām, pārmaiņām. Ja arī nāktu līderis un teiktu, ka 2020. gadā mēs patiešām varam būt pārtikusi valsts, vai sabiedrība būs gatava sekot viņam un veikt tos uzdevumus, kas darāmi, lai sasniegtu līdera noteiktos mērķus? Taču šodien sabiedrība samierinās ar elektrības cenu pieaugumu, nodokļu celšanu. Es gan uzskatu, ka Latvijai ir nepieciešams patiess, godīgs un taisnīgs līderis, jo bez šāda cilvēka mums būs grūti sasniegt labklājības pieaugumu. Ir jābūt līderim, kurš spēj aizraut, motivēt un uzņemties atbildību par saviem lēmumiem, nevis to nodalīt daudzos un dažādos nevajadzīgos līmeņos.

- Ko jūs novēlētu izdevniecības pilngadības svētkos?- Vispirms visiem mūsu ilggadējiem klientiem vēlos pateikt sirsnīgu paldies par to, ka viņi uzticas mums un izvēlas mūsu komandas darba rezultātus. Paldies par viņu ieteikumiem un vēlējumiem. Protams, mēs vienmēr no klientiem ar prieku sagaidām arī ierosinājumus, jo viss, ko izdevniecība 18 gados ir sasniegusi, zināmā mērā ir noticis, tieši pateicoties klientu ierosinājumiem, piemēram, žurnāls Bilance tapa, ieklausoties tieši viņu ierosinājumos un vēlmēs. Esam gatavi jauniem izaicinājumiem, ko pierāda arī viens no jaunākajiem mūsu produktiem – e-semināri.

- Kāda būtu jums pašai vismīļākā dāvana, sagaidot izdevniecības 18 gadu jubileju?- Lai mēs visi vienkārši būtu kopā! Jo ne jau materiālās vērtības, bet gan tieši cilvēcība un kopābūšana ir lielākās vērtības. Visus 18 izdevniecības darbības gadus roku rokā ar biznesu gājusi arī sociālā atbildība – mēs esam gan finansiāli atbalstījuši dažādus sociālos un labdarības projektus uzņēmuma līmenī, gan arī sarūpējuši palīdzību trūkumā nonākušām ģimenēm un ierīkojuši labas un kvalitatīvas literatūras bibliotēku Cēsu nepilngadīgo pāraudzināšanas iestādē. Man ir grūti saskaitīt visus labos darbus, ko šajos gados esam darījuši, un tas nemaz nav svarīgi, jo viss, ko esam darījuši, bijis no sirds. Manuprāt, tieši šīs īpašības ļāvušas mums veiksmīgi attīstīt arī izdevniecības biznesu, jo tas pierāda, ka uzņēmums ir dzīvs un tam ir sirds.

- Tas nozīmē, ka ar uzņēmumu viss ir kārtībā?- Protams!