Finanšu krīze glābj klimatu. Kad atgriezīsies treknie gadi?

Ekonomisti saka, ka viņi neko tādu nav varējuši paredzēt. To pašu viņi teica arī 1929., 1973., 1991. un 1997. gadā.

Vadošo lielvalstu prestižie vadītāji nenogurst tikties (regulārāk nekā parasti) un spriež, kā glābt kapitālismu, kaut arī šā mērķa vārdā jāatsakās no demokrātijas pamatnosacījumiem Latvijā, Grieķijā, Spānijā un Itālijā.

Kapitālisms viņiem tomēr ir svarīgāks.

Vai ne?

Vai esam par to sašutuši?

Protams, ka nē.

Mēs ticam kapitālismam. Kā citādi?

Vai niknojamies par banku direktoru un «jostas pievilkšanas» ekspertu viedokli?

Nē, neesam dusmīgi. Mediji mūs mierina un saka, ka viss būs labi.

Konsolidācija ir īslaicīga. «Mums jāiztur!» - saka labi atalgoti banku direktori un tie, kas ir pie varas.

Mēs ticam. Neesam jau grieķi, kas trako un iet ielās.

Vai ne?

Taču nebūsim arī naivi.

Pajautāsim skaidri un gaiši - KAD?

Kad viss atkal būs silti, jauki un labi? Kad treknie gadi atkal klauvēs pie durvīm?

Pagaidām atbildes nav. Vara klusē, un pārtikušie eksperti rausta plecus.

Kurš zina?

Lai to noskaidrotu, nolēmu pakonsultēties ar kapitālisma ideoloģisko pretinieku - iedziļinoties norvēģu sociālista, komunista, marksista un rakstnieka Pola Steigana (Pål Steigan) nesen izdotajā grāmatā «Reiz zeme būs mūsu» (En gång skall jorden bliva vår).

Tā sakot - tikt pie skaidrības, izejot no visļaunākā.

Kā jau marksists, viņš neprognozē mums ātru un drīzu gaismu krīzes tuneļa galā.

Šī krīze (pēc viņa domām) aptver daudz plašākus iedzīvotāju slāņus un valstis nekā iepriekšējās lielķibeles. Esošā krīze esot jāpareizina ar trīs, t.i., tai jāpieskaita vēl divas citas būtiskas nelaimes - naftas un ekoloģijas krīze.

Dzīvojam trīs E-krīžu laikā

Ekonomikas + ekoloģijas + enerģētikas krīžu mijiedarbība padara situāciju daudz bīstamāku, nekā pirmajā brīdī šķiet.

Ekoloģiskā sistēma pašreiz atrodas uz kritiskās robežas (globālā sasilšana, gaisa temperatūras svārstības, plūdi, vētras, sausuma periodi). Tur var piekrist. Starptautiskās vienošanās neko būtisku šajā jautājumā nav panākušas. Lielās industrijas turpina «cept» uz nebēdu, un idejas par kaitīgo izmešu/atkritumu «izīrēšanu» mazāk attīstījām valstīm (arī Latvijai) neiztur kritiku. Piesārņojuma summa nesamazinās, ja mainām saskaitāmo kārtību. Kvotu pārdošana faktiski ir sava status quo leģitimācija uz mazāk attīstītu valstu rēķina. Vide turpina brukt kopā.

Nākamo 20 gadu laikā cilvēce būs līdz beigām izlietojusi fosilo kurināmu, kuru daba bija sarūpējusi miljoniem gadu laikā. Naftas krājumi iztukšosies. Bez degvielas būs grūti nodrošināt kapitālisma tālāku uzplaukumu un turpināt ražot lietas un mantas, bez kurām vairs nevaram iztikt. Zviedri plāno atteikties no fosilā kurināmā - 20 gadu laikā. Latvijai šādu unikālu un specifisku stratēģisko plānu neesmu redzējusi. Vai tāds mums ir?

Krīzes izrādās pārāk komplicētas, un man nav pārliecības, ka stratēģiskie stūrētāji Rīgā un Briselē ar esošo IQ kapacitāti spēj mūs izglābt no būtiskām nelaimēm.

Absurdistāna

Krīzes rezultātā visi esam kļuvuši par lielas, globālas absurdās valsts - Absurdistānas iedzīvotājiem. Nacionālo valstu robežām un valodām te vairs nav nozīmes. Kapitālisma krīze rāda savu defektu, kas ir globāls.

Preču pietiek, darba roku ir par daudz, bet pircēju pietrūkst. Kā savienot piedāvājuma pārprodukciju un pieprasījuma naudas trūkumu?

Pagaidām to dara tā - samazina ražošanas jaudas.

Loģiskais iznākums ir vienkāršs: tā kā pirktspējas trūkuma dēļ vairs nevar palielināt ražošanas jaudas - samazinās oglekļa dioksīda izplūdes atmosfērā un mēs palīdzam dabai!

Ekonomiskā krīze aptur industrijas apgriezienus un ... saudzē dabu.

Paradoksāli un grandiozi!

Mēs esam bez darba, bet elpojam tīrāku gaisu.

Savādi, bet lielākais vairums no mums par to nav sajūsmā.

Sāksim pierast pie salšanas mājās un darbā, pārvietosimies ar velosipēdiem visos gadalaikos un atteiksimies no gaļas pārtikā (lopkopība piesārņo atmosfēru).

Atgriezīsimies mežā, pie dabas

Hipiji jau mēģināja. Taču iznākums nebija cerētais. Pat cēlu ideju vārdā ērtību un progresa apturēšana neiztur laika kritiku.

Piemēram, puse Indijas iedzīvotāju, t.i., 600 miljoni cilvēku joprojām (arī šodien) iztiek bez savas tualetes.

Patlaban indiešiem ir mobilie telefoni, taču viņi joprojām ir spiesti iztikt bez savas privātās vai darba tualetes.

54% iedzīvotāju Indijā joprojām «nokārtojas» dabā (Unicef, WHO dati). Tikai 31% indiešu ir pieejama tualete ar ūdeni. Ainas, kuras var novērot, tuvojoties galvaspilsētai Deli no rīta ar vilcienu, atgādina Kafkas teātri - garas tupošu vīru rindas upmalā, kas nokārto savas dienišķās vajadzības pirms darba. Ceturtdaļā skolu ir tualetes (ASER dati), un bērni nereti nevar izturēt savā mācību iestādē.

Sievietes Indijas provincēs mēdz «nokārtoties» līdz ar tumsas iestāšanos un nereti, «ejot uz krūmiem», tiek izvarotas. Tāpēc vietējie mēdz ieteikt nedzert ūdeni vai tēju, lai nebūtu jāiet «uz krūmiem pa darīšanām». Tagad indieši sāk savienot tualetes jautājumu ar cilvēktiesību prasībām, taču pagaidām šīs prasības ir tikai apgalvojuma līmenī.

Kāds sakars ikvienam pieejamai «ūdens tualetei» ar ekonomisko krīzi?

Vistiešākais.

Ikviena progresa tiešais «pienākums» ir iedzīvotāju labklājības uzlabošana.

Indijas pašreizējie ekonomiskie panākumi nepārliecina, ja to rezultātā labklājības līmenis valstī neuzlabojas un indiešu vairākumam joprojām nav viselementārākā higiēnas nodrošinājuma.

Ja kapitālisms mūsu dzīvi nedara gaišāku un labāku, tad... vai mums to vajag?

Kur meklējams vidusceļš? Valsts regulētā kapitālismā? Ķīnā? Tas mums atkal neder.

Izrādās, ka vidusceļa nav mūsu kopīgajā valstī Absurdistānā.

Tajā pašā, kurā mēs dzīvojam kopā ar indiešiem.

Sistēma neakceptē kompromisu

Kapitālisma un jebkura kapitālistiska uzņēmuma (piemēram, SIA) vienīgais mērķis ir maksimāla peļņas ieguve. Tieši šis mērķis periodiski sabiedrību noved pie krīzēm. «Bezkrīžu kapitālisma» vispār neesot.

Pagājušā gadsimta vidū attīstītākās kapitālisma valstis no lejupslīdes esot izglābusi valsts regulējošā svira (sociālisti, strādnieku kustība, arodbiedrības, peļņu ierobežojoši likumi). Zviedriem liekas, ka šis ir vienīgais ceļš. Kapitālisms ar stūri valsts rokās.

Jaunliberālisms (pēc Berlīnes mūra krišanas) esot sagrāvis Rietumu strādnieku šķiru, likvidējot visus šķēršļus peļņas ieguvei.

Kapitāls tagad brīvi sirojot visur un noenkurojas tur, kur peļņa iegūstama vislabāk. Vienalga, vai tas ir televizoru ražotājs Ķīnā, vācu kleitu šuvējs Jonišķos vai krievu jaunbagātnieku tusiņš ar nosaukumu «Jaunais vilnis» Jūrmalā.

Līdz šim «bez tualetes» bija spiesti dzīvot trūcīgajās valstīs (tajās, kur ražot bija vislētāk). Taču tagad trieciens trāpījis arī pašus saimniekus - rietumvalstis.

Pašlaik kapitālisms ir radījis divas problēmas: trūcīgajiem nav naudas, lai iepirktos, bet bagātajiem šīs naudas ir par daudz, jo vairs nav kur investēt sarausto kapitālu.

Nauda ir, bet tā nekustas un pārklājas ar pelējumu.

Burvju mākslinieks - bankas kredīts!

Šajā situācijā tiek atrasts ģeniāls risinājums jeb burvju izeja ar nosaukumu - bankas aizdevums.

Banka piedāvā naudu «uz krīta», un mēs ņemam, lai mums ir par ko pirkt.

Lai glābtu naudu «no sapūšanas», mūsu bankas (turīgā vidusslāņa vietā) sāk piedāvāt aizdevumus arī trūcīgajiem un bezdarbniekiem.

Tātad - cilvēkiem, kas ilgi sapņojuši par pārticību savā dzīvē un beidzot ar aizdevuma palīdzību vēlas to izjust. Jā, viņiem nav 100% garantiju parādu atdošanai, bet viņi... riskē (jo dod taču!)

Daudzi arī izmantoja šo piedāvāto iespēju (lai gan nebija garantiju, ka kredītu par māju vai automašīnu ilgtermiņā būs iespējams atdot), kļūstot par sava aizņēmuma vergiem. Rezultātā darba ņēmējam izveidojas divi kaklakungi - alga un banka.

Kā viss tālāk notika, to mēs jau redzējām.

Bankas piedāvā arī risinājumu bagātajiem. Parastā kapitālisma vietā pāriet uz investīciju kapitālismu=finanšu spekulācijām. Klasisko, uzņēmīgo kapitālistu vietā (Kamprāds, IKEA; Rausingi, Tetra Pack) nostājas cilvēks ar «naudas maisu rokās», kas pats nav gatavs darīt neko, bet tikai dot iespēju «strādāt savai naudai».

Šos situāciju var salīdzināt ar cilvēka attiecībām ar odu. Kamēr ods ir maziņš un cilvēks dūšīgs, tikmēr viss notiek. Brīdī, kad ods uzbarojas un cilvēks sašļūk un noliesē, aina mainās. Tieši tas ar mums notika 2007.

Īstā ekonomika bija «sašļukusi un noliesējusi», tās vietā triumfēja finanšu kapitāla tirgus, kas lieliski apmierināja investorus.

Nauda pati jaunu naudu neražo.

VEF vietā mēs iekārtojam supermārketu «Domina», pusvadītāju rūpnīcas vietā «Alfas centru», un bērni šodien vairs netic, ka šeit kādreiz bija fabrikas, kurās cilvēki strādāja. Kur iedzīvotāji strādās turpmāk? Kurš Latvijā ir darba tirgus ministrs un zina atbildēt uz šo jautājumu?

Vai valsts nodrošināšana ar darba vietām ir vai nav politisks jautājums, vai tomēr par to atbild katrs slīkstošais pats?

Ticība tirgus ekonomikas pārdabiskajām spējām izrādījās lēta paļāvība uz neesošu balstu.

Vispirms uzsprāga bankas. Pēc tam valstis, kas iztukšoja savas finanšu rezerves, lai tās glābtu. Rezultātā problēmas sāka maršēt pa apli, jo «kapitālisms savas krīzes nespēj likvidēt, tas spēj savas problēmas pārvietot uz citiem segmentiem» (David Harvey).

Varas līdzsvars pasaulē krīzes rezultātā pārvietojas uz Ķīnu, kas uzpirka pat ASV un Rietumeiropas parādus. Vēl tikai nedaudz jāpagaida, un Beižinga (Pekina) simbolizēs pasaules ekonomikas līderi. Ķīna jau tagad uzvedas kā moderna koloniāla lielvara Āfrikā un Āzijā (cements, nafta, ogles).

Taču planētas resursi nav neizsmeļami un ap 2035. gadu Pols Steigans prognozē pilnīgu enerģētikas avotu izsīkumu (ja ķīnieši turpinās attīstīt savus ekonomiku līdzšinējā tempā).

Vai kapitālismam ir kāda cita izeja no pašreizējā tuneļa?

Sociālisti un marksisti saka, ka neesot. Kapitālisms klupināšot pats sevi.

Pēc viņu domām, kapitālisms varot izdzīvot atsevišķās zonās. Unikālā stāvoklī. Par tādu varot kļūt «Komunisms nr. 5» - atklāta demokrātiska sabiedrība, kurā viss pieder valstij.

Man negribētos pievienoties šim pravietojumam, jo pagātne ir pierādījusi pagalam neglītus šīs koncepcijas vaibstus Staļina un Pola Pota režīmu izskatā.

Citiem sociālistiem šķiet, ka kapitālisma krīzi var izglābt karš. Jaunas okupētās teritorijas, sagrautas sabiedrības baro peļņas mašinērijas loģiku. Ļoti traģiski kari tautu starpā var izklīdināt iedzīvotāju sarūgtinājumu par zaudēto labklājību «treknajos gados», jo nav cerību, ka politiski ekonomiskā elite pati atkāpsies no algu un pensiju izmaksu pazeminājuma.

Karš notiek, un vienmēr atrodas spēki, kuri ar konfliktiem un asinsizliešanām nopelna.

Sarīdīt cilvēku grupas, nācijas un tautas nav grūti.

Trīs e-krīžu situācijā tas ir pat ļoti viegli.

To mēs labi redzam arī gaidāmā 18. februāra referenduma sakarībā.

Putinam, Bašaram, un vēl dažiem tas der.

Mums tas neder. Ir vajadzīga cita izeja.

Idejas - vieglas kā tauriņa sapnis

Pieņemamāks šķiet «kreatīvā/radošā kapitālisma» variants, kad Bila Geitsa paaudzes cilvēki sāk piedāvāt pasaulei jaunu augsto tehnoloģiju kapitālismu, kuram svarīgākais ir nevis investētais kapitāls un darba rokas, bet gan strādājošo smadzeņu jaunrades jauda.

Uzņēmumi, kas nepārtraukti meklē savu ideju, kuru jau rīt nozags konkurenti.

Ja agrāk preces sastāvā bija daudz matērijas un nedaudz kompetences, tad tagad ir otrādi - mēs iegādājamies preci vai pakalpojumu tieši tā «kompetences dēļ».

Materiālajā izteiksmē ģeniālas idejas šodien ir vieglākas par... tauriņa sapni.

Inovācija pieprasa nemitīgu radošu ideju pieplūdumu, taču visas «svaigās idejas» strauji noveco. Tām ir īss derīguma termiņš. Pats trakākais, ka augstskolas diploms neko nenodrošina, vairs neder kā indulgence sliktajiem laikiem.

Nākotni piedzīvos divu veidu uzņēmumi - tie, kas spēj reaģēt strauji, un tie, kuru pagaidām vēl nav.

Protams, arī šeit neiztikt bez konfliktiem par intelektuālā īpašuma piederību. To var labi redzēt jau tagad - General Motors spītībā nepārdod savu intelektuālo īpašumu kopā ar Saab automašīnām Ķīnai vai Krievijai. Apple sāktais tiesas process pret Samsung sakarā ar Ipad un Iphone izveidotajām it kā kopijām.

Virkne ļoti nopietnu studiju pierāda pozitīvu saistību starp darbinieku intelektuālu iesaistīšanos uzņēmuma kapitāla akumulācijā un no tās tieši atkarīgu produktivitātes pieaugumu.

Biržu akciju fondi šodien ir anonīmi. Akli. Tie pieder hedžfondiem, pensiju fondiem. Naudai bez sejas un biogrāfijas nav izredžu.

World Value Survey rāda, ka self expression values (pašizpausmes vērtības) ņem virsroku pār survival values (izdzīvošanas vērtības).

Jārēķinās, ka šodienas jaunieši un planētas nākotne nevēlas, lai viņus vada kapitālistiskas vai valsts birokrātiskas hierarhijas. Viņi veido savas komunikāciju sistēmas un pārvalda paši savus uzņēmumus. Tie nav veco lietu gigantiskie dinozauri, bet gan ātras mobilas vienības. Maģistrāļu vietā viņi ies pa takām un stigām. Hierarhijas un Maslova piramīdas ir pagalam, by fear menedžments vairs nefunkcionē, humānisms ir karogs (nevis modes vārds), katru gadu mums jāapgūst jauna profesija, un var gadīties, ka pavisam drīz katru dienu būs jāiemācās kaut kas jauns.

Izrādās, ka Ziemeļamerikas un Eiropiešu sociālliberālais kapitālisms nav nekas ļoti nopietns un sakārtots, reprezentējošs un stabils. Pārāk atgādina laupītājkapitālismu un Austrumeiropas kleptokrātiju.

Varas kungi uzvalkos un kaklasaitēs (izrādās!) nav stāvokļa noteicēji. Jo tērē, nevis ražo, trekno gadu inercē.

Business as usual vietā nācis Funky Business. Dzīvojam tiešraidē. Turbo kapitālismā.

Laisko, trekno gadu vairs nekad nebūs.

Vai mēs tā varēsim?