Beātas Bundules vārītajam pieneņu medum ir savi cienītāji, kuri nebeidz gardumu slavēt un arī paši gatavi stāvēt pie katla. Beāta vāra arī vīgriežu ziedu, piparmētru lapu un pat priežu čiekuru sīrupu.
Pieneņu un čiekuru spēks burciņā (2)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Plūc ar rokām
Pieneņu medus vārīšanai patlaban ir pats pēdējais brīdis. Ziedēšanu paildzinājis vēsais laiks, ja kļūs siltāk, pēc pāris nedēļām jau lidos pūkas. Beāta stāsta: «Attiecības ar pienenēm man ir sen, vairāk nekā desmit gadu garumā, tomēr ne katru pavasari lasu ziedus un vāru. Kad pirms desmit gadiem sākām dzīvot Zālītē, nezāles bija kuplas, auga ne tikai līdz palodzei, arī augstāk. Nopļāvām tās, un parādījās mūsu pieneņu lauks. Vide tīra, aug leknas kā palmas, zied lieliem, tīriem ziediem. Jāņem tik trauks, un jāiet lasīt!»
Pieneņu galvas citi griež ar šķērītēm, Beāta plūc ar rokām, bet brūnumu no pirkstu galiem var nomazgāt ar paskābinātu ūdeni. Grūtāk no apģērba izmazgāt pieneņu «piena» traipus.
Ziedlapas «izskrūvē»
Vajadzīgas 250 pieneņu galvas, jo lielākas, jo labāk. Ziedi jāplūc saulītē, jālasa, kad rasa nokritusi. Nākamais darbs ir noņemt zaļos ziedkausiņus, jo tie vārījumu padara rūgtu. Beāta ziedlapas no kausiņa «izskrūvē» ar vienu kustību.
«Ziedlapiņas beru katlā, pārleju ar litru ūdens un atstāju diennakti, lai ūdens paņem no tām visu vērtīgāko. Pēc 24 stundām ir izvēle – var pievienot cukuru un vārīt ar visām ziedlapām, bet tad tas būs ievārījums. Arī garšīgs. Lai iegūtu pieneņu sīrupu jeb medu, uzlējumu izkāšu, lai šķidrums ir bez ziediem, tam pievienoju divus kilogramus cukura. Pirmajā vakarā uzkarsēju un no tā brīža vāru vienu stundu uz lēnas uguns, lai cukurs nepierauj pie katla dibena, tad sīrupam ir nelaba piedeguma garša. Man ir tā jaukā iespēja vārīt uz malkas plīts, pavelku maliņā, lai tā viegli virst. Nākamajā dienā tāpat vāra vienu stundu, lai sīrups pamazām sabiezē. Manējais parasti ir tāds kā biezais ķīselis vai svaigi sviesta medus konsistencē.»
Sīrupā ir labākās pieneņu īpašības –
tas regulē, veicina, normalizē vielmaiņu, attīra organisma šūnas, darbojas kā dabisks antioksidants.
Gluži puslitra burciņu uzreiz gan nevajadzētu izēst, jo sīrupā ir ļoti daudz cukura, tātad kaloriju, brīdina Beāta. Zāļu tiesai vislabāk lietot pāris ēdamkarotes katru dienu kādu laiku, piemēram, mēnesi, un pēc laiciņa to atkārtot. Sīrupu var pievienot tējai cukura vietā vai vasarā pāris tējkarotes iemaisīt glāzē ūdens – lielisks, atspirdzinošs padzēriens.
Uz mežu – pēc mēneša
Priežu čiekuru sīrupu varēs vārīt apmēram pēc mēneša. Vajadzīgi pirmā gada zaļie čiekuri. Tie jāvāc vasaras saulgriežos, sākot no 20. jūnija. Tad īstais spēks ir arī jāņuzālēm, lielākajai daļai ārstniecības augu, ko šajā laikā vāc tējām. «Pērn pēc Jāņiem pie mums ciemojās ģimenes draugi un stāstīja, kā viņi vai pusi dienas briduši mežā līdz priedīšu audzei. Viņi čiekuru sīrupu vāra jau kuro gadu un ir pārliecinājušies par lietderību. Padomājām – mums ir savs mežs, sešus gadus augušas, pašu stādītas priedītes. Salasījām čiekurus, izvārīju vairākas porcijas, un izrādījās – sīrups ir tik labs, ka varēja būt vēl vairāk,» stāsta Beāta.
Izvelk vērtīgo
Procedūra nav gara. Čiekuri jānoskalo aukstā ūdenī, bet tie nav jāmērcē un jāberž. Bunduļu ģimene savējos varētu pat nemazgāt, jo priedes aug prom no ceļa putekļiem. Jānoņem mazie kātiņi, lai ir tīri čiekuriņi. Tos ber katlā un uzlej ūdeni. Vienam kilogramam čiekuru vajag divus kilogramus cukura un divus litrus ūdens.
Karsējot čiekuri kļūst tumšāki, bet neveras vaļā. No brīža, kad uzmet pirmo burbuli, sīrupu vāra uz lēnas uguns trīs stundas, ik pa laikam apmaisot. Katliņam neliek vāku, lai vārot iztvaiko liekais šķidrums. Pēc divu stundu vārīšanas sīrups kļūst sarkanīgs un mazliet sabiezē. Tomēr tas nebūs tik biezs kā pieneņu medus. Karsto sīrupu pilda burkās vai pudelēs ar vai bez čiekuriem, bet ēdami tie nav. «Mēs, protams, nomēģinājām. Čiekuri nav kartupeļi, vārot mīksti nekļūst. Tie ir cieti, sveķaini, zobos salīp. Pēc šī sīrupa vārīšanas māja vairākas dienas jauki smaržo pēc skujkoku sveķiem,» apraksta Beāta.
Vēlāk, kad priežu sīrupa burka atvērta, tā jāglabā ledusskapī. Ārstnieciskā deva – pāris tējkarotes ikdienā cukura vietā, bet katru dienu, nav jāgaida ne iesnas, ne klepus.
Mieram un miegam
Priežu pumpuri arī ir labi, bet sīrups no tiem pagaidām nav vārīts, tie vākti un kaltēti tējai, kas ir ļoti veselīga, vitamīniem bagāta. Ejot cauri mežam, pāris priežu pumpuru der noplūkt un pakošļāt, elpa būs labāka nekā pēc «tiktakiem». Ir dzirdēts, ka priežu pumpurus iemaisa medū un tad lieto pret klepu.
Beātas Bundules gardumu plauktā ir arī pašas vārītais piparmētru un vīgriežu ziedu sīrups, abi jāvāra līdzīgi. Piparmētru sīrups gan ģimenē neesot mīļākais, toties vīgriežu saldskābi rūgtenais virums pie tējas pēc steigā pavadītas dienas vakaru padara samtaini mierīgu.
Vīgriežu sīrupam Beātas mērs ir 100 galvas ziedkopu, četri litri ūdens, četri kilogrami cukura, viens citrons. Vīgriezes caurdurī viegli noskalo, liek katlā, pārlej ar ūdeni. Vāra vienu stundu, tad izkāš. Šķidrumam pievieno cukuru, vāra vienu stundu, īsi pirms beigām pievieno viena citrona sulu. Vāra vēl vienu stundu un karstu pilda traukos.
Zaļais kefīrs
Jautāju, vai Bunduļu ģimenē ir tik «zaļi» domājoši cilvēki, ka pavasarī noēd pagalmu pliku, salātos griežot pirmo pieneņu lapiņas, gārsu, virzu, ceļmalītes? Tā gluži neesot, bet savējos Beāta pieradinājusi pie zaļā kefīra, tam
blenderī pievienojot lupstāju, ķiploka jaunos lakstus, skābeņu maigās lapiņas, gaiļbikšu lapiņas, kurās ir ļoti daudz C vitamīna.
Beāta, strādājot pilsētā, bet dzīvojot laukos, novērtējusi vairākas priekšrocības: «Visos gadalaikos te valda pilnīgs miers un viss notiek tā, kā dabā tam jānotiek. Pavasarī un vasarā svaigs zaļums, krāsains rudens, bet ziemā sniegs līdz ausīm. Paši rokamies līdz lielajam ceļam, trijatā darbs visai dienai. Mums te viss ir savs – mūsu mežā lasām sviesta beciņas, vācam zāļu tējas. Šai ziemai bija divi grozi, viss vēl nav izdzerts. Līdz pensijai man vēl tālu, bet jokoju, ka tad man te būs pundurkaziņas, slaukšu pundurpieniņu un siešu pundursieriņu,» smejas saimniece.
VESELĪBAI
Priežu pumpurus savāc, ber stikla burkā kārtās ar cukuru. Desmit dienas tur uz palodzes saulē vai – gluži pretēji – tumšā, vēsā vietā, reizi dienā sakrata. Cukurs no pumpuriem bez vārīšanas izvelk sīrupu. To nolej, glabā ledusskapī, lieto pret klepu. Īpaši noderīgs bērniem.
Iecukurojušos pumpurus izkaltē, lieto tējai. Tā ir labs līdzeklis cīņā pret klepu un augšējo elpceļu saslimšanu, palīdz atklepot. Noder profilaksei, uzlabo imūnsistēmu.
Tējai divas ēdamkarotes pumpuru pārlej ar litru ūdens. Uzkarsē, vāra 10 minūtes traukā ar vāku uz lēnas uguns. Nostādina 30 minūtes. Maziem bērniem pēc gada vecuma var dot pa divām ēdamkarotēm trīs reizes dienā, pusaudžiem – pa ceturtdaļglāzei. Lieto no divām nedēļām līdz pat diviem mēnešiem. Lai dažādotu garšu, var pievienot citronu, apelsīna miziņu, citu tēju vai sulu.
KAS PIENENĒS TIK LABS?
Svaigu pieneņu pirmās lapas var pievienot lapu salātiem, garšo rūgteni, līdzīgi rukolai. Pienenēm piemīt spēcīgas asinis attīrošas īpašības, tāpēc šāda piedeva salātiem noder pavasarī attīrīšanās kūres laikā.
Vasaras raibumus balina losjons, ko gatavo, vienu pilnu sauju pieneņu ziedu pārlejot ar tikko uzvārītu ūdeni. Ļauj atdzist, nokāš un regulāri ar to mitrina ādu. Var izmantot matu skalošanai – pienene stiprina viegli lūstošus, sausus, kā arī taukainus matus, palīdz atbrīvoties no blaugznām. Tomēr jāpārbauda, vai ādai nav alerģiskas reakcijas.
Rudenī ievāktas pieneņu saknes sakaltē, nedaudz apgrauzdē, samaļ un pievieno cigoriņu kafijai.
Pieneņu ziedkāta sulu tautas medicīnā var ziest uz kārpām, furunkuliem, karbunkuliem, lietot pret kašķi, ēdi.