Darba devējiem pārāk augstas prasības?

FOTO: sxc.hu

Man t.s. treknie gadi neko labu nenesa, jo tieši tanī laikā studēju. Studēju budžeta grupā un paralēli studijām nestrādāju, tāpēc paņēmu studējošā kredītu.

Lai arī 120 latu mēnesī nebija daudz, tomēr pietika gan īrei, gan pārtikai, vismaz iesākumā. Lielā inflācija manus 120 latus pārvērta par sīknaudu, un studijas pārtraucu, jo cita atbalsta nebija.

Uzreiz pēc tam arī atradu pilnas slodzes darbu bankā, var teikt, iekāpu pēdējā vilcienā pirms "krīzes". Bet krīze un banka nav laba kombinācija, nolēmu šo darbu pamest, lai arī priekšniecība mani slavēja un gribēja paturēt.

Izvēlējos mierīgāku dzīvi, tērējot uzkrājumus, nevis stresa pilnas dienas. Protams, sāku meklēt citu darbu.

Neskaitīju, cik CV izsūtīju, bet 9 mēnešos bija tikai 1 intervija.

CV nebija pustukša lapa, jo ir bijusi arī cita darba pieredze, ne tikai bankā.

Pat piesakoties lielveikalā, saņēmu tikai automātisko vēstuli ar "paldies, izskatīsim jūsu pieteikumu, utt.". Pieļauju, ka manas pieteikuma vēstules neizstaroja gaidīto optimismu un dedzīgo vēlmi strādāt, es tomēr esmu paškritisks reālists.

Atbraucu uz Angliju, bez aģentūru un starpnieku palīdzības. Sarunāju, kur dzīvošu, iekāpu lidmašīnā un atlidoju. Uzreiz arī atradu darbu lielveikalā, pat neskatoties uz to, ka Latvijas darba pieredzi un nepabeigto augstāko izglītību viņi īsti neņem vērā.

Un viņu atlases sistēma ir n reizes efektīvāka par Latvijas variantu, jo mans CV nebija milzu kaudzē viens no simta. Šķiet, darbu daru gana labi, jo nepārtraukti saņemu piedāvājumus strādāt virsstundas.

Tāpēc rodas jautājums! Vai Latvijas darba devēju prasības nav pārāk augstas Latvijas apstākļiem?

Nevar taču gaidīt, ka visi kandidāti nāks ar skaistiem diplomiem un sasniegumu sarakstiem.

Darba devējiem ir jāuzņemas risks arī pieņemt darbiniekus ar iespējamu attīstības potenciālu un apmācīt viņus, tad arī iegūs tieši tādu speciālistu, kādu paši vēlas.

Uz augšu