Spīganu laiks – līdz Jāņiem (8)

No sievietēm jāuzmanās

Raganas kā velna kalpones tika uzskatītas par īpašas velna draudzes dalībniecēm, kuru mērķis ir izsmiet un iznīcināt kristīgo ticību. Iedomātās spīganas kļuva par baznīcas vislielākajām ienaidniecēm, kas jāiznīcina no zemes virsas ar visu miesu. Šāds uzskats parādījās 15. gadsimtā, un vēlāk, 16. un 17. gadsimtā, visā Eiropā liesmoja raganu sārti. Tas bija laiks, kad humānisma un renesanses gaišo dzīves skatu aptumšoja gara tumsība. Līdz 18. gadsimta vidum tika sadedzināti apmēram 100 tūkstoši cilvēku. Pēdējās raganas Eiropā sadega 19. gadsimta vidū: Francijā – 1850., Anglijā – 1863. gadā. Latvijas teritorijā pirmās divas raganas – māte un meita – sadedzinātas Grobiņā 1559. gadā, bet

pēdējais raganu sārts izkūpēja Latgalē 1776. gadā, kad sadega četras par spīganām atzītas sievietes.

Raganomānijas ziedu laikos to apkarotāji katrā sievietē saskatīja spīganu. Ja tā bija daiļa, tad skaistums tai no velna dots, lai mulsinātu vīriešu prātus. Ja viņa ir neglīta un kropla, tad tā ir velna kalpone, kas parādījusies savā īstajā izskatā. Ja daiļava ir apdāvināta un talantīga, tad tādas spējas viņai devis sātans. Ja garā vāja – arī te vainīgs sātans, jo šāda sieviete esot sātana izdzimums. Ja laimējies piedzīvot lielu vecumu, tad tas noticis ar velna ziņu. Ja jaunava vairās no jaunekļiem un dzīvo tikumīgi, tad tā ir droša pazīme, ka viņa taupa savus glāstus un mīlu velnam, kas viņu regulāri apciemo kaislīgās mīlas naktīs. Ja sieviete ir izlaidīga un pārāk viegli ielaižas dēkās ar vīriešiem, tā ir pazīme, ka šo kaislības uguni viņas asinīs ir iededzinājis pats nelabais un tā viņa smej par kristītiem jaunekļiem, kuri grēko velna kalpones apkampienos ne vien ar miesu, bet arī ar dvēseli, nākdami intīmos sakaros ar sievieti, ko varbūt iepriekšējā naktī glāstījis un ieguvis elles gars.

Livonija – vilkaču zeme

Reformācijas laikā, 16. gadsimtā, daudzi toreizējās Eiropas inteliģences pārstāvji Livoniju un Lietuvu uzskatīja par visīstāko raganu un vilkaču zemi. Tolaik bija sarakstīts ne mazums traktātu, kuru autori – mācīti un gudri ļaudis – uzskatīja, ka mūsu zemē ir ļaudis, kas laikā, kad sazaļo un saplaukst daba – maijā un jūnijā –, pārvēršas par vilkačiem vai laižas pa gaisu.

Mārtiņa Lutera domubiedra Filipa Melanhtona znots Kaspars Paukers 1560. gadā reformācijas citadelē Vācijas pilsētā Vitenbergā izdeva grāmatu par raganām un vilkačiem, kurā ir daudz piemēru no Rīgas un Livonijas. Grāmatā rakstīts, ka īpaši daudz raganu un vilkaču mūsu zemē esot līdz Jāņiem, svētku naktī kristīgam cilvēkam labāk neiet laukā, jo tad šejienieši tumsā kurina ugunskurus un gaudo kā vilki. Ar gaudošanu grāmatas autors acīmredzot domājis līgodziesmas, kas smeldzīgā meldiņa dēļ vāciešu ausīm atgādinājušas gaudošanu. Līdzīgus uzskatus 17. gadsimtā pauda Kurzemes hercogistes superintendents – Iecavā dzimušais Pauls Einhorns, viens no redzamākajiem raganu un māņticības apkarotājiem Kurzemes hercogistē. Viņš bija nonācis vēl lielākā māņticības varā, jo svēti ticēja, ka cilvēks var pārvērsties par vilku vai laisties uz slotas pa gaisu.

Taču tie nebija vienīgie izdomājumi un pieņēmumi, kam tolaik svēti ticēja paši raganu un māņticības apkarotāji.

Kā lidot uz slotas?

Izplatīts bija uzskats, ka spīganas, velna samācītas, rada visādas kaitēšanas – dabas stihijas, lopu un cilvēku sērgas – un viņām ir miesīgi sakari ar elles valdnieku un dzimst kropļi. Sieviete par raganu var pārvērsties, ja Vasarsvētku vai Jāņu naktī nomazgājas un noperas pirtī, ietinas baltā palagā un krūmos noguļas uz mutes; tad

velns bites izskatā atlido un ielien gulētājā. Līdz ar to ragana esot gatava.

Vēl tika jāiemācās lidot uz slotas vai āža muguras.

Īpašs ir stāsts par lidošanu uz slotas. Pēc pieņēmumiem tas nemaz nav bijis tik viegli izdarāms, kā varētu likties. Lai ar slotu paceltos gaisā, tā vispirms bija jāieziež ar īpašu ziedi, kas gatavota no dažādām raganu zālēm un piestā sagrūstiem zīdaiņu taukiem. Kad slota gatava, uz tās bija pareizi jākāpj un jāapsēžas. Proti, slota jātur labajā rokā tā, lai zari ir priekšpusē. Pēc tam slotai jākāpj pāri ar kreiso kāju un jāpagriežas, lai zari paliktu mugurpusē. Tajā brīdī slota pacēlās gaisā, un ragana varēja lidot uz sabata vietām. Daudzu tautu folklorā ir nostāsti par raganu pulcēšanās vietām. Vācijā, piemēram, tie ir Harca kalni, Lietuvā – Šatrijas kalns netālu no Šauļiem, bet pie mums Latvijā visbiežāk raganas pulcējās pie Zvārtas ieža.

Dzīres un vēmekļi

Pēc pieņēmumiem raganu sabatos tiek dziedātas bezkaunīgas dziesmas, muzikanti spēlē stabules, vijoles un bungas. No dārgiem sudraba traukiem tiek dzerts vīns un ēsti visādi gardumi – cepeši, desas, pīrāgi. Profesors Kārlis Straubergs, kurš apkopojis ziņas par raganomāniju, publicējis šādu atziņu: «Kad dzīres sasniedz savu kulmināciju, tad visi trako un troksnis ir kā žīdu skolā.» Dzīres beidzas rīta agrumā līdz ar pirmajiem gaiļiem, kad viss pārvēršas. Stabules kļūst par kauliem, vijoles – par sprāgušiem kaķiem un suņiem, bungas un sudraba trauki – par galvaskausiem, vīns – par asinīm, bet gardie cepeši, desas un pīrāgi pārvēršas par mēsliem.

Pēc šādām dzīrēm raganas atgriežas mājās, taču

par apēstajiem mēsliem liecina raganu vēmekļi, kas putu veidā atrodami uz pļavu zālēm.

Tie, kas uzturas laukos, zina – vasaras pilnbriedā pļavās dzīvo kāds kukainītis, kas zālēs veido šādas putas jeb raganu vēmekļus.

Visus šos māņu izdomājumus un pieņēmumus pirmo reizi publiski nosodīja Breslavas universitātes mācībspēki Prūsijā 18. gadsimta sākumā. Pēc tam sekoja polemika ar baznīcas teologiem, kas nespēja to pieņemt, jo šos māņus joprojām atzina par realitāti.