Regulāri kritizējat valsts pārvaldi par tās neefektivitāti. Kas, jūsuprāt, ir tie galvenie iemesli, kāpēc tā tāda ir?

Ir jau ne tikai kritika, bet arī pamatojums, kāpēc uzskatu to par neefektīvu un kas būtu jādara, lai tā būtu efektīva.

Par galveno iemeslu uzskatu to, ka darbs nav orientēts uz rezultātu, cilvēki neatbild par to, ko un kā viņi izdara. Līdz ar to neorientējas uz to, ka darbs ir kvalitatīvs, rezultātu nesošs, ka mērķu sasniegšanai izvēlētais ceļš ir tiešām visefektīvākais, visekonomiskākais, vispamatotākais, viskvalitatīvākais. Cilvēkiem nav jāatbild par to, kā viņi izdara savu darbu. Atbildība ir tikai tik tālu – ievēro vai neievēro likumus. Bet, kā strādā – tas netiek prasīts.

Tā nav nekur privātajā biznesā. Jebkuru īpašnieku interesē ražot preces maksimāli efektīvi un konkurētspējīgi.. Uzņēmējs prasa no darbiniekiem noteiktus darba rezultātus. Ja darba rezultātus nesasniedz, maina personālu..

Bet kāpēc valsts pārvaldē tā joprojām nav? Kopš krīzes sākuma nepārtraukti skandina par mazu un efektīvu valsts pārvaldi.

Esmu sapratusi, ka daļa cilvēku runā standarta tekstos, varbūt paši nezinot un neizprotot vārdu būtību, vai arī lieto vārdus ļoti viegli, saprotot ar tiem pavisam citu jēgu.

Piemēram, kad runā par strukturālajām reformām, daļa šo jēdzienu saprot gramatiski – reformas struktūrās. Ja divu institūciju vietā ir tapusi viena, to saprot kā strukturālu reformu, jo ir izmainījusies struktūra. (..) Man strukturāla reforma ir tad, kad mainās darba būtība – pārskatītas funkcijas, atrasts, kā tās darīt efektīvāk, samazināt darba apjomu, kas nav rezultātu dodošs, tam pielāgojot arī atbilstošu administrāciju. (..)

Redzot, ka no valdības puses nenāk nekāda iniciatīva pēc būtības mainīt to, kā valstī plāno politiku, veido budžetu un iet uz to, lai būtu atbildība par sasniegto rezultātu, vairākkārt sniedzām priekšlikumus gan prezidentam, gan parlamentam, gan Ministru prezidentam. (..) Sniedzām arī konkrētas likumu redakcijas, kā sakārtot sistēmu, lai valstī būtu viens visaptverošs plānošanas dokuments. (..)

Sakāt, ka bijuši konkrēti priekšlikumi. Tad kas un kāpēc tos bremzē?

Domāju, ka daļa ierēdņu esošajā situācijā jūtas komfortabli.

Neviens nevēlas uzņemties lielāku atbildību, kā viņam ir šodien. Ir pierastās standarta procedūras, kādās cilvēki pieraduši dzīvot, un nedod Dievs, ka tas prasīs papildu atdevi darbā. Sākt atbildēt par to, ko es daru, kur paliek mans laiks, cik tas maksā, kāds pretī tam ir rezultāts - tā ir milzīga pārmaiņa.

Kad sāku vadīt Valsts kontroli, tā bija pirmā lieta, kas šeit notika. Mēs fundamentāli pārkārtojām darbu – mums ir gan iestādes kopējais stratēģiskais plāns, gan gada plāns, gan katram cilvēkam ir uzdevumi. Ir definēts, kā to izpilde tiks mērīta un kāds ir sasniedzamais rezultāts.

Cilvēks vērtē sevi pats, viņu vērtē arī vadītāji. Ja viņš ir kvalitatīvi un pastāvīgi izdarījis vairāk, nekā amats prasa, ir pamats viņu paaugstināt. Ja viņam pietrūkst kādas kompetences, lai viņš varētu pilnvērtīgi pildīt amata pienākumus, zinām, kas viņam pašam sevī jāiegulda un jāmācās, lai viņš varētu turpināt šo darbu un netiktu pazemināts amatā, jo viņa kompetences sarūk.

Pastāvīga sevis pilnveidošana un jaunu kompetenču iegūšana tiek prasīta no visiem. Kvalitātes un prasību latiņa katru gadu tiek celta uz augšu.

Šodien vairs nevar strādāt tā, kā strādājām vakar.

Un rītdien ir jāstrādā labāk nekā šodien.

Ja jums būtu jāvērtē valsts pārvaldes darbs desmit ballu sistēmā, kādu vērtējumu tā iegūtu?

Valsts pārvalde ir ļoti dažāda, un to nevar mērīt kā vidējo temperatūru slimnīcā. Ir institūcijas, kurās ir augstāka profesionalitāte. Revīzijās redzam, ka ir kapitālsabiedrības, kurās vadība ir vairāk orientēta uz progresīvām metodēm un darba vide ir sakārtota. Tagad nerunāju par politiku, kāda attiecīgā nozarē tiek īstenota, drīzāk par paša vadītāja izpratni, kā viņi organizē darbu kapitālsabiedrībās, ko vada.

Negribu nosaukt nevienu vārdā, jo nedod Dievs, pēc kāda laika atklāsies, ka viņu darbā ir kaut kādi trūkumi, bet tiešām ir tādi, kas dara darbu atbildīgāk un ieviesuši savā kompānijā uz rezultātu orientētu darbu.

Bet vienā lielā masā tā nav. Lai nevienu nepamatoti neaizvainotu, ir cilvēki, kuri ir spējīgi radīt un strādāt uz rezultātu orientētā vidē, bet viņiem nav izvirzītas šādas prasības. Tad neviens necenšas skriet vilcienam pa priekšu un ieviest savā iestādē šādas vadības metodes.

Nesaucot konkrētus punktus, gribu teikt – jau vairākus gadus bažījos, ka

valsts pārvaldes profesionalitāte diemžēl krītas.

Tā nevis stāv uz vietas, bet patiešām krītas. (..)

Vai jūsu skatījumā valsts pārvalde saņemtu sekmīgu vērtējumu? Vai vismaz četras balles tā ir pelnījusi? Vai tomēr tikai trīs balles?

Mans uzstādījums ir tāds – ja darbs nav orientēts uz rezultātu, netiek prasīta atbildība, cik kvalitatīvi strādā, tā nav sekmīga valsts pārvalde. Lai arī daudz cilvēku tur strādā atbildīgi un godprātīgi, kopumā valsts pārvalde nav sekmīga. Ir pat vairākas politikas jomas, kurās ir milzīgs solis atpakaļ.

Tāpat kā valstī netiek novērtēts cilvēks, arī darbinieks valsts pārvaldē netiek novērtēts. Nav izpratnes, ka, lai kaut ko sasniegtu, pati lielākā vērtība ir cilvēks. Valstī nav kopējas un sakārtotas personāla un atlīdzības politikas. (..)

Viens no pamatnosacījumiem, lai valsts pārvalde būtu maza un efektīva, ir augsti kvalificēti darbinieki. Viens augsti kvalificēts darbinieks izdarīs daudz reižu vairāk nekā pieci nekvalificēti darbinieki. Lai pārvalde būtu maza un efektīva, tai jābūt labi atalgotai. Lai pamatotu labo atalgojumu, jāparāda, kādu rezultātu, labumu sabiedrībai tā dos.

Tāds sava veida apburtais loks...

Jā, valda bailes un nespēja izskaidrot sabiedrībai, ka kvalitatīvs un augsti profesionāls darbs prasa atbilstošu atlīdzību.

Ir bailes runāt par citu atlīdzības līmeni.

Tiek pieņemts – ja visiem ir maz, arī valsts pārvaldē strādājošiem jāsaņem mazas algas.

Viennozīmīgi – nevar vienkārši celt algas. Valsts pārvalde ir būtiski jāmazina skaitliski. Tai pašā laikā ir jāpārkārto tas, kā viņi strādā.

Redzot Valsts kontroles ziņojumus par dažādām jomām, bieži vien var redzēt negatīvus, kritiskus un skaļus vērtējumus. Mēs tos izlasām, apskatām, sabiedrība noelšas, bet tāda sajūta, ka nekas nemainās, ka turpinās tāpat. Vai jums nav līdzīga sajūta?

Uz šo varam skatīties kā uz tortes vairākām kārtām. Kā Valsts kontrole redzam kārtas, kas mainās, un redzam arī tādas, kas nemainās.

Daļā, kur ir runa par likumību, daudz kas ir mainījies. Pamatlietas – lai būtu pareizi sakārtota grāmatvedības uzskaite, lai iespējams izsekot visiem darījumiem, lai viss īpašums būtu uzskaitīts, – ir būtiski mainījušās valsts pārvaldē.

Uz pozitīvo pusi?

Jā. Kad sākām veikt pirmās finanšu revīzijas par 2006. un 2007. gadu, teicām, ka simtiem miljoni īpašumu nav uzskaitīti, valsts nezina, kas tai pieder un cik tas maksā. Tagad, kad lasīsiet jaunākos finanšu revīziju rezultātus par 2011.gada pārskatiem ministrijās un centrālās valsts iestādēs, redzēsiet, ka gandrīz vairs nav nevienas institūcijas, par ko mēs teiktu, ka tur nav sakārtoti īpašumi. Nepilnības ir tikai dažās un ļoti mazā segmentā. (..)

Nākošā kārta tortē būtu par funkciju veikšanu – vai tas notiek likumīgi un atbilstoši normatīvajam regulējumam. Arī šajā daļā daudz kas mainās. (..)

Bet tā pīrāga vai tortes daļa, kur ir īstais krējums un lielākā vērtība, ir efektivitāte, atbildēšana par rezultātu. Šī joma nemainās. Tāpēc mūsu ziņojumos var lasīt, ka daudz kas ir neefektīvi, nelietderīgi un nesasniegs mērķi. Šādi apgalvojumi mums visu laiku jāizsaka, un šeit jāatgriežas pie mūsu sarunas sākuma – kamēr nebūs atbildības par izdarīto, nemainīsies izpratne par strādāšanu.

Man nav vēlme visus sodīt, ka strādā neefektīvi. Mana vēlme, un es tam ticu, ir – kad maina uzstādījumus, mainās arī veids, kā cilvēki strādā.

Es pati tam esmu gājusi cauri, zinu, kā mēs to darījām savā institūcijā.

Visi cilvēki ir labi, neviens nepiedzimst ļauns.

Katrs cilvēks ir jānovērtē. Strādāt efektīvi nozīmē izvēlēties piemērotus darbiniekus. (..)

Nereti ir sajūta, ka ne tikai politiķi un vadošie, bet arī sabiedrība ir tāda kā iemigusi. Šķiet, ka vairumu apmierina esošā situācija...

Drīzāk vairums sabiedrības jūtas sociāli atstumti – par viņiem īpaši neinteresējas un viņi nav valsts lielākā vērtība. Iedzīvotāji vairs nepiedalās nekādos politiskos procesos, lai izteiktu savu viedokli vai interesētos, kas notiek.

Tas, ka iedzīvotāji vairs neinteresējas, kas valstī notiek, ir kritiska situācija. Vienaldzība ir bīstama. Tas izpaužas gan tajā, ka cilvēki brauc projām no savas valsts, gan arī neiesaistās nekādos procesos. Pirmkārt, pie tā vainīga ir vara. Noteikti tajā nevar vainot iedzīvotājus.

Iedzīvotājiem ir jākļūst par vērtību, lai viņi būtu ieinteresēti valstī notiekošajos procesos. Tikai ieklausoties cilvēkos, un, ja viņi ir ieinteresēti procesos, var izstrādāt kvalitatīvu politiku.

Tikko piedzīvojām referendumu par valodām. Tad cilvēki no visām pusēm bija ļoti aktīvi...

Tobrīd liela daļa cilvēku juta apdraudējumu sev. Tas bija referendums, kur gāja sevi aizsargāt. Viena puse gāja sevi aizsargāt, lai nepazustu viņa dzimtā valoda un ikdienā nebūtu jālieto cita valoda, kas viņam pašam psiholoģiski radīja bailes, briesmu un apdraudējuma sajūtu. Tas bija vai nu aizstāvēšanās, vai protesta balsojums. Tā bija vienreizēja akcija. Tā nebija līdzi domāšana.

Cilvēki nedomā līdzi valstī notiekošajiem procesiem.

Kā cilvēkus modināt no šīs apātijas, nedomāšanas?

Pietrūkst, ka valstī nav kopējas ideoloģijas. Esmu no tiem cilvēkiem, kuri tic – ir svarīgi, lai būtu definēti kopēji mērķi, kas vienotu, motivētu, paceltu, aicinātu cilvēkus, viņi redzētu, ka arī ir iesaistīti šajā procesā, ka viņi un viņu darbs ir vajadzīgs savai valstij, ka šai valstij ir nākotne. Nekā tāda jau nav!

Arī būtiskajai vērtību ideoloģijai jānāk no varas ne tikai vārdos, bet arī darbos. Cilvēkiem ir jānotic – ja varas cilvēki runā, ka jābūt godīgiem un atbildīgiem, arī paši tādi ir un būs jebkurā dzīves situācijā. (..) Slikti, ka mums nav kopējas ideoloģijas. Tā vajadzīga visur – ne tikai sabiedrības ikdienas dzīvē, bet arī mācot bērnus skolā. (..)

Šodien ar cilvēkiem sarunājas instinktu līmenī, jo nevēršas pie cilvēku apziņas un nerosina viņus domāt.

Katru dienu uzrunā reklāmas, kā pirkt vairāk, nevis izskaidro vai iedod informāciju par kaut kādu produktu vai preci. Tās iedarbojas uz jūsu instinktiem tādā veidā – jūs esat nepilnvērtīgāks cilvēks, ja jums tās mantas nav. (..)

Vai ticat, ka Latvijā tuvākajā laikā būs godīga, godprātīga politika un politiķi? Vai tas ir iespējams?

Lai cik daudz es zinātu, kas notiek, kādi ir cilvēki un ko viņi domā, joprojām tam ticu. Kā citādi es varu? Šī ir mana valsts, un es mīlu savu zemi un mīlu valsti. Pretējā gadījumā es pati sevi nemīlētu un nicinātu.

Latvijā ir daudz labu cilvēku.

Saprast, ka valstī svarīgākais ir cilvēks, neprasa ļoti daudz. Es ticu, ka ir daudz cilvēku, kuri grib, lai lietas tā notiktu.

Iesaistīšanās politikā un partijas veidošana prasa naudas resursus, tā atkal ir atkarība no kāda cilvēka. Daļa partiju veido tīri savtīgās un personīgās interesēs. Tas nemudina cilvēkus iesaistīties procesos. (..)

Vai mūsdienu Latvijā ir kāds godīgs politiķis?

Noteikti ir.

Kurš tas ir?

Negribu kādu īpaši izcelt. Nepazīstu daudz cilvēku. Dažus pazīstu vairāk vai mazāk.

Bet no tiem, kurus pazīstat...

Noteikti ir kāds godīgs politiķis. Pretējā gadījumā mēs būtu pavisam nožēlojami.

Vēl kāda problēma – vai cilvēki, kuri iesaistīti politikā, ir tam gatavi. Cik viņu dzīves pieredze un zināšanu bagāža ir pilnvērtīga, lai viņi patiešām varētu produktīvi un daudz dodot savai valstij strādāt? Kādreiz cilvēks ir nevis negodprātīgs, bet gan

viņa zināšanu un pieredzes apjoms ir tik maziņš, ka arī pienesums ir maziņš.

(..) Vai problēmas ar godīgu politiku ir vietējā Latvijas īpatnība vai varbūt visā pasaulē politika piesaista veiklus darboņus, kuri īsteno savtīgas intereses?

Noteikti Latvijas politikā nav tikai tādi cilvēki. Arī pie mums ir cilvēki, kas strādā aiz pārliecības. Par to nemaz nešaubos! Nav tā, ka visi ir savtīgi un uz sevi orientēti.

Mana pārliecība ir, ka lietas pasaulē nosaka nevis politiķi, bet gan lielas starptautiskas biznesa kompānijas, konglomerāti. Tās diktē politiku, kas ir viņu interesēs. Visur pasaulē par politiku maksā bizness. (..)

Domāju, ka rietumu pasaulē proporcija, cik no procesa iegūst sabiedrība un cik bizness, ir vairāk par labu sabiedrībai. Latvijas gadījumā ir lēmumi, kuri ir 100% orientēti uz biznesa ieguvumiem un peļņu, bet sabiedrībai vispār nav vajadzīgi.

Piemēram?

Kaut vai tā pati daudz pārrunātā revīzija par Dienvidu tiltu. Revīzijas laikā analizējām, vai vispār Rīgā ir transporta realizēšanas politika un izstrādāts plāns, pēc kura var redzēt, ka veikta analīze, kā visracionālāk organizēt transporta plūsmu Rīgā un cik tas maksās. Šāda plāna vispār nebija. (..) Bija vienkārši projekts uzbūvēt Dienvidu tiltu.

Ja katram uzdotu jautājumu,

ja jums iedotu miljardu dolāru, vai jūs būvētu vienu tiltu?

Vai jūs izdarītu daudz ko citu par šo summu, lai transporta kustība Rīgā būtu optimāla, efektīva?