Vai sterilizācija ir cietsirdība pret dzīvnieku?

A.Zālīte: Uzskatu, ka daudz cietsirdīgāk ir ļaut kaķenēm un kucēm dzemdēt un tad slīcināt vai eitanizēt jaundzimušos, vai arī tos pamest dzīvei uz ielas. Sterilizācija ir humānākais veids, kā ietekmēt dzīvnieku vairošanos, jo tieši cilvēks ir atbildīgs par mājdzīvnieku skaitu!

S.Skara-Sirmā, I.Tihomirova: Noteikti nepārstāvam šo sabiedrības daļu. Atbildēsim ar pretjautājumu - vai dzīvnieka turēšana telpās zināmā mērā nav cietsirdība? Sterilizācija ir cilvēka atbildība pret dzīvnieku!

K. Leja: Par dzīvnieku sterilizēšanas nepieciešamību, manuprāt, jāizlemj katrā situācijā atsevišķi, jo sterilizācijai ir gan savi plusi, gan savi mīnusi. Dzīvnieku īpašnieki visbiežāk sūdzas par problēmu - teritorijas iezīmēšanu dzīvoklī, mājā (sienu, dīvānu, krēslu, stūru apčurāšanu). Īpaši tas ir raksturīgs mazajiem, dekoratīvajiem suņiem, piemēram, toiterjeriem, Jorkšīras terjeriem. Vēl mēdz būt hiperseksuāli suņu puikas, kuri lec virsū cilvēkam uz rokām, kājām, citiem dzīvniekiem vai pat nedzīviem priekšmetiem. Esmu pieskatījusi kādu suni un kaķi no vienas ģimenes, kur suns pastāvīgi «uzmācās» kaķenei, leca tai virsū. Savukārt, vienai mājas kaķenei katru mēnesi bija meklēšanās, kaķene bieži ņaudēja, bļāva, varēja just, ka viņa mokās. Uzskatu, ka ja nesterilizēts dzīvnieks sagādā rūpes cilvēkam vai arī mokas pašam dzīvniekam, tas ir jāsterilizē. Dzīvnieka sterilizācija/kastrācija vairumā gadījumu var palīdzēt atrisināt iepriekš minētās problēmas. Mani ārzemju klienti parasti izvēlas sterilizēt, kastrēt savus dzīvniekus jau kopš mazotnes. Kādas ir iespējamās nesterilizētu dzīvnieku veselības problēmas?

A. Zālīte: Nekastrētiem un kastrētiem dzīvniekiem daudzas veselības problēmas ir kopējas. Nekastrētiem biežāk mēdz gadīties dažādas brūces, dzimumorgānu slimības.

S.Skara-Sirmā, I.Tihomirova: Visas, kas skar dzimumorgānu sistēmu – audzēji, iekaisumi utt.

Kāds vecums ir vispiemērotākais operācijas veikšanai?

A. Zālīte: Operāciju var veikt jebkurā vecumā, taču vispiemērotākais vecums būtu pirms pirmās meklēšanās (kucēm 5 – 8 mēn. vecumā, kaķenēm 5 - 7 mēn. vecumā). Ir valstis, kurās dzīvniekus kastrē jau 2-3 mēnešu vecumā.

S.Skara-Sirmā, I.Tihomirova: Tos dzīvniekus, kas nav paredzēti pavairošanai, jāsterilizē no 6 mēnešu vecuma (kaķus un mazo šķirņu suņus), bet no 10 mēnešu vecuma - lielo šķirņu suņus.

Vai pašam dzīvniekam no sterilizācijas ir kāds labums?

A.Zālīte: Uz šo jautājumu nav viennozīmīgas atbildes. Jo mēs nejautājam savam runcītim, kādu dzīvi viņš vēlētos dzīvot: 6-9 gadu garumā vienās kaujās teritorijas un kaķenīšu dēļ. Kaķenītei nejautājam, vai viņa vēlas izbaudīt runču uzmanību, «mātes» laimi 2-3 reizes gadā. Vai viņi izvēlētos rimtu dzīvi bez liekiem stresiem, kura tādēļ, noteikti pārsniegtu nekastrētā brāļa dzīves ilgumu? Mēs vienkārši nevaram zināt to viņu «labumu» vai «sliktumu». Taču mēs precīzi zinām, vai izmantosim savu mīluli vaislai vai nē - izejot no tā arī rīkojamies.

S.Skara-Sirmā, I.Tihomirova: Protams! Izpaliek hormonālo svārstību dēļ radušās veselības problēmas. «Nepareizas uzvedības» dēļ nepastāv psiholoģiskais spiediens (un nereti arī fiziskais) no saimnieku puses. Teritorijas iezīmēšana, aizklīšana no mājām, seksuālu darbību imitācija, gaudošana, telpu, mēbeļu bojāšana, konflikti ar citiem dzīvniekiem – to visu neizglītots dzīvnieka īpašnieks uztver kā «nepareizu uzvedību».

Kā notiek sterilizācijas operācija un vai saimniekiem ir pamats uztraukumam par operāciju?

A.Zālīte: Operācijas gaitu ar dzīvnieku īpašnieku apspriežam individuāli. Tomēr jebkura ķirurģiska iejaukšanās ietver sevī zināmus riskus: tas ir narkozes risks, brūces dzīšanas risks, individuāla jūtība pret lietotajiem medikamentiem, individuāla jūtība pret stresu.

S.Skara-Sirmā, I.Tihomirova: Šādas operācijas ir savlaicīgi jāieplāno. Pirms tam veterinārārsts noteikti veic dzīvnieka klīnisko izmeklēšanu. Uztraukties nevajadzētu, jo mūsdienās veterinārmedicīnā izmanto drošu anestēziju, operācijas laikā notiek dzīvībai svarīgo funkciju monitorings. Protams, iespējama organisma individuāla reakcija un jūtība uz anestēzijas līdzekļiem, iedzimtas un iegūtas sirdskaites, kas diagnosticējamas tikai ar speciālu izmeklēšanu.

Kas jāievēro pirms un pēc operācijas?

A.Zālīte: Pirms operācijas dzīvniekus nedrīkst barot 12 stundas. Pēc operācijas nedrīkst ļaut laizīt brūci - lai to nodrošinātu, ir paredzētas apkaklītes vai priekšautiņi.

S.Skara-Sirmā, I.Tihomirova: Dzīvniekam jābūt pie labas veselības. Pirms operācijas 24 stundas nevajadzētu dot ēst, taču ūdenim jābūt brīvi pieejamam. Dzīvnieki netiek operēti meklēšanās laikā. Pēc operācijas dzīvniekam jānodrošina miers un mēreni siltas telpas, jāveic šuvju apkope un jāuzmana, lai dzīvnieks nepiekļūtu šuvēm un tās nelaizītu.

Daudzi uzskata, ka kaķenēm un kucītēm nepieciešams dzemdēt pirmos mazuļus, pirms tās tiek sterilizētas. Vai šādam uzskatam ir pamats?

A.Zālīte: Šādam uzskatam nav nekāda pamata!

S.Skara-Sirmā, I.Tihomirova: Šim uzskatam ir divas puses. No psiholoģiskā viedokļa, ļaujot dzemdēt, dzīvnieks iegūst dzīves pieredzi, emocionāli nobriest. No veselības puses, jo agrāk veikta operācija, jo mazāks risks saslimt! WSAVA(Pasaules Mazo Dzīvnieku Veterinārārstu Asociācija) dati liecina, ka suņiem, kas ir sterilizēti pirms pirmās meklēšanās, piena dziedzeru audzēji attīstījušies tikai 0,05% no visiem gadījumiem, starp pirmo un otro meklēšanos – 8%, pēc otrās meklēšanās 26% un tā uz augšu. Turklāt aptuveni 50% gadījumu attīstās ļaundabīgie piena dziedzera audzēji. Kaķiem situācija ir vēl smagāka – tikai 8% gadījumos piena dziedzeru audzēji ir labdabīgi, 50% gadījumos ir skarti ne tikai viens, bet vairāki piena dziedzeri.

Kā un vai sterilizācija maina dzīvnieku uzvedību un personību?

S.Skara-Sirmā, I.Tihomirova: Ja cilvēks vēlas sev blakus aktīvāku dzīvnieku, jāsterilizē pēc iespējas agrāk, lai dzīvnieks uz dzīvi paliktu kā kucēns. Svarīgi ir arī šādi aspekti – sterilizēti puikas nepretendē uz līdera vietu ģimenē, meitenes necenšās izbrīvēt telpu saviem potenciālajiem pēcnācējiem, tādējādi neapdraudot citus ģimenes locekļus - jo īpaši bērnus; dzīvnieki neitrālāk izturas pret savas sugas pārstāvjiem, ir vieglāk apmācāmi.

Kādēļ dzīvnieki pēc sterilizācijas bieži pieņemas svarā un kā to novērst?

A.Zālīte: Mainās hormonu līmenis, dzīvnieka paradumi. Runčiem vairs nav jākaujas savā starpā. Kaķenēm vairs nav jāizpatīk runcīšiem un, galvenais - nav jādzemdē un jāaudzina bērniņi. Milzum daudz enerģijas paliek pāri. Suņiem notiek līdzīgi. Noteikti jāregulē barības daudzums, jāizvēlas barība ar zemāku kaloriju daudzumu, jānodrošina pietiekami daudz kustību. Lielākā daļa dzīvnieku, kuri ir izkastrēti līdz pirmajām meklēšanās pazīmēm, paliek rotaļīgi arī pēc operācijas. Viņiem liekā svara problēma var arī neparādīties. Tāpat arī darba suņiem, kuriem ir liela slodze ikdienā, nepastāv liekā svara problēmas.

S.Skara-Sirmā, I.Tihomirova: Nereti dzīvnieku īpašnieki nevēlas sterilizēt un kastrēt savus dzīvniekus, kļūdaini domājot, ka tas ir iemesls, kāpēc dzīvniekam rodas pārlieku liekais svars. Īstais iemesls šādai problēmai ir nepareiza dzīvnieka barošana un nepietiekamas kustības pēc operācijas, jo sterilizētiem un kastrētiem dzīvniekiem vielmaiņa samazinās par ¼, tādējādi samazinās arī nepieciešamo kaloriju daudzums! Tādēļ sterilizētie dzīvnieki jābaro mazāk, barības deva stingri jākontrolē!

K.Leja: Liekā svara rašanās pēc sterilizēšanas ir visizplatītākā problēma, ko esmu novērojusi dzīvniekiem, kurus esmu pieskatījusi un aprūpējusi. Taču ievērojot diētu, barojot dzīvnieku ar netreknu barību vai speciālu barību, kura domāta kastrētiem un sterilizētiem dzīvniekiem, kā arī nodrošinot aktīvu dzīvesveidu, manuprāt, ir iespējams, saglabāt dzīvniekam normālu, atbilstošu svaru. Vienai manai klientei - rotveilera kucītei pēc sterilizēšanas - šad tad mēdza gadīties urīna nesaturēšana. Savukārt kādai Devonas rekss kaķenei pēc sterilizēšanas uz ķermeņa sāka rasties tādas kā kārpas, pumpas. Bet tie ir atsevišķi gadījumi, kad rodas tādas negatīvas sekas pēc sterilizēšanas.

Kādēļ nepieciešams sterilizēt bezsaimnieku kaķus?

A.Zālīte: Tādēļ, lai viņi nespētu nekontrolēti vairoties un palielināt bezpajumtnieku «armiju» ar visām no tā izrietošajām sekām.

S.Skara-Sirmā, I.Tihomirova: • Samazinās klaiņojošo kaķu skaits; • Samazinās šo dzīvnieku skaits patversmēs; • Samazinās nekontrolēta dzīvnieku vairošanās un slimību izplatīšanās.

K. Leja: Bezsaimnieku kaķus gan uzskatu, ka, protams, būtu pareizāk sterilizēt. Citādi kaķu kolonijas kļūst arvien lielākas. Tikai jautājums ir, vai ir reāli iespējams sterilizēt visus bezsaimnieku kaķus vai vismaz lielāko daļu kaķu, jo pēdējos gados tie ir ārkārtīgi savairojušies. Ja tie cilvēki, kuri baro ielas kaķus, uzņemtos arī lielāku atbildību un paņemtu pilnā aprūpē pie sevis savā dzīvesvietā vismaz vienu šādu bezsaimnieku kaķi, tad kaķu - klaiņotāju būtu daudz mazāk!

Paldies par atbildēm!