Valdas kundze no Ieriķiem bija nolēmusi ieveidot matus, tādēļ devusies uz kādu Cēsu frizētavu, lai sakoptu galvas rotu. Līdzi kundze bija paņēmusi arī mazu saldumu paciņu kā pateicību frizierītei par darbu, taču viss tik pozitīvi nebeidzās.
Briesmu stāsts frizētavā (94)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
«Ieraugot saldumu paciņu, izdzirdēju frizieres repliku, kas liecināja, ka tos viņa nevēlas. Lai nu kā, mani sauca uz matu mazgāšanu. Jau iepriekš biju pateikusi, ka man galvas āda ir jūtīga, lai mazgā saudzīgi. Bet viņa saķēra manus matus saujā, tad rāva galvu atpakaļ tā, ka
kakls atsitās pret izlietni. Man ļoti sāpēja, cietos, cik spēka.
Tad viņa ar nagiem sāka manu galvu berzt un kasīt. Pēc tam noglauda matus pakausī līdz ausīm un pa matiem sāka vilkt ar kaut ko asu. Dzirdēju pat it kā švirkstus. Tad mani pasauca uz veidošanas vietu, kur tika uztīti ruļļi. Tiesa gan, tas notika ļoti ātri, ka pat nobrīnījos. Pēc tam man bija jāiet uz matu žāvējamo vietu. Friziere mani iesēdināja krēslā, ieslēdza aparātu un aizgāja. Vienā mirklī žāvējamais kupols noslīdēja zemāk.
Visa seja bija traukā un dega. Arī manas slimās, izoperētās acis. Saucu palīgā, bet neviens nedzirdēja.
Pati kaut kā no trauka apakšas izlīdu,» par piedzīvoto stāsta kundze un turpina: «Tad mani pasauca uz ruļļu izņemšanu. Teica, ka pakausi neķemmēšot, jo es jau tāpat sienot lakatu, zem kura veidojums izejot. Tā nu pēc šī pasākuma man tika uzprasīti trīs lati un devos prom. Mājās vedekla izbrīnīta man prasīja, kur mani biezie mati un ilgviļņi. Jāteic, ka jutos sāpināta un tikai vēlāk ienāca prātā, ka tas varbūt tādēļ, ka arī netika iedota dzeramnauda.»
Izlasot šādu vēstuli, protams, rodas jautājums, vai iespējams, ka cilvēkam frizētavā jāpārdzīvo šādas sajūtas. Tā kā kundze nebija norādījusi frizētavas adresi, nevarējām doties pie konkrētās frizieres. Taču «Druva» devās uz salonu «Style 26», kur matu meistare un salona vadītāja Sanita Zariņa dalījās pārdomās par frizieru ētiku un darbu ar klientiem.
«Vēstulē ir daudz pārmetumu un sāpju, bet man gan gribas ticēt, ka neviens frizieris speciāli nekaitēs savam klientam, jo viņi jau ir tie, kuri dod mums darbu. Cita lieta piekrītu, ka cilvēkiem galvas āda atšķiras un ir patiešām ļaudis, kuriem matu mazgāšanas process ir daudz sāpīgāks un nepatīkamāks nekā citiem. Taču tas frizierim ir jāpasaka un parasti jau tiek ņemts vērā. Tāpat arī
friziera kompetencē ir, lai klients, gan žāvējot, gan veidojot matus, justos labi.
Taču jāņem vērā, ka katram frizierim ir arī savs rokraksts. Viens matus mazgā ar masējošām kustībām, citiem tiešām ir stiprs roku satvēriens un nereti to klienti arī pieprasa,» komentē S. Zariņa un vaicāta, vai dzeramnaudas neiedošana frizierim spēj veicināt sliktu attieksmi pret klientu, atbild: «Nav daudz klientu, kuri mūsdienās frizieriem dotu dzeramnaudu. Turklāt tā patiešām iecienīta prakse, tādēļ teikšu, ka atnestā pensionāres paciņa nevarēja būt par iemeslu sliktajam frizieres garastāvoklim. Taču neslēpšu, ka nereti klienti atnāk ar ziediem, šokolādēm vai kādiem citiem našķiem.»
Friziere, vērtējot savu darba pieredzi, atzīst, ka, iespējams, gadās klientam nokļūt kāda šerpāka vai netaktiskāka friziera rokās. «Katrs cilvēks izvēlas savu frizieri. Skaidrs, ka kundze minētajā frizētavā un pie konkrētā friziera neatgriezīsies. Tas būtu tikai normāli,» tā S. Zariņa.