Vai bērnam atklāt adopcijas noslēpumu?

By Nico Nelson Nico Nelson+ Add Contact

FOTO: www.flickr.com

Sagaidījuši savu pirmo mazuli, dēliņu Kasparu, jaunie vecāki Ieva un Rihards zināja, ka gribēs trīs bērnus, no kuriem vismaz vienu meitiņu. Bet liktenim bija labpaticies dāvāt viņiem trīs brašus puikas. Sapni par meitiņu ģimene tomēr neatmeta un, domādami, ka ir apsvēruši visus par un pret, adoptēja nepilnu pusgadu mazo Emīliju.

Taču tikai tad, kad mazulīte jau bija ienākusi viņu ģimenē, Ieva un Rihards sāka aizdomāties: kurā vecumā meitiņai atklāt, ka viņa nav viņu bioloģiskais bērns? Varbūt neteikt neko, varbūt paturēt to noslēpumā līdz mūža galam?

Ģimenes atbildība

«Citur pasaulē, bērnam sasniedzot pilngadību, valsts viņam nosūta vēstuli ar informāciju par viņa izcelsmi, bet mūsu valstī tā ir ģimenes atbildība – atklāt adopcijas noslēpumu vai neatklāt,» saka psiholoģe Guna Berga, piebilstot, ka sākotnēji adopcijas noslēpums pieejams Labklājības ministrijas datu bāzē, kur glabājas informācija par bērnu, taču, kad bērns nonāk ģimenē, tā jau ir vecāku izvēle – ko ar šo noslēpumu darīt. (Saskaņā ar Civilstāvokļa aktu likuma 9. panta otro daļu ar dzimšanas reģistra ierakstiem, kas saistīti ar adopciju, līdz adoptētā pilngadībai (18 g. v.) drīkst iepazīties tikai adoptētāji.)

«Jebkurš noslēpums apgrūtina ģimenes dzīvi kopumā, jo noslēpums prasa, lai to sargātu, un tas savukārt prasa ļoti daudz enerģijas. Tāpēc no psiholoģiskā viedokļa noslēpums ģimenē nav vēlams,» uzsver pieredzējusī psiholoģe – jo, kā rāda prakse, noslēpumam ir tendence atklāties. Un kas tad notiek? «Ja bērns par savu adopciju uzzina no svešiem cilvēkiem, tā viņam var būt milzīga psihotrauma.

Tāpēc, lai viņu no tā pasargātu, būtu vēlams stāstīt patiesību par viņa bioloģisko izcelsmi.

Jebkuram cilvēkam ir tiesības zināt par savu izcelsmi, turklāt ikvienam tas ir ļoti svarīgi,» apgalvo Guna Berga. Viņa uzskata: adopcijas noslēpumam ģimenē jātop atklātam no vecāku puses.

Cik agri vien iespējams

Daudzi vecāki, kuri adoptējuši bērniņu, psihologam jautā, kurā vecumā atklāt šo noslēpumu? Arī psiholoģe Guna Berga savā profesionālajā darbā bieži dzirdējusi šo jautājumu, un viņa saka: viennozīmīgas atbildes nav, jo katrs bērniņš savā attīstībā ir atšķirīgs. «Vecākiem ir jābūt atvērtiem attiecībā uz šo jautājumu un ar bērnu par to jārunā, cik agri vien iespējams, un ar tādiem vārdiem, kas atbilst viņa vecumam un sapratnei. Tajā brīdī, kad pavisam mazam bērnam aktualizējas jautājums par cilvēka izcelsmi, par mammu un tēti, tad arī vajag viņam izstāstīt shēmu, kā tas notiek dabā vispār un kā tas ir noticis konkrēti ar viņu. Vecākiem būtu jāsniedz pozitīvs vēstījums par pēctecību, kādā bērns ir nonācis šajā ģimenē: bioloģiskie vecāki tevi ir laiduši pasaulē, un liels paldies viņiem par to! Kaut kādu iemeslu dēļ viņiem nebija iespējams turpināt rūpēties par tevi, bet mēs vēlamies un spējam par tevi rūpēties, mēs mīlam tevi un esam laimīgi, ka esi ar mums!»

Jautājums, kādā vecumā bērns nonāk ģimenē, arī nav mazsvarīgs: jo viņš ir lielāks (vismaz trīs gadi), jo bērnam ir jau mazliet apzinātas atmiņas par to, kur viņš ir dzīvojis pirms tam. Ar šādu bērnu runāt būs salīdzinoši vieglāk, tāpēc, tiklīdz viņu tas sāk interesēt, to arī vajag izrunāt. Bet, ja bērniņš ģimenē nonācis, piemēram, no glābējsilītes vai pirmajā savas dzīves gadā, apzinātu atmiņu viņam nav. «Protams, viņam ir neapzinātas atmiņas – to psihoterapijā ļoti labi var redzēt. Ar šādu bērniņu var sākt runāt divu trīs gadu vecumā.

Šo sarunu gan nevajag taisīt vienu un šausmīgi nopietnu: tagad mēs runāsim par TO.

Nē, par to vajadzētu runāt tikpat dabiskā veidā, kā mēs runājam par to, kāpēc līst lietus. Tā ir tāda pati pasaules izzināšana: kā es esmu cēlies, kā nācis šai pasaulē un kā esmu nonācis ģimenē – kā mēs viens otru meklējām un kā mēs viens otru atradām...»

Nekad nav par vēlu

Kā bērni šo stāstu uztver? Psiholoģe Guna Berga savā praksē pārliecinājusies: ja to stāsta agrīni, bērns to uztver ļoti normāli. Kritiskā pieeja veidojas vēlāk. «Bērni uztver pasauli caur savu vecāku uztveres prizmu: ja vecāki saka, ka ar tevi ir noticis tā un tas ir normāls veids, kā bērns var nonākt ģimenē, tad bērns to arī uztver pilnīgi normāli. Un, ja vēlāk kāds viņam mēģinās teikt: tu neesi īstais, tavi vecāki nav īstie, uz viņu tas vairs nestrādās – jo viņš jau no saviem vecākiem būs saņēmis informāciju, ka tā tas notiek un tas ir normāli. Kritiskā pieeja nāk pusaudža gados – tad bērns sāk salīdzināt, izvērtēt, taču, ja viņš savu noslēpumu uzzinājis, pirms ir psiholoģiski nobriedis, tas vairs nav tik traumatiski,» skaidro Guna Berga.

Protams, pie psihologa pēc padoma vēršas arī tādi vecāki, kuru adoptētie bērni jau sasnieguši skolas vecumu, pusaudža gadus, bet adopcijas noslēpums vēl nav atklāts: viņiem ir bažas par to, ka tas varētu atklāties. «Ir pagājuši desmit, divpadsmit gadi – kā tagad bērnam to pateikt? Tas ir daudz grūtāk, tas bērnam var būt diezgan nepatīkami – viņam var rasties sajūta, ka visus šos gadus viņš ir mānīts, viņam ir melots. Tas noteikti ir liels emocionāls pārdzīvojums, un tas var radīt izmaiņas bērna vērtību sistēmā: ja reiz vecāki man nav stāstījuši par manu izcelsmi, varbūt ir vēl kas, ko viņi man nav stāstījuši?...»

Un tomēr psiholoģe saka: nekad nav par vēlu, lai šo noslēpumu atklātu:

labāk vecākiem pašiem to pateikt tajos desmit vai divpadsmit gados

– tā tomēr būs viņu pašu saruna ar bērnu. Sliktākais variants būs, ja kāds to pateiks no malas.

Uz augšu