Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/16/10280483t1hf6cd.jpg)
Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados Daugavpils hidroelektrostacijas celtniecības ideja tika noraidīta un protesti pret to ievadīja tautas atmodu. Tagad par Daugavpils HES tiek runāts kā par efektīvu atjaunojamās enerģijas iegūšanas avotu un iespēju sekmēt Daugavpils attīstību, aizmirstot par dabas un kultūrvēstures mantojuma – Daugavas loku – saglabāšanu.
Šai tēmai bija veltīta 1. novembrī Daugavpils Universitātē 7. Daugavpils Zinātnes festivālā notikusī diskusija «Būt vai nebūt Daugavpils HES». Taisnības labad gan jāpiebilst, ka HES aizstāvju viedoklis nemaz neizskanēja. DU rektors akadēmiķis Arvīds Barševskis tā arī tieši pateica – kā nāk pašvaldību vēlēšanas, tā aktualizējas ideja par Daugavpils HES. Viņš uzsvēra, ka tas ir vienkāršākais veids, kā apmuļķot vēlētājus, kuri nesaprot šos jautājumus. Var teikt, ka būs pilsētā lētāka elektrība, darba vietas, tikai «sliktie vides aktīvisti norauj šo ideju», un tā pēc labi izstrādāta scenārija var runāt reizi no reizes.
DU Latgales Pētniecības institūta direktors, asociētais profesors Henrihs Soms sniedza ieskatu Daugavpils HES projekta vēsturē, kā viņš teica epopejā 16 gadu garumā. H. Soms uzsvēra, ka Daugavpils ir unikāla vieta, kur vairākas lietas liek runāt par enerģijas izmantošanas mantojumu. Viņš pastāstīja, ka šeit ir unikāla ģeoloģiskā vide, ko ģeologi ir nosaukuši par «Daugavpils brīnumu», trīsdesmitajos gados dziļurbumā, mēģinot iegūt ūdeni, ir atrasts ļoti sāļš šķidrums, diskutējuši pat par sāls ražošanu.
H. Soms klātesošos iepazīstināja ar informāciju, kas iegūta, pētot arhīvos dokumentus un tā laika presē atrodamās ziņas. Pirmās ziņas par Daugavpils HES parādās 1971. gada jūlijā, kad dots uzdevums strādāt pie šī jautājuma, 1973. gadā ir izraudzīta būvniecības vieta, pēc gada sākts gatavot pamatojumu. Simbolisks datums ir 1979. gada 10. jūlijs, kad ar lielu pompu sākti būvdarbi, tad licies, ka drīz HES būs, it kā 1985. gadā tai jābūt uzceltai. Taču pēc tam iestājies klusums, un pētot arhīvu materiālus var secināt, ka nav bijis ne kārtīga projekta, ne arī tehniskās gatavības šāda mēroga darbiem. 1982. gadā pateikts, ka nepieciešams jauns tehniskais projekts, 1983. gadā ir arī attiecīga pavēle, ka HES celtniecībai paredzēti 230 miljoni tā laika PSRS rubļu. Var piebilst, ka no šīs summas tika apgūti apmēram desmit procenti.
Taču, kā uzsvēra H. Soms, varot redzēt, ka projekts toreiz «ir buksējis». Protams, no šodienas skatījuma, labi, ka tā un 1986., 1987. gadā HES būvniecība tika pārtraukta. Viņš uzskata, ka vislielākā nozīme ir bijusi speciālistu viedoklim, līdz 1987. gadam sabiedrībā drosminieku, kuri iestātos pret būvniecību, bija maz. Protams, situācija mainījās, kad 1986. gada oktobrī Dainis Īvāns un Artūrs Snips publicēja rakstu laikrakstā «Literatūra un Māksla», tad arī dažu laikrakstu redaktori, kas nebaidījās publicēt šādus materiālus.
Bet 1996. gadā Daugavpils pašvaldība atkal publiskojusi ideju par HES būvēšanu.
Profesors norādīja, ka viņa paša nostāja ir viennozīmīgi «nē», argumentu pret HES būvniecību ir daudz vairāk, nekā par. Tie ir Daugavpils apkārtnes skaistākie skati, kā uzsvēra H. Soms, tā ir bagātība, kas mums jāsaglabā.
DU pašreizējais rektors Arvīds Barševskis astoņdesmito gadu vidū pats bija students un viņš atcerējās laiku, kad notika cīņa pret Daugavpils HES būvniecību. Toreiz bijis «viens traks pasniedzējs», vēlākais DU rektors Bruno Jansons. Viņš organizējis laivu braucienus no Piedrujas līdz Daugavpilij, kuros piedalījies arī A. Barševskis. Viņam no tiem laikiem atmiņā palikuši sirreāli skati – fantastiskais dabas skaistums un HES celtnieku veiktie postījumi. Tad tika izpostītas kapsētas, izcirstas milzīgas meža platības. Toreiz arī secināts, ka Daugavas ielejas grants ir ļoti vērtīga, tā ar baržām vesta projām, no izbirušās pat upe kļuvusi stipri seklāka.
A.Barševskis uzsvēra, ka D. Īvāna un A. Snipa raksts ir satricinājis visu Latviju, toreiz visur tapa petīcijas, tika vākti paraksti. Tomēr viņš atzina, ka ar to vien diez vai izdotos panākt projekta apturēšanu. Taču toreiz visā PSRS sācies «bardaks» ar ekoloģiskajiem objektiem, bija plāni pat par lielo Sibīrijas upju pagriešanu pretējā virzienā. Un pret šo situāciju iestājās krievu inteliģence, piemēram, akadēmiķis Ļihačovs, viņš ir atbalstījis mūsu nostāju arī Daugavpils HES jautājumā. Tāpat A. Barševskis atzīmēja, ka liela nozīme bijusi Latvijas pēdējo desmitgažu autoritatīvā cilvēka, akadēmiķa Jāņa Stradiņa nostājai.
Diskusijas noslēgumā klātesošajiem bija iespēja noskatīties Atmodas laikā tapušo Rodrigo Rikarda un Daiņa Īvāna veidoto filmu «Sirdsdaugava». A.Barševskim bijusi iespēja piedalīties tās. Viņš pauda prieku, ka visiem kopā toreiz izdevās absurdo HES būvēšanas plānu apturēt.
Rektors arī uzsvēra, ka ne no enerģētikas, ne citiem aspektiem Daugavpils HES būvniecība sevi neattaisno. Arī «Latvenergo» šis objekts nav stratēģiski nepieciešams, Daugavas ieleja ir UNESCO Nacionālajā sarakstā. Viņš lielāku bīstamību saskatot pat cita «naudas atmazgāšanas» – Daugavas – Dņepras kanāla projektā, kura virzītāji klusiņām ir nonākuši pat līdz ANO kabinetiem.
Arvīds Barševskis uzsvēra: «Ja Daugavpils HES kādreiz uzcels, tas būs tikai ļoti šaura loka cilvēku personīgā labuma gūšanas objekts! Taču daugavpilieši var būt lepni, Latvijas atmoda sākās tieši šeit, ar cīņu pret Daugavpils HES būvniecību.