Putina ēras beigu sākums

FOTO: Reuters/Scanpix/TVNET kolāža

Drīz pēc ievēlēšanas par Krievijas prezidentu 2000.gadā Vladimirs Putins teicis savam biogrāfam, vācietim Aleksandram Rāram: «Kad beigsies mans termiņš, es aiziešu. Pasakiet to visiem tur Rietumos.» Jaunais prezidents apgalvojis, ka vēloties mainīt Krievijas bizantisko sistēmu, kurā valsts vadītāji ir kā savulaik cari, un padarīt prezidenta institūciju demokrātisku, Rārs nesen izstāstīja laikrakstam Argumenti Ņedeļi. Vairāk nekā desmit gadus vēlāk Putins nekur nav aizgājis un gribētu valdīt vēl vismaz divpadsmit gadus. Svētdien gaidāmo Krievijas prezidenta vēlēšanu uzvarētājs jau ir zināms.

Tiesa, tolaik solīto Putins it kā izpildījis — 2008.gadā beidzoties otrajam termiņam pēc kārtas, nepalika valsts galvas amatā. Taču tas tikai «it kā», tāpat kā citas it kā demokrātijas ārējās pazīmes Krievijā. Arī iepriekšējos četrus gadus, kamēr valsts vadītājs skaitījās esam viņa paša izraudzītais Dmitrijs Medvedevs, nevienam ne Krievijā, ne ārpus tās neradās nopietnas šaubas, kurš ir īstais Krievijas valdnieks. Drīz pēc Medvedeva ievēlēšanas Putina partijas Vienotā Krievija dominētais parlaments mainīja konstitūciju, pagarinot prezidenta pilnvaru termiņu līdz sešiem gadiem, un to varēja uzskatīt par atbildi uz spekulācijām, vai Putins mēģinās atgriezties Kremlī pēc Medvedeva četru gadu termiņa beigām. Kļuva skaidrs, ka ne tikai atgriezīsies, bet turklāt gribētu valdīt teju līdz mūža galam.

Nav jau īsti svarīgi, vai Putina pirms desmit gadiem teiktais par vēlēšanos mainīt Krievijas varas dabu bija teikts nopietni, vai bija tikai blefs Rietumu patēriņam. Kopš tam viņš uzturējis «suverēnu demokrātiju» jeb demokrātijas šķietamību, nepieļaudams un aizlaikus novērsdams jebkādus apdraudējumus stingri kontrolētajai «varas vertikālei». Lai arī kādi būtu bijuši viņa nolūki, varas instinkti izrādījušies stiprāki.

Taču nupat vara vairs neļaujas tikpat stingrai kontrolei. Putins ir tas pats KGB virsnieks, kas viņš bija arī pirms kļūšanas par valsts vadītāju. Toties Krievija kopš tam gan ir mainījusies.

Lielā intriga

Pirms diviem gadiem Putina reitingi turējās jebkuram demokrātiskas valsts politiķim teju neiedomājamā apmēram 80 procentu līmenī. Pagājušonedēļ tie dažādas aptaujās bija starp 53 un 66 procentiem, bet opozīcija apgalvo, ka arī šādi dati esot viltoti un atbalsts Putinam nepārsniedzot 30 procentus.

Jebkādi skaitļi autoritārā valstī var tikt apšaubīti. Taču sabiedrības noskaņojuma maiņu neapšaubāmi parāda vērienīgās demonstrācijas un citas protesta akcijas, kuras Krievijā turpinās kopš Domes vēlēšanām decembrī. Tajās pārliecinoši uzvarēja, protams, Vienotā Krievija, taču neskaitāmie ziņojumu par balsojuma viltošanu izraisīja protestu vilni, kāds Krievijā nebija pieredzēts kopš PSRS sabrukšanas laikiem.

Ir noticis lūzums sabiedrības apziņā, un arvien vairāk cilvēku nav ar mieru pasīvi pieņemt varas pastāvīgo blēdīšanos un bērnišķīgās un veselajam saprātam aizvainojošās «Medvedevs turp, Putins šurp» spēles. Arvien vairāk cilvēku «suverēnās» demokrātijas vietā prasa vienkārši demokrātiju. Viņu uzdrošināšanās to darīt atklāti, izejot ielās un ārpus varas kontroles esošajā internetā, ir dramatiski mainījusi jautājumu par Putina režīma nākotni.

Vēl tikai pērnvasar nebija šaubu, ka Putins kļūs atkal par prezidentu un turpinās valdīt, un vienīgā intriga patiesībā bija garlaicīga — kā tīri tehniski noritēs process vajadzīgā rezultāta sasniegšanai. Pašlaik jautājums jau ir par to, vai pat ar visām manipulācijām Putinam izdosies uzvarēt jau pirmajā kārtā, vai tomēr būs nepieciešama viņam pazemojošā otrā.

Droši vien nebūs nepieciešama, tiks izdarīts viss iespējamais, lai nodrošinātu viņam uzvaru jau pirmajā un aiztaupītu gan pazemojumu, gan procesa ieilgšanu, kas draudētu ar grūti kontrolējamu sabiedrības neapmierinātību. Tā dēvētās oficiālās opozīcijas kandidāti — komunists Genādijs Zjuganovs, viltīgais āksts Vladimirs Žirinovskis, fiktīvais opozicionārs no Vienotās Krievijas «kreisā spārna» Taisnīgās Krievijas Sergejs Mironovs — zina savu lomu un nemaz arī netaisās uzvarēt. Bet miljardieris Mihails Prohorovs nebauda plašu sabiedrības atbalstu.

Tomēr galvenais — neviens vairs nerunā, ka Putins varētu valdīt turpmākos divpadsmit gadus, proti, atkal divus termiņus. Spekulāciju svarīgākais temats tagad ir — cik ilgi viņš noturēsies pie varas pēc ievēlēšanas — gadu, divus, vai tomēr pamanīsies izvilkt visus sešus? Reti kurš šaubās, ka Putina valdīšana iet uz galu, un jautājums ir tikai par viņam atlikušo laiku, kā arī varas zaudēšanas veidu. «Mēs negribam revolūciju!» — bija viens no lozungiem Lužņiku stadionā pirms nedēļas organizētajā Putina atbalsta pasākumā. Neviens negrib «Krievijas dumpi», kas parasti ir haotisks un asiņains. Jau tas vien, ka pat varas rīkotos pasākumos tas jāvēsta, varētu liecināt par zūdošo pašpaļāvību.

Putina atbalss Latvijā

Putins acīmredzami zaudē saikni ar realitāti savā valstī un vairs nav efektīvs arī fiktīvas «alternatīvās īstenības» radīšanā. Daiļrunīgāk nekā neveiklie pīār pasākumi (tādi kā, piemēram, antīkās amforas «atrašana» Melnās jūras dzīlēs pagājušovasar) par to liecina viņa nicīgi runātais par masu protestiem kā «pilsētu buržuāzijas» ālēšanos ar prezervatīviem līdzīgiem simboliem, kā viņš raksturoja protestētāju pazīšanās zīmi — baltus balonus. Bet jo īpaši — muļķīgie mēģinājumi uzdot Krievijā notiekošo par kādu Rietumu slepeno dienestu vai personiski Hilarijas Klintones organizētu sazvērestību pret Krieviju.

Tāpēc diezin vai varam pēc viņa ievēlēšanas sagaidīt politikas demokratizēšanu, kas būtu viena no divām iespējamajām rīcībām sabiedrības prasību spiediena mazināšanai. Daudz ticamāka šķiet čekista refleksu izraisīta skrūvju pievilkšana. Bet ārējo ienaidnieku sarakstā ir arī Latvija, ko kopā ar Igauniju Putins savā priekšvēlēšanu programmatiskajā publikācijā īpaši pieminēja kā valstis, kurās tiekot diskriminēti «krievvalodīgie» un «tautieši».

Labā ziņa Latvijai ir, pirmkārt, ka esam Eiropas Savienībā un NATO, kas stipri ierobežo Maskavas iespējas mūs ietekmēt. (Turklāt ar nostāšanos Sīrijas represīvā režīma pusē Putins pats sev mazinājis iespējas mēģināt izdarīt spiedienu uz Rīgu caur Rietumu galvaspilsētām.) Otrkārt, tautas nobalsošana pret otru valsts valodu, ko Putins uzskatīja par vajadzīgu pieminēt savā priekšvēlēšanu dokumentā, ir arī beigas vairākus gadus ilgušajai Saskaņas centra virzībai uz izpildvaru Latvijā. Notiks tā atgriešanās pie agresīvākas un neslēptāk prokremliskas politikas. Taču, lai kā pārgrupētos un strukturētos promaskaviskie spēki pēc referenduma avantūras, bīstamība, ka Latvijas valdībā varētu būt Kremļa varas atvasinājums, ir novērsta.

Velēšanas svētdien būs kārtējais pārbaudījums Krievijas sabiedrības iecietībai pret varas blēdīgumu. Putins kļūs par prezidentu, lai arī kāda būtu vēlētāju reakcija uz šo specoperāciju. Tomēr šī reakcija ļaus labāk prognozēt, vai sekojošais Putina ēras pēdējais cēliens būs lēna izdzišana vai skaļš blīkšķis.

Uz augšu
Back