Šīs pārdomas un komentāri tapa pēc vairākām nesenajām publikācijām par skvoteru tēmu. Londonā esot ieņemta miljonāra māja, un Parīze satraukta par skvoteru iemitināšanos netālu no prezidenta rezidences. Lasot šo ziņu izvilkumus TVnet portālā un tiem sekojošos naida un nosodījuma pilnos komentārus, man radās tikai viens jautājums - kāpēc šī tēma tiek pasniegta tik tendenciozi, bez jebkādiem situācijas skaidrojumiem un cēloņsakarību meklējumiem?
Izlasot šīs ziņas, radās sajūta, ka tāda tukša vāvuļošana vien bijusi. Vai tiešām vairs nav neviena žurnālista, kas varētu uzrakstīt plašākus, analītiskākus rakstus? Vai tiešām nav neviena, kas būtu gatavs par šo darbu žurnālistam maksāt? Varbūt tas ir šodienas Eiropas politikas mērķis, notrulināt sabiedrību, padarīt par bezsmadzeņu masu, ar kuru var manipulēt, radot bailes un atkarību no materiālās dzīves ērtībām. Varbūt tas ir mērķis radīt sabiedrības atkarību no TV šoviem, spēlēm un seriāliem, lai tikai nesāk domāt un uzdot neērtus jautājumus.
Neskaidrošu jēdzienu skvoteri, ierakstiet Google meklētājā un saņemsiet vairākas atbildes, kas tas īsti ir. Šoreiz mēģināšu uzburt jums ainu, kāpēc tādi cilvēki rodas un ko viņi grib mums pateikt. Neesmu žurnālists un nepretendēju uz profesionāļa darbu. Sauciet tās par Eiropas piezīmēm.
Ne visi skvoteri ir sliņķi
Ne visi skvoteri ir sliņķi, "lūzeri", jauno laiku hipiji, ne visi ir bezdarbnieki un ne visi ēd pārtiku no lielveikalu miskastēm, ne visi lepojas kameru priekšā ar savu dzīves veidu un iemitināšanos miljonāru villās. Daudzi cilvēki nokļuvuši šādā situācijā dažādu sakritību rezultātā, zaudējot iepriekšējo dzīvesvietu, ģimeni, darbu vai veselību. Un kurš no jums var būt tik drošs, ka tas nevar notikt ar jums? Protams, pasniedzot plātīgu skvoteru stāstus sabiedriskajos medijos, žurnālists var būt pārliecināts, ka izraisīs nepārprotamu sabiedrības nosodījuma un sašutuma reakcijas vilni un plus vēl pacels medija reitingu.
Francijā īrēt dzīvokli - teju neiespējami
Lai Latvijas cilvēkiem būtu vieglāk saprotams, iedomājieties, ka jums, saņemot minimālo algu Parīzē, nav iespējas noīrēt dzīvokli, jo īres maksa ir tuvu šai minimālajai algai un īres līgumu var noslēgt tikai tad, ja alga ir vismaz trīs reizes lielāka par maksājamo īri. Plus obligāta ir dzīvokļa īrnieka civilās atbildības apdrošināšana. Turklāt obligāta ir iemaksa par dzīvokli viena mēneša īres apjomā, kuru jūs nevarat izmantot, kamēr dzīvojat dzīvoklī, tikpat daudz jums jārēķina kā vienreizēja maksa aģentūrai, kas dzīvokli piedāvā. Tas arī notiek tikai ar nelielu daļu laimīgo, kuriem izdevies dabūt dzīvokli no aģentūras, jo dzīvokļu trūkst, tai pašā laikā ļoti daudzi īpašumi stāv pilnīgi tukši vai netiek apdzīvoti vairāk kā pāris mēnešus gadā, bet tos vienkārši neviens neizīrē. Pie aģentūrām stāv garas rindas - jau agri no rīta tur ir gan studenti, gan strādājoši cilvēki. Bezpajumtniekus gan te nemana, jo tiem nav īrei nepieciešamo dokumentu.
Šī vēl ir salīdzinoši jauka situācija, jo runa ir par cilvēkiem, kam ir kaut kādi ienākumi, kuri maksā nodokļus un it kā būtu tiesīgi uz valsts atbalstu grūtā brīdi. Bet dzīvē viss ir savādāk, sociālajos dienestos pazūd iesniegtie papīri, lēmumi tiek pieņemti mēnešiem ilgi un neviens nevar paredzēt, kāds būs lēmums konkrētajā situācijā.
Absurda sistēma ir izveidojusies, vai arī, visticamāk, tā ir apzināti izveidota Francijā ar mājokļa pabalstu. Uz to var pieteikties cilvēki, kuru ienākumi ir nelieli un līdz ar to nepietiekami, lai segtu dārgās īres maksas. Tā nu valsts šā pabalsta veidā tukšo savu kasi un nauda straumēm vien plūst bagāto iedzīvotāju kontos. Sistēma nevis apliek ar nodokļiem bagātos, bet tukšo valsts kasē ieskaitītos iedzīvotāju nodokļus, lai atmaksātu tos atpakaļ bagātajiem.
Bezpajumtnieku apburtais loks
Tagad iedomājaties bezpajumtnieku, kuram nav adreses. Un Francijā viss sākas ar adresi. Bez adreses jūs nevarat atvērt bankas kontu, nevarat nopirkt telefonu, nevarat reģistrēties kā bezdarbnieks, jo jūsu bezdarbnieka statusu apliecinošo karti dienests sūta tikai pa pastu. Jūs teiksiet - bet adresi jau prasa arī Latvijā. Jā, prasa gan, bet Francijā jūsu norādītā adrese ir jāpierāda ar apmaksātu fiksētā telefona, gāzes vai elektrības rēķinu. Lai īrētu dzīvokli, vajadzīgs darbs un alga, lai dabūtu darbu, vajadzīga adrese, gāzes rēķins, bankas konts un nu jau arī personīgā automašīna darba sludinājumos iekļauta kā obligāta prasība.
Ja dzīvo patversmē, par darbu vari aizmirst
Bezpajumtnieku vienīgā iespēja ir doties uz vietējo patversmi un dabūt tur izziņu par dzīvesvietas adresi; tie, kam ir kaut minimāli ienākumi (sociālais pabalsts Francijā ir ap 470 EUR), var par ļoti simbolisku naudiņu paēst brokastis, pusdienas un vakariņas, izmazgāt un izžāvēt drēbes, nomazgāties siltā dušā un izgulēties zem jumta. Taču strādāt, dzīvojot patversmē, ir pilnīgi neiespējami, jo šīs iestādes durvis rītos veras 8.30 un vakaros slēdzas 16.30, jo plkst. 17.00 centra darbinieku darba diena beidzas un uz nakti paliek vien apsargs. Tā nu daudzi bezpajumtnieki izvēlas tikai daļēji izmantot šo iestāžu piedāvātos labumus un pakalpojumus, labāk mitinoties kaut kur citur – mašīnās, kempinga mašīnās vai vienkārši uz ielas, parkos vai svešos īpašumos.
Vadzis lūst un māja tiek "ieņemta"
Kāds tur brīnums, ka šādi cilvēki pulcējas kopā, jo problēmas jau visiem ir līdzīgas, un tad kādu dienu tiek ieņemts īpašums, jo tas ir veids, kā pievērst uzmanību problēmai un likt sociālajiem dienestiem rast risinājumu, kaut vai izmitinot cilvēkus pagaidu dzīvesvietās ar zemu īres maksu. Tas ir veids, kā sākt atgriezties cilvēka cienīgā dzīvē. Pagaidu dzīvesvietas jeb sociālie koridori gan nav nekādas villas vai komfortabli apartamenti, bet tā vairs nav patversme, tās ir nelielas ap 18-20 m2 istabiņas ar plīti stūrī, nereti arī dušas kabīni un tualeti tai pašā telpā. Sociālo koridoru iemītnieki var brīvi iet un nākt visu diennakti, vienīgi nevar uzņemt ciemiņus, veikt dzīvesvietas apzaļumošanu un izmitināt dzīvniekus. Šajās dzīvesvietās obligātas ir sociālo darbinieku vadītas nodarbības par dažādām tēmām, kuru rezultātā notiek kārtīga "smadzeņu skalošana". Nereti bezpajumtnieki izvēlas šīs drošās mājas pamest, jo krīzes situācijā nonākušie cilvēki nevis saņem atbalstu un ticību iespējai sakārtot savu dzīvi, bet kļūst par sistēmas upuriem, un sākas bezgalīgs papīru ražošanas process sociālā darbinieka uzraudzībā. Saprotams, ka daudzi skvoteri labāk izvēlas turpināt iesākto dzīvesveidu, mainot vienu mitekli pret citu, un nedodas izmantot oficiālās sociālās palīdzības iespējas.
Tukšās dzīvojamās platības būtu jāapliek ar nodokli
Ja vien politiķiem pietiktu drosmes aplikt ar nodokli visas dzīvojamās platības, kuras netiek izmantotas dzīvošanai vairāk kā četrus mēnešus gadā un arī netiek izīrētas, tad situācija ne tikai Francijā, bet arī daudzās citās Eiropas valstīs strauji mainītos. Tas strauji samazinātu nu jau astronomiskus griestus sasniegušās īres maksas, jo tirgū būtu iespēja parādīties jaunām dzīvesvietām. Ja arī īpašnieks savu īpašumu neizīrētu, tad vismaz valsts iegūtu līdzekļus nodokļu veidā, kurus izmantot jaunu valsts mājokļu celtniecībai.
Tā nu skvoteri ieņem miljonu vērtos īpašumus, kliedz pēc risinājuma, satracinot Eiropas vidusmēra pilsoņa mietpilsonisko dzīvīti, kura šķiet tik stabila un droša, kad tev ir darbs un personīgais auto. Tā ir šķietama drošība, kas var mainīties ātrāk, nekā jūs spējat iedomāties. Sabiedrība nedzird, nosoda, lamā, bet necenšas izprast, meklēt cēloņus un piedāvāt risinājumus. Jums nešķiet jocīgi, kāpēc, kad runa ir par skvoteriem, tie tiek atpazīti kā imigranti no Austrumeiropas? Patiesībā viņu vidū ir tikai Eiropas pilsoņi. Vai jums ir gadījies redzēt skvoteru vidū no Āfrikas iebraukušos arābu izcelsmes imigrantus? Viņiem tas nav nepieciešams, jo viņi, balstoties uz rasu un reliģijas diskriminācijas likumdošanu, tiek bagātīgi nodrošināti ar visu veidu sociālo palīdzību un pabalstiem. Tāda ir Francijas maksa par mieru valstī un Eiropā. Eiropietim sociālais dienests var atļauties piedāvāt vienvirziena biļeti uz dzimteni, bet nevienam Āfrikas ieceļotājam šādu piedāvājumu nedrīkst izteikt. Eiropas iedzīvotāji, pat gadu nostrādājuši Francijā, nevar būt pārliecināti, ka saņems sociālo palīdzību, ja būs tāda vajadzība, lai gan oficiālā informācija vēsta, ka jau pēc trīs mēnešiem šādas tiesības ir. Dzīvē viss ir savādāk, Francijā strādā ļoti daudzi Eiropas pilsoņi no Lielbritānijas, Itālijas, Portugāles un, protams, arī no jaunās Eiropas valstīm. Visi cīnās ar franču birokrātiju, bet bieži vien šī cīņa aprobežojas ar nebeidzamu papīru sniegšanu, pieprasīšanu, izskatīšanu, pārskatīšanu, vārdu sakot, procesu bez rezultāta.
Bagātnieki dzīvo bailēs par savu īpašumu
Eiropas bagātie dzīvo bailēs un tērē milzu līdzekļus sava īpašuma apsardzes nodrošināšanai, nereti pat algojot ģimenes pārus kā apsargus un dārgo īpašumu apkopējus saimnieku prombūtnes laikā, tik ļoti lielas ir bailes no skvoteriem. Eiropas bagātie dzīvo savas "Štrausa dzīves" un sašutumā novēršas no blakus esošās sabiedrības ēnas puses. Kāds mēģina mazgāt baltu savu sirdsapziņu, piedaloties labdarības akcijās, ziedojot vai iedodot kapeiciņas ubagam uz ielas. Pēdējā kliedzošā liekulības izrāde Francijā bija akcija, kurā tika adoptēti tūkstošiem bērnu no Haiti, lai gan tepat Eiropā bērnunamos bērni gaida savas ģimenes, taču Eiropas birokrātijas līkloču dēļ gadiem ilgi neatrod mājas.
Šis ir tikai mazs ieskats reālās Eiropas Savienības un īpaši Francijas īstenotās politikas rezultātā. Tas ir skats ne vairs no malas, ne alas, bet mūsu ikdienas. Nav vairs mūsu un jūsu valsts, nav vairs tur un te, nav rietumu un austrumu Eiropas, ir viena Eiropa un vienas problēmas. Tie nav vairs lozungi par brīvu darbaspēka kustību, par mobilitāti, par atvērto darba tirgu, tā ir reāla cilvēku, Eiropas pilsoņu, dzīve, un tam nav nekāda sakara ar pasaules ekonomisko krīzi. Āzijas tirgus uzrāda rekordus ekonomiskās attīstībā, kamēr Eiropa stagnātiski mīņājas, noveco, notrulina sabiedrību, neattīsta zinātnes un tehnoloģijas, lobē baņķierus, dzen tautas un valstis mūža parādos, ceļ mošejas un attaisnojas ar rūpēm par pilsoņu drošību.
Zane
