Latvieši emigrācijā: veiksmīgie aizbraucēji vai tomēr nīstie imigranti?

FOTO: ITAR-TASS/ScanPix

«Kā man riebjas tie austrumeiropieši!» pukojās gados jauna dāniete. «Viņi paši domā, ka līdzinās mums, taču būtībā ikviens melns amerikānis man ir daudz tuvāks un saprotamāks nekā viņi - šie postsovjetiskie salašņas!» sieviete klusi šņāca. Man līdzās. Pirms iekāpšanas lidmašīnā. Pirms mums lidoja reisi uz Krieviju un Viļņu. Iekāpēji palēninātā tempā virzījās garām uz savām lidmašīnām. Lielākā ceļotāju daļa bija koši tērpti, vairums uzvedās skaļi un izaicinoši. Nav izslēgts, ka daļa no viņiem brauca uz neatgriešanos. Uz pastāvīgu dzīvi ārzemēs. Sprīdīši.

Pretkultūra

Daudzi no viņiem aizbrauc un pēc tam sūta uz dzimteni «veiksmes stāstus» par saviem lieliskajiem panākumiem (nokautajiem pūķiem), piedzīvojumiem (apprecētajām princesēm) un krāsaino ikdienu (leiputriju) ārzemēs.

Pašlaik izbraucēju skaits no Latvijas jau esot apsteidzis savulaik Staļina režīma deportēto skaitu uz Sibīriju un kustība lidostu virzienā joprojām turpinās. Jau atkal dzīvotspējīgs ir mīts, ka katrs kārtīgs latvietis dodas meklēt laimi, naudu, panākumus, labklājību, «sastrādāt sev labu pensiju» ārzemēs un Latvijā vairs neatgriežas.

«Man tajā sūda zemē vairs nav ko darīt!» klaigāja kāds apdzēries latviešu viesstrādnieks Skavstas lidostā, gaidot nākamo lēto lidojumu uz Īriju. Līdzīgas domas pauž vēl virkne emigrantu, kas jau nostabilizējuši savu dzīvi un darbu ārzemēs. Viņu ziņojumos staro imperatīva laime un kategoriska apmierinātība ar muguru pret Latviju. Tiek strauji mainītas pases un sadedzināti tilti uz Dzintarzemi. Visās nozīmēs.

Es vēlētos pievērsties tikai dažiem šā «emigrācijas fenomena» aspektiem ar moto «es mīlu šo zemi, bet neciešu šo valsti».

Piemēram, pagājušajā vasarā (jūlija vidū) nācās lidot uz Rīgu ar pārsēšanos Frankfurtē. Ļubļanā visas manas biļetes jau bija reģistrētas ar sēdvietām līdz Rīgai pie loga (lai izgulētos). Tāpēc liels bija mans pārsteigums, ieejot lidmašīnas salonā un redzot, ka manu vietu pie loga jau aizņēmis mazs zēns. Blakus sēdošā māte man latviski skaļā balsī paziņoja: «Tur sēdēs mans bērns un viss!» Neko neteikdama, noliku savu somu un apsēdos celiņa malā. Pēc tam valdonīgā jaunā latviešu māmiņa pārgāja uz svešvalodu un visu lidojuma laiku runāja ar savu mazuli sliktā tūristu franču valodā. «Franču tēva» tuvumā nebija. Tikai māte + viņa bērns + lidmašīnas publika. Mātes valodas šim bērnam nebūs. «Superfrancūziete» to bija apzināti iznīcinājusi, jo ar savu mazuli vairs nesarunājās latviski, pat esot divatā ar viņu. Savādi, ka šī sieviete vispār veda mazo francūzi vai beļģi uz Latviju, jo maz izredžu, ka turienieši varēs komunicēt mazulim saprotamajā valodā. Tas nozīmē, ka LV šim bērnam drīz būs = «0».

Dzīvojot jau vairāk nekā 25 gadus ārzemēs, bieži nācies novērot diezgan mazohistisko «austrumeiropiešu» attieksmi pret savu valodu: krievu, latviešu vai ukraiņu sievietes lauzīdamās tēlo «superzviedrietes», «superanglietes», «superspānietes», ar visiem spēkiem cenšoties iebīdīt savu bērnu citas valsts apritē. Katrai mātei savu bērnu gribas iecelt saulītē, taču nezin vai vecāku iedomātās laimes leiputrija ir tieši tas, kas bērnam visvairāk vajadzīgs.

Ksenofobijas vaibsts

To pierāda nesenais notikums ar 16 gadus veco pusaudzi, kas bija atbēdzis atpakaļ uz savu dzimteni Lietuvu no Francijas, kur pirms astoņiem gadiem bāreni bija adoptējusi pārtikusi franču ģimene (skat. Lrytas.lt; TVNET 23.03.2013.). To pašu apliecina neskaitāmie skandāli, kas reizēm «noplūst» no dārgajām internātskolām, kurās Austrumeiropas bagātnieki ievietojuši savus bērnus, nemaz neapzinoties, ka visai bieži «ārzemniekus necieš» ne tikai pieaugušas dānietes, bet arī bērni un skolotāji skolā, medmāsas poliklīnikās un šoferi autoostās.

Tikko Zviedriju pāršalca skandāls par notikumiem galvaspilsētas centrālajā autoostā. Šoferis, kuram bija pienākums transportēt pasažierus uz Ekero līnijas prāmi (ceļā uz Ālandu salām), šķiroja pasažierus divās grupās: vietējos un imigrantos. Vienā autobusā tika sašķiroti etniskie zviedri un otrajā imigranti. Kā viņš to darīja? Pavisam vienkārši - to uzreiz varot redzēt. No skata. Acenes vai dokumentus viņam nevajagot. Vai tas ir ētiski, vai tā drīkst demokrātiskā sabiedrībā? Protams, nedrīkst. Protams, nav ētiski. Loģiski, ka šoferis esot tikko atlaists no darba un vairāk tur nestrādāšot, taču nav izslēgts, ka savā nākamajā autobusā viņš atkal sāks šķirot zviedrus pa labi un pārējos pa kreisi. Personas kods, tieši tāpat kā akcents svešvalodā nosaka, vai esat vai neesat vietējais.

Ko es ar to vēlos pateikt?

Pavisam vienkāršu lietu - leiputrija nav tur, kur piens un medus tek. Ksenofobija Rietumeiropā eksistē un skar arī tos, kas jaunajās mītnes zemēs ir jau stabili iekārtojušies. Pret to cīnās žurnālisti medijos un politiķi no tribīnēm, taču retorika pagaidām nav izskaudusi ārzemnieku nīšanas aizspriedumus, kas Rietumu cilvēkos iezīdušies dziļāk par ādu. Ieceļotājus ārzemēs pātago psiholoģiski. Imigrants nav brālis.

«Agrāk, pirms PSRS sabrukuma, mūs Rietumos uzņēma ļoti draudzīgi,» konstatē ungāru kolēģis, fotožurnālists Alekss, kurš jau 20 gadus dzīvo un strādā Zviedrijā, «turpretī tagad mūs šeit labāk redz ejam, nevis nākam!»

Tikmēr Latvijā, viesojoties pie paziņām, joprojām tiek rādītas fotogrāfijas ar «neprātīgi apmierinātajiem» radiem, kas šķiro saknes Īrijā vai tīra gaiteņus Portugālē. Parasti no fotogrāfijām smaida sievietes, kas dekoratīvi nostājušās pie jūras klinšu šķautnēm un ar iestudētas pozas palīdzību pauž triumfu: «Man ir viss, kā jums nav!» Kā kronis iecerētajam tiek paziņots fakts, ka bērni Latvijā nekad neatgriezīsies: latviski nemāk, pases būs citas un dzīve - daudz labāka svešumā.

Vai tā ir un vai tā būs? Pagaidām aina neizskatās tik saulaina.

Pomegranate

Bruklinas Midvudā (Midwood) atrodas luksusa klases pārtikas veikals ar nosaukumu Pomegranate, kas paredzēts konservatīvo ebreju, hasīdu klientiem. Košers, bezgluteīna maize utt. Ņujorkā ortodoksālie un konservatīvie ebreji veido 32% no šīs minoritātes. Ņemot vērā to, ka tradīcija pieprasa kuplas ģimenes (61% ebreju bērnu vecāki ir tieši konservatīvie), viņi pamazām kļūst par dominējošo «lielā ābola» ebreju minoritātes daļu. Te viss pakļauts drakoniskajiem ticības diktētajiem pārtikas noteikumiem: var iegādāties jau sagrieztas salvetes, lai sestdienās nav jāķeras pie šķērēm, produktus bez piena un vēl neskaitāmas citas preces, kas atbilst ticības priekšrakstiem. Sekulārajā ASV katrs var dzīvot kā grib, izvēlēties savu dzīves ceļu - vai dzīvot centrā vai nomalē, dejot sambu vai ticēt raganām, tāpēc šis dzīvesveids šķiet anahronisms. Savāda šķiet šo ortodoksālo ebreju kolektīvā gatavība brīvā valstī un atvērtā sabiedrībā tomēr 100% pakļauties Dieva noteikumiem un sekot ticības diktētajiem ierobežojumiem līdz pēdējam punktam. Izrādās, ka tieši ierobežojumi nodrošinot viņu ikdienai stabilitāti un piešķirot dienišķajām rutīnām garīgu auru. Pirmajā mirklī minētais fenomens izskatās pēc «kolektīvas pašvarmācības», bet, «apgūstot gramatiku», tas pārvēršoties dabīgā dzīvesveidā un priekā. Modernie, ortodoksālie ebreji ir dziļi iesakņojušies kolektīvā misijas procesijā un balstās uz savas morāles kodeksu, kas savā būtībā ir kontrakulturāls videi, kurā viņi reāli atrodas un dzīvo. Lielās ģimenes, kas ik nedēļu piepilda savas automašīnas ar pārtikas maisiem lielveikala stāvvietā, savā būtībā ir opozicionāras kontrakultūras pārstāvji. Viņu iekšējā disciplinēšanās nodrošina fundamentālu pašapziņu/līdzsvaru un sajūtu, ka tieši šādai dzīves pieejai pieder nākotne. Tas ir lieliski tikmēr, kamēr šī disciplīna netiek attiecināta arī uz mani.

Emigrantu kontrakultūra

Mūsu laimīgo emigrantu un vienlaikus arī nīsto imigrantu kontrakultūra ir līdzīga. Tā balstās uz pārliecību, ka ārzemēs piens un medus tomēr tek un tikai muļķi nepamanīsies no cukura ezeriņa padzerties. Lai gan bezdarbs tajās pašās ārzemēs ir ievērojams un dzīves standarta uzlabojumi (attiecībās ar izdevumiem) bieži ir relatīvi. Izceļotāji dzīvo uz pieņēmumu konstrukcijām, ka laime ir tur, kur ir nauda. Daudz naudas.

Protams, ar šo es nevēlos iespundēt visus aizbraucējus no Latvijas vienotā dezertieru zonā. Protams, Rietumos strādā arī zinātnieki, mākslinieki, pētnieki, ārsti, fiziķi un visu citu jomu pārstāvji no Latvijas, kas vēlas strādāt tālāk savā profesijā «par cilvēka cienīgu algu», jo Latvijā izdarīt to pagaidām nav iespējams. Taču «pomegrante» šeit ir tā pati - izceļotāji dzīvo savos geto (ķīniešu, krievu, īru kvartāli), kas mums tagad labi izdodas virtuāli - ar interneta palīdzību un pieturoties pie saviem nerakstītajiem «morāles kodeksiem», kas ļauj justies līdzsvarā arī visnestabilākajās situācijās, tostarp attiecībās ar vietējo ksenofobiju un dzimtenes vaimanām.

Imigrācijas viļņi ir skāruši visas tautas. Piemēram, no Zviedrijas laika posmā no 1865. līdz 1914. gadam izceļoja 1,2 miljoni zviedru vecumā no 15 līdz 35 gadiem. 200 000 no viņiem vēlāk atgriezās atpakaļ dzimtenē. Izceļošana iemesli - bads, darbavietu trūkums, reliģiskas vajāšanas un bailes no karadienesta. Arī zviedriem toreiz patika lielīties par saviem varoņdarbiem viņpus okeāna, un šis plātības veids jau pārvērties īpašvārdā ar nosaukumu «Amerikas vēstule».

Vai esmu pret izceļošanu uz ārzemēm?

Pret «Emigrantu vēstulēm»?

Protams, nē.

Man šķiet, ka talantīgākie aizbraucēji viņpus robežas daudz iemācīsies, un es labprāt apmeklēšu viņu restorānus Rīgā, Havannā vai Londonā, lasīšu viņu grāmatas un lielīšos ar viņu panākumiem pasaules koncertzālēs vai stadionos.

Tikai viena lieta mani neiepriecinās - tie, kuriem vecāki ir atņēmuši latviešu valodu (kontrakultūras vārdā).

Tie patiešām ir nīstie emigranti.

Tiešā un pārnestā nozīmē. Brigaderes «gulbītis» vairs nekad bērnu nevedīs (noguruma stundā) atpakaļ uz laimīgo zemi tāpēc, ka māte šo zemi pati ir aizslēgusi un atslēgu nolauzusi.

Ja nākotne padara mūs nervozus un pagātne nelaiž vaļā, tad mēs nespējam sajust šodienas pievilcību. Steigsimies lēnām. Latviski.

Uz augšu