Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Partijās iestrēgst lieta par «psihiski slimiem» PSRS politieslodzītajiem

FOTO: LETA

Rīt būs viens no četriem mūsu kalendāra datumiem, kad tiek pieminēti komunistiskā genocīda upuri. Karogi ar sēru lentēm rītdien atkal atgādinās par to, ka 25.martā padomju režīms no Latvijas uz Sibīriju lopu vagonos izveda vairāk nekā 42 tūkstošus civiliedzīvotāju. Viņus represēt Maskavai palīdzēja cilvēki no pašu vides šeit pat Latvijā. Mūsu nākamais stāsts arī būs par vietējiem represiju atbalstītājiem.

Par ārstiem-psihiatriem, kuru loma sadarbībā ar padomju Valsts drošības komiteju joprojām nav izvērtēta. Ar viņu līdzdalību tie disidenti, kuri protestēja pret padomju iekārtu, tika ieslodzīti psihiatriskajās klīnikās, tur ar varu sazāļoti un uz mūžu ieguva, piemēram, šizofrēnijas diagnozi, kas šo cilvēku likteni ietekmē vēl šobaltdien. Psihiatru nespēja izvērtēt pagātnē notikušo arī ir viens no iemesliem, kas nav ļāvis problēmu atrisināt.

Saeimas deputāti tā arī nav spējuši izdomāt, kā taisnību atjaunot.
12

Rīgas Psihoneiroloģiskā slimnīca Tvaika ielā bija viens no Padomju Savienības Valsts drošības komitejas jeb tā sauktās čekas ieročiem, lai tiktu galā ar tiem, kuri toreiz uzdrošinājās nepiekrist Latvijas okupācijai. Savu uzskatu dēļ viņi tur tika ar varu atvesti, atzīti par psihiski slimiem un līdz ar to visai vienkāršā veidā aizvākti no sabiedrības acīm.

Viens no tādiem septiņdesmitajos gados bija Pēteris Lazda. Viņa stāsts sākās vēl ilgi pirms tam, kad kāds ar sarkanbaltsarkano karogu sadūšojās aiziet pie Brīvības pieminekļa. Jau septiņdesmito gadu beigās viņu bija nolemts uz mūžu paturēt kā piespiedu ārstēšanai ieslodzīto padomju psihiatrisko klīniku tīklā.

Lazda, padomju psihiatriskajās klīnikās represētais: «Tevi nosūta uz Krievijas lēģeriem uz mūžu. Mani nosūtīja uz mūžu. Man kundzei pateica – negaidiet viņu mājās! Viņš nekad mājās nebūs! Izmeklētājs bija tāds Strautmanis. Viņš sacīja – nekad jūs nebūsiet mājās no Krievzemes! Tieši acīs pateica.»

Velta Lazda, Pētera Lazdas dzīvesbiedre: «Un viena mašīna aizbrauca man gar degunu. Man atvēra vārtus.. durvis, kas nu tur bija, un pateica – jūsu vīru tikko aizveda. Tad man bija skaidrs, ka viņš bija tajā mašīnā un tad viņu aizveda.»

Lazdas nodarījums bija tas, ka viņš, būdams jurists,

gribēja īstenot dzīvē padomju konstitūcijā ierakstīto, ka padomju republikām, līdz ar to arī Latvijai, ir tiesības izstāties no PSRS.
12

Par to, ka Lazda savā zinātniskajā disertācijā vispār pieļāva domu, ka varētu rīkot tautas aptaujas, viņu izslēdza no studijām aspirantūrā. Viņš neapstājās.

Bija sadrukājis un izplatīja ap 25 tūkstošus skrejlapu ar aicinājumu padomju Latvijas deputātiem «..Tuvākā sesijā pieņemt lēmumu par Latvijas izstāšanos no PSRS līdz 1974.gada 1.jūlijam un par Latvijas sociāldemokrātu partijas radīšanu. Mūsdienās, kad nācijas visā pasaulē ieguvušas patstāvību, ir neciešami, ja kāda nācija vēl vada otru, Latvijā centralizētā vadīšana nenoliedzami izriet no Maskavas caur kompartijas orgāniem ar visa krieviskā pārmērīgu uzbāzību..»

Lietu sagatavo 33 sējumos

Čeka viņu arestēja, pratināja un gatavoja tiesai viņa lietu 33 sējumos, bet saprata, ka būs vajadzīgs arī psihiatru komisijas slēdziens, ka tiesājamais ir pārāk slims, lai piedalītos tiesas sēdē.

Lazda: «Citas iespējas acīmredzot izrēķināties viņiem nebija, jo notiesāt mani kā kriminālnoziedznieku atklātā tiesas sēdē – tas nebija iespējams. Tas nebija iespējams aiz tā vienkāršā iemesla, ka es tiesas sēdē būtu runājis tieši to pašu, ko es rakstīju lapiņās, proti, Konstitūcijā ir ierakstīts. Vai es nedrīkstu rīkoties saskaņā ar Konstitūciju? Un tas padomju režīmam būtu bijis ļoti, ļoti, ļoti nepatīkami. Tāpēc vajadzēja mani nepielaist nemaz uz tiesas sēdi. Es sēdēju kamerā. Tiesas sēde notika 3-4 dienas man aiz muguras. Tiesu psihiatre Ērika Rāta, kas tiesā piedalījās, (..) viņai bija jāliecina (..) un tad viņa uzrakstīja, ka šis cilvēks ir slims un viņu ir nepieciešams nosūtīt uz specpsihiatriskām iestādēm piespiedu ārstēšanai ar medikamentiem.»

Tālākais bija kā beztermiņa nokļūšana ellē. Ap pusgadu Lazda tika dzīts pa tā sauktajiem etapiem no vienas klīnikas uz otru. Apkārt bija tūkstošiem dažādās pakāpēs garīgi slimu cilvēku. Pa simtam saspiesti telpās pat bez tualetes bedres. Sanitāru vietā bija kriminālnoziedznieki, kas sev uzticētos pacientus bieži vien sita līdz nāvei. Bez tam

ar varu tika spiests lietot medikamentus.
12

Lazda: «Piespiedu kārtā man lika viņas norīt, vienkārši tās bija kapsulas. Un tad ar to karotīti brauc mutē un skatās, vai tu esi norijis. Bija jānorij. Jo, ja tu nenorīsi, tad tūlīt sanitāri ar injekcijām klāt. Lielā šprice – un tur jau ir iekšā nevis neoleptils, bet tur jau ir aminozīns, tas vispār ir briesmīgs medikaments. Ir tāda īpatnēja sajūta. Tu tā kā.. paralizētas tavas kustības. Tā lēni tu vari paiet, kaut ko tur.. parunāt nevar, būtībā tu esi apturēts, vienkārši aptur tavas darbības.»

Lazda uzskata, ka viņam ir ļoti laimējies, bet varējis novērot, kādas sekas no dažādiem medikamentiem bija citiem pacientiem.

Lazda: «Kā viņš izturas – viņš rāpo pa grīdu, apmēram kā mazi bērni. Viņam tur klucīši.. zīmē kaut ko, tad sakrāmē kaut ko un priecājas, kā tas labi izskatās, – vārdu sakot, nu palika bez prāta cilvēks.»

Lazdu, visticamāk, izglāba tas, ka par viņu bija kļuvis zināms rietumvalstu cilvēktiesību aktīvistiem, arī trimdas latviešiem, un, cenšoties neizraisīt publiskus starptautiskus pārmetumus pret PSRS, čeka nolēma Lazdu atbrīvot pēc četriem gadiem.

Rietumu sabiedrotie palīdzēja viņam vēlāk arī Vācijā sarīkot ekspertīzi,
12

kur trīs vācu medicīnas doktori un viens profesors ar saviem parakstiem apstiprināja, ka Lazdas gadījums bija skaidrs apliecinājums, ka psihiatrija izmantota politiskiem mērķiem.

Tāpēc viņam izdevās izcīnīt, ka vairs netiek uzskatīts par garīgi slimu. Tomēr Lazda grib, lai godu un cieņu atgūtu arī pārējie, kas cieta viņam līdzīgi. Tādu varētu būt vismaz vairāki desmiti. Lazda domā - ja savulaik Augstākā padome, kur viņš pats bija ievēlēts un balsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanu, nespēja disidentiem kā nākas palīdzēt lielā komunistu pārsvara dēļ, tad vismaz tagad Saeimai tas būtu jāizdara.

Lazda: «Ja komisija mēnešiem nevar sagatavot vienu likumprojektu, tā ir negribēšana! Cita vārda, cita iemesla es neredzu!»

Līdz šim Saeimas deputāti vismaz formāli ir piekrituši, ka padomju psihiatrisko klīniku politiskie upuri pelnījuši, lai taisnība beidzot uzvar. Bet kā tieši tas notiks – par to konsultācijas rīkotas gan ar pašiem cietušajiem, gan ar ārstiem-psihiatriem, gan ar juristiem.

Tomēr skaidras pārliecības par risinājumu arvien vēl nav.
12

Cilvēktiesību komisijā strīdas un lēmumu nepieņem

Traģikomiski arī tas, ka Vienotības vadītā Juridiskā komisija un nacionāļu vadītā Cilvēktiesību komisija tagad strīdas, kura pirmā pieņems labāku projektu. Tomēr pusgada laikā neviens nav spējis izstrādāt formulējumu, kuru droši varētu likt uz balsojumu.

Ināra Mūrniece, Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētāja (Nacionālā apvienība): «Ļoti ceru, ka jau vasarā reabilitācija varētu tikt sākta, un tā ir mūsu Cilvēktiesību komisijas apņemšanās, kad mēs sākām darbu pie šā likumprojekta. Nu, katrā gadījumā, ja Juridiskā komisija radīs labāku variantu un šī procedūra būs ātrāka, es to atbalstīšu ar visu sirdi, jo, manuprāt, ir ļoti svarīgi šo jautājumu atrisināt.»

Atzinīgi tiek novērtēts vismaz tas, ka sākotnējo psihiatru pretošanos gandrīz jebkādam risinājumam tagad ir aizstājusi sapratne, ka kaut kas tomēr jādara, un arī Psihiatru asociācijas vadītājs piekrīt, ka

tas nozīmētu arī konkrēta psihiatra vainas izvērtēšanu konkrētā gadījumā.
12

Elmārs Tērauds, Psihiatru asociācijas prezidents: «Es domāju, ka tad ir jāizskata šis jautājums. Arī tad būs tādas speciālas komisijas, kas tiks pēc jaunā Reabilitācijas likuma pēc prokuratūras ieteikuma veidotas, tad, ja būs šāds jautājums, tad mēs savas kompetences ietvaros varēsim atbildēt uz šiem jautājumiem.»

Piemēram, Lazdas gadījumā viņa nosūtīšanu uz mūžu piespiedu ārstēšanai bija parakstījuši ārsti Sočņeva, Marķe, Graudiņa, Andrēziņa un Vologdina.

Mūrniece: «Es, piemēram, novērtētu ļoti augstu, ja viņi spētu atklāti pateikt – jā, bija šāda VDK pavēle, mani spieda parakstīt šādu slimības diagnozi, tad cilvēciski.. jā, ka viņu piespieda un viņš to atklāti atzīst, un līdz ar to arī tā cilvēku reabilitācija tajā lietā virzītos uz priekšu daudz raitāk.»

Profesore Raisa Andrēziņa joprojām strādā psihiatriskajā klīnikā un arī kā pasniedzēja. Taču uz mūsu telefonzvaniem neatbildēja un arī klīnikā nebija sastopama. Vēlāk caur sarunām ar kolēģiem tika nodota ziņa, ka Andrēziņai esot pārāk slikta veselība, lai par tik smagu tēmu runātu, un ka īsti viņa tā laika notikumus nemaz vairs neatceroties. Viņas kolēģe, ar ko kopā strādājušas arī padomju laikā, atzīst, ka nekādu čekas spiedienu nemanījusi. Pašai nekādi VDK uzdevumi netikuši doti, iespējams, tādēļ, ka nav bijusi Komunistiskās partijas biedre.

Biruta Kupča, profesore, Psihiatru asociācijas viceprezidente: «Nu, pirmkārt, es domāju, ka psihiatri tiek.. nu varbūt nepatiesi aizvainoti, ievilkti šajā notikumā, jo mums nekādu ziņu, nekādu sarakstu par tādiem cilvēkiem nav. Līdz ar to it kā visu laiku saka, ka psihiatri nav neko darījuši. Kur mēs varam darīt tukšā vietā, ja mums nav zināmas personas, kuras uzskata, ka viņas būtu kaut kā tur apbižotas. Nu, mums nav tādu sarakstu. Arī atrast meklējot mēs to nevaram. Mūsu arhīvi ir simtiem tūkstošu vēsturu. Tur izmeklēt,

atrast, kurš ir kaut kādu tādu īpašu iemeslu dēļ nepatiesi nokļuvis slimnīcā, tas arī nav iespējams.»
12

Skaidrs, ka cietušie negrib doties uz klīniku, lai tur aci pret aci atkal sastaptu savus pāridarītājus, un arī publiski runāt par to negrib, neticot, ka jebkad tiks vaļā no padomju laikā uzliktās diagnozes. Lazda uzskata - var saprast, ka toreiz psihiatri baidījās par sevi un savām ģimenēm, lai paši nekļūtu par čekas upuriem, un tagad dažs labs ārsts varbūt sargā kolēģu mundiera godu.

Tomēr valsts pienākums ir cietušos uzskaitīt, liecības sakrāt un Saeimā pieņemt deklarāciju, ka tie, kuri par pretpadomju aģitāciju un propagandu tika represēti, izmantojot pret viņiem psihiatrijas metodes, ir uzskatāmi par reabilitētiem.

LaZda: «Tāpēc es saku tiem, kas tagad tos likteņus lemj, – kāda jēga tos cilvēkus atkārtoti pārbaudīt, ka atkal komisijā prevalēs tas pats pieņēmums – ka tu taču esi slims bijis, ka tu pret padomju režīmu kaut ko sacīji! Nu taču tā nevajadzēja darīt! To jau Epnera filmā «Disidents» par mani jau arī pateica viens psihiatrs.»

Uz augšu
Back